Diriģents Mārtiņš Klišāns par Dziesmu svētkiem: "Vienā koncertā 1,5 kg iztek sviedros"

Zinu, ka esi no Siguldas. Kā tiki Rīgā iekšā?

Nu jau ir pusdienlaiks, un sastrēgumu vairs nav. Parasti Rīgā iebraucu jau ap pusseptiņiem no rīta.

Tu laikam kā slaucēja celies sešos?

Ceļos pussešos. Gulēt parasti eju ap desmitiem vakarā.

Tagad jau tev ir pēdējie metri līdz finišam – Dziesmu svētki tūlīt klāt. Kā ir? Neguli vispār?

Pagulēt pēdējā laikā tiešām ir grūti. Ir daudz informācijas, tāds liels kopums.

Kā tiki pie Dziesmu svētku noslēguma koncerta virsvadītāja darba?

Tas bija nopietns konkurss pirms trim gadiem.

Ak Dievs, trijos gados taču var nomirt!

Svētki sākas nākamajā dienā pēc iepriekšējiem. Tas nav koncerts, ko var sagatavot mēneša laikā. Repertuāru vien kopā liek divarpus gadus.

Aiz tevis stāv liela brigāde?

Bez šaubām. Režisors, scenogrāfs un daudzi citi. Nav jau tā, ka viens diriģēju noslēguma koncertu. Ir daudz virsdiriģentu, un tos ievēl cunfte pati. Man tikai atliek salikt tos, ko radnieciski katrai dziesmai redzu.

Tātad trīs gadu laikposmā ir tāds salds pielīšanas process.

Diriģenti tiek ievēlēti aptaujā. Taču diez vai varētu izdomāt ko jaunu un Jānim Zirnim, piemēram, iedot diriģēt kaut ko citu, ne Jāņuvakaru. Daži goda virsdiriģenti ar dziesmām ir saauguši dzīves gaitā.

Bet laiks iet, vecie aiziet, pa šiem pieciem gadiem esam zaudējuši vairākus ar ļoti skaļiem vārdiem.

Jā... Un esmu gandarīts, ka ar viņiem man ir bijusi iespēja dzīvot, būt. Biju Imanta Kokara skolnieks, arī ar Gido Kokaru esmu daudz strādājis.

Tagad ir lieliska iespēja arī jaunajiem diriģentiem sevi pierādīt un ievilkt treknu ķeksi savā radošajā biogrāfijā.

Pēdējos gados ļoti daudzi jaunie ir tikuši pie vārda. Sākot ar 2008. gadu, kad Mārim Sirmajam izdevās brīnišķīgi svētki, 2013. gadā bija Ivars Cinkuss un Aira Birziņa. Lielie patroni pie tā šūpuļa tāpat ir bijuši klāt un aktīvi līdzdarbojušies.

Organizatori man stāstīja, ka šogad pašiem dalībniekiem ir paredzēts liels koncerts pēc Dziesmu svētku atklāšanas gājiena. Beidzot viņi nebūs tādā apdalīto lomā.

Pēc iepriekšējiem svētkiem zināmi secinājumi ir izdarīti, bija konferences, pētījumi, aptaujas... Cilvēkam taču gribas būt svētkos. Koncerts kā veltījums Dziesmu svētku dalībniekiem pirmajā dienā ir lieliska mūsu kopīga ideja. Nav jānonīkst visu dienu gājienā un vakarā vēl jāiet uzstāties koncertā. Bet svētdienā vari uzvilkt svētku drēbes un iet uz koncertu, to izbaudīt.

Un šīs drēbes beidzot ir tīras, nav salijušas, saburzītas... Cik koru pavisam piedalījās atlasē?

Četri simti. Un diriģentu koris kā tāds fundaments atradīsies pārējo koristu centrā visu noslēguma koncerta laiku un dziedās visu repertuāru.

Cik diriģentu pavisam piedalīsies?

Pieteikušies ir 378. Ap 300 noteikti būs.

Daudzi koristi pēc skatēm palika aiz svītras?

Nav neviena korista, kas būtu palicis aiz svītras. Aiz tās palika tikai neliela daļa dejotāju. Bet dziedās visi 17 tūkstoši koristu, kas pieteicās.

Tas taču būs nudien unikāli!

Jā, šeit esam paredzējuši vietu visiem. Senioru kori arī būs svētkos. Viņiem tiks ierādītas goda vietas – sēdēs jaunizbūvētajās tribīnēs skatuves malā, kolīdz būs nodziedāta valsts himna, līdz brīdim, kad kopā dziedās kopdziesmas.

Viņiem nebūs visu koncertu jāmokās, kājās stāvot. Cik jauki!

Jā, par to ir domāts. Starp citu, sākumā plānotais dalībnieku skaits bija 13 000. Bija izstrādāts papildu plāns, ja gadījumā būs 15 000. Nācās izdomāt vēl vienu ekstra plānu 17 tūkstošiem.

Ceru, ka izdosies īstenot visu, lai viņi varētu šos svētkus izbaudīt. Lai mums ir viegls mēģinājumu process, lai ļoti stipri nespīd saule, lai nelīst koncertu laikā.

Radio Klasika tevi dzirdēju – stāstīji par braucienu pie ārzemju latviešu koriem Kanādā. Kā viņi gatavojas svētkiem?

Ļoti nopietni, jo viņiem ir tādas pašas prasības kā Latvijas koriem. Viņi jau no pagājušā gada iesūtīja savas skates video versijās. 21. aprīlī komisija Siguldā pie manis klausījās no pulksten 11 līdz septiņiem vakarā visus ārzemju korus.

Viņi taču mēro simtiem kilometru uz mēģinājumiem!

Toronto bija tādi, kas pat bija atbraukuši no Kalifornijas. Viņi uz mēģinājumu mēro ceļu desmit stundas ar mašīnu. Bet viņiem ļoti gribas atbraukt uz Latvijas simtgades svētkiem. Prieks, ka liela daļa ir arī jauni cilvēki – jau trešā, ceturtā paaudze, nevis tikai pirmā un otrā.

Cik drēbju kārtu tev gatavo uz svētkiem?

Vienu kārtu. Šuj ancuku ar visiem krekliem. Pēdējoreiz man šuva uz Dziesmu un deju svētkiem 2008. gadā, tā ka nu jau desmit gadu esmu nolauzis ar vienu ancuku.

Ir bijuši kādi kuriozi, piemēram, nošu lapas aizmirstas?

Tādas lietas parasti sapņos izdzīvoju. Trakākie ir sapņi, ka uzej uz skatuves apakšbiksēs, kaut kas saplīst. Vai šortos. Ka nav nošu vai esi uz skatuves, jādiriģē lielais orķestris, bet tu nezini, kurš gabals tagad būs. Tās ir drausmīgas izjūtas! Paldies Dievam, tikai sapņos.

Koncertējot ir sanācis visus kontinentus apbraukāt?

Neesmu bijis Austrālijā.

Man liekas, ka tur čūsku ir vairāk nekā latviešu.

Ivars Cinkus ļoti bieži brauc uz Austrāliju un ir pārliecinājies, ka tur ir ļoti daudz latviešu. Tur ir kolosāls vīru koris ar nosaukumu Veseris. Tas ir spēks!

Kaut kāds smagā roka vīru koris. Veseris šovasar būs arī Latvijā uz Dziesmu svētkiem?

Viņi obligāti būs klāt! Tu varētu ar Veseri parunāties. Letiņi ir visur. Mums būs koris no Brazīlijas. Kopā no citām valstīm sabrauks kāds pusotrs tūkstotis dziedātāju.

Esi lielā rosībā. Vai ģimene maz tevi redz mājās?

Es tikai saņemu telefonā bildes, kurās varu apskatīt, ko bērni dara. Tad viņi ir piknikā, tad pamāj man ar roku. Tas ir forši, bet, protams, ģimene cieš visvairāk. Katru vasaru viņiem solu, ka nākamā būs brīvāka. Bet kaut kā nesanāk arvien šo solījumu pildīt.

Caurmērā mana darbadiena ilgst no pulksten 7.50 līdz astoņiem vakarā. Strādāju Latvijas Mūzikas akadēmijā, Rīgas Doma kora skolā, braukāju vēl uz Valmieru pie kora, ir projekti, koncerti. Cēsīs vadu visu kora apriņķi. Katru mēnesi mēģinājumos tiekamies, un kopā sapulcējas kādi 500 koristi.

Kā tik daudz pagūsti?! Ņemot vērā, ka noteikti daudz laika pavadi mašīnā, braucot no vienas vietas uz otru.

Kādas trīs stundas katru dienu sanāk nobraukt. Man patīk, ka pa ceļam var izzvanīties, visu saorganizēt un mājās vairs nav ar darbu jānoņemas. Esmu apzinīgs braucējs un klausuli pie auss mašīnā neturu. Man ir bluetooth sistēma, ko lietoju.

Pārsvarā tās ir lietišķas sarunas, bet reizēm ir forši laiku izmantot, piezvanot kādam draugam, parunāties, kā katram iet.

Tādu tuvu, īstu draugu jau vairāk dzīvē nekļūst, turklāt laiks ir kļuvis tik dārgs. Nav kā jaunībā, kad varēja katru nedēļas nogali aizskriet pie kāda. Tomēr lielākoties tiek izrunāti plānošanas darbi, apspriestas radošas idejas, ar ko jāpadalās.

Mans brālēns Valdis Klišāns ir slavens vēsturnieks. Viņš man ir sasūtījis kaudzi failu, ko mašīnā klausos, lai aizpildītu robus savās zināšanās Latvijas vēsturē. Kamēr aizbraucu uz septiņiem Lauvas namā savu putru ieēst, esmu noklausījies jau brīnišķīgu 40 minūšu lekciju. Un ieguvis ko ļoti vērtīgu.

Diriģēšanas process ir dikti aktīvs. Kādreiz nav, piemēram, kreklam paduse izplīsusi?

Diriģenta profesija ir ļoti veselīga, jo visu laiku tiek vingrināts krūškurvis. Ne velti diriģenti dzīvo garu mūžu. Pēc koncerta kreklu var izgriezt. Vienā koncertā apmēram pusotrs kilograms iztek sviedros. Turklāt es koncerta dienā parasti neko nevaru ieēst, tikai melno šokolādi.

Droši vien esi labs peldētājs – divreiz noairējies un jau esi otrā krastā!

Es arī peldu, turklāt kādreiz ļoti aktīvi to darīju. Vispār savulaik dikti aizrāvos ar sporta spēlēm, bet tagad labprātāk trenējos sporta zālē.

Zinu, ka pianisti un ķirurgi pat dārzu lāgā nedrīkst ravēt, lai nesatraumētu rokas. Tev ir kādi aizliegumi?

Diriģents var darīt visu, bet vienmēr ir jābūt formā. Jo cilvēkiem, kas ir, piemēram, no laukiem atbraukuši uz kopmēģinājumu, ir vienalga – tev ir slikti vai labi, tev ir depresija vai kāja sāp. Tāpēc tos vājos brīžus vissāpīgāk diemžēl nākas izjust nevis cilvēkiem ārpus mājas, bet savējiem, pašiem tuvākajiem.

Kāds tev ir bijis trakākais stāvoklis, kādā esi diriģējis?

Ir bijušas situācijas, kad esmu pagulējis pusstundu pēc garas nakts, kas pavadīta pie galda sarunās. Tad dodos uz kopmēģinājumu. Saprotu, ka nevaru, bet tāpat braucu un sāku mēģinājumu. Un, kad iekustos, liekas, ka miršu, tomēr pārvaru sevi, un viss notiek. Vienkārši ir jādara savs darbs.

Ko izbaudi Siguldā, kad ir brīvs laiks?

Tur ir ļoti labs gaiss, ļoti laba infrastruktūra. Varu vakarā vienkārši izstumt savu velosipēdu un braukt pa celiņiem 15 kilometrus, neko neplānojot.

Tarzāna parkā arī esi rāpies?

Bērni ir, pats ne. Neesmu lielos draugos ar augstumu, man tas ne visai... Kad biju Toronto, tajā lielajā tornī ar stikla grīdu, nespēju normāli uzkāpt. Kājas stinga. Pastiepu telefonu, nobildēju uz leju. Jāatzīstas, ka man studentes akadēmijā reiz uzdāvināja braucienu ar paraplānu instruktora pavadībā. Pēc gada man bija kauns atzīties, ka to dāvanu karti vienkārši atdevu. Bija reāli bail.

Tās bailes no augstuma tev jau kopš bērnības?

Nē, tās vienkārši uzradās. Lidošana man ir lielākā problēma. Bet ar automašīnu gan man patīk braukt. Varu iekāpt un aizbraukt pa taisno uz Berlīni.

Vai tu krāj kaut ko? Varbūt naudu?

To varētu mēģināt darīt. Tagad neko nekrāju. Bērnībā gan – krāju markas, košļājamo gumiju papīriņus. Mamma man atdeva sakrātos papīriņus, armijas laika vēstules, manas pirmās dienasgrāmatas.

Pašķirstīji?

Jā, man tur ir diezgan daudz piezīmju par uzvedību. Dārziņa skolā biju viens no līderiem, un visas problēmas pār manu galvu arī nāca. Vai nu bija kāds logs izsists, vai kādi citi podi nogāzti.

Biji negants pēc dabas?

Bērnībā pa vasarām ļoti daudz dzīvoju laukos, tur izbaudīju visu lauku dzīvi – iemācījos pļaut ar izkapti, braukt ar traktoru... Atceros, diezgan labi mācēju arī pakaitināt vectēvu un vecmammu. Vectēvs reiz, nikns par kaut ko, skrēja pakaļ ar slotu. Bet arī man bija nenormālas dusmas, ka viņš man ar slotu pakaļ skraida. Iemānīju viņu saimniecības ēkā un aizslēdzu durvis ar piekaramo atslēgu. Vēl ar kaķeni izšāvu logu. Un atslēgu izmetu sausajā atejā...

Kā nabaga opis beigās tika ārā?

Mana vecmamma bija ļoti laba. Viņa visu atrisināja un diplomātiski nokārtoja.

Bet, redz kā, tāpat izaugi par lielu vīru, kārtīgu cilvēku. Un kāda sagadīšanās – tu esi tieši divreiz jaunāks par Latviju! Tev tagad ir 50. Kā atzīmēji?

Uzaicināju tuvākos draugus uz laukiem. Dzimšanas diena man ir gan izdevīgā, gan neizdevīgā laikā – 30. novembrī. Laiks ir tik slikts, ka svinēšanu ārā rīkot nevar, bet, ja gribētu saaicināt visus draugus, nepietiktu līdzekļu tik lielas telpas izīrēšanai.

Jātaisa groziņu vakars, es tā esmu darījis.

Es saaicināju tuvākos draugus. Biju izīrējis silto baļļu, gājām pirtī. Bija doma vasarā pasvinēt arī lielākā draugu pulkā. Nu redzēs, kā būs... Ja būs vēl dzīvošana aktuāla pēc Dziesmu svētkiem. (Smejas.)

Paldies par viesmīlību restorānam Fazenda Nometņu ielā 7, Rīgā.