Talsu dziedniecei Inesei vīrieši nereti sakot: "Tu tikai neskaties man virsū, man bail! Tev tādas dīvainas acis..."

Arī par rentgenredzi Inese apkārt nerunā, tāpēc pie viņas atnākušie, uzklausījuši savu vārdos vēl nenosaukto veselības ķibeļu sarakstu, bieži apmulst, pat sabīstas – kā dziedniece to zinot? Vispār ļaudis, sevišķi vīrieši, nereti sakot: “Tu tikai neskaties man virsū, man bail! Tev tādas dīvainas acis...” Viņa pati gan nezinot, kas tajās tik dīvains, ka no skatiena jābaidās, bet arī citi dziednieki atzinuši, ka tām piemīt kaut kas īpašs, brīdī, kad viņa pieslēdzoties cilvēka enerģētiskajam laukam, pat acu krāsa mainoties. “Pati, protams, to nevaru redzēt. Paskatos spogulī – acis kā acis.”

Kam man tos vārdojumus vajag!

– Vai vari pieslēgties arī uz ielas satiktam cilvēkam? Varbūt esi šo spēju pārbaudījusi tīri sportiskā azartā?

– Varu un ne tikai cilvēkiem, bet arī priekšmetiem. Izmēģināju gan to tikai pašā sākumā, jo tad tas šķita ļoti interesanti. Īpaši tāpēc, ka pati nesapratu, kas ar mani notiek, varbūt kādas pārmaiņas organismā, jo nesen biju izķepurojusies no kaulainās ķetnām, piedzīvojusi klīnisko nāvi. Piemēram, redzēju mašīnas, kuras apkrautas ar mākoņiem, pretimnākošo melnās, sapuvušās iekšas, bet ātri sapratu, ka just priekšmetu un cilvēku enerģiju, redzēt viņiem cauri ir apgrūtinoši, ka tajā nav nekā aizraujoša, nekā, par ko būtu jāpriecājas.

– Ko nozīmē – mākoņiem apkrauta mašīna?

– Ka tai ir slikta enerģija. Tādas mašīnas iekļūst avārijās, nemitīgi lūst – knapi novērsta viena tehniskā problēma, kad signalizē nākamā. Apskatoties mašīnas fotogrāfiju vai tehnisko pasi, es to redzu. Daļa katra cilvēka, priekšmeta izstarotās enerģijas pāriet fotogrāfijā – tas taču vairs nevienam nav noslēpums. Govi tak neviens uz manu kabinetu neved – atnes fotogrāfiju, pasaka vārdu.

– Tev uzdod jautājumus arī par govīm?

– Protams, un visdažādākos – par slimībām, piena kvalitāti, jo dažkārt pienā parādās šūnas, ar kādām kombināts to neņem pretī. Iemesli tam var būt visdažādākie: turēšanas apstākļi, nepareizi dozēta barība, un mani lūdz to noteikt. Ar lopu vārdiem varu līdzēt pie dažādām lopu vainām, sākot ar vīvelēm.

– Kur ņēmi lopu vārdus?

– Mantoju no vecmāmiņas. Viņa nodarbojās ar dziedniecību, vārdošanu un atstāja man diezgan daudz vārdojumu. Klāt nākuši arī jauni – gadījumos, kad ļoti vajadzīgi, tie paši pie manis atnāk. No kurienes, nezinu. Kad vecmāmiņa man tos deva, biju padsmitgadīgs skuķis, kurš pie sevis tad domāja – ko viņa man uzmācas ar visādiem pekstiņiem, kur es tos likšu! Turklāt mana tēta nostāja pret dziedniecību bija diezgan kategoriska, viņš nešaubīgi lika saprast, ka nevēlas, lai es ietu vecmāmiņas pēdās.

Mantoju arī rožu vārdus, un esmu pārliecinājusies, ka ar vieniem visu veidu rozes noņemt nevar. Savi ir jostas rozei, savi uguns rozei, savi platrozei utt. Un ir jāsaprot un jājūt, kuri derēs, jo visiem vieni pie vienas un tās pašas kaites arī neder. Vissmagākie bijuši gadījumi ar jostas rozi, kad ķermenis vienās čūlās no krūškurvja līdz muguras daļai, bet trīs dienās ar to galā tiekam.

– Tas ir ātri.

– Bet tā ir tikai tajos gadījumos, kad roze nav ievazāta; reiz līdz galam neizārstēta, tā uzliesmo arvien no jauna. Ja vēl ir asinsrites traucējumi, rodas trofiskās čūlas. Cik bijis, kad šādos gadījumos cilvēkus pie manis sūtījuši ārsti. Un, kad jau tik tālu ielaists, dziedināšanai vajag ilgāku laiku.

Protams, ir arī ārsti, kuri dziedniecību neatzīst, bet es ar viņiem nestrīdos. Savukārt kā katolietei man bija smaga saruna ar priesteri. Kārtīgi izstrīdējāmies, un beigās viņam teicu – ja jau baznīca tik ļoti iebilst pret dziedniecību, kāpēc Baltā Dievmāte ar gaismas lukturi man padeva savu roku, lai izvestu no klīniskās nāves?

Vēl tagad sapņos bieži lidoju

– Kas tevi noveda līdz klīniskajai nāvei?

– Tas bija smags posms manā dzīvē, dēlam tolaik bija septiņi gadi. Mugurkaulā plīsa disks, nokļuvu slimnīcā, bet tur māsiņa sajauca zāles – uz nakti man injicēja kādai tantiņai paredzētās antibiotikas. Es gan māsiņai tiku pajautājusi, kopš kura laika diska plīsumu ārstē ar antibiotikām, bet viņa parupji atcirta, ka, nedēļu noguļot slimnīcā, vajadzētu zināt, kāda ārstēšana noteikta, ja gribot, lai māsu istabā to pārbaudot. Tad arī atklājās, ka māsiņa kļūdījusies, bet viņa tikai noteica: nekas nenotiks, nav mirstamā vaina! Es arī to tā neuztvēru, bet pēc astoņiem mēnešiem nenozīmīgā kļūda lika sevi manīt. Pēc pusdienām man palika slikti. Tā vienreiz, otrreiz, trešoreiz; palika slikti arī no izteiktākiem aromātiem. Paziņas smējās – gan jau esot stāvoklī, un arī pati neizslēdzu šādu varbūtību.

Ginekoloģe to neapstiprināja, bet norādīja – Inese, tev ir dzeltenīgas acis, būsi dabūjusi hepatītu! Nonācu Ventspils slimnīcā, nedēļu man lika sistēmas, tad palaida mājās – viss esot kārtībā. Tolaik strādāju par Balgales kultūras nama direktori, un, kad aizgāju uz darbu, priekšsēdētājs atļāvās norādīt, ka izskatos sliktāk nekā pirms slimnīcas. Pēc dažām dienām biju riktīgi dzeltena. Infektoloģijas centra Intensīvās terapijas nodaļā tiku nogādāta uz karstām pēdām. Es jau biju bezsamaņā. Piektajā dienā mana sirds vairs neizturēja, tā apstājās.

Nezinu, kas tad notika palātā, bet es... lidoju, kritu uz leju. Vispirms nokļuvu garā tunelī, kur bija vecas arkas, tām priekšā mazi žodziņi, aiz katra no tiem istabiņa, un man tām bija jāiziet cauri. Pirmā bija pilna ar sikspārņiem, tie krita matos – izmisīgi sitos ar rokām, līdz tiku laukā. Otrā istabiņā bija lidojoši velniņi garām, pūkainām astēm. Ar tiem dejoju, kāvos – lai laiž vaļā, izlaiž laukā. Palaida.

Aizsitu vārtus un ielidoju nākamajā istabiņā, kur mani sagaidīja milzīgas skudras, un es baidījos iekrist kādā pūznī. Kad izlidoju arī no turienes, ceļā redzēju tukšas istabas, izlidoju cauri vārtiņiem, un parādījās tāda kā mūķene, kā Dievmāte – visa baltā. Vienā rokā viņa turēja lukturīti, otru padeva man un izveda gaismā... Pavēru acis un ieraudzīju ar ārstiem un māsiņās pilnu istabu, kāds no viņiem noteica: “Paldies Dievam!” Kopš tā brīža nepārtraukti pie sevis skaitīju lūgšanas, lūdzu, lai Dievs ļauj man izdzīvot, izaudzināt dēlu, un tad darīšu to, kas dos labumu cilvēkiem un manai dvēselei. Atveseļošanās ilga trīs mēnešus.

Kad atgriezos darbā, sāku rakstīt dzeju. Daru to joprojām, un man ir mērķis līdz Latvijas simtgadei izdot savu dzejoļu grāmatu. Tieši dzejas rakstīšana man palīdzējusi atrast īstos vārdus, rakstot scenārijus kāzām, izvadīšanām. Un – es vēl tagad sapņos ļoti bieži lidoju...

– Kurā brīdī piezemējies dziedniecības lauciņā?

– Nejauši iepazinos ar kādu taroloģi, apguvu Taro kārtis, un reiz viņa mani iepazīstināja ar ekstrasensu. Viņš tad arī pajautāja, ko es laužoties pie aizslēgtām durvīm. Biju nesaprašanā. “Jā, tu esi cilvēks-kultūra un tāda paliksi līdz mūža galam, bet, lai nesaslimtu atkal, tev jāpalīdz cilvēkiem!” viņš īsi paskaidroja. “Bet es taču nemāku,” turpināju iebilst. “Māki un vari, tev tikai tas jādara. Baidies? Lai tavs drošības riņķis sākumā ir Taro kārtis, bet pēc tam tu tās izmantosi ļoti maz, lai gan viegli tev neies,” ekstrasens beidza savu sakāmo. Un viņa vārdi piepildās – Taro kārtis tagad izmantoju tikai gadījumos, kad vajag apstiprināt ar acīm ieraudzīto.

Ja par kaut ko neesmu īsti pārliecināta, kaut ko īsti nesaprotu, mērķtiecīgi to izzinu, apgūstu. Piemēram, kad sāku redzēt cilvēku iekšējos orgānus, gribēju zināt, kāds uz tiem ir medicīnisks skatījums, tāpēc mācījos medicīnu, apguvu dažādas masāžas, tostarp psihosomatisko, lai zinātu, kā pareizi virzīt cilvēka enerģiju ar psihi saistīto problēmu gadījumos, jo kā dziedniece to varbūt jūtu citādi. Jā, es esmu mērķtiecīga un savas pozīcijas dziedniecībā gribu nostiprināt pati ar savu darbu.

Jāmāk gan atvairīt ļaunumu, gan izravēt to sevī

– Tas droši vien ir pareizākais ceļš – virzīties uz priekšu, visu izzinot. Pie tevis diezgan bieži vedot bērnus autistus, daunīšus.

– Bērni laikam ir vēl viens manas dzīves aicinājums – jau skolas laikā vasarās strādāju bērnudārzā, vēlāk ieguvu bakalaura grādu pedagoģijā, un varbūt tas kaut kā jūtams. Pavisam nesen pie manis atkal atveda bērniņu, kurš par autistu kļuva pēc kārtējās tik ieteicamās vakcīnas.

– Ko nozīmē – atkal?

– To, ka šādi gadījumi manā praksē bijuši vairāki. Un ar tādiem un līdzīgiem saskārušies arī citi dziednieki – bērniem sākas kustību, attīstības traucējumi, pazūd runas spējas. Tāpat zinu ārstus, kuri stipri apšauba nepieciešamību vakcinēt bērnus, vakcīnu nekaitīgumu, tikai viņi par to neuzdrošinās bilst ne vārda.

Dažkārt atvestie bērni var izdemolēt puskabinetu, un viņus nekādi nevar nomierināt, piesaistīt viņu uzmanību, lai gan man vienmēr pa rokai ir bumbiņas, kartītes utt. Protams, autistu un daunīšu vecāki cer, ka spēšu bērnus izdziedināt, bet es neesmu burve. Ļoti cenšos palīdzēt, stiprināt vecākus garīgi – mēs runājam, kā ar to tikt galā. Reāli varu palīdzēt psiholoģisko trauksmju, traumu seku novēršanā.

Diezgan daudz bijis gadījumu, kad bērni to dēļ līdz pusaudža vecumam čurājuši, kakājuši biksēs, un tad, koncentrējot savu enerģiju un tādējādi dodot sev komandu sekot manām komandām, iemācās savas vajadzības nokārtot tualetē, bet diemžēl gadās, ka pēc tam, kad pārstāj nākt pie manis, šī iemaņa atkal pazūd.

Domāju, vainīga arī izlaidība. Līdzīgi kā tajos gadījumos, kad atnāk pie dziednieka un gaida, ka tas gluži kā burvis trīs reizes sasitīs plaukstas un visas viņa problēmas pazudīs momentāni, pašam neko nevajadzēs darīt. Tā nenotiek! Ja patiesi grib atveseļoties, būs jāstrādā arī pašam, un katrs sev var palīdzēt ļoti daudz. Tikai ne visi to grib.

Mēs dzīvojam enerģētiski ļoti saspīlētā laikā, kurā valda ļaunums, skaudība, nenovīdība, un ar to ir grūti cīnīties – arī sevī. Katrs kādreiz pasaka ko sliktu par citiem, tāpat citi – par viņu. Jā, neviens no mums nav eņģelis, bet jāmāk atvairīt, likvidēt gan no ārpuses nākošo ļaunumu, gan izravēt to sevī. Man pašai ļoti palīdz ūdens, mājinieki smejot teic, ka esmu kā pīle, jo dušā eju no rīta, pusdienlaikā, vakarā.

Līdzko darbā jūtu – mazliet par daudz negatīvā, momentāni noskaloju rokas. Un vēl man enerģētiskai attīrīšanai vajadzīga baznīca. Nu jau vairākus gadus reizi gadā braucu uz Pihticas klosteri un pēc tam jūtos ļoti labi. Bieži eju uz Talsu katoļu baznīcu, braucu pie priestera Andreja Mediņa, kurš mani laulāja. Man patīk viņa spriedumi, tiešums un konkrētība. Arī pati lietas saucu īstajos vārdos. Zinu, ka daudziem tas nepatīk, bet es arī necenšos patikt visiem.

– Dažkārt jau teikto saprot tikai tad, kad ar vārdiem iebliež kā ar bomi pa galvu.

– Piemēram, atkarīgajiem vispār nav jēgas glaudīt galvu – jārunā skarbi un konkrēti, pretējā gadījumā viņi teikto nedzird. Protams, dziedniekam jājūt, kā ar kuru runāt. Man pietiek ar mirkli – to zinu, līdzko viņš ienāk pa durvīm. Tāpat acumirklī sajūtu tos, kuri atnākuši tikai intereses pēc – nolikšu uz galda konvertu, bet tu pasaki, kas tajā iekšā! Varu sakoncentrēties un to pateikt, bet vai man vajag, vai gribu tam tērēt savu enerģiju? Nē. Un tā arī pasaku – vai nu mani testēsiet, vai runāsim par jūsu problēmu.

Mainiet kaut tapetes un dzīvosiet daudz labāk

– Skeptiķu, kuri noliedz prātam neizskaidrojamo, netrūks nekad. Lasot par tevi, viņi noteikti uzvilksies par kārtējo dziednieci, kurai spējas atklājās pēc klīniskās nāves.

– Lai! Jo tā tiešām mēdz notikt. Kāds jau piedzimst ar īpašām spējām apveltīts, kāds tās manto no senčiem, kādam tās atklājas pēc spēcīgiem emocionāliem satricinājumiem vai tiekot izglābtam no nāves skavām. Esmu mantojusi dziednieces spējas, bet gaišredzība līdz klīniskajai nāvei man nepiemita. Var to saukt par sakritību, var saukt par Dieva dāvanu, bet ņirgāties par to nav vēlams.

Ne jau visiem pēc smagiem pārdzīvojumiem tiek dotas spējas redzēt, dzirdēt, just citādi, bet visiem šādi pārbaudījumi tiek doti kā iespēja mainīties – pārvērtēt dzīvi, atskārst, kas ir patiesās vērtības. Tikai daudzi to palaiž garām, turpina iet to pašu dzīves taku. Es atšķirībā no tādiem pēc tam daudz ko sāku no nulles. Arī personiskajā dzīvē. Un domāju, ka problēmas iepriekšējās attiecībās bija viens no iemesliem, kāpēc saslimu.

– Laikam jau tāpēc mēdz teikt, ka gadījumos, kad laulāto enerģijas burtiski ēdas, labāk laikus izšķirties.

– Tieši tā. Tikai viens šķērslis – vājām sievietēm par šādu soli grūti izšķirties, jo viņām ir bail palikt vienām. Arī man tā bija, bet nu vairs nav. Nemaz. Tāpat dažādus citus notikumus, situācijas tagad uztveru, izvērtēju atšķirīgi – agrāk būtu uztaisījusi histēriju, bet tagad nolūkojos vēsā mierā. Agrāk uztraucos, ko par mani runās tantes, bet tagad par to pasmejos – es dzīvoju savu dzīvi, neesmu piecītis, lai visiem izpatiktu. Arī simt draugu man nav vajadzīgi – es to vienkārši negribu.

Tukšas runas mani nogurdina. Un negribu būt kā marionete, kuru draugi rausta – atbrauc, paēdīsim pusdienas, atnāc – iedzersim kafiju! Kāpēc tu neatbrauci?! Man ir ko darīt, laiku esmu piepildījusi ar savu dzīvi, darbu, interesēm, ģimeni; man nekā nepietrūkst. Un kaut kad taču man jāpabūt arī vienai un klusumā. Tāpēc mājās nereti ieslēdzos savā istabā, aizdedzu sveces un jūtos ļoti labi. Vēl man labsajūtai vajag kārtību telpā. Es nevarētu uzturēties, gulēt nekārtīgā istabā, kur visapkārt mētājas lupatas, stūros putekļu kaudzes – man traucē sastāvējusies enerģija. Kāds dziednieks reiz teica: “Inese, tu nenodzīvosi vienā telpā ilgāk par četriem gadiem, neko nenomainījusi, jo tā būs tik piepildīta ar tavu enerģiju, ka tev vienkārši vajadzēs kaut ko mainīt.” Un tā arī ir. Ik pa trim gadiem kaut ko esmu nomainījusi katrā telpā, guļamistabā – pat visas mēbeles. Iepriekšējais skapis mani jau bija novedis tik tālu, ka biju gatava to gabalos izmest pa logu.

Spoguļi, uzsūkuši manu trako enerģiju, vairs nebija kā spoguļi – tiem cauri sitās zilganzaļš tonis. Ja kāds, uzmanīgi pavērojis mājās spoguļus, tādu pamanīs arī kādā no savējiem, tas momentāni jāizmet! Un pavisam nopietni saku – ja reizi četros gados kaut tapetes dzīvoklī nomainīsiet, dzīvosiet daudz labāk.

– Vienu un to pašu slimību katrs izslimo citādi. Vai tu katram piemeklē arī savas ārstēšanas metodes?

– Bet kā gan citādi! Vairogdziedzerim labs viss, kas saistīts ar ķirbi, – tā sēklas, sula, eļļa, bet to nevar ieteikt cilvēkam, kuram vienlaikus ir problēmas arī ar aizkuņģi. Kuņģim vislabākā ir apiņu un raudeņu tēja, nerviem – melisa. Varu ieteikt tikai to, ko esmu pārbaudījusi, bet neesmu zāļu sieva – ja grib dziedināties ar zāļu tējām, tad jādodas pie tādām. Katram dziedniekam jāstrādā ar tām metodēm, kuras viņam padodas vislabāk, par kuru iedarbīgumu viņš ir pārliecināts.

– Kādas ir tavējās?

– Diezgan daudz strādāju ar apvārdotu ūdeni, kuru pēc tam var dzert, var likt kompresēs. Daudzi teikuši, ka pilnīgi jūtot, kā ūdens komprese vainu velk laukā. Vārdoju arī taukus, dažādas ziedes, sāli. Iesaku rituālus, kuros lieku attīrīties. Daudzos no tiem jāizmanto sāls, un rituāls jāveic pašam – es tikai iedodu vārdus, bet tie jāierunā pašam.

Pēc tam tas jāizmanto vannā vai dušā – kas nu kuram pieejama. Kā jau teicu, cilvēkam jāgrib un kaut kas jādara arī pašam, es nevaru viņu ielikt vannā un nomazgāt, bet iet attīrīt viņa māju negribu. Katrs to var izdarīt pats, tikai rokas un galva jāpakustina. Kadiķi nevari ienest istabā, ar aizdegtu sveci izstaigāt istabas? Ja nezināt, kā telpas attīrīt, es izstāstīšu, arī sveci ar savu enerģiju uzlādēšu – nav problēmu, bet paša līdzdarbība visā ir ļoti svarīga.

– No rīta ūdenī ierunāt todien vēlamo, tādējādi ieliekot programmu, būtībā var ikviens.

– Var. Tāpat arī sevi ievilkt stikla kupolā – enerģētiskai aizsardzībai. Un vēlams to darīt katru dienu. Bet cilvēki ir slinki. Ir arī tādi, kuri skraida pie visiem dziedniekiem pēc kārtas, un es viņus tā arī saucu – par skraidītājiem. Pieskrien arī pie manis, klusībā cerot, ka pateikšu ko citu. Varbūt arī pasaku, bet tad piesaku, lai pie manis vairs nebrauc, jo negribu savākt citu dziednieku enerģijas. Bet kā es zinot, ka viņš jau pie vairākiem bijis? Nu, labrīt!

Pie kā un ar kādu domu tad jūs nācāt?! Labi, tad lai izstāstot, ko viņam darīt! Arī to izdarīšu, bet, ja redzu, piemēram, diezgan smagu onkoloģiju, visiem to nemaz uzreiz nedrīkstu teikt, ir, kam caur puķēm jāliek saprast, ka vajadzētu apmeklēt dakteri, jo ar manu palīdzību vien nebūs gana. Tāpat ir gadījumi, kad jābūt nesaudzīgai; ja pie manis atved bērnu, kuram audzēja dēļ acs jau izspiedusies uz āru, tad diezgan skarbi pasaku, lai pa taisno brauc uz Rīgu pie mikroķirurgiem un, ja kāds uzņemsies palīdzēt, tad lai pasakās Dievam! Mamma vēl spirinās – varbūt es vismaz cēloni varētu pateikt? Mīļā mammīt, tev taču pašai galva jāārstē – kāda jēga tagad meklēt cēloni, joziet, ko kājas nes, un steidzieties darīt to, ko vēl var izdarīt, lai bērns nenomirtu!

– Onkoloģijai vispār klāt neķeries?

– Pašā sākumstadijā esmu palīdzējusi diezgan daudziem, palīdzu arī spēcināt organismu pēc ķīmijas, starošanas. Onkoloģijas slimniekiem vienmēr atgādinu, ka viņi nedrīkst uzturēties saulē, iet pirtī, veikt masāžas, jo tas veicina jaunu vēža šūnu rašanos.

– Ar kādām veselības problēmām tiec galā ātrāk, un kuru dziedināšana prasa ilgāku laiku?

– Tas atkarīgs no tā, cik vaina ielaista. Mugurkaulu atpakaļ neatstādīšu. Ja skrimšļi jau plīsuši, deformējušies, sāpes noņemšu, bet tikai uz laiku. Daudz pie manis nāk ar vairogdziedzera problēmām, veģetatīvā distonija vispār ir mana ikdiena. Kādi septiņi bijuši spilgtie tēli, viņus nācies aizsūtīt uz psihiatrisko slimnīcu.

Jāatzīst, ka netrūkst cilvēku, kuri sevi iedzen depresijā; saskatās seriālus un arī paši grib dzīvot kā seriālā. Ja to nevar, tad jumts aiziet. Tas nozīmē, ka, jau sākot skatīties seriālu, viņam kaut kas galvā nav bijis kārtībā un tad aizbraucis vēl lielākā nekārtībā.

Piekrītu uzskatam, ka visas slimības pamatā sākas galvā, nervu sistēmā. Cilvēks paziņo – man nav kārtībā asinsrite, vienmēr salst kājas. Pajautāju, cik reižu viņš vakaros ar sarullētu, karstā ūdenī samitrinātu frotē dvieli tā riktīgi, kamēr pēdas un kājas sāk svilt, tās rīvējis. Necik. Bet kur ir problēma to darīt, vai tiešām nevar atrast pusstundu laika sev? Turklāt tad nebūs jātērē nauda procedūrām. Un, ja grib panākt noturīgu rezultātu, tas jādara dienu dienā un ne tikai vienu nedēļu. Es uz brīdi palīdzēšu, bet pat gribēdama nevaru izpūst salipušos, netīros asinsvadus. Arī pudeļu birsti asinsvados neievilksi, jāpiestrādā ar citām metodēm.

Iesaku ēst ķiplokus, kanēli, jo tie palīdz asinsvadus attīrīt. Dzert melno ogli – tā organismu attīra no toksīniem. Emocionālai sevis attīrīšanai pēc dažādiem pārdzīvojumiem – lai sliktās emocijas neaizsprostotu enerģētiskos kanālus, nekādi brīnumlīdzekļi un speciālistu palīdzība nebūs jāmeklē, ja atļausieties šī emocijas izkliegt, izraudāt. Asaras attīra. Pati daudz raudu. Vakaros uzlieku skaistu mūziku, par kaut ko aizdomājos, kaut ko atceros, un – asaras birst...

No rīta acis aizpampušas, tad nodomāju – nez ko klienti padomās, bet pašsajūta man svarīgāka. Dažkārt raudu mašīnā, braucot mājās no darba; izraudu visu negāciju un sāpju gūzmu, ko man nākas redzēt, pieņemot cilvēkus, vadot bēru ceremonijas. Es taču nevaru kaukt, uzrunājot piederīgos.

Pirms zārkā liekat telefonu

– Kas tev lika uzņemties izvadītājas pienākumu – nekāds patīkamais tas nav?

– Pagastvecis. Kad strādāju Balgalē par kultūras nama direktori, man tika pateikts – kad aizies pagasta vientuļie cilvēki, tev viņi būs jāizvada. Pēc lūguma jau biju to darījusi, tikai nebiju īsti pārliecināta, vai izvadu pareizi, jo zināju, ka tas ir ļoti svarīgi. Bet, kad man tika uzlikts tāds darbs, pēc nedēļas kā zīme no augšas uz pašvaldību atnāca piedāvājums no Latvijas Pašvaldību mācību centra kādam no darbiniekiem apgūt sēru ceremoniju vadītāja prasmi, un es, protams, pretendentu rindā biju pirmā! Un tā kopš 2003. gada esmu sertificēta sēru ceremoniju vadītāja. Interesantākais, ka to ieguvu pirms klīniskās nāves, bet pēc tās, izvadot cilvēkus, redzēju, kur aizlido viņu dvēseles.

– Kur tās aizlido?

– Kā kura. Kas nu kuro reiz pēc tās atnāk – kādas rokas, eņģeļa pūkaini spārni, zirgs.

– Neko nesaprotu – kādas rokas, kāds zirgs?

– Piemēram, situācija – sievietes dvēsele paceļas gaisā un aizjāj ar skaistu zirdziņu. Tajā brīdī arī es neko nesaprotu, pēc tam jautāju tuviniekiem, kāda viņai bija saistība ar zirgiem. Viņus savukārt samulsina mans jautājums, taču es nevaru teikt, kāpēc tādu uzdodu. Izrādās, sievietes tēvs bija trenējis sacīkšu zirgus un jāt ar zirgiem bijis viņas bērnības sapnis. Tad nu tagad viņa aizjāja uz bērnības zemi... Bet cilvēku rokas pēc dvēseles pasniedzas no enerģijas apļiem – varbūt tēva vai mātes, varbūt brāļa vai māsas. Un dvēselīte tajās ietek kā gaismiņa.

– Bet ir dvēseles, kas paliek uz zemes...

– Jā. Debesis it kā satumšojas, un dvēsele pazūd kaut kur ne tur. Neviens man nav skaidrojis, kas īsti šādos gadījumos jādara, bet es tad par dvēselīti skaitu lūgšanu no sevis – lai to atbrīvo, ļauj tai aiziet, jo man dvēselītes ir žēl. Zinu, ka agrāk, lai dvēsele aizietu, zinoši izvadītāji veica dažādus rituālus. Piemēram, zārkā ielika aizgājēja mīļākās lietas, lai viņš vēlāk nenāktu tām pakaļ.

Tikai nekādā gadījumā līdzi nedrīkst dot palicēju fotogrāfijas, jo tas ir tas pats, kas aprakt zemē dzīvu cilvēku. Nevienu negribu biedēt, bet ir tādi, kas to izmanto ļaunprātīgi – aizgājēja zārkā ieliek vai kapā iemet kāda fotogrāfiju, kuram grib ieriebt vai vēl ļaunu. Un šis cilvēks tad var tikai brīnīties par neveiksmēm, slimībām, kas viņu sāk piemeklēt.

Lai uzlikto ļaunumu novērstu, jāveic īpaši rituāli, un to esmu darījusi ne reizi vien. Bet labāk par melnajiem rituāliem nerunāt, pietiek ar to, ka, salasījušies internetā, tagad daudzi ar tādiem nodarbojas; pat neaizdomājas, ka ļaunums pie pašiem vien atgriezīsies. Labāk pasmaidīsim – tagad aizgājējam nereti līdzi dod mobilo telefonu, un es tad palūdzu, lai karti gan izņem...

– Saka, nelaiķis jāapģērbj pilnīgi jaunās, iepriekš ne reizi nevilktās drēbēs.

– Tā tas nav. Bet, ja aizgājējs pats nolicis apģērbu pēdējam ceļam, tad viņa griba noteikti jāizpilda. Zinu gadījumu, kad tā netika pildīta, un palicējiem tad miera nebija – aizgājēja nāca sapnī, prasīja: ko mani paglabājāt vecajā kleitā, vai tad jauno nevarējāt uzvilkt?! Un tā līdz dienai, kad viņi kapā ieraka trīs jaunas kleitas. Tikai es tuvinieku rīcībā neiejaucos, daru vienīgi izvadītājas tiešo darbu.

– Kāzu vadīšana ir pilnīgi pretējs process, un arī tajā iesaka noteiktas rituālus – lai kopdzīve būtu veiksmīga, lai ģimene vienmēr būtu pārtikusi.

– Tagad daudzi pāri vecās kāzu tradīcijas lūdz neievērot, jo neesot māņticīgi, un es esmu tikai vēlmju izpildītāja. Vedējmāte esmu bijusi 17 pāriem, bet, cik kāzu novadījusi, pat nezinu. Vai nu man ir tam laba enerģētika, vai kāda cita iemesla dēļ, bet, cik zinu, šie pāri dzīvo labi.

– Ja kāzu dienā lietus līstot, tad kopdzīvē daudz asaru līšot...

– Cits ticējums teic, ka tad jaunajiem vienmēr būšot nauda. Vienmēr atceros, kā teica vecmāmiņa: meitiņ, kad brauc uz baznīcu, tad jāspīd saulei, bet, mājās braucot, jālīst lietum – kad raud Dievs, tad sievai nebūs jāraud.

– Ar ko cilvēks sev nodara lielāku ļaunumu – neveselīgi ēzdams, dzerdams vai sliktu domādams, runādams?

– Pat nešaubos, ka ar sliktām domām, un, jo cilvēks pesimistiskāks, jo vairāk negatīvisma pievelk. Un noteikti jāzina, ka daži pat neapzinās, ka viņiem ir ļauna acs, ka viņiem atliek tikai ko sliktu padomāt, kad tas piepildās. Tā cilvēks, ieejot cita kūtī, nodomā – kaut govs salauztu kāju! Vai – paskatoties uz paziņas mašīnu – kaut tai pārsprāgtu riepa! Un pēc pāris dienām tā arī notiek. Protams, sliktāk ir, ja kāds savu ļaunās acs spēku izmanto apzināti. Un ne tikai citiem, bet arī viņam pašam...

Nevar nepieminēt, cik ļoti mūsdienu cilvēkiem kaitē sēdošais darbs, skābekļa bads. Sevišķi šā bada sekas var manīt jauniešos – viņiem jau tagad smadzenes strādā pilnīgi citādi. Pat grūti iedomāties, pie kā nākotnē novedīs dzīve datorā, telefonā, bet tas, ka pat mazu bērnu interesē tikai telefoni, nevis rotaļlietas, īsti normāli nav.

Redzot to ikdienā, gribas šo to vecākiem pateikt, bet savaldos. Esmu iemācījusies sevi sadalīt, proti, salonā esmu dziedniece, kura palīdz cilvēkiem, dod padomus; izvadīšanās un laulību ceremonijās esmu ceremonijas vadītāja, nevis dziedniece vai vienkārši Inese, bet mājās esmu parasts cilvēks, kuram ir svarīgi noteiktu laiku pabūt vienatnē. Un, lai saglabātu savu enerģiju, neko lieku nerunāju nevienā no šīm vietām.

– Kāpēc salonam devi nosaukumu Anastasija?

– Tas ir mans kristītais vārds – manas vecmāmiņas vārds un, kā izrādās, viens no vispār enerģētiski spēcīgākajiem vārdiem. Nu jau daudzi klienti mani sauc par Anastasiju, un man nav iebildumu. Uzskatu, ka tieši šis vārds arvien vairo un spēcina manas spējas; tas ir mans enerģijas kods un aizsargburbulis.

Lai saņemtu speciālista tālruņa numuru, sūti īsziņu ar kodu PDZ102 (bez atstarpēm) uz numuru 1881.

Pakalpojuma maksa 1.50 EUR (ar PVN)