Nora Ikstena un "Mātes piens": unikāla grāmata, kas dziedē

Ir pagājis gandrīz gads, bet par grāmatu Norai joprojām ir grūti runāt. Sarunas laikā viņa pāris reižu uz brīdi iziet svaigā gaisā – dziļi ievilkt elpu.

Tie jau ir psihoterapijas seansi!

– Kā tu pati izskaidro Mātes piena milzīgo popularitāti?

– Grāmatā ir teksts: melnbalts, godīgs stāstījums. Esmu sapratusi, ka tik, cik esmu bijusi godīga un nežēlīga attiecībā uz savas dzimtas stāstu un likteni, tikpat godīgi tas arī ir iedarbojies uz cilvēkiem. Par šo grāmatu domāju kopš 1998. gada – kopš manas mammas aiziešanas no šīs pasaules. Tā tēma manī gruzdēja arī personīgi, iekšējai saprašanai par mammas dzīvi. Kāpēc tā bija tik smaga un tik ātri aprāvās – man tas visu laiku nelika mieru. Uz grāmatas vāka, ko veidojis mans vīrs Levans Beridze, ir fotogrāfija ar manu mammu bērnībā un zīdaiņa pirmais krekliņš. Tas ir kā simbols kaut kam ļoti skaistam, bet vienlaikus tam, ka ne visiem, šajā pasaulē ienākot, Dieviņš iedod to skaisto likteni...

Kad tev noliek priekšā dzīves un nāves lielo brīnumu, šķiet neticami, ka tu to piedzīvo. Bet es varu teikt, ka pilnīgi reāli esmu piedzīvojusi to, ka savā ziņā mana mamma otru pusi no savas dzīves, kurā viņa tomēr bija upuris dažādu apstākļu sakritības dēļ – gan viņas veselības stāvoklis, gan laikmets, kurā viņai bija jādzīvo –, pusi savas dzīves viņa ir uzdāvinājusi man. Tā ir tik spēcīga enerģētika, ko caur šo grāmatu sajutu un esmu saņēmusi. Kolosālā ideja par Latvijas vēstures romānu sēriju manā gadījumā sakrita ar to, ka šo grāmatu man vienkārši vajadzēja uzrakstīt.

Romāna popularitāti skaidroju ar to, ka pirmām kārtām ir aizskarts laiks, ko piedzīvojusi mūsu, mūsu mammu un mūsu vecmāmiņu paaudze. Savukārt divdesmitgadnieki, kas ir manas krustmeitas paaudze, grāmatu lasa kā savu vecāku jaunības grāmatu. Man ir ļoti liels prieks, ka Mātes piens ir populārs arī jauniešu vidū. Visas tās tikšanās bibliotēkās, uz kurām braucu kopā ar žurnālisti Liegu Piešiņu, ir bijušas tik intensīvas. Liega teica – tās jau nav tikšanās ar lasītājiem, tie ir psihoterapijas seansi, ar ko mēs nodarbojamies!

– Ko ļaudis tikšanās reizēs tev saka?

– Viņi saka – tā grāmata esot viņus dziedinājusi. Ka, izlasot grāmatu, viņi izgājuši cauri dziedināšanas procesam. Ka viņi beidzot uzdrošinājušies paskatīties uz smagiem notikumiem savā dzīvē. Daudzi man teikuši, ka pēc izlasīšanas ir šausmīgi raudājuši – it kā izraudājuši kaut ko ārā. Bet puņķos un asarās jau arī tā grāmata tapa...

Daļa no vecākās paaudzes uzskata, ka padomju laiks grāmatā tomēr ir par drūmu tēlots, ka tā bija viņu dzīve un nevar taču būt, ka dzīve ir pagājusi tik smagi. Es gan domāju, ka grāmatā ir arī diezgan daudz ironijas par to laiku – kāds tas bija, tāds bija. Tur arī zināma nostalģija – tā galu galā bija manas paaudzes bērnība un agra jaunība. Daudzus Mātes piens ir mudinājis izstāstīt savus stāstus. Par to, kas noticis viņu ģimenēs. Daudzus tas mudinājis domāt par attieksmi pret saviem vecākiem. Es domāju, ka visdraņķīgākais, ko cilvēks savā mūžā var darīt, ir neveiksmēs vainot vecākus. Grāmatā viss ir otrādi – redzam, ka tā mazā meitene ir drīzāk māte, nevis bērns savai mātei. Bet viņa to mīl, viņa grib dabūt māti atpakaļ, viņa grib iesvelt viņā dzīves alkas... Vecāki ir tie, caur kuriem esam saņēmuši šo dzīves dāvanu. Kā ar to apejamies – tas ir cits stāsts, kā teiktu Dzintars Sodums, mēs visi esam cilvēki, nevis eņģeļi bez ikdienas.

Pa labi – Stīvens Kings, pa kreisi – Rušdi

– Kāds bijis šis gads pēc grāmatas?

– Ļoti emocionāls, ļoti veiksmīgs, intensīvs un piepildīts. Redzēt, ka tavs gara bērns ir nozīmīgs tik daudziem, – tas ir ļoti svarīgi. Caur mammas stāstu man ir iedota milzīga enerģija, ko citādi nebūtu saņēmusi, vienkārši tā dzīvē nenotiek. No viņas jūtu lielu labvēlību. Man bieži jautājuši, vai es, tāpat kā stāsta galvenā varone, bērnībā nesaņēmu mātes pienu. Jā, es nesaņēmu, bet tagad tas atgriežas pie manis ar debesu enerģētiku. Mani nezīdīja ar mātes pienu, bet es to esmu atguvusi tādā mērogā un tādā enerģētikā, ka tas ir... nepasakāmi.

Šobrīd Mātes piens tiek tulkots igauniski, zviedriski, itāliski. Grāmata ir iztulkota angliski – izcils Margitas Gailītis darbs, un nākamgad tā iznāks ļoti labā izdevniecībā Londonā. Izdevēja ir sajūsmā par romānu, viņa domā, ka tā ir eksistenciāla grāmata un ka tā varētu būt notikusi jebkādos vēsturiskos apstākļos. Nupat Mātes piens iznāca krievu valodā – arī izcilā Ludmilas Nukņevičas tulkojumā. Es ļoti gaidu grāmatas otro vilni – domāju, ka tai vēl būs savs ceļš pasaulē.

– Tagad runā, ka latviešu literatūra pasaulē nevienu vairs neinteresē. Ja deviņdesmito gadu pacēlumu nokavējām, tad nu vairs nekā...

– Tā nav taisnība. Tas jau ir tas labākais, ka grāmatai nav noilguma. Mums ir grūti izsisties, jo ar administrēšanu smagi gājis, atceramies kaut vai Latviešu literatūras centra bēdīgo galu. Bet tas jau nenozīmē, ka latviešu grāmatas nevar iziet pasaulē. Vašingtonas grāmatu tirgū, kur šogad piedalījos kā pirmā rakstniece no Baltijas, man bija sirreāla sajūta: lasīju Mātes piena fragmentus vienā zālē, blakus lasīja Stīvens Kings un otrā pusē – Salmans Rušdi...

Autoram galvenais ir būt lasītam un cienītam savā zemē. Bet, ja izdodas ar savu grāmatu uzrunāt arī citās valodās runājošu auditoriju, tas ir tikai pozitīvi. Jābūt pacietīgam. Mēdz teikt, ka labu prozu var sākt rakstīt tikai pēc 45 gadu vecuma, tā ka viss kārtībā!

Ticības mierinājums

– Tu esi pieredzējusi, ka citus tava grāmata ir dziedinājusi, bet kā ar tevi pašu?

– Tā man devusi ļoti daudz. Bet, protams, visu laiku pozitīvā enerģija vārās kopā ar negatīvo. Šā gada laikā esmu piedzīvojusi lielāko pacēlumu profesionālajā dzīvē, un tieši šogad arī piedzīvoju divas lielas nodevības no cilvēkiem, kas man bija ļoti tuvi draugi. Skaties, kā gribi, – kaut ko tu saņem un kaut ko tev atņem, nav tā, ka tev tikai dod un dod, un dod...

Teikšu, kā ir, – man arī tagad, runājot par grāmatu, iekšā sākas tāds... Man ir grūti par to runāt. Un es joprojām nevaru publiski lasīt fragmentus. Ļoti grūti ir izskaidrot tās iekšējās sajūtas. Tā nav tēma, ko tu noraksti nost no sirds. Tā ir iekšēja vibrācija, ko visu laiku jūtu. Tā ir grāmata, ko nebūtu varējusi uzrakstīt ne 28, ne 38 gadu vecumā. Pienāk bioloģiskais dzīves laiks, kad sajūties pilnbriedā un vari par to visu runāt. Turklāt – varbūt tas ir ļoti personiski, un es to nevienam neesmu teikusi – es domāju, ja man būtu bērni, es nebūtu varējusi uzrakstīt tādu grāmatu. Man dzīvē ir ļoti daudz dots, bet kā sievietei kaut kas ļoti būtisks arī noņemts: man nav bērnu. Tā stīga, tā pārdzīvotā trauma laikam arī kaut ko nozīmē. Tagad to vairs neuzskatu par traumu, jo man ir krustmeita, manas māsas meita, pret kuru es bez savas māsas greizsirdības esmu izjutusi pilnīgas mātes jūtas. Bet, ja pati caur sevi būtu piedzīvojusi bērna radīšanas un dzemdēšanas mistēriju, domāju, ka neuzrakstītu tādu grāmatu. Grāmatas iekšējais nervs ir tik spēcīgs arī šā iemesla dēļ.

Daudzas sievietes pēc grāmatas izlasīšanas man teikušas, ka tas ir sieviešu cilts stāsts cauri paaudzēm: māte, mātesmāte, meita. Caur viņām tā atnākšanas un aiziešanas mistērija ir izstāstīta. Man liekas, caur vīriešu līniju to būtu grūtāk izdarīt.

– Romānā ir arī spēcīgi vīriešu tēli un vēl tādi – ne no šīs pasaules.

– Un arī tādi biogrāfiski tēli kā skolotājs Blūms. Viņš ir reāla persona ar ļoti līdzīgu likteni. Kad iznāca grāmata, biju nobijusies, jo domāju, ka dažas sarkanās līnijas varbūt tomēr esmu pārkāpusi. Taču tad skolotājs Blūms no Jūrmalas man atrakstīja, ka viņš pirmo reizi mūžā jūtas reabilitēts. Bet Serafima, Jese un Vinstons – tie ir pavisam īpaši tēli. Kad rakstnieks raksta, reizēm Dieviņš no augšas viņam iedod kādus tēlus. Kā bonusu – skatos, tu labi raksti, nu, lūdzu, paņem tos! Man pašai tie ir ļoti mīļi tēli, katrs ar savu enerģētiku: Vinstons no Orvela, Jese, androgīns cilvēkmīlestības iemiesojums, un Serafima, ar ko es grāmatā ienesu pareizticības līniju. Mana mamma nebija ticīga, un mēs zinām, kā padomju laikos bija ar ticību. Bet Serafimas tēls ir mierinājumam. Romāns ir tāds plosīto dvēseļu stāsts, ka kaut kādu ticības mierinājumu tur vajadzēja.

Kad valoda paņem aiz čupra

– Tavs ceļš rakstniecībā no malas izskatās viegls.

– Tiekoties ar lasītājiem bibliotēkās, es parasti saku: ja kāds rakstnieks jums saka, ka viņam ir kaifs no rakstīšanas procesa, tad vai nu viņš ir grafomāns, vai slikts rakstnieks. Nekāda kaifa no rakstīšanas procesa nav. Kad rakstīju Mātes pienu, es nevarēju gatavot ēst – biju pazaudējusi garšas un smaržas sajūtu, kādai jābūt, lai pagatavotu ēdienu. Un tad pat mans vīrs teica, jā, nu jau tiešām ir slikti, jo cepšana un vārīšana man ir nenormāli mīļas nodarbes, un visi mani draugi to zina. Dzīves garša tevi pamet uz laiku, kad tu ceļo pa tādām dvēseles aizām, ka tur ikdienībai vairs nav vietas. Bet, kad garšas un smaržas sajūtas atgriezās, tas bija lieliski.

Rakstniecībā ir būts divdesmit gadu, un tiešām varu teikt, ka mans ceļš ir bijis svētīts. Bet es arī esmu ļoti daudz strādājusi un valodas galodu vai valodas instrumentu esmu attīstījusi, strādājot visos žanros. Valodā tiešām jūtos ļoti labi. Tā ir mana vieta. Es gan esmu teikusi un saku arvien: ja vien es varu darīt kaut ko citu, es izvēlos nerakstīt. Mēs par to esam runājušas ar rakstnieci Ingu Ābeli, kas man ir ne tikai kolēģe, bet arī tuvs draugs. Viņa teica: “Nu var jau pēc grāmatas pabeigšanas pateikt: es vairs nerakstīšu. Bet tā valoda tevi tur aiz čupra.” Tas nav izvēles ceļš. Īstu rakstnieku valoda tur aiz čupra tā, ka – gribi vai negribi – tu atkal rakstīsi.

– Un ko tu redzi, atskatoties uz uzrakstīto?

– Kad paskatos to blāķi, kas sarakstīts... Katra grāmata bijusi diezgan liels emocionāls notikums. Dažas kritika pie mums ir uztvērusi nu – tā. Varbūt tas skan snobiski vai augstprātīgi, bet šobrīd kritika mani neinteresē. Man ir svarīga lasītāju amplitūda un mērogs, kādā mana grāmata uzrunā cilvēkus. Mātes piens nav izklaides literatūra, un tie daudzie tūkstoši nelasa to vakarā atpūšoties. Tur ir pavisam kas cits: tu gribi domāt par ļoti sarežģītām un grūtām lietām, tu gribi saprast, tu gribi augt... Tas ir svarīgākais šīs grāmatas sakarā: mērogs, kādā lasītāji ir uzrunāti un kādā viņi šo grāmatu ir pieņēmuši.

Man arī rakstnieku un mākslinieku vidē ir daudz tuvu cilvēku un domubiedru. Bet tā ir šausmīgi nežēlīga vide. Gan teātrī, gan literatūrā, gan mākslā mēs esam tendēti uz panākumu kultūru. Ja tu neesi uzradījis meistardarbu, tad...

–... tevi nospārda?

– Tieši tā. Man tieši no profesionāļu vides daudzkārt nācies dzirdēt teicienus: Ikstena izrakstījusies, tur jau nekā vairs nebūs... Kā uz tādām runām reaģēt? Tu uz to vari atbildēt tikai ar savu darbu. Ar to, ko uzraksti.

Es principā vairos runāt par kolēģu grāmatām, kur nu atļauties vērtēt, kurš ir izrakstījies vai tamlīdzīgi. Jo es zinu, cik tas ir grūti. Un es zinu, cik tas ir grūti, kad tu palaid to savu bērnu tautās un tas tiek izķeskāts un sagraizīts pa vīlītēm. Tāpēc brīnos par ikvienu kolēģi mūsu rakstniecības vidē, kas vērtē, vieglu roku aizslauka, diktē... Man tas nav pieņemams. Uzskatu, ka mākslas darba zelta prove ir atkarīga no lasītāja.

– Bet, kad nu tas meistardarbs uzrakstīts, – ko tālāk?

– Man daudzi teikuši – nu kā es vēl kaut ko vispār varēšu uzrakstīt pēc Mātes piena. Bet tā man teica arī pēc Dzīves svinēšanas, piemēram, Viesturs Vecgrāvis: “Ārprāts! Tev ir tikai 28 gadi, un tu esi uzrakstījusi Dzīves svinēšanu. Kā tu vēl vispār kaut ko vēl varēsi uzrakstīt!” Kas ir svarīgi: tev jāturas pie kaut kā sava. Tev ir jāredz savs ceļš. Ar sava ceļa atrašanu ir kas līdzīgs, kā cilvēki reaģē uz savām slimībām. Ir histēriska reakcija, ir tādi, kas neņem neko galvā... Bet ar savām slimībām jāiemācās sadzīvot, un tev jāiet ceļš, ko intuitīvi jūti par pareizo. No malas tev teiks – tev vajadzētu pamēģināt to un šito, homeopātija tev teiks vienu, tradicionālā medicīna – citu, vēl kāds piedāvās aiziet pie vārdotāja... Tur var pilnīgi apjukt!

Tas pats ir rakstniecībā: jāpaļaujas uz to, ka iekšēji zini, kā un kur tev jāiet. Jo no malas kāds visu laiku teiks: šajā grāmatā par daudz metaforiski, tajā – par daudz pa virsu palaidusi. Ja pašam nebūs skaidrības, ka tu zini, kādu ceļu ej, tu visu laiku klīdīsi no viena grāvja otrā.

– Gadi un pieredze palīdz vai traucē?

– Šovasar man bija ļoti smaga pieredze – 57 gadu vecumā no dzīves mokoši aizgāja laba draudzene. Biju ļoti tuvu klāt kopā ar citiem viņas tuvākajiem draugiem. Man šobrīd ir 47 gadi. Tas, ko gribētos, – ja Dievs dod to otru mūža garo pusi, to neizniekot, saprast, ka vēl esi spēcīgs un ļoti daudz ko vari izdarīt. Kad draudzene nomira, man bija jādomā par to, ka manai omītei bija 57 gadi, kad mēs ar māsu piedzimām, un viņa īstenībā bija tā, kas mūs izaudzināja un palaida dzīvē.

Latvijas stiprais dzimums

– Lai gan Mātes pienu lasa arī ļoti daudz vīriešu, man tomēr šķiet, ka tā ir grāmata par mums – latviešu sievietēm. Un tas stāsts daudzām tomēr ir ļoti traģisks.

– Nenoliedzami, latviešu sievietes ir Latvijas stiprais dzimums. Es tik daudz sieviešu satieku, runājot ar lasītājiem, tā ir tāda vitalitāte, tāds spēks! Varbūt tas nelaimīgums savā ziņā slēpjas tieši tajā lielajā spēkā un lielajā varēšanā. Tā tu ej, un tā tu dzīvo, un beigu beigās nokūsti no tā, ka visu vari. Tas lielais vientuļo sieviešu procents mūsu paaudzē... Sakrita viss trakais pārmaiņu laiks, un pārmaiņu laikos sievietes bieži izrādās spēcīgākas par vīriešiem. Daudzi vīrieši no sajūtas, ka nespēj būt par ģimenes galvu, izvēlējās vieglāko ceļu dažādos veidos, bet sievietēm taču tas vezums bija jāvelk. Un vilka. Un velk! Bet visā trakajā skrējienā brīžiem kļūst sevis žēl – vai tad tu arī neesi pelnījusi romantiku, lutināšanu un uz rokām nēsāšanu?

Kad Gundars Āboliņš izlasīja Mātes pienu, viņš man teica, ka jau ir domājis, ka sievietes mistērija ir traka, bet ka tik traka... Regnārs Vaivars nesen izteicies, ka tad, ja viņš būtu sieviete, viņš izdarītu pašnāvību. Ar visādiem viedokļiem jārēķinās, ko es varu teikt! Man sievietes pasaule ir tik tuva, tik mītiski un mistiski saprotama. Ar visiem kāpumiem un kritumiem, laimēm un nelaimēm es tajā jūtos ļoti labi. Es nevaru iedomāties kādu citu eksistenci, kā tikai būt sievietei valodā.

– Būt sievietei rakstniecei – tā ir dāvana?

– Divdesmit sešu gadu vecumā pirmo reizi braucu uz Leipcigas grāmatu gadatirgu, un Vizma Belševica toreiz mani paņēma zem sava spārna. Viņa teica: “Nekas labs, Noriņ, jau no tā rakstnieces likteņa nav – sabojāti nervi un liels dibens.” Tagad saprotu, ka viņai taisnība – gan nervi jātur kārtībā, gan par dibena platumu jādomā. Es nezinu, kā būtu iegrozījusies mana dzīve, ja nebūtu sākusi rakstīt. Lai gan vēl ilgi pēc “Dzīves svinēšanas” tomēr neapjautu, kādā pasākumā esmu ierauta...

– Dzīve būtu citāda, ja nebūtu rakstniece?

– Noteikti. Bet es nevaru teikt, ka esmu nesaprastā sieviete, jo esmu rakstniece. Vīrieši, ar ko esmu bijusi kopā, mani ir sapratuši. Viņi ir pieņēmuši daudz vairāk un daudz skarbāk, nekā latviešu vīrietis var pieņemt no sievietes. Sievietes mākslinieces tips nav jau tas ideālākais. Bet robežas ir jānovelk, un man šķiet, esmu arī pietiekami pragmatiska būtne. Bieži, kad beidzas tikšanās ar lasītājiem bibliotēkās, man ir teikuši ar tādu kā pārsteigumu: bet jūs taču esat normāla, vitāla sieviete! Tā ka klišeja par trakajiem, traģiskajiem rakstniekiem un māksliniekiem ir spēcīga. Bet es jau arī esmu normāls ikdienas cilvēks... līdz brīdim, kad sāku rakstīt. Tad tā ir cita enerģētika un cita dimensija.

Ieva Raiskuma, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris