Roberto: "Ja esi integrējies, tad Latvijā dzer šmakovku, ēd dilles un auksto zupu!"

Kā tu zini?

Es viņu ar apses mietu sirdī sadūru, un viņš nomira. Arī ķiploki iedarbojas, cīnoties ar vampīriem. Bet es no ķiplokiem tev krelles sataisīju, jo visi slimo ar gripu. Nezinu, kā tavā dzimtajā Sardīnijā cīnās ar gripu, bet pie mums tiek lietots ķiploks...

Tas tiešām ir īsts latviešu ķiploks? Īsta antonovka?

Paldies, Dāvid! Šoziem gan jau pacīnījos. Decembrī biju diezgan slims pāris dienu, bet nebija tik traki...

Kā itāļiem izpaužas gripa? Latviešiem parasti visa seja ir vienos puņķos.

Slimojot ar gripu, itāļi izskatās tieši tāpat kā latvieši. Bet Itālijā ir krietni grūtāk tikt vaļā no gripas. Kāpēc? Jo parasti Itālijā ziemā gaisa temperatūra ir aptuveni 5–7 grādi. Kā zināms, mitrā gaisā vīrusi dzīvo un vairojas kā traki. Bet Latvijā, kad sals ir mīnus 25, pat mīnus 30 grādi, tad itālis, kā es, izdzīvo, bet vīrusi nosprāgst.

Man ir auksti. Kad bija 24 grādi, man ūdens trubas mājās nosala.

Sasala?

Jā, sasala. Rezultātā četras dienas biju aukstumā un bez ūdens. Mazgāties gāju pie draugiem, sporta zālē. Ļoti sportisks kļuvu tajā nedēļā.

Labierīcības gāju izmantot pie kaimiņienes. Man ir viena baigi forša tantuka, krieviete.

Vai tad tu runā krieviski?

Kad ir kāda situācija...

Mēģināju. Nevis slēpoju, bet ripoju.

Vai bērnībā, dzīvojot Sardīnijā, tev maz bija iespēja pikoties un taisīt sniegavīrus?

Bija, jo kādreiz tur bija normālas ziemas. Gandrīz kā šeit. Kad biju mazs, daudz vairāk sniga. Man ir bildes, kurās mazs Roberto taisa sniegavīru kopā ar tēti, brāli un māsām.

Latvijā gribēju iemācīties slēpot – apgūt ko jaunu, bet vienīgais, ko patiešām no tā brauciena izbaudīju, bija daba. Nereāli skaista diena Ozolkalnā man trāpījās. Braucot ārā no Rīgas, bija pilnīgi pelēka, drūma, apmākusies diena, bet, nokļūstot Ozolkalnā, smuki spīdēja saulīte. Ir forši. Tajā dienā sapratu, ka ziema galīgi nav slikta. Galvenais ir pareizi apģērbties. Un manā gadījumā – nemēģināt slēpot. Mēģināju arī slidot pa ledu tepat Rīgā, slidotavā. Kritu sāpīgi uz sāna. Sapratu – nē, gribu dzīvot Latvijā, staigāt ar divām veselām kājām, un nekādu smadzeņu satracinājumu.

Kaut kad, riktīgi sen, lasīju, ka Latvijā neviļus iegriezies, braukdams uz Krieviju mācīties krievu valodu.

Grasījos doties uz Kirgizstānu.

Arī vārdadienā, kad svin Robertus, mani sveic. Vēl mani sauc par Robčiku. Tas ir forši. Latvieši pret mani ļoti jauki izturas, pat bieži ir tā, ka sievietes gados man saka: „Kā es gribētu, ka tu būtu mans dēls. Tu esi tik foršs!” Tas ir tik labi. Tas man palīdz justies tā, ka, esot Latvijā, tik ļoti nepietrūkst savas ģimenes.

Dāvid, tu ļoti labi izskaties savos 50.

Man ir 38.

Ārprāts! Tev drīz sāks smiltis birt, varēsi pa ziemu ceļu uz Ainažiem kaisīt.

Process jau ir sācies.

Protams! Ar itāļu mašīnu. Kādreiz man bija mašīna Vaira, bet tagad nopirku sarkanu Fiat markas auto un nosaucu par Solvitu. Vismaz savu Solvitu es dievinu.

Internetā redzēju vienu riebīgu uzbraucienu. Kāds kretīns gānījās uz Āboltiņu un beigās vēl tevi nosauca par bēgli...

Es par to neapvainojos. Es jau kaut kādā ziņā esmu imigrants, lai gan Itālija, no kurienes šurp atbraucu, ir Eiropas Savienībā.

Esi pieņemts Latvijā kā savējais. Vispār latvieši ir auksti un nepatīkami pret svešiniekiem.

Nē, latvieši ir ļoti vērīgi. Tas nāk no vēstures. Latviju bieži salīdzinu ar dzimteni. Sardīnija Vidusjūrā atrodas pa vidu un vienmēr ir iekarojama vieta. Redzi, Sardīniju vienmēr gribēja iekarot vandaļi no Spānijas, feniķieši, romieši un tā tālāk. Latvijai ir tas pats, jo Latvija atrodas ļoti garšīgā vietā starp Skandināviju, Krieviju, Rietumeiropu, un arī Latviju gribēja iekarot. Tāpēc latvietis pret katru iebraucēju izturas uzmanīgi, lai saprastu, vai uzticēties šim cilvēkam vai ne. Tāpat ir ar sardīniešiem. Uzticēšanās un pieņemšana ir jānopelna.

Sardīnijā bēgļi bija jau pirms šā brīža lielās imigrantu ieplūšanas Eiropā. Tur pārsvarā ir sabraukuši cilvēki no Senegālas un Ganas. Guļot vasarā pludmalē, viņi nāk klāt, tirgo visādas krelles, saulessargus, padod dvieļus. Viņi runā franciski, un arī es protu franciski. Runājos, un viņi stāsta, ka ir grūti, bet citu darbu dabūt nevar, lai arī savā valstī ir iegūta augstākā izglītība. Tad kļūst neomulīgi. Jāsaka paldies Dievam, ka ir bijusi iespēja piedzimt normālā valstī, mīlošā, labā ģimenē...

Uzskatu, ka tie bēgļi, kas tagad laužas uz Eiropu, 90% ir salašņas un labuma meklētāji. Mani pārņem šausmas, jo viņi ir barbari.

Es nekad nelieku visu vienā maisiņā. Daļa ir cilvēki, kas negrib integrēties.

Manuprāt, integrēšanās jautājumā viss sākas ar cieņu. Atceros, kā sākumā, kad sāku runāt savā klibojošajā latviešu valodā... Cik priecīgs biju, kad iemācījos teikt tik šausmīgi grūti izrunājamo „uz redzēšanos!”.

Nē, pirmais vārds bija „čau”.

Ak, jā, ir taču teiciens, ka latvieši lamājas krieviski, satiekas itāliski un atvainojas angliski. Kas ir pēdējais vārds latviešu valodā, ko esi apguvis?

„Piņķerēties”. To iemācījos pagājušonedēļ, tepat TV studijā. Īstenībā, jo vairāk kontaktējos ar jums, pārliecinos, ka latviešu valoda nemaz nav tik nabaga, kā sakāt.

Tas ir tā domāts. Tikai nefotografē! Vienkārši netaisās ciet, nav pogcauruma.

Redzu tevi, tikai vadot raidījumus. Vispār dziedi vēl?

Dziedu. Es arī bieži vien braucu uz Ukrainu dziedāt. Īstenībā mani bieži aicina dziedāt. Kopš esmu televīzijā, jo īpaši. Spēlēju arī teātrī, Maskavas namā, krievu valodā.

Itāļu, sardīniešu, angļu valodā man ir bakalaurs, franču valoda man ir otrā valoda, jo piedalījos Erasmus programmā un rezultātā 13 gadu nodzīvoju Francijā. Vēl nedaudz protu vāciski, jo kādreiz Vācijā esmu strādājis par oficiantu. Mazliet saprotu spāniski, krieviski arī. Kādreiz mācījos lietuviešu valodu. Gribēju tur strādāt, piedalījos vienā dziedāšanas šovā. Bet lietuviešu valoda ir grūtāka nekā latviešu, jo, runājot lietuviski, ir sajūta, ka tev visu laiku ir pilna mute. Piemēram, latvieši saka: „Tiekamies pie baznīcas.” Skaidra izruna, skaidra skaņa. Bet lietuviešiem tas skan tā: „ Susitinkame prie bažnyčios.” Tāds čukčukčuk visu laiku. Tiešām, it kā cepelīni visu laiku mutē grieztos. Lietuviešu valodu tā arī neapguvu.

Kāds ir tavs sapnis? Varbūt gribētu kādreiz lidot kosmosā?

Man viens no sapņiem ir iepazīties ar bijušo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Līdz šim nav sanācis, kaut arī atbraucu uz Latviju Vairas laikā. Lielais sapnis ir, lai pasaule kļūtu labāka, bet nezinu, kā to panākt.

Jā, Madara Palameika, šķēpmetēja. Parasti sportistes ir tādas, nu rrr...riktīgas, strupas. Bet Madara – tik skaista, sievišķīga un piedevām vēl brīva. Viņa ir no Valdemārpils, kur vēl neesmu līdz šim pabijis. Viņa man iemācīja ūdenī sutināt gaļu, lai tā nekļūst sausa un trekna. Tu, Dāvid, esi kādreiz ūdenī sutinājis gaļu, izņemot savējo?

Roberto, pasaki godīgi, tu proti ēdienu gatavot?

Es labojos... Zināšanu nu man ir vairāk nekā praktisko iemaņu. Tagad vismaz jūtos drošāk virtuvē – sīpolu varu griezt ļoti forši, bez raudāšanas, un kaut ko varu arī gatavot.

Varbūt atnāc man māju uzkopt. Izklausās, ka tu to tā ļoti kārtīgi dari. Kad tīru dzīvokli, mēdzu uzlikt austiņas, klausīties mūziku. Bet vīriešu tīrīšana, protams, nav sieviešu tīrīšana. Tāpēc, kad ļoti vajag, saucu palīgā apkopēju. Viņa ir kārtīga sieviete, ar lielu krampi, un reizēm mēs ar viņu saprotamies ķermeņa valodā.

Pastāsti labāk par to tantuku, kas tevi regulāri apciemo televīzijas studijā.

Jā, tā ir labā feja. Viņa ir no Latgales, un, kā zināms, latgalieši ir ļoti sirsnīgi ļautiņi. Tā ir tantiņa ap 70, kura nāk uz studiju, dekorē, atnes ziedus, nes ābolus no Varakļāniem, nes medu, ada zeķes un ved tās gan man, gan meitenēm, kas strādā raidījumā.

Nav nekad teikusi savu vārdu. Vismaz divreiz nedēļā tantiņa nāk. Vasarā atnesa no sava dārza peonijas. Tik skaistas! Uztaisīja māla krūzi, uz kuras virsū ir manas mammas vārds. Viņa lūdz par mani baznīcā.

Kas vēl tevi pārsteidz latviešos?

Atceries to dienu pirms pāris nedēļām, kad Rīgā bija baigais ledus, kad visa pilsēta bija kā liela slidotava? Eju no sporta zāles uz mājām, un no kioska Elizabetes un Tērbatas ielas stūrī nāk ārā meitene ar karstā dzēriena trauku rokā. Iet, iet un pēkšņi krīt uz muguras. Viss dzēriens viņai uzlija virsū. Viņa bija dūmos, un pretī stāvēja krievu džeks un runāja pa telefonu. Pāris pilīšu no tās kafijas arī viņam trāpīja virsū. Kārtīga itāliete šādā situācijā būtu uzsprāgusi no dusmām, bet latviešu meitene piecēlās pilnīgi slapja, paskatījās uz to džeku, atvainojās par tiem pāris uzlietajiem pilieniem kafijas un jautāja, vai viņam viss kārtībā. Es biju nudien pārsteigts par šādu attieksmi.

Un tas vēl nav viss! Salīkusi, turot roku pie sāpošās, sasistās muguras, meitene pieliecās, paņēma izlijušā dzēriena trauku, riskējot vēlreiz nokrist un dabūt pa galvu, un aizgāja līdz šmucenei, lai izmestu trauku atkritumos. Lūk, tas, manuprāt, ir īsts latvietis, kas parasti izskatās tāds rezervēts, pat nūģis. Bet šādās situācijās to cieņu un mīlestību pret dabu un pārējiem cilvēkiem var apbrīnot. Ir, no kā mācīties.

Vēl latviešiem ir mode citam citu apdāvināt. Vai tev ir dāvinātas plānprātīgas dāvanas?

Krizantēmas... Pirmoreiz, kad tās saņēmu koncertā, jutos jocīgi. Itālijā tās skaitās bēru puķes.

Jā, man bija ļoti interesanti. Nu jau esmu pieradis. Protams, ir tantes, kas uz koncertiem nāk ar saviem pīrādziņiem. Stāsta, ka mājās cepušas, un bāž man mutē, lai pagaršoju. Savukārt krievu vīrieši mani nemitīgi mudina uz iedzeršanu: „ Naš novij Čelentāno, nu paņem šņabīti!” Turklāt glāzi dod tad, kad dziedu. Latvieši vismaz pieklājīgi pagaida, kad beigšu uzstāties. ( Abi smejas.)

Itāļi jau ir vīna cienītāji. Tu šņabi vispār vari iedzert?

Šmakovku? Jā, varēt varu, bet... reizēm ir jābūt draudzīgam un vajag integrēties, un ir reizes, kad nekas neatliek, kā dzert. Ja esi integrējies, tad, dzīvojot Latvijā, dzer šmakovku, ēd dilles un auksto zupu. Labprātāk iedzeru konjaciņu.

Jā, man garšo. Jāņos te jūtos forši!