Mums ir vajadzīgi laimīgi bērni. Kā to panākt, iesaka bioenergo terapeite Ineta Gaveika

Vasaras vidū viņu pieminēja dzejniece Madara Gruntmane, kurai it kā to vien vajadzētu darīt kā priecāties – otrais dzeju krājums, pārliecinoša iekļūšana angliski un igauniski runājošajā literatūras vidē. Taču klāt ik pa laikam ierastais stāvoklis, kad ķermenis pret kaut ko protestē.

“Muguras dakteris ieteica masāžu. Konkrētu masieri. Esmu ļoti laimīga, ka tā izrādījās Ineta. Perfekti sakārto ķermeni, bet spēj nodot arī citu vēstījumu. To, ka mūsos katrā ir tik daudz spēka, lai dzīvotu mīlestībā. Viņa šo kodu zina.”

Kad Madara nosauca Inetas Gaveikas vārdu, nopriecājos, jo esam tikušās – pirms vienpadsmit gadiem Kārsavā. Tolaik tā bija saruna ar unikālu Latgales skolotāju, kura pēc Mākslas akadēmijas beigšanas mācīja bērniem vizuālo mākslu un pie reizes dzīves māku, bet līdztekus tam sadarbībā ar mediķiem pa reizei palīdzēja topošajām māmiņām izšķirīgajā brīdī tikt galā ar dzemdību sāpēm. Audzināja trīs bērnus. Nedēļas nogalēs brauca uz Rīgu mācīties psiholoģiju, Eriksona hipnozi un masāžu, jo dziedinošs pieskāriens cilvēkam ir tikpat vajadzīgs kā gaiss.

Visu nosaka vērtību sistēma

– Šoreiz laba vēlējumi saistībā ar jaunā mācību gada sākumu laikam nav īsti vietā, tāpēc jautāšu – ko īsti nozīmē bioenerģētiskā un psihodinamiskā masāža? Vai ļoti atšķiras no tā, ko savulaik apzīmēji ar dziedinošu pieskārienu?

– Ar jēdzieniem ir tāpat kā ar cilvēkiem – viss notiek viļņiem un pastāvīgi mainās. Tiklīdz šķiet, ka par kaut ko iegūta pilnīga skaidrība, pēkšņi saproti, ka ierastie vārdi vairs neatbilst agrākajam saturam. Arī cilvēks sākumā domā – es esmu es. Asociē sevi ar ķermeni. Bet ar laiku sevis sajūta kļūst aizvien plašāka un nekontrolējamāka. Tad vai nu iestājas apskaidrība, vai turpinās vecā dzīve. Vai ķermenis sāk tā strīdēties ar garu, ka dators uzkaras – tādu garīgo meklētāju problēma, kuri pietiekami nenovērtē ķermeņa nozīmi.

To, ko daru patlaban, vairs pat necenšos strikti formulēt vārdos. Vienkārši – atrasts kāds šābrīža lietu izpratnei atbilstošs un pietiekami elastīgs zelta vidusceļš, tāpēc ar atstrādāto vairs negribas ķēpāties. Ne velti mēdz teikt, ka par psihologu aiziet mācīties tad, kad grib atrisināt savas problēmas. Tiklīdz uzdevums paveikts, viņam vairs nav interesanti pa šiem prāta mudžekļiem ņemties, jo tā milzum daudz enerģijas aiziet bezjēgā.

– Tātad esi ceļā uz apskaidrību?

– Vienkāršāk varbūt tā – esmu uzķērusi sistēmas, kā palīdzēt samierināties ar to, ka uzvara pār prātu nav iespējama, tāpēc vajadzīga sadarbība. Mana koncepcija laikam ir pat mazliet ķecerīga – cilvēka kā citu akceptētu vērtību karkasā ieliktas personības nemaz nav. Ir tikai bāze – tukšums, bet tajā ir apziņa, ko caurstrāvo dažādas vibrācijas. Kā elektrība. Vai kā radioviļņi. Tāpēc personība varu būt jebkāda – kāda gribu. Kādai sev ļauju vai lieku veidoties. Viss atkarīgs no tā, kādi viļņi uzķeras, kad aparātu pagroza. Es neesmu tas vai tā, kas tajā brīdī skan, tomēr varu izvēlēties, ko un kā atskaņot.

– Tas, ko var izdabūt no smalka mūsdienu radioaparāta, taču būtiski atšķirsies no bēniņos atrasta vecā vefiņa skaņas?

– Te atkal vietā sasaiste ar man tuvo vēdisko koncepciju par visu materiālās pasaules lietu un norišu pamatizpausmi triju gūnu jeb materiālās pasaules izpausmju – tumsonības, kaisles un cēlsirdības – veidā. Tās, iedarbojoties uz dvēseli, raksturo arī cilvēka noteicošo attieksmi pret pasauli – viņa radio. Ja prioritāte tumsonības gūnai – nevēlēšanās zināt un izprast, jo labāk ir dzīvot apmierinātībā ar savu neziņu –, skaņa būs draņķīga.

Ja vadošā ir kaisles gūna – daudz vēlmju un ambīciju, liela dedzība uz dzīvi –, skanējums jau būs krietni patīkamāks. Ja galvenā ir cēlsirdības un labestības gūna un cilvēks izpaužas tikai krietnos darbos, radio skanēs dzidri un pārliecinoši.

Attieksmi pret dzīvi visa mūža ritumā pārsvarā virza un vada viena gūna, taču gūnu izpausme ir dinamiska – tās var pāriet arī cita citā, ietekmējot dvēseli. Labestība var izpausties kaislē, kaisle parādīties tumsonības gūnas fetišu – naudas, varas, agresivitātes – pielūgsmē. Taču katrā no šīm situācijām ir izvēles iespēja. Kaut teorētiski šķiet pašsaprotami, ka nav nekā izdevīgāka par dzīvošanu tikai cēlsirdības un labestības gūnā, visu nosaka tas, kādam Dievam kurš lūdzas. Tā vērtību sistēma, kas cilvēku nodrošina ar iespēju justies labi.

– Kāda šiem diezgan grūti izprotamajiem teorētiskajiem apsvērumiem saistība ar tavu nodarbošanos?

– Pie manis parasti vēršas brīžos, kad lielie stabilitātes balsti sašķobījušies, kad brūk ilūzijas, dvēsele neliek miera, ķermenis strīdas ar prātu. Visvairāk tas raksturīgs garīgo meklējumu cilvēkiem. Nereti izpaužas kā pirmsdepresijas stāvoklis, kad nezini, uz kuru pusi iet un ko darīt. Tas var pārtapt nopietnās slimībās. Bet masāža ir viens no instrumentiem, ar kura palīdzību bieži var atsaukt cilvēku pie labsajūtas, pie veselības. Ar nosacījumu, ka izdodas pietiekami precīzi uzķert, kāda palīdzība nepieciešama.

Katrai gūnai vajadzīga citāda dziedinošā pieeja, kaut arī simptomi izpaustos vienādi. Piemēram, divi cilvēki rīkojas atbilstoši sirdsapziņai, cenzdamies par katru cenu noturēties cēlsirdībā un labestīgumā, taču abi saslimst. Psihosomatika.

Pirmais – likumpaklausīgs biznesmenis, bet viņu šausta paša egoisms, parasti gan ar citu mutēm: padomā taču beidzot arī par sevi! Viņš, kārtīgi maksājot visus nodokļus, visādi mēģina izgrozīties, lai tomēr paliktu simtprocentīgi godīgs; sirdsapziņai vieglāk, ja nav konflikta ar likumu. Taču bizness buksē, sieva raud, bērni nesaprot.

Attieksmi nemainot, slimība neizbēgama. Un ķermeniski tā izpaužas tieši tāpat kā citam censonim, kurš uz labestību sadomājis pāriet no tumsonības un citu ignorēšanas gūnas, ierasti brutālā dzīvesstila vietā pēkšņi izvēloties godīga darbarūķa ceļu. Ar prātu tā izlēmis, bet ķermenis, kas jau kopš dzimšanas ir ļoti egoistisks, ir tā piemērojies iepriekšējam dzīvesveidam, ka pretojas, neliek mieru: tur būs bīstami, tur nelien, redzi taču, ka mums var neizdoties! Atkal psihosomatika.

Masieris tikai tad var palīdzēt, ja saprot, kurā gūnā cilvēks atrodas. Un spēj arī klientu virzīt uz izpratni, ka attiecības ar sevi jāveido humāni – sarunājot, nomierinot, apmīļojot, nevis rīkojoties ar varu. Tādās reizēs nevaru teikt – ar tevi tā notika tāpēc, ka neklausīji savu dvēseli. Tā nebūs patiesība – viņš to klausīja, tikai neapzinājās, cik stipri ieradumi var kavēt virzīšanos uz priekšu.

Nerēķinājās ar to, ka pāreja no vienas gūnas uz otru mēdz radīt momentus, kad matrica, arī ķermenis, draugi, ģimene vai vide, velk atpakaļ. Tikai gudri un saprātīgi apzinoties savu īsto sirds ceļu, ķermenis var kļūt par labāko palīgu un uzticamāko draugu, pierādot – jo cilvēkam stiprāka veselība, jo vairāk labu darbu viņš var veikt. Prāts var mums gan traucēt, gan kļūt par vērtīgāko padomdevēju. Tas viss jāizprot, jāapzinās, jāizjūt. Jāiztēlojas.

Nedzen sevi kokā, ja neesi kaķis!

– Pat izmantojot salīdzinājumu ar radio?

– Ne tikai. Izpratnei noder arī metafora par kādu no dzīvniekiem, kas, simbolizējot ķermeni, varētu mitināties ikvienā no mums. Labāk, lai ir no zīdītājiem, tāds pazīstams un izprotams, teiksim, suns, gotiņa vai kaķis. Līksms vai grūtsirdīgs, mundrs vai apvēlies, acis spožas vai skatiens blāvs – dzīvnieks nepārprotami rāda, ar kādu attieksmi audzināts, kādu aprūpi saņēmis, kādas īpašības no priekštečiem mantojis.

Ja darīsim pāri savam dzīvniekam, arī dvēsele cietīs. Tai nebūs spēka ne kaislei, ne cēlsirdības darbiem. Tāpēc, rūpējoties par savu dzīvnieciņu – savu dvēseli –, nedzen sevi kokā, ja neesi kaķis! Un neturi savu suni pie ķēdes. Vai neielaid to gultā, ja viņam tur nav paredzēta pastāvīga guļvieta.

Cēlsirdīgs cilvēks ir saprātīgs. Agrāk vai vēlāk saprot, ka nepārprasta, nedeformēta cēlsirdība, nejaucot to ar izkalpošanos, ir izdevīgākā lieta uz zemes. Tad sirds ir mierīga. Nav pārspīlētās hiperatbildības. Nav sevis un citu vainošanas. Visu rāmi pieņemu un eju uz priekšu. Daru to, kas jādara. Esmu tāda vai tāds, kā jūtos labi. Apzināti izturos humāni pret sevi, jo tad man ir lielāka iespēja būt humānam arī pret citiem. Zinu, kāpēc labāk izvēlēties neiet pret savu sirdsapziņu; tie, kuri to dara, slimo.

– Esam tomēr pakļauti arī tādām ietekmēm, kur no pašiem tikpat kā nekas nav atkarīgs.

– Lai to pamatīgāk izprastu, aptuveni pirms gadiem septiņiem sāku padziļināti studēt astroloģiju. Šīs mācības tikai vēlreiz apstiprināja, ka katrai planētai ir sava vibrācija – elektrība, enerģētika. Un katra izraisa savas emocijas. Bet tas, kā cilvēks planētu uztver, visvairāk atkarīgs no viņa radio.

Vienam un tam pašam lūzuma punktam parasti ir vairāki turpinājuma scenāriji, ko nosaka paša izvēle. Tāpēc ir jomas, kur pēc planētu iedrošinājuma likt lietā savu brīvo gribu būtu pareizi, bet ir arī tādas, kur labāk to nedarīt, jo tad iespējas iekulties nepatikšanās ir lielākas nekā izredzes no tām izvairīties.

Planēta viena, bet tās ietekme atšķirīga. Zvaigžņu karte viena, bet tās nolasītāji un interpretētāji atšķirīgi. Un arī uztvērēji, jo katrs dzird un saprot tikai to, ko gatavs saklausīt. Un piepildīt darbos. Tāpēc astrologam jāsaprot, kurā gūnā atrodas tas cilvēks, kas vērsies pie viņa pēc padoma, taču pašam jāatrodas cēlsirdības gūnā. Mācību process līdz šādai dvēseles kvalitātei var būt ļoti ilgstošs, un bez kļūdām tāds nav iespējams.

Starp citu, pirmajā zvaigžņu kartē, ko man savulaik veidoja profesionāls astrologs, bija lasāms, ka es dibināšu ģimeni vecumā mazliet pirms trīsdesmit, mans vīrs būs krietni vecāks, turklāt ārzemnieks. Bet apprecējos, kad man bija 17, viņam 18 gadu.

– Visu dzīvi – tikai kalnā?

– Aptuveni 40 gadu vecumā  – tagad man ir 50 – tomēr sanāca pamatīgs Stop!. Bija pat sajūta, ka iestājusies apskaidrība. Vairs nezini, ko ar to darīt. Viss, kas iecerēts, īstenots. Bērni ir, ģimene arī. Visā, ko darīju, ieliku sirdi, tāpēc veicās. Skolotājas darbs mani ļoti piepildīja, varēju atļauties būt izteikti nestandarta pedagoģe. Paralēli biju sākusi apgūt masāžas iemaņas pie izcilās meistares Selgas Vītolas.

Tur arī atskārtu, ka masāža sniedz daudz vairāk par tikai fizisko iedarbību, īpaši brīžos, kad ievēroju, kā no skolotājas rokām plūst un plešas krāsas, kā tās mainās, pieskaroties ķermenim. Un kā pēc tam mainās masētais cilvēks. Uzzied. Sapratu, ka vēlos šīs lietas apgūt dziļāk un pamatīgāk. Ne tikai masāžu, bet cilvēkizziņu, kur viss ir kopā – dziedniecība, psiholoģija, hipnoze.

Brīžam pārņēma pat tāda kā Dieva klātbūtnes sajūta. Kaut vai tad, kad piedalījos dzemdībās, kurās sievietes lūdza mani būt blakus un iedrošināt: “Man bail no sāpēm, un es zinu, ka tu tās spēj noņemt.” Mums tiešām izdevās – ne jau man novērst sāpes, bet viņām uzdrošināties iet droši tajās iekšā, jo tikai tad bailes atkāpjas.

Mantojums un bonuss vienlaikus

– Jūti sevī dziednieces nervu?

– Tā vairāk ir atbildība pret dzimtu, tāds kā iekšējs pienākums neaizlaist aizmirstībā tos manu priekšgājēju talantus, kuriem kari un juku laiki nebija ļāvuši uzziedēt. Zinu, ka mana vecvecmamma no mātes puses bija zāļu sieva, dziedniece un bērnu ķērāja, taču neviena no dzimtas sievietēm šīs spējas nepārņēma, jo vēl bija pārāk mazas, kad viņa nomira. Taču man šķiet – kaut kādā veidā nesa tās tālāk.

Mamma strādāja par fermu kontrolasistenti, bet atceros, ka bieži tika aicināta palīdzēt dabūt pie veselības slimus lopiņus. No tēva puses dziedniecības talantus nezinu, bet viņa māte mācēja tulkot sapņos. Ļoti nopietni, ar pārliecību, ka sapņi vai nu paver jaunas iespējas dzīvei, vai ļauj miegā izdzīvot to, pie kā realitātē negribētos atgriezties. Man šīs zināšanas ļoti noderējušas.

Mūsu dzimtas sievietēm darbavietas galvenokārt bijušas medicīnas iestādēs. Kamēr viņas šajā jomā turējās, viss bija kārtībā. Kad rūpes par citiem kādu iemeslu dēļ beidzās, sekoja strauja nodzeršanās vai pat nāve. Vienīgi manai mammai ir izdevies no šā loka izkļūt. Domāju, tāpēc, ka viņai ļoti balstošs līdzās vienmēr bijis tētis. Es savus vecākus uzskatu par svētiem.

Tāpēc, tiklīdz sāku šīs lietas saprast,  man pat nebija citas izvēles kā vecvecmammas mantojumu pieņemt. Kamēr cilvēks neiet dzimtas nolikto ceļu, viņš nevar būt laimīgs. Protams, pirms šīs izvēles mazliet baidījos, bet tā nelika miera – auga manī kā lekns stāds, kam jādod saules gaisma. Man tas bija gan mantojums, gan obligātais bonuss – pieņemt savu dzimtu, kāda tā ir.

Aizbraucu uz kapiem pie vecvecmammas. Par to nebija daudz runāts, bet pēkšņi līdz sīkumiem zināju, kāda viņa izskatījās, kā kustējās, kāda bija pēc rakstura. Šī redze man piemīt joprojām.  

– Ko ar tāda veida jutīgumu var iesākt?

– Ja ne vairāk, tad ikbrīd atcerēties pašai un atgādināt citiem, ka aizgājēja ķermenis nav nebūtībai atvēlams novalkāts mētelītis, kā māca medicīnas studentiem, bet informācijas nesējs un pārraidītājs vēl ilgi pēc tam, kad dvēsele jau savos ceļos. Atkal kā radio. Ja pat pīšļu atrašanās vieta saglabā tik noturīgu informāciju, vērts padomāt, ko izstaro it viss, ko darām, domājam un runājam dzīves laikā. Jo viss saglabājas, nekas nav noslēpjams.

– Kā beidzās tavs četrdesmitgadnieces posms ar apskaidrības brīdi virsotnē?   

– Teicu – mīļā zemapziņa, redzi, kādas ziepes! Viss jau ir, vairs nav, pēc kā tiekties. Tik ļoti realizējusies, ka būtu  ar mieru mirt – šai pašā brīdī. Pamet plānu, ko darīt tālāk!

Un tad sākās! Vīram piešķīra dienesta dzīvokli galvaspilsētā – kļuvu par rīdzinieci. Cits pēc cita man tika piespēlēti tādi sevis pilnveidošanas scenāriji, par kādiem pat iedomājusies nebiju. Radži joga, taroloģija, rūnas. Astroloģija – gan klasiskā, gan vēdiskā. Numeroloģija. Prāta treniņu sistēma skolotāja Iļjas Beļajeva vadībā, citi kursi. Lielākais ieguvums un dvēseles svētki – iespēja pietuvoties sūfiju mācībai, kur cieņā pret visu reliģiju dižajiem skolotājiem katram iespējams soli pa solītim nonākt pie secinājuma, ka Dievs ir mīlestība un mīlestība ir Dievs.

Esmu satikusi vairākus cilvēkus, kuri dzīvo kā sūfiji, paši par to neko nezinot. Man tāds bijis pareizticīgo mācītājs tēvs Viktors, pie kura es, katoliete, bieži vērsos pēc garīga padoma vēl Kārsavas laikā.

– Ja tev ir tāda zināšanu bāze, kāpēc izvēlējies tieši masāžu?

– Lai arī visi šie instrumenti ir ļoti vērtīgi un spēcīgi, pamazām sapratu, ka visiedarbīgākais tomēr ir masāža. Tev priekšā konkrēts ķermenis, kas precīzi parāda un izstāsta, kurā vietā problēma meklējama. Maldīšanās izslēgta. Bet ideālajā variantā masāžu var apvienot ar jebkuru no apgūtajām zināšanu sistēmām, vienlaikus rēķinoties, ka bez Dieva ziņas pat mats no galvas nenokrīt un cilvēks tāpat izdzīvo to scenāriju, kas tur, augšā, uzrakstīts.

Un viss tāpat notiek savā laikā, un karmas valdnieki tāpat ieliek viņu apstākļos, kuros nevar neizdarīt paša apstiprināto minimālo programmu. Arī tad, ja uz šejieni atnākts degradēt un degradēties. Iepazīt krišanu. Jo uz zemes nekas nedarbojas tikai uz vienu pusi. Visi atrodamies katrs savā vietā – kā zobrati vienotā pulksteņa mehānismā. Teikt kādam – fui, kāds tu slikts! – nozīmē vēlēties, lai saietu grīstē viss lielais mehānisms.

Taču viens šo mācību aptver desmit gadu vecumā, citam vajadzīga puse mūža, bet dažs labs tik grūtiem uzdevumiem pat neķeras klāt.

– Pagūs nākamajā dzīvē?

– Esmu pārliecināta, ka tik vienkārši nav, kaut arī daudzi vairās no šīszemes grūtībām ar domu, ka tajā nezināmajā citur būs vieglāk un labāk. Nē,  arī tur cilvēks nokļūst tikai tajos radioviļņos, kuros bijis te. Arī tur, lai tiktu kaut pakāpienu augstāk, viņš spiests iet skolā un apgūt vajadzīgo zināšanu minimumu.

Mums tikai šķiet, ka materiālā pasaule ir ļoti smagnēja un inerta; ja mainās, tad gausi. Tomēr ārpusē viss ir vēl smagnējāks un gausāks. Tikai Zemes apritē uzreiz redzams rezultāts – mainot materiālo, nemateriālais mainās līdzi. Un otrādi. Tas pārliecinoši izpaužas skolotāja darbā – ikdienā jau neredzi, ko esi tajos bērnos ielicis, tāpēc šķiet, ka viss norit pārāk lēni. Taču pēc pārdesmit gadiem atgriezeniskā saite ir kā uz delnas. Tas ir tik skaisti – satikt bijušos audzēkņus, jau pieaugušus cilvēkus, un saprast, cik ļoti viņus mīli.

Uz viena viļņa var arī paklusēt

– Bet kādu atgriezenisko saiti iespējams sajust masējot? Divi klusējošie – viens uz galda, otrs pie tā? Vai arī strādājot tu dalies ar klientu savos vērojumos un pārdomās?

– Pie manis lielākoties nāk nemierīgie meklētāji, kuriem ķermenis dažreiz netiek līdzi gara lidojumam, tāpēc cieš. Viņiem svarīgi ne tikai just manas rokas, bet arī ieklausīties sacītajā.

Skaidrojot to, ko pauž ķermenis, tomēr rēķinos, ka parasti cilvēks uztver tikai to, ko jautājis. Vai zemapziņā gatavs pajautāt. Taču, ja esam uz viena viļņa, mums vienmēr būs kaut kas, par ko parunāt. Tāpat kā būs arī, par ko paklusēt. Kaut vai par to, ka nevienam nav attaisnojuma pret savu ķermeni izturēties nevērīgāk kā pret dvēseli.

– Kādi ir galvenie temati, par kuriem ķermenis visbiežāk rosina domāt un runāt?

– Vērtīgi izprast čakru sniegto vēstījumu. Vārga veselība, zema seksualitāte, nestabilitāte un hronisks enerģijas trūkums gandrīz vienmēr norāda uz  problēmām ar pirmo čakru. Taču, ja cilvēks radoši strādā, ir godīgs, mīlošs un cēlsirdīgs – vispirms pret sevi, tad citiem, tā piepildot ar spraigumu augstākās čakras, – spiediens nonāk arī līdz lejai un nogurušo čakru parauj vaļā. Ja ir otrādi – pirmā čakra ļoti stabila, cilvēkam var piemist gaišredzība, gan tikai kā spēja no kopējās ainas atdalīt vienu puzles gabaliņu, taču bez saistības ar kopbildi.

Piemēram, cilvēks labi redz kaulu sistēmu vai iekšējo orgānu stāvokli, taču gaišzinības, lai to iztulkotu, pietrūkst. Šo spēju, turklāt kopā ar gaišredzību, var ieslēgt tikai atvērta sirds čakra. Šāds stāsts ir par katru no čakrām. Tas ir viens no laimes izjūtas priekšnoteikumiem – pateicībā baudīt, ka visas septiņas čakras ir vaļā un pilda savu uzdevumu, un katra savā brīnumainajā neatkārtojamībā sniedz iespēju just ķermeņa un dvēseles vienotību.

Arī par to runājam, ka mūsos mītošais zvēriņš var būt un tam vajadzētu būt šķirnes dzīvniekam, nevis grūti prognozējamas uzvedības jauktenītim. Ne jau prestiža dēļ, bet tāpēc, ka tam, kas ilgstoši virzīts uz noteiktu kvalitāšu iegūšanu, tās paliek gēnos. Tikai tad labestību, cēlsirdību, mīlestību var nodot nākamajām paaudzēm.

Tomēr, lai stabili stāvētu uz zemes, pamats un bāze ir ķermenis. Vesels ķermenis. Un galvenais priekšnoteikums, lai tā būtu, ir savas dzimtas patiesības ieraudzīšana, cieņpilna apzināšanās un godbijīga pieņemšana. Pateicība dzimtai. Sevis iekļaušana tās nepārtrauktībā. Tas, kurš dzimtu noliedz vai nonievā – manos senčos ir tikai nožēlojami plenči un dzērāji – pats izsit sev pamatu zem kājām. Izļoga stabilitātes sajūtu, jo tikai dzimtas spēks rada to drošību, ko ķermeniskajā valodā apliecina krustu un muguras veselība.

Šis jautājums ir ļoti aktuāls arī manā pieredzē. Tas, ka vīrs nespēja piedodot atrisināt savas dzimtas samezglojumus, kļuva par vienu no šķiršanās iemesliem. Mūsu kultūrā ar piedošanu ir pašvaki. Bet tas bija tik sen, ka liekas – ne ar mani noticis.

– Vai par tādām lietām var runāt pavisam atklāti, visu sakot tieši acīs?

– Vienam var teikt, citam ne. Kurš tam nav gatavs, uzreiz apjož bruņas. Izslēdzas, nedzird. Tāpēc jāsāk pakāpeniski, neuzspiežot savu gribu. Ko stāstu? Citreiz daudz – no dažādiem viedokļiem un ļoti dziļi. Citreiz tikai dažus vārdus. Mana pārliecība – ja Dievs šo cilvēku atvedis tieši pie manis, viņš sev vajadzīgo noteikti izdzirdēs un izpratīs. Pat ja neko no tā neizmantos, sēkliņa ir iesēta. Kas ar to notiek tālāk, vairs nav mana darīšana.

– Vai tas, ka tik daudz esi apguvusi, spējusi ieraudzīt un saprast, tev palīdzējis kļūt laimīgākai un justies lielākā saskaņā ar sevi?

– Noteikti! To visjūtamāk vairo nodarbošanās ar sūfiju garīgajām praksēm. Eju arī pie kolēģiem uz masāžām – šo procedūru nekas cits aizvietot nevar. Sievietei, īpaši pēc četrdesmit, tas jādara vismaz reizi divās nedēļās. Un ne tikai tāpēc, lai uzlabotu asinsriti un limfas atteci.

Bet, ja ar reālo dzīvi domāta materiālā pasaule, mani tā nekad nav īpaši interesējusi. Vienmēr vairāk gribējies pa augšām, pa mākoņiem. Taču, tiklīdz izrāviens par augstu, ķermenis nekavējas atgādināt, ka materiālajam un garīgajam jābūt līdzsvarā. Un pavelk pie zemes.

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka joprojām esmu reāla muļķīte. Zinu daudz, bet vienlaikus ļoti maz. Turklāt to, ko zinu, bieži neprotu līdz dzelmei izdzīvot. Jo, kamēr gatavojos to darīt, prāts jau aizskrējis lielu gabalu uz priekšu. Vai tas ir laimīguma virzienā, grūti pateikt. Daudziem, iespējams, es vairāk šķietu dīvaina, nevis laimīga. Tikai dīvainīšiem neesmu dīvaina. Arī sev ne.

Zinu, ka nākotnē viss kārtosies, kā Dievs lems, tomēr mani ļoti interesē, kāda būšu 80 vai 90 gadu vecumā. Gribētu kā Džemma Skulme – lai sapratnei un gudrībai, kas vēl varētu nākt, būtu vieta veselā ķermenī.

– Vai masiera darbs nav fiziski pārāk grūts, lai ar to nodarbotos gadiem ilgi?

– Ja esmu formā un to daru vieglu sirdi, nekāda grūtuma nav, jo fizisko spēku dod dvēsele. Veselā ķermenī vesels gars iemājo biežāk nekā slimā. Slimam parasti ir draņķīgs raksturs. Bet tā gadiem ilgi sajūta dažreiz sāk par sevi atgādināt. Tas  piepildījuma pārsātinājumu, kad vairs nav, pēc kā tiekties, mani ļoti biedē. Jūtu, ka atkal tuvojas kaut kāds pagrieziena punkts.  

Vērojot mazo meitu ar draudzenēm un ieklausoties viņu sarunās, dažreiz pieķeru sevi domājam, ka atkal gribētu būt skolotāja. Nevis tradicionālajā skolā, bet darbā ar skolotājiem. Vai tādā darbā ar jauniešiem, kur ir iespēja vērst viņu uzmanību uz nepieciešamību mācīties vairāk izjust sevi, vairāk noticēt sev.

Vairāk mīlēt sevi. Kamēr sabiedrība bērnus audzina galvenokārt izdevīgumam, viņi pazūd. Pazaudējas – līdz pat pašnāvībām. Līdz ilūzijai, ka var samesties pa pārim un par pieciem eiro nopirkt laimes tabletīti. Mums vajadzīgi laimīgi bērni, bet bērni tādi var būt tikai tad, ja laimīgi ir viņu vecāki un skolotāji. Laimīgi cilvēki – lūk, kas visvairāk vajadzīgs mūsu sabiedrībai.