Rakstniece Inga Žolude: "Bērns ir jēgpilnāks par romānu"

Par tevi tik maz kas zināms, ka interviju mierīgi var sākt ar dzimšanas vietu un skolām.

Nesen es pati intervēju Tomu Venclovu, vienu no dzīvajiem slavenajiem dzejniekiem Baltijas valstīs, un viņš teica: “Parasti autoru biogrāfijas ir ļoti vienādas un ļoti garlaicīgas. Dzimis laukos, gājis tur skolā, atbraucis uz pilsētu, izgājis tur visus bārus, sācis strādāt kādā redakcijā, apprecējies, piedzimuši bērni... Un tad beigās piebilde – pēdējā laikā daudz ceļo.”

Venclovas gadījumā gan biogrāfija bija interesantāka, jo viņš centās, lai tā tāda būtu. Bet es nekad neesmu centusies. Esmu dzimusi Rīgā, augusi Rīgā, mācījusies Rīgas 49. vidusskolā, Rīgas Hanzas vidusskolā, tad Latvijas Universitātē, vienīgi bērnībā ļoti daudz laika pavadīju laukos. Daži to ir pamanījuši manos tekstos un brīnās, kā rīdziniece tā var aprakstīt laukus. Bērnībā, dzīvojot laukos, mācēju i govi slaukt, i visu ko citu darīt. Un mani arī ļoti velk pie dabas.

Nāku no “normālas” ģimenes. Abi mani vecāki ir ārsti. Man ir vecāka māsa, kura ir friziere. Mana ģimene gan ilgu laiku netika – un varbūt vēl joprojām netiek – pāri tam, ka viņiem nav pārāk paveicies un ģimenē ir viena rakstniece, jo tas taču ir pilnīgi cits, nesaprotams prāta stāvoklis.

Bet tev taču ir doktora grāds!

Jā, bet... Es arī neesmu māksliniece, kas dzīvo savā pasaulē un realitātē. Manī ir pietiekami racionālā un praktiskā. Prozaiķi parasti ir racionālāki, dzejnieki varbūt tiešām vairāk pa gaisu. Man ir raksturīga struktūra un kārtība. Domāju, rakstniekam tas ir ļoti svarīgi, lai vispār pabeigtu romānu. Jo tas ir milzīgs teksta blāķis un tur ir tik daudz komponentu, ka jābūt ļoti labam “darbu uzraugam”.

Varbūt tāpēc man tās grāmatas sanāk, ka es tās vispār varu pabeigt. Ne velti saka, ka rakstnieki tradicionāli ir vai nu vīrieši, vai sievietes ar lieliem dibeniem. Stundām, mēnešiem vai pat gadiem vienkārši sēdēt! Liels dibens ir rakstnieku profesionālā kaite. (smejas) Un kāju vēnas arī cieš.

Bet ne jau 34 gadu vecumā…

Man jaunību diezgan bieži pārmet. Ka esmu nepiedienīgi jauna priekš visa, ko esmu paspējusi paveikt. Starp sievietēm, manuprāt, vajadzētu pastāvēt zināmai māsībai, lai kaut kā noturētos iepretī tai vīriešu pasaulei, tomēr ir gluži otrādi.

Sieviešu dzimumā ir kaut kāda iekšējā spriedze, pat ģimenē. Piemēram, mana vecāmamma, ar kuru beidzamos gadus mēģinu vairāk runāt un pierakstīt mūsu sarunas, lai vismaz kaut kāda informācija dzimtā saglabājas, atceroties jaunību un to, kā iepazinās ar manu vecotēvu, man stāsta, cik šausmīgi naiva bijusi un pat nav zinājusi, kā vispār bērni rodas. Tas arī liecina, cik sievietes viena otru atbalsta.

Man liekas, tās zināšanas, kas būtu jānodod no paaudzes paaudzei, netiek nodotas. Tas attiecas arī uz mani, nevaru teikt, ka esmu saņēmusi pūrā kādas slepenas zināšanas pa mūsu dzimtas sieviešu līniju – kā dzīvot, kā izdzīvot, kā būt, kā mīlēt un kā mazāk ciest. Arī ar māsu mums ir pietiekami liela gadu starpība, lai mēs vismaz līdz manam divdesmit gadu vecumam nespētu būt kā labākās draudzenes; mūsu gadu starpība bija pārāk liela, un katrai tobrīd bija citas dzīves aktualitātes. Tagad tas ir izlīdzinājies, tomēr tie pirmie divdesmit gadi ir atstājuši savu ietekmi. Mēs esam tuvas, bet es ticu, ka varam kļūt vēl tuvākas.

Es arī nekad neesmu izjutusi sajūsmas saucienu no citām kolēģēm: “Wow, tu esi tik jauna!” Tā vietā ir: “Nu, pagaidi, pagaidi – gan jau tu redzēsi, kas vēl būs, īstā dzīve tev vēl tikai priekšā...” Es vienmēr esmu bijusi jaunākā – radošajā sfērā, darbā, profesionālā lokā. Un man sevi tāpēc vienmēr bijis papildus jāpierāda. Taču tieši tas mani ir norūdījis. Man ir uzaudzēta liela izturība, un tāpēc arī varu savus romānus novest līdz galam, nepamest teksta vidū, bet pabeigt.

Teici, ka katrs romāns ir kā jaunas attiecības. Kāpēc tev gribējās atgriezties pie Siltas zemes un rakstīt šim romānam turpinājumu Materia botanica?

Man pirmo reizi ir tāda pieredze ar turpinājumu. Silta zeme bija liels notikums manā dzīvē un, cik saprotu, arī latviešu literatūrā. Es to rakstīju, kā mēdz teikt, ar sviedriem un asinīm. Izliekoties visa ārā. Romāna tēli, lai arī manis izdomāti, ietekmē arī mani pašu. Tie bija kļuvuši man tuvi un mīļi, un man gribējās pie tiem atgriezties, līdzīgi kā mums gribas atgriezties pie tuviem draugiem un radiem. Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, mans prāta un arī pieredzes stāvoklis ir mainījies, tāpēc šie tēli tagad jau ir pavisam citi.

Kas ar tevi pašu noticis šajos desmit gados?

Viss. Dzīve ir notikusi. Ir bijušas citas grāmatas, daudz citu tekstu. Daudz citu projektu un procesu. Bet es domāju, ka katram cilvēkam vajadzētu sev uzdot šo labo jautājumu: kas ar mani noticis beidzamajos desmit gados?

Ko tu pati lasi?

Visu pēc kārtas. Un diezgan daudz arī dzeju, kas prozaiķiem nemaz nav tik raksturīgi. Vēl vairāk – prozaiķi bieži atzīstas, ka dzeju nemaz nesaprot. Man dzeja ir absolūti nepieciešama. Puse no mana grāmatplaukta ir dzeja.

Tu arī rakstīji doktora disertāciju par grēksūdzes dzeju amerikāņu un latviešu literatūrā. Kuri Latvijā ir tie grēksūdzes dzejnieki, un kādi ir viņu grēki?

Tā nemaz nav joka lieta – piecus gadus dzīvot ar dzeju, un vēl ar tādu virzienu un konkrētu autoru loku. Tas mani ir spēcīgi ietekmējis un, domāju, arī atvēris manī kaut kādas slēgtas durvis. Ļāvis atklāti ieskatīties pirmām kārtām sevī. Šā žanra nosaukums ir diezgan neveiksmīgs tulkojums no amerikāņu žanra apzīmējuma, jo uzreiz saistās ar kristietību. Precīzāk būtu to saukt par dzejnieka atzīšanos vai atklātību.

Grēksūdzi klausās mācītājs, bet dzeju lasa lasītājs, un viņiem ir ļoti atšķirīgi uzstādījumi, vajadzības un pienākumi. Ja runājam par grēksūdzi latviešu dzejā, tad nozīmīga ir homoseksualitātes tēma. Kad lasi un automātiski domā: ahā, te mums ir liriskā varone, kura raksta mīlas dzeju! Un tad tu nonāc pie vēl viena tās pašas dzimtes vietniekvārda un domā: drukas kļūda?

Būtiska ir arī sievietes grēksūdzes dzeja, piemēram, spēcīgie Ingas Gailes dzejoļi, arī Annas Auziņas dzejoļi. Bet viena no pirmajām grēksūdzes dzejniecēm latviešu literatūrā, es domāju, ir Amanda Aizpuriete. Viņai jau no pirmajiem dzejoļiem raksturīga ļoti atklāta saruna par savu pieredzi kā sievietei, mātei un dzejniecei. Viscaur savā radošajā darbībā viņa par to ir reflektējusi un rakstījusi, bet apogeju tas sasniedzis viņas vēlīnajos prozas darbos.

Tas tevi pašu nepadarīja skumjāku?

Tas mani ietekmēja, bet, kā jau teicu, esmu racionāls cilvēks. Vai arī vienkārši esmu iemācījusies tāda būt. Bet es varu diezgan labi nodalīt darbu no citām lietām.

Kad lasīji Aizpurietes dzeju, tev negribējās skriet viņu glābt?

Nē. Domāju, neviens cilvēks nav jāglābj. Katram ir savs uzdevums, krusts, liktenis, misija. Un katrs pats izvēlas, vai uztvert to kā krustu vai kā misiju. Cilvēki, kuriem šķietami viss ir, tikpat labi iekšienē var nejusties laimīgi un visu dzīvi nodzīvot nelaimīgi un domāt: par ko man tāds sods? Un ir cilvēki, kuriem acīmredzami ir daudz izaicinājumu – no fiziskā ķermeņa defektiem līdz neārstējamām slimībām –, bet viņi saka, ka dzīve ir skaista, un dzīvo laimīgi. Tas atkarīgs tikai no cilvēka uztveres.

Un kā ir tev?

Es vienmēr esmu bijusi kaut kāda tāda... Cilvēki mēdz teikt: “Man bija laimīga bērnība.” Nu, es nevaru tā pateikt. Es pat nezinu, kāpēc, bet neuzskatu savu bērnību par laimīgu, lai gan man bija mamma, tētis, māsa, suns un kaķis un mēs visi dzīvojām draudzīgi. Normāla ģimene, nevienam nav dižu problēmu, abi vecāki ārsti. Bet tas, ka ārsti, varbūt arī to sajūtu izveidoja. Jo es viņus bērnībā praktiski neredzēju. Viņi abi strādāja ātrajā palīdzībā, un mani audzināja suns un kaķis, un māsa dažreiz pieskatīja.

Domāju, tāpēc es diezgan agri sāku ļoti jūtīgi uztvert pasauli, jo daudz laika pavadīju vienatnē un ilgojos pēc viņu klātbūtnes. Bet vienatnē cilvēks agri vai vēlu pievēršas sev, pēc tam visam ap sevi – kādam varbūt tas notiek apgrieztā secībā. Tas jūtīgums jau ļoti ietekmē visu. Kā cilvēks skatās uz pasauli. Un vai viņš redz tikai konkrētus ikdienas pieturpunktus, un, ja tie izdodas, tad viss ir forši, vai arī nozīme ir ne tikai šiem lielajiem notikumiem – darba sanāksme – ievelc ķeksīti, līgums – vēl viens ķeksītis, projekts – ķeksītis, bet visa dzīve, pilnīgi visa, ir piepildīta, jo tu piedzīvo katru mirkli un pat nenozīmīgos notikumus.

Tu spēj būt ļoti aizrautīga? Dejot pa galdiem un skaļi smieties?

Esmu arī pa galdiem dejojusi. Protams, ka es varu aizrautīgi darīt lietas. Vienīgi ar laiku esmu sapratusi, kur ir vērts investēt savu aizrautību, un uz to tad arī koncentrējos. Bieži dzirdētais “rakstu, jo nevaru nerakstīt” – tas nav par mani. Agrāk es arī domāju, ka nevaru nerakstīt, ka man jāizlaiž ārā no sevis visas šīs iekšējās sajūtas, jāsaprot tās, jāļauj tām iet. Bet tagad domāju, ka mierīgi varētu arī nerakstīt. Un ka man pat tas varētu patikt.

Kur literatūras doktori vispār pie mums strādā?

Kamēr rakstīju disertāciju un auklēju savu mazo puisīti, kuram tagad ir deviņi gadi, es nestrādāju algotu ikdienas darbu, bet rakstīju grāmatas, paralēli atsāku rakstīt cita veida tekstus – žurnālistiskus, publicistiskus, recenzijas u. tml.

Nu jau dažus gadus strādāju arī šā vārda pierastajā nozīmē. Strādāju pārsvarā ar tekstu. Skaidrs, ka Latvijā ar rakstniecību vien savu eksistenci nodrošināt nevar, un autori lielākoties dara arī ko citu. Ir redaktori, žurnālisti, tulkotāji. Bet, piemēram, ASV ir spēcīgi izteikta tradīcija, ka autori strādā universitātēs kā mācībspēki. Mums tikai pēdējos gados ar fondu un stipendiju palīdzību autori, kas iegūst doktora grādus, ir ienākuši universitātē. Neteikšu, ka kāds viņus atplestām rokām gaida.

Es, piemēram, rakstu recenzijas, bet man nav interesanti kritizēt, un es to nedaru. Rakstu tajos gadījumos, ja grāmata man šķiet būtisks notikums latviešu literatūrā un nav pienācīgi novērtēta.

Tevi Amerika ar kaut ko pārsteidza?

Pirms desmit gadiem, kad tur nonācu, man tiešām bija liels kultūršoks. Mani pirms tam Amerika neinteresēja, pat negribēju tur braukt, likās, ka pasaulē ir interesantākas vietas. Pirmais, kas mani šokēja, – mežonīga birokrātija. Otrais – daba. Vienā dienā vari mētelī un zābakos staigāt pa sniegu, bet jau pēc vairākām stundām soļot 30 grādu karstumā pa tuksnesi. Tās dabas bagātības un ainavas mani pārsteidza nesagatavotu.

Dzīvojot Amerikā, man šķita jocīgi, ka nepazīstami cilvēki uz ielas mani sveicina, turklāt ar to šausmīgi amerikānisko smaidu. Bet atbraucu uz Latviju un pamanīju, ka pati biju sākusi darīt to pašu. Un joprojām sveicinos un atvados ar veikalu pārdevējiem un vienmēr visiem cenšos pateikt “paldies”.

Jo vairāk es to daru, jo vairāk novēroju, cik traumatizēta joprojām ir mūsu Latvijas sabiedrība. Mēs kā cilvēki joprojām neesam atkopušies. Mēs vēl aizvien dzīvojam ar attieksmi, ka cilvēks cilvēkam vilks. Un ka mums vispār nav iemesla otram uzsmaidīt, sasveicināties. Kā tad nav – visi tepat vien dzīvojam, ikdienā garām staigājam! Kāpēc gan nebūt cilvēkam savā labākajā izpausmē?

Kas ir sarežģītākais tavā dzīvē?

Pilnīgi nekā sarežģīta nav, viss ir paveicams. Varbūt tikai strādāt bez miega ir sarežģīti. Ja cilvēks nav izgulējies, viņš nevar koncentrēties. Vismaz man vajag izgulēties.

Tev ir dēls. Vai tev ir arī vīrs?

Vīra man nav, bet bērnam ir tēvs (smejas). Sākumā bērnu audzinājām, dzīvojot kopā. Bet nu jau vairākus gadus to darām katrs no savām mājām. Un es nevaru sūdzēties, viņš ir ļoti labs tēvs savam dēlam.

Un kāda tu esi māte?

Sākumā bieži šaustīju sevi, ka neesmu ideāla mamma. Pagāja pāris gadi, kamēr uzdevu sev jautājumu: “Kāpēc vispār vajadzīga ideālākā māte pasaulē?” Nav vajadzīga. Pat vismīlošākie vecāki neapzināti rada saviem bērniem kaut kādas traumas, kas viņos būs iespiedušās.

Sapratu, ka nevaru pasargāt ne sevi, ne savu bērnu no pasaules un dabas likumiem. Neskatoties uz to, esmu laba mamma. Būtībā tieši tas manā dzīvē ir vissvarīgākais – mans dēls. Mana rakstīšana man nebūt nav ne pirmajā, ne arī otrajā un varbūt pat ne trešajā vietā.

Un tev nav žēl laika, ko prasa bērna uzaudzināšana?

Žēl varētu būt tā laika, kad nav bērnu. Man šķiet, ka tieši bērni dzīvē ir tas jēgpilnākais. Noteikti jēgpilnāks par jaunas grāmatas sarakstīšanu. Bet vispār jāsāk ar sevi. Ja esmu sev pirmajā vietā, tad arī viss pārējais var notikt.

Daudzi cilvēki, īpaši vecāka gadagājuma, mēdz teikt: “Vai, ko tad es, man vairs neko nevajag...” Par visu pensiju sapērk konfektes un izdala mazbērniem. Vai arī: “Ko tad es sev viens te gatavošu, varu pliku maizīti apēst.” Bet tas ir tik šausmīgi nepareizi! Kam tad es vēl varu būt svarīga, ja ne sev? Ja tu sevi visu laiku apdali, tad kāpēc lai citi tevi neapdalītu? Un tad diemžēl sāk darboties un ieslēgties gaidas, ka kāds cits vai valsts par tevi rūpēsies.

Nē, cilvēks pats par visu savā dzīvē ir atbildīgs. Nepatīk valsts? Brauc citur dzīvot! Nepatīk darbs? Maini to! Cilvēki tik daudz čīkst, bet ko viņi dara – strādā gadiem darbā, kas viņus neapmierina, ar kolēģiem, ar kuriem viņiem nesaskan, un ar priekšnieku, kurš ir despots, bet turpina to darīt, slīgstot arvien dziļāk savā neapmierinātībā un gandējot sev veselību! Kāpēc nepaņemt grožus savās rokās? Protams, tas ir risks. Bet, kā zināms, kurš neriskē, tas nedzer neko!

Tu esi sacēlusies un protestējusi?

Oi, visu laiku! Man dažreiz liekas, ka man tajā matricā vadiņi saslēgti tā, lai es zemapziņā dzīvotu ar domu, ka man savā ziņā likumi nav rakstīti. Es arī neuzskatu, ka likumi vispār ir kaut kas dabisks. Likums ir cilvēka izdomājums. Uz mani neiedarbojas teksts: “Valstī ir tādi likumi.” Nu un? Tos likumus kāds cilvēks ir izdomājis.

Es dzīvoju valstī, kur ir ļoti daudz homoseksuālu pāru. Kāpēc beidzot nav likums, kas viņus atzītu sabiedrībā? Kāpēc augstāka vērtība joprojām ir ģimene, kurā dzīvo vīrs un sieva? Un kāpēc es ar savu dēlu neesmu ģimene? Ņemot vērā, ka puse laulību mūsu valstī tiek šķirtas, tā ir šausmīga liekulība!

Kāpēc man tā “geju tēma” vispār ir svarīga? Tāpēc, ka man ir daudz homoseksuālu paziņu pāru. Viņi ir lieliski cilvēki un draugi, talantīgi mākslinieki un autori. Un man vienkārši ir sāpīgi, ka viņiem ir sāpīgi. Ka pret viņiem kāds konkrēts indivīds var izturēties neiecietīgi, jo ir iedomājies, ka valsts likumi viņam dod tādas tiesības.

Ja es sēžu pie savas ģimenes galda svētkos un kāds sāk ieņirgt par gejiem – man tas šķiet riebīgi. Ja sāk nicināt mākslinieka nodarbošanos – arī tas manu dūšu padara šķērmu. Un kā es varu to mainīt? Runājot par to savā veidā – rakstot.

Es paļaujos uz sevi. Kā man saka mana iekšējā izjūta tajā brīdī, tā es arī daru. Varbūt dažreiz tas ir bijis pilnīgi pretēji tam, ko no manis gaida, bet mani tas nesatrauc. Ja man ko liks darīt vai uzstājīgi ieteiks kā labāko variantu, es gandrīz vienmēr automātiski apcirtīšos un aiziešu pretējā virzienā. Tas man kopš bērnības raksturīgs. Apmēram 5. klasē sāku ģērbties pilnīgi atšķirīgi. Man pārejas vecums iestājās agri un pagāja ātri un nesāpīgi. (smejas)

Kā tad tu tolaik izskatījies?

Tie bija nabadzīgie deviņdesmitie. Maniem vecākiem, tāpat kā lielākajai daļai sabiedrības, naudas nebija. Toties man bija pārliecība: jo trakāk, jo labāk. Es izskatījos gluži pretēji pieņemtajam standartam, kā jāizskatās skaistai meitenei. Varbūt pat tikai tāpēc, ka nespēju pieļaut domu, ka man būtu jāizskatās tik smukai, kā apkārtējie varētu cerēt. Bieži braucu pie vecmāmiņas ar saviem crazy projektiem – uzzīmēju dizainu trakām cepurēm un jocīgiem džemperiem, pat somām, un viņa man tos uzadīja. Viss bija, kā saka, pēc ļoti individuāla pasūtījuma.

Viņai tas likās skaisti?

Es pat nezinu, vai man pašai tas tagad liktos skaisti! Bet man tā tolaik vajadzēja izpausties. Jo kas tad ir apģērbs – mēmais manifests.

Bet mācījies tu labi?

Jā, pat ļoti labi. Arī visādi citādi biju “labs bērns”. Domāju, ome bija priecīga, ka kādu interesē, ko viņa dara ,un ka mēs varam kaut ko darīt kopā. Un ka viņa mani atbalsta. Nevienam citam jau to viņas adīšanas prasmi nevajadzēja, tolaik nebija modē nēsāt rakstainos cimdus un siltas vilnas zeķes, tolaik visam vajadzēja būt no rietumiem – zilam, zaļam, sintētiskam un tāpēc stilīgam!

Tev ir draugi no skolas?

Man ir dažas draudzenes jau no 1. klases. Tātad gandrīz 30 gadu.

Un tu no viņām saņem to sieviešu solidaritāti?

Man liekas, ka man vienmēr kaut kādā mērā ir nācies bez tās iztikt. Bet es domāju, ka sabiedrībai kopumā to vajag un tā nāktu par labu visam sieviešu dzimumam. Tas ir mans personīgais uzskats, varbūt arī traks, bet par to jau savā ziņā ir visas mūsu liecības, sarunas, žurnāli... Man ar savām draudzenēm vairs nav jāpārspriež sievietība vai sievišķība, mēs varam pavadīt tuvus brīžus kopā, nerunājot vispār.

Lai rakstītu, jābūt plašām zināšanām. Un ne tikai psiholoģijā.

Rakstnieks visu laiku raksta par lietām, kurās nav speciālists. Es regulāri pētu kaut ko saviem tekstiem. Konsultējos ar paziņām un kolēģiem citās jomās, ja tā ir specifiska informācija. Man nekad nav bijis neērti uzdot muļķīgus jautājumus. Pēdējais, ko man, piemēram, vajadzēja noskaidrot – kāda mūzika varēja skanēt baznīcā, ejot pa Vecrīgas ielu 18. gadsimta sākumā.

Kas tā varēja būt par mūziku, kas tolaik bija ne vien radīta, bet arī aktuāla? Nezinu nevienu citu nodarbošanos, kur vajadzētu būt tik plašām interesēm. Jo tekstā parādās pilnīgi viss, kas ir mūsu pasaulē un realitātē. Daba, arhitektūra, mūzika, medicīna – tur ir pilnīgi viss! Līdz ar to arī jāinteresējas ir par visu.

Mutei jābūt ciet, bet ausīm un acīm visu laiku vaļā. Ir tēmas, kas mani kādā dzīves posmā vairāk uzrunā. Neuzskatu sevi par feministi, bet mans romāns Santa Biblia, piemēram, savā būtībā ir feministisks teksts, jo rakstīju par attieksmi pret sievieti dažādos gadsimtos un dažādās kultūrās – jaunavas kults, sieviete kā vīrieša īpašums, sieviete kā vecāku īpašums, izprecināšana, apgraizīšana, sadedzināšanās kopā ar vīru u. tml.

Var teikt, ka Latvijā nav dzimumu nevienlīdzības, taču pētījumi liecina, ka vīrieši par to pašu darbu saņem lielāku atalgojumu. Tā ir reāla nevienlīdzība, ko nevar noliegt. Turklāt sieviete nostrādā dienu birojā un pēc tam strādā otru maiņu mājās. Es gan zinu arī daudzus tētus, kas paliek ar bērniem mājās, kamēr sievas atgriežas darbā. Un tas arī nav mans personīgais ideāls.

Es ļoti labprāt pavadītu laiku mājās ar bērniem. Un ceptu veģetārās kotletes un vārītu ķīsēļus, neraujoties atgriezties darbā. Starp citu, kad rakstīju Santa Biblia, atskārtu, ka Latvijā ir cilvēki, kuri nezina, kas ir sieviešu apgraizīšana. Tas man bija liels atklājums. Tāpat kā tas, ka ir cilvēki, kuri nemaz negrib to uzzināt.

Es daudz domāju par latviešu valodas stundu samazinājumu skolās. Arī manu viedokli grib zināt. Aizvien vairāk, par to domājot, saprotu, ka mūsu izglītība vispār ir pilnīgi nekam nederīga. Citas valstis sen pie tādas atziņas ir nonākušas un tāpēc no šāda veida izglītības sistēmas, kur svarīgākais ir iekalt no galvas, atvadījušās.

Es varu runāt no savas pieredzes – gandrīz neko no skolā iezubrītā neatceros, un praktiski nekas man nav noderējis. Taču žēl, ka skola man nespēja sniegt ne mazāko sajēgu par fiziku. Es domāju, ka iekalšana no galvas nav zināšanu būtība. Arī antīkajā kultūrā zināšanas nenozīmēja iezubrīšanu, bet gan spriešanu – dialogu māksla, traktāti, retorika utt. Ir jāmācās spriestspēja. Kritiskā domāšana ir jāmācās. Citādi vēl ilgi dzīvosim valstī, kur liela daļa cilvēku ir hroniski neapmierināti ar visu. Tā neapmierinātība ar visu ir tieši no kritiskās domāšanas trūkuma, kas noved pie cilvēku nespējas pieņemt lēmumus un pēcāk arī uzņemties par tiem atbildību.

Neparasti to dzirdēt tieši no tevis – cilvēka ar doktora grādu!

Es to pavisam labi sapratu, studējot Amerikā. Tur neviens nevienam neko nemāca. Un studenti patiesi studē šā vārda pamatnozīmē. Tas ir – students lielākoties patstāvīgi lasa, domā un tad formulē savas domas, visbiežāk rakstiski. Tas, ko dara profesori, – parāda virzienu. Uzbūvē mācību kursu – ko lasīsim, ko darīsim – un atbild uz jautājumiem. Pie mums arī jautājumu kultūra ir ļoti neattīstīta.

Pēc lekcijas pajautā: nu, ir jautājumi? Un ir klusums. Studenti neuzdod jautājumus par to, ko nesaprata, jo: ko tad citi par mani padomās? Ka esmu stulbs un nesapratu! Amerikā neviens nebaidās uzdot jautājumus, jāatzīst, ka bieži vien tie patiešām var būt muļķīgi, taču neviens par tiem nesmejas un pacietīgi izskaidro nesaprasto. Par to, ko nezinām, nav jākaunas. Tāpēc jau cilvēks mācās.

Ko tev visvairāk patīk darīt?

Iet dabā. Visvairāk man patīk vienkārši iet. Ilgi, gari un vislabāk vienatnē.

Taču esmu tik ļoti piesaistīta Rīgai, ka iespējas izrauties ir ierobežotas. Bet es arī Rīgā regulāri eju garās pastaigās. Ir cilvēki, kuri vienatnē nīkst ārā un izjūt depresiju. Viņiem, lai izjustu prieku, vajag citus cilvēkus. Man, tieši pretēji, vajag daudz vienatnes, lai es jutos mierīga un laimīga.

Protams, es mēdzu justies arī nelāgi. Taču jāatzīst, ka agrāk tas bija biežāk un arī ilgāk. Daudz kas caur to jūtīgumu pret pasauli skaidrojams. Un tagad man vienkārši ir biezāka āda uzaugusi. Es kļūstu mierīgāka un pati vairs nelienu meklēt sev nepatikšanas.

Par ko būtu tava grēksūdze?

Kristīgā rituālā grēksūdze ir par ļoti noteiktu tēmu loku un to, vai esi pārkāpis baušļus vai pieļāvis kādu smagu grēku. Bet tās ir tik fundamentālas lietas, ka tās patiesībā pat grūti pārkāpt. Tur ir kaut kā īpaši jāpacenšas, lai to dabūtu gatavu. Es domāju, ka man nav ko nožēlot.

Man ne par ko nav kauns vai bailes. Kam vajadzēja, piedošana sen palūgta. Man vispār liekas, ka dzīvē viss ir ļoti dabisks. Un ka tikai cilvēki paši un publiskā telpa mūs mēģina kodēt uz to, ka ir ideālie cilvēki. Tādi ideāli nevainojami, skaisti un veiksmīgi. Bet mēs visi būtībā tādi jau esam. Jautājums tikai vai protam, vai neprotam novērtēt to, kāds nu kurš esam – pa savam pilnīgs. Un, ja arī kādam kā Sprīdītī ir tie “melnumiņi uz dimanta oliņas”, nav jēgas sevi par to grauzt, bet jāņem tas melnumiņš nost.

Stils: Olga Kolotova
Grims: Beāte Kudiņa
Fotografēšanas vieta: LU Botāniskā dārza Palmu māja