Čurā, cik gribi - dupsis sauss! Atklāti par to, kāda aug Latvijā pirmā pamperbērnu paaudze

Atskārsme par iespējamu paaugstinātā tarifa maksu šo ērtību nodrošināšanai izgaismojās tikai pamazām. Radās aizdomas, ka autiņbiksīšu superabsorbējošie polimēri, kas urīnu pārvērš želejā, var radīt alerģiskas reakcijas. Augstā šķidruma uzsūktspēja, kas ļauj bērnam ilgāk justies komfortabli, veidojot labvēlīgu vidi dažādām baktērijām un sēnītēm, bet mitruma un siltuma režīms pamperā varot būt bīstams zēnu dzimumnobriešanai. Satraukuma viļņi joprojām uzbango un aizplūst, jo pirmā īstā pamperbēbīšu paaudze tikai tagad ienāk patstāvīgajā dzīvē, tāpēc izsvarots kopsavilkums vēl nav izdarīts. Tikmēr dažādu, arī pretēju viedokļu sadursme jautājumā, vai autiņbiksītes rada vai nerada apdraudējumu bērna veselīgai attīstībai, nerimstas ne mirkli – gan sadzīviskās situācijās, gan speciālistu vidē.

Kam oliņas vēsumā, kam siltumā

Autiņbiksīšu pastāvīga izmantojuma pretiniece ir hipnopsihoterapeite Dace Rolava. Saka – ja pirms gadiem pieciem būtu uzaicināta dalīties viedoklī par šo higiēnas izstrādājumu, akcentētu tā negatīvo ietekmi tikai uz fizioloģiskiem procesiem. Daba ir iekārtojusi tā, ka vīrietim oliņas jātur ārpus ķermeņa, lai nodrošinātu tām par vienu grādu zemāku temperatūru, turpretī sieviešu oliņām vajadzīgs siltums, tāpēc tās apslēptas ķermeņa dziļumā. Ja puisītim uzreiz pēc iznākšanas no mammas miesām uzliek pamperu – tiklīdz viens pilns, kārta nākamajam –, šis likums tiek pārkāpts.

Rolava zina stāstīt, kā agrāk vecās un viedās sievas pamācījušas jaunās māmiņas – lai zēns izaugtu par veselīgu vīru, mazotnē vismaz trešdaļu dienas puisēnam jāļauj dzīvoties pa māju ar pliku dibenu. Vēlāk ir svarīgi netuntulēt viņu šallēs un kamzoļos – mūsu termoregulēšanas sistēma atrodas kakla aizmugurējā daļā, skaustā, bet puikas jau no bērnības vairāk svīst. Ja šī vieta ir pārāk nosiltināta, uzvējojot mazākajam vēsumam, zēns ir slims. Meitenei nākotnes veselības vārdā pietiek ar īsākiem plikā dibentiņa brīžiem. Lai mugurā vismaz plāns krekliņš! Taču staigāšana pa māju un paskraidīšana pa rīta rasu basām kājiņām – tas ir vienlīdz svarīgi abiem dzimumiem. Kad bērni jau mazliet paaugušies, lai paskrien basām pēdām arī pa sniegu.

“Lai cik liela bija aizņemtība, uztrāpīt zīdainīša kakāšanas brīdi jau no sešu nedēļu vecuma šķita pašsaprotami gan manā ģimenē, gan arī, augot abu brāļu un paziņu bērniem. Tā tika ietaupīts autiņu mazgāšanai tērējamais laiks un pūles,” atceras Dace Rolava. Savukārt par mūsdienu bērnu aprūpes ieradumiem viņa ir satraukta.

“Pampers ir tik ērts, ka daudzi no tā nespēj izkļūt līdz pat skolas laikam. Bērnudārzā mazos māca sēdēt uz podiņa, taču auklītes uzdevums nav atradināt bērnu no autiņbiksītēm – darīs, kā māte liks. Bet sekas ir tādas, ka pieaugušie pēkšņi atjēdzas – bērnam jau trīs gadi, bet viņš spītīgi atsakās šķirties no pampera, nav pieradināms ne pie podiņa, ne pie vajadzīgās pēcpodiņa higiēnas. Zobi jātīra pašam, arī rokas un mute jāmazgā, bet tas, kas saistīts ar dibenu, uz viņu it kā neattiecas – pamperu taču noņem un pēc tam dupsi notīra kāds cits. Mazais nesaprot, kas uz poda jādara. Un nevis niķojoties, bet tāpēc, ka zemapziņā izveidojies uzvedības modelis, kurā nav vietas tam, kas ar viņu nav saistīts.”

Kad viens nav viens, bet daudzi vienā

Šādu psihoemocionālu impulsu sekas ir hipnoterapijas pacienti. Piemēram, vienpadsmitgadīgs puika, kuram nav attīstības traucējumu, tomēr joprojām neslauka sev dibenu. To vienmēr darījusi vecmāmiņa. Uz jautājumu, kas notiek, ja tev skolā sagribas kakāt, atbilde ir vaļsirdīga – skrienu uz mājām. Tam, ka šajā vecumā bērniem jau tiek daudz stāstīts par intīmo zonu, kas pieder tikai pašam, šajā situācijā nav nozīmes – zemapziņā iecementētais nostrādā spēcīgāk.

Satraucošs ir arī Rolavas stāsts par deviņgadīgu anoreksijas slimnieci. Vecāki samierinājušies, ka līdz sešu gadu vecumam meitene lielās vajadzības kārtojusi tikai pamperā. Kad atjēgušies, visi mēģinājumi to pārtraukt izrādījušies nesekmīgi – nav līdzējusi ne uzpirkšana, ne kaunināšana. Tad meitene it kā nākusi pie prāta un no pampera atteikusies, taču uz veselības pasliktināšanās rēķina. “Meitene aptvēra, ka tad, ja neēd, nav arī jākakā. Nonākdama galējā bezspēkā, viņa turējās pie šā risinājuma vairākus gadus, līdz tādai anoreksijas fāzei, kas jau bīstama dzīvībai.”

Pēc palīdzības pie hipnozes speciālistiem vēršas arī vecāki, kuru bērni tik ilgi aiztur kakāšanu, kamēr sākas grūti novēršami aizcietējumi. Ir tādi, kuri nespēj tikt galā ar bērnu nakts čurāšanu gultā, un nereti arī šai problēmai ir saistība ar pamperiem.

Hipnoterapeite uzskata, ka autiņbiksītes kavē arī dzimumidentitātes apzināšanos. “Aptuveni līdz divu gadu vecumam bērnam būtu jāapzinās piederība savam dzimumam. Pampers šādai izziņai traucē. Ja divi bērni, četrgadīga māsiņa un trīsgadīgs brālītis, dzīvojas tikai pamperos, abi ir vienādi. Mobilajā telefonā vai televīzijas reklāmā redzams vēl kāds tikpat laimīgs vienādais. Pieaugušie nepadomā, ka šajā vecumā katru stundu rodas miljoniem neironu jaunas informācijas uztveršanai un iekodēšanai, tāpēc pietiek ar dažiem spilgtākiem impulsiem, lai svaigais modelis nogulsnētos zemapziņā. Pēc tam ir daudz grūtāk to pārveidot, cenšoties iestāstīt, piemēram, ka meitenītēm tualetē jārīkojas atšķirīgi nekā zēniem, jo vienādi tomēr neesam. Šai izpratnei vajadzētu jābūt ieliktai jau pirmajos sešos mēnešos, nevis sešos gados.”

Laiks atjēgties, ka grimstam purvā

Neviens no šiem gadījumiem, kā uzsver Dace Rolava, neesot pieskaitāms pie izņēmuma situācijām, bet norāda uz tendenci, kas skar daudzus. “Šādām bērnu uzvedības izpausmēm pamatā ir saistība ar nepietiekamu pieaugušo izpratni par to, kādas pārmaiņas kurā vecumā bērnā notiek un kādas fizioloģiskās un psiholoģiskās problēmas var radīt dabiskā ritējuma aizvietošana ar to, kas organismam ir svešs. Aizmirstam – tiklīdz neironi iemācījušies un noguldījuši zemapziņā kaut ko jaunu, nostrādā automātiskums. Ieradums kļūst par uzvedību.”

Speciāliste uzskata, ka problēmas nopietnība mūsu sabiedrībā vēl nav apzināta, kaut arī ārzemēs par to jau sāk runāt. Nesen Latvijā noticis vācu klīniskās psiholoģijas biedrības organizēts seminārs par bērnu pieradināšanu pie podiņa un nakts čurāšanu. Vācijā darbojoties pat īpaši psiholoģiskās palīdzības dienas stacionāri, kuros strādā ar šīm problēmām. “Uzskatu, ka katram topošajam vecākam, jau gaidot mazuli, vajadzētu tikt skaidrībā, ko viņš vairāk grib – savas ērtības vai veselīgu bērna attīstību, kas ietver arī savlaicīgu pēcpodiņa higiēnas apguvi un dzimumidentitātes apzināšanos. Ar ko es atšķiros no citiem? Kā man jārūpējas tieši par šo atšķirīgumu? Daudzi no šiem posmiem audzināšanā kļūst neiespējami, jo priekšā ir pamperu buferzona.”

Uz jautājumu, kādu viņa redz risinājumu – vai atgriešanos pie marles autiņiem –, hipnoloģe atbild: “Galvenais ir izpratne, ka vienreizlietojamās sintētiskās autiņbiksītes nedrīkst kļūt par vienīgo risinājumu bērna higiēnas vajadzību nodrošināšanai visu agrīnās bērnības laiku. Ja pampers, tad labāk ekoloģisks izstrādājums, un pat tas pieļaujams ne ilgāk kā trīs stundas diennaktī, kad kaut kur tālu jādodas vai jāatstāj mazulītis pagulēt svaigā gaisā ārā. Jo jau pēc pusgada bērns, paturēts rokās un vecāku izturēšanās iedrošināts, ir spējīgs nokārtot savas vajadzības. Tad dienā pietiek tikai ar pāris dabiska materiāla autiņiem.

Jaunajiem pāriem vajadzētu biežāk apmeklēt kursus, kuros speciālisti atgādina, ka podiņš bērnam var kļūt tikpat pašsaprotams kā patīkama rotaļlieta vai labs garastāvoklis. Bet zaļi domājošajiem būtu uzdevums vairāk stāstīt par apdraudējumu, ko planētai nodara gan tā ķīmija, kas ir autiņbiksīšu sastāvā, gan atkritumos izmestie izlietoto pamperu miljardi, kas dabā nesadalās pat vairākos simtos gadu. Ja laikus neapjēgsim, ka šajā ziņā jau tagad grimstam purvā, drīz būs par vēlu kaut ko pasākt. Mūsu mazajā populācijā tomēr ir ļoti svarīgi visiem līdzekļiem rūpēties, lai vīrieši būtu auglīgi un sievietēm dzimtu veseli bērniņi.”

Pats vēl mazs, bet tonnas iespaidīgas

Savu sastapšanos ar autiņbiksīšu tēmu atceras divu dēlu māmiņa un bērnu preču veikala Muki.lv īpašniece Iveta Sondore. Gatavojoties pirmā bērna piedzimšanai, viņa vērīgi tvērusi pieredzējušu speciālistu ieteikumus, ieklausījusies arī tiem laikiem alternatīvu uzskatu paudējos. “Sapratu, ka daudzas viņu rekomendētās lietas – autiņi, kas bioloģiski sadalās, mazgājamās auduma autiņbiksītes, dabiska materiāla trauki un rotaļlietas – Latvijā nemaz nav pieejamas. Sāku to visu  meklēt ārzemēs un pasūtīt internetā – ne tikai sev, bet arī draugiem.”

2009. gadā, kad piedzima dēls, sabiedrībā jau bija aktualizējies jautājums par vienreizlietojumo autiņbiksīšu sastāva iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz organismu. Daudz runāja par izlietoto autiņbiksīšu radīto piedrazojumu. Viens mazulis izlieto aptuveni tonnu biksīšu gadā. Ja bērns uz podiņa aiziet plus mīnus divos gados, tad jau pašā dzīves sākumā viņa kontā ir divas tonnas atkritumu, turklāt tādu, kas dabiskam sadalīšanās procesam tikpat kā nepakļaujas. Iveta atceras: “Man bija svarīgi divi faktori – lai autiņbiksītes nekaitētu bērna veselībai un lai tās radītu pēc iespējas mazāk tādu atkritumu, kas nebūs sadalījušies pat dēla entās pakāpes bērnubērnu laikā.” Viņa izvēlējās vienreizlietojamos biodegradējamos autiņus.

Vairākos pētījumos secināts, ka bērna ienākšana ģimenē ierasto sadzīves atkritumu apjomu palielina aptuveni par 60 procentiem. “Arī es izlietotās autiņbiksītes metu miskastē, taču cerot, ka tās vai nu laimīgi nonāks līdz pārstrādei, vai ātri sadalīsies. Vienlaikus sapratu, ka tie tik un tā ir atkritumi. Neesmu ļoti zaļa, bet, ja vien varu rīkoties saprātīgāk, labprāt to mēģinu. Tāpēc otrajam dēlam – viņš piedzima pēc diviem gadiem – jau izvēlējos mazgājamos auduma autiņus.”

Pārvelc mīnusam svītriņu, iznāks pluss

Mazgājamais auduma autiņš izskatās diezgan līdzīgs pamperam – sastāv no virsējām biksītēm, kas aiztur mitrumu, un maināma absorbējošā ieliktnīša. Tas nesatur ne smaržvielas, ne balinātājus, ne vielas, kas čuriņas mitrumu pārvērstu gēlā vai citā substancē, kā tas notiek parastajās autiņbiksītēs. Pēc izmantošanas izstrādājums ir mazgājams.

Ir vairāku veidu auduma autiņi. Tie, kas ražoti no mikroflīsa, neabsorbē mitrumu pašā šķiedrā, bet ļauj šķidrumam izsūkties materiālam cauri un lejasdaļā to savāc. Ar šo sastāvu tomēr nevar veicināt mazuļa prasīšanos uz podiņa, jo virspuse ir sausa pat pēc vairākām čurāšanas reizēm. Galvenais pluss – tie ir patīkami pieskārienā un elpojoši.

Ieliktnītis var būt arī ar dabiskās šķiedras pildījumu: bambuss, kokvilna, kaņepes, vilna – gan monovariantos, gan dažādos salikumos. Pildījums šķidrumu absorbē jau šķiedrā, tāpēc autiņi jāmaina, tiklīdz slapji. “Tomēr vairākumam bērnu īsais mitrā dupša brīdis labsajūtai netraucē. Manam jaunākajam dēlam galvenokārt bija mikroflīsa autiņi, bet uzskatu, ka nekādu atšķirību no dabiskās šķiedras izstrādājumiem viņš nejuta.”

Par pārliecinošu visu veidu mazgājamo auduma autiņu plusu Iveta uzskata disciplinējošo faktoru – tie rosina vecākus ieliktnīti mainīt biežāk, nekā var atļauties ar pamperiem, kas sola pasargāt bērna dupsi no slapjuma pat 12 stundas pēc kārtas. Protams, neatbildot uz jautājumu, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai tajā karstumā un sutoņā parasta baktērija kļūtu par bīstamu baktēriju. Ja vēl kaka gadās! Turpretī katra autiņa maiņa ir gan gaisa pelde, gan mīļu roku pieskāriens. 

Mazgājamie auduma autiņi tomēr ir krietni dārgāki par parastajiem, jo komplekts –  trīs virsbiksītes un seši ieliktņi, kas ir pietiekams vienas dienas ekipējumam – jānopērk uzreiz. Cena, sākot no 115 eiro. Visērtāk ir vienlaikus rīkoties ar diviem komplektiem. Taču Iveta spriež: “Ja autiņbiksīšu lietošanu rēķina uz diviem gadiem, jau aptuveni pēc četriem mēnešiem šis ieguldījums ir sevi atpelnījis, un tad salīdzinājumā ar summu, kas tādā pašā laika posmā būtu jāizdod par vienreizlietojamiem autiņiem, jau esam plusos.”

Viņa ar prieku atceras, ka abi auduma autiņu komplekti, kurus valkājis jaunākais dēls, ir apritē jau septītajam radu bērnam. Tie nav novalkājami, viegli kopjami un aizņem patīkami maz vietas – vienai dienai vajadzīgie noliekami nelielā groziņā. “Nav katru dienu jāstiepj smagās pamperu pakas vispirms no veikala, tad uz miskasti. Bet galvenais – auduma autiņi nevairo atkritumus.”

Lielizmēra ērtuma smagā vienkāršība

Uz jautājumu, vai novēršanās no tradicionālajiem pamperiem bērnā vairo cieņu pret podiņu, ar pārliecinošu jā Iveta neatbild. “Vecākais izdarīja šo izvēli tikai divu gadu un trīs mēnešu vecumā. Pūlējos visādi, lai tas notiktu agrāk, bet nekā. Viņam netraucēja, ka savureiz bikses slapjas. Dresēt negribēju, jo biju ieklausījusies speciālistos – bērns uz podiņa aiziet tad, kad ir tam emocionāli gatavs. Vienā dienā tas arī notika.”

Jaunākais podiņu akceptējis gada un astoņu mēnešu vecumā. Vai tas ir auduma autiņu nopelns, grūti spriest. Arī izteikties par pamperu  ietekmi uz reproduktīvo sistēmu vai bērna vispārējo veselību Iveta nesteidzas – šādus atzinumus labāk balstīt uz autoritatīvu pētījumu materiāliem, kādi vēl joprojām nav pieejami. Taču kādai šai tēmai pakārtotai parādībai – autiņbiksīšu izmēru maiņai – pievērst uzmanību Iveta iesaka. “Pavērojiet uz autiņbiksīšu iepakojumiem norādītos kilogramus un bērna vecumu, kādam izstrādājums paredzēts! Šie skaitļi nemitīgi aug; redzams, ka tādas autiņbiksītes domātas četrgadīgiem un piecgadīgiem valkātājiem. Ja iespējamie adresāti būtu īpašo vajadzību bērni vai mazuļi ar liekā svara problēmām, tad taču šī prece būtu iegādājama tikai aptiekās vai citās specializētās vietās, nevis veikalā atrastos standarta piedāvājuma plauktos.”

Būdama ārzemēs, sevišķi augstās labklājības valstīs, Iveta aizvien biežāk ievēro, ka veselīgs četrgadīgs vai piecgadīgs zeperis vēl tiek stumts bērnu ratiņos. Pakustoties redzams, ka zem drēbītēm vīd autiņbiksīšu jostiņa. Tas attiecināms arī uz bērnu ratiņiem. Standarts, līdz kuram tos sertificēja agrāk, nedrīkstēja pārsniegt 15 kilogramus, bet tagad ražotāji lepojas ar ratiņu piedāvājumu pat 22 kilogramus smagiem mazuļiem. “Nedomāju, ka tas saistīts ar bērnu reālajām vajadzībām. Drīzāk ar to, ka vecākiem nav vēlmes atteikties no tā, kas ērtāk un vienkāršāk.”

Vai par to jāsatraucas vai jāpieņem kā nenovēršamība, Ivetai Sondorei strikta viedokļa nav. Par to jālemj speciālistiem, viņa saka. Un vecākiem. Bet ikkatram no mums nebūtu par ļaunu padomāt par to, ko tieši viņš var darīt, lai padarītu pasauli mazliet labāku tīrākai dzīvošanai. Un visvairāk to pasaules daļu, kas atrodas rokas stiepiena attālumā.

Manas tiesības, mana saldā bauda

Pediatre un bērnu neiroloģe Vizma Meikšāne savā ikdienas praksē katru dienu no jauna pārliecinās, ka šo mūsdienu situāciju atliek tikai pieņemt. Un jārēķinās ar to, ka līdz divu gadu vecumam vairākums bērnu priekšroku dod podiņam autiņbiksītēs (labā ziņa, ka ilgāk par četriem pieciem gadiem arī slinkākie parasti nekavējas). Taču tas nenozīmē, ka mūsdienu bērnos darbojas cita fizioloģiskā programma salīdzinājumā ar pāris paaudzēm iepriekš. Pediatre saka: “Bērna attīstība sākas jau no dzimšanas. Ieradumu ar pieņemtām zīmēm paust savas vajadzības, arī tās, kas attiecas uz kakāšanu un čurāšanu, bērnam var izveidot diezgan agrīni. Tāpat kā viņš jūt, kad nāk miedziņš, zina, pēc kā noteikt, kad tiks likts vanniņā vai barots, bērns spēj atpazīt arī sajūtas, kas saistās ar podiņu.”

Kāpēc tomēr aizvien vairāk bērnu labāk izvēlas pamperu, nevis podiņu? Daktere skaidro: “Kopš parādījās autiņbiksītes, vecāki ar to uzvilkšanu dod signālu: lūk, vietiņa, kur tev jāčurā un jākakā – tavs podiņš.” Ērti. Īpaši bērnam attiecībā uz kakāšanu, jo atšķirībā no čurāšanas tas ir baudas reflekss, smadzenēs to regulē īpašs centrs. Bērns ātri ielāgo – es zinu, kā darīt, lai būtu labi, tāpēc ne pret ko citu šo baudu mainīt negribu. Saldo brīdi gaidot, viņš spēj vēdera izeju arī aizturēt tik ilgi, kamēr atrasta īstā vieta un apstākļi. Vislabāk kādā ierastā kaktiņā. Un vienatnē. Un stāvus. Un pēc tam, kad pieprasītas tīras autiņbiksītes. Pa māju labprāt padzīvošos drēbītēs, bet kakāšanai man der vienīgi autiņbiksītes. Sagādājiet! Netraucējiet! Mana bauda.”

Šī uzvedība nostiprinās vienlaikus ar spēju piecelties kājās un stabili nostāvēt, jo tad bērna psihē sākas posms, kad ļoti spēcīga kļūst vajadzība pēc pašapliecināšanās. Katra iejaukšanās tiek uztverta kā personiskās brīvības apdraudējums. Galvenais vārds ir nē. Iesim ārā? Nē! Ģērbsimies? Nē! Pasēdēsim uz podiņa? Nu, protams, nē! Pēc gada vecuma sasniegšanas kaut ko iestāstīt ir grūtāk, nekā varētu būt pirms. Ja mēģinās ar negatīvismu, nekas labs nesāks. Pat liekot lietā kompromisu mākslu, tomēr jārēķinās, ka var arī  nesanākt. Nokavēts.

Uz jautājumu, kas notiktu, ja pēkšņi autiņbiksīšu vairs nebūtu, ārste atbild – droši vien bērni sēdētu uz podiņa bez mazākajiem protestiem. Jo tas jau nav stāsts par bērniem. Mūsu steidzīgajā laikmetā tā ir vieglāk un ērtāk vecākiem. Lai kaut ko iemācītu, vajag laiku un pacietību. Ritmu. Rituālu. Bet galvenais – vajag novilkt robežas. Ja tam trūkst kā prasmes, tā zināšanu, paliek arguments – brīvā audzināšana.

Nav robežu, nav audzināšanas

“Tas, ka izturamies pret bērnu it kā dievinot, ir superjauki. Bet nav vairs tik jauki, ja aizmirstam – jo vairāk bērns vertikalizējas, jo robežas jāuzliek stingrākas, garākas, tālākas, striktākas,” spriež ārste. Ja laiks iet gulēt, tas nozīmē – jābūt gultiņā, nevis kaut kur citur. Ja klāt vakariņu laiks, jāsēž pie galda, nevis šodien uz dīvāna, rīt uz palodzes. Dievs devis iespēju bērnam paust savas vajadzības ar kliegšanu. Tas ir arguments, kura priekšā grūti noturēties.

Kamēr bērns vēl nebombardē vecākus ar jautājumiem kāpēc? un pats atbildes nesāk analizēt, jēdzieni audzināšana un robežas ir sinonīmi. Nav robežu, nav audzināšanas. Bērnam jājūt, ka viņu mīl, bet vecākiem – ka viņi spējīgi par bērnu atbildēt. Arī pateikt – šoreiz nē. Ārste uzskata, ka iespēju ziņā mūsu jaunie vecāki ir diezgan privileģētā stāvoklī, jo bērna kopšanas atvaļinājums ilgst pusotru gadu. Daudzās valstīs tas tiek piešķirts uz īsāku laiku. Francūzietes dažreiz sarunā izmet to, ko dažai latviešu māmiņai grūti saprast: “Mans bērns iet gulēt tikos un tikos, ceļas tikos. Līdz minūtei precīzi.” Norvēģijā savukārt bērni neguļ pusdienas laiku, taču naktsmiegs sākas septiņos vakarā un beidzas sešos no rīta. Šajā ziņā nekādas niķošanās. Pārliecinošs pierādījums, ka arī brīvajā audzināšanā mūsdienu bērni ritmam, režīmam un noteikumiem labprāt ļaujas. Taču ar vienu nosacījumu, proti, ja bērnu pie vecākiem un vecākus pie bērna tur emocionālā piesaiste – tas neredzamais pavediens, kas bērnam nepieciešams vairāk nekā ēdiens vai ekskluzīvākā zīmola autiņbiksītes.  

Emocionālajai piesaistei aukstums neder

“Bērns spēlējas ar klučiem, mamma dara savas lietas. Mazais piejoņo, garāmskrienot pieglaužas un aizjož atkal rotaļāties. Kluči gāžas. Mammu! Mammai nav obligāti jāmetas palīgā, jo mazais tūlīt sāks labošanu pats. Taču sasniedzamības tuvumā viņai jābūt, citādi grūst pasaule. Nevis kluču, bet bērna stabilitātes, paļāvības un uzticēšanās pasaule. Kamēr nav nodrošināta šāda piesaiste, bērns ir sevī sasprindzis, kašķīgs un niķīgs. Protestē. Viņš var protestēt visādi, bet visbiežāk – es nelaidīšu savu kaku ārā, jo tas ir vienīgais, kas man pieder un ir ar mani.”

Kvalitāti emocionālajai piesaistei līdz trīs gadu vecumam nodrošina mamma, pēc tam sākas tēta periods, domīgi secina ārste. Diemžēl mammīte, kura visu dienu vadījusi darbā un rutīnā, šos emocionālos pieskārienus bieži vairs neatpazīst. Izprast smalkās nianses ir tik sarežģīti, ka vecāki reizēm ir tikpat apjukuši kā bērni. Visa sabiedrība ir apjukusi, ārstus ieskaitot. Kaut pārsvarā, audzinot bērnus, cenšamies viņus saprast, pazīt, mīlēt, to īpaši smalko līniju dažbrīd tomēr neuztveram. Jo pārāk nesenā pagātnē vēl ir laiks, kad dzīve bija vienkārša un skaidra – visi vienādi, viss militārā režīmā. Iespējams, tāpēc psihologiem ir tik daudz darba ne tikai ar pamperbērnu problēmām, bet ar to iekšējo bērnu viņu vecākos, kas joprojām nebeidz sērot, ka mammas bijis par maz.

“Zaudējuma aizvietotāju cenšamies meklēt internetā. Taču tas ir auksts. Emocionālajai piesaistei vajag siltumu – sirds siltumu. Nepietiek, ja darbojas tikai prāts. Tas nesilda, tāpēc dažbrīd kļūstam traki. Nav skaidrs, kā dot iespēju atbrīvoties no emocijām bērnam, jo neprotam to darīt paši,” skumji secina daktere.

Viņa uzskata – ja to izpratīs, būs daudz vienkāršāk izdarīt izvēli, kādus pamperus lietot un kad bērnu radināt pie podiņa. Kā nodrošināt gaisa peldes, kas ir tikpat svarīgas kā plunčāšanās vanniņā, jo, kad drēbītes nost, bērns taču uzreiz mainās uzvedībā – tik laimīgs, kad plikiņš. Kā izrādīt atzinību par to, ka puisīši brauc ar mašīnām, meitenes ņemas ar lellēm un tēlo mammas. Pratīs nekritiski neiegrimt šausminošajās nākotnes vīzijās par draudiem pamperzēnu spermas kvalitātei. “Pamperos kaut kāda kaitīga ķīmija noteikti ir, bet ietekme uz dzimumhormoniem zinātniski apstiprināta tikai bisfenolam A, taču autiņbiksīšu sastāvā šīs vielas nav. Toties tā ilgu laiku bija plastmasas izstrādājumos, no kuriem tika gatavoti knupīši, pudelītes, rotaļlietas un citi bērnu lietošanai paredzēti priekšmeti. Nonākot organismā, bisfenols A tiešām bloķē receptorus, pie kuriem vajadzētu pieķerties dzimumhormoniem. No bērnu aprūpē lietojamo priekšmetu ražošanas kaitīgā viela ir izņemta, taču sadzīves atkritumos noteikti ir palikusi un no tiem joprojām izdalās. Arī cilvēku organismā varbūt ir atrodama.”   

Tāpēc aicinājums šķirot atkritumus, vismaz plastmasu, ir ļoti nopietns. Tikpat nopietns kā aicinājums apdomīgāk lietot it visu, kam saskarsme ar ķermeni. Tas attiecas ne tikai uz autiņbiksītēm, bet arī uz sieviešu higiēnas precēm, veco laužu pamperiem. “No dzimšanas līdz mūža novakaram dažādos ieliktnīšos – pilnīgi iespējams, ka bez sekām tas palikt nevar.” Tāda ir dakteres skatījuma skaudri lietišķā puse. Bet to līdzsvaro cita, daudz optimistiskāka.

“Ir tik grūti, tik skaisti, tik interesanti, kad piedzimst bērniņš! Tā aizraujošā ir izpēte, vērojot, kā viņš sāk augt un veidoties. Lūk, domātājs, bet šis – cīnītājs. To jau zīdainītim var redzēt. Taču mums, rūpējoties par bērnu, pierasts vairāk uzmanības pievērst muskulīšu tonusam, nevis tam, kas tam cilvēkam, ar kuru kopā būs jādzīvo, notiek iekšpusē. Kas un kāpēc viņā ir bloķējies un spēj izlauzties tikai ar spalgu: nē, nē! Ar kādiem līdzekļiem bērns saka, ka man jau nevajag to lamas vilnas sedziņu, nevajag smūtiju un arī kaku nevajadzētu, tikai sirds ir pilna, un nezinu, kā dabūt nevajadzīgo laukā. Bet tas atkal ir stāsts par emocionālo piesaisti. Pats galvenais, lai bērns augtu laimīgs un vesels.”