Reāla problēma ģimenē - kam uzticēt bērnus, ja vecāku darbalaiks nav 9-17? Vondas, Egliena un Ļipņicka pieredze

Mārtiņa un viņa sievas aktrises Ditas Lūriņas-Eglienas ģimenē aug divi bērni – Grēta (4 gadi) un Ernests (11 gadi), Laura ar vīru operatoru Ivanu Milovu audzina meitu Helēnu (6 gadi), Jānis ar dzīvesbiedri Sandru pirms pusotra gada kļuva par vecākiem dēlam Dārim.

Kāds ir jūsu darba laiks, un kā to savienojat ar bērnu audzināšanu?

Laura: – Pārsvarā strādāju no pulksten 14.00 līdz 24.00 vai nedaudz ilgāk, citreiz arī sestdienās un svētdienās. Ierastais grafiks ir viena nedēļa darbā, nākamā – brīva. Ja kādu aizvietoju, darbā jābūt arī no rītiem.

Meita apmeklē dārziņu, tāpēc šajās dienās mums nesanāk tikties vispār. Nesen jautāju Helēnai – kā tev patīk labāk, ja tiekamies no rītiem vai vakaros? Viņa skatās uz mani un saka – gribu, lai tevi redzu gan rītos, gan vakaros, tāpat kā citi bērni savus vecākus. Citreiz meita jautā – mammu, kāpēc tu ņēmi šo darbu... Arī vīrs strādā ziņās, un tas ir labi, jo varam salikt grafiku tā, lai strādātu pamīšus. Darba devējs ir saprotošs.

Mārtiņš: – Tas nudien ir pamatīgs menedžments. Mans un sievas darba grafiks ir neprognozējams. To veido teātris, un mums tas ir jāpieņem, turklāt gan viņai, gan man ir savas un arī kopīgas izrādes. Parasti izrādes beidzas ap pulksten 21.00, bet ir arī tādas, piemēram, Klūgu mūks, kas beidzas ap vienpadsmitiem vakarā. Tāpat jāstrādā arī sestdienās un svētdienās.

Ir periodi, kad darba ir mazāk, un tad ir forši, bet, piemēram, pirms pirmizrādēm mājās tikpat kā neesam, līdz ar to arī mūsu bērnu ritms ir stipri vien citādāks nekā ģimenēs, kur vecāki strādā tradicionālās stundas. Pat tad, kad mājās pārrodamies ap pusnakti, četrgadīgā meita gaida. Protams, no rītiem ir grūti, bet kaut kā jau uz dārziņu tiekam.

Jānis: – Mūsu ģimenē ir līdzīgi – gan man, gan dēla māmiņai ir nestandarta darba laiks, un strādājam gan vakaros, gan brīvdienās, tāpēc, kā jau Mārtiņš teica, tā ir milzīga plānošana. Laikam trakākais ir tas, ka darba laiku prognozēt nav iespējams; ja restorāns ir pilns, jāpaliek ilgāk. Citreiz, protams, darba ir mazāk, bet gadās arī, ka mājās ierodos vienos vai divos naktī. Mēs strādājam tad, kad citi atpūšas.

Kādas ir lielākās problēmas, ar ko nākas saskarties?

Laura: – Es nevaru četros no rīta aizslēgt durvis un atstāt guļošu bērnu vai, piemēram, kaut kur naktī savākt, braucot no darba. Tas prasa lielu atbalsta komandu – vecākus, brāļus, māsas. Sev vienmēr saku, ka viss ir labi un var būt arī sliktāk.

Mārtiņš: – Būtu ideāli, ja mēs strādātu tikai teātrī, bet ar to nav iespējams nopelnīt, tāpēc piepelnāmies, vadot dažādus pasākumus. Citreiz Dita saka – sastādām kaut kādu grafiku, taču saprotam, ka mūsu darba dzīve ir tik neprognozējama, ka tas nav iespējams. Un nevaram arī paņemt bērnus padusē un vest līdzi uz teātri. Mēģinājumos viņiem nav vietas. Bet, ja bērni saslimst, ir patiešām grūti.

Laura: – Dažreiz meitu no dārziņa izņem mani vecāki, un Helēna pie viņiem nakšņo, jo es nevaru vienos naktī atbraukt un teikt – čau, Helēna, tagad braucam mājās!

Arī mana mamma un tētis strādā, un viņiem darbā jābūt pulksten 7.00, tāpēc viņi nevar Helēnu pirms pulksten 7.00 vienkārši atstāt pie bērnudārza durvīm. Savukārt man pēc nakts ziņām celties pulksten 6.00 ir sarežģīti. Dažreiz šķiet – cik forši būtu strādāt tradicionālu darba laiku! Tādas rutīnas pietrūkst, kaut arī man ļoti patīk mans darbs, un es to ne pret ko nemainītu. Tā vienkārši nereti ir ļoti stresaina un sarežģīta plānošana – katra diena ir jauns izaicinājums.

Jānis: – Mūsu dēls pagaidām neiet dārziņā, tāpēc neslimo, un līdz ar to nav tik sarežģīti.

Laura: – Dzīve principā ir pakārtota cīruļiem. Viņiem viss ir forši – no rīta aizved bērnus uz dārziņu, visas iestādes vaļā, visi pakalpojumi pieejami. Kad meita vakarā pasaka – man rīt dārziņā vajag kaķa asti, es nevaru iebraukt veikalā un to nopirkt, jo tad, kad beidzu darbu, viss jau ir ciet. Atvest mājas varu tikai to, kas nopērkams degvielas uzpildes stacijā.

Mārtiņš: – Šī situācija mums ir regulāri. Atnākam no darba, un vienpadsmitos naktī dēls paziņo, ka viņam skolā kaut ko uz rītdienu vajag... Un tev jau nav iespējas nopirkt pat tad, ja gribētu.

Kā šīs situācijas risināt?

Laura: – Latvijas Televīzijā ir viena no vecākajām rotaļu istabām Rīgā. Tā bija jau tad, kad tādu vēl nebija lielveikalos. Ziņās strādāju desmit gadus un, kad tikko sāku darbu, rotaļu istabai atzīmēja piecpadsmito jubileju. Tā gan ir atvērta tikai līdz pieciem...

Ja citiem bērni neapmeklē dārziņu, kad mammai vai tētim ir brīvs, tad mums ir otrādāk – Helēna neiet uz dārziņu, ja mammai un tētim ir ļoti daudz darba. Ja saprotu, ka vīrs līdz sešiem nepagūs atbraukt, piemēram, no Igaunijas, ņemu meitu līdzi uz darbu. Līdz pieciem vakarā viņa dzīvojas rotaļu istabā un pēc tam gaida, kad tētis atbrauks pakaļ vai arī kad es pusnaktī beigšu darbu.

Mārtiņš: – Jautājums par bērnistabu teātrī apspriests vairākas reizes, bet līdz redzamam rezultātam neesam nonākuši. Ja aizvedu savu atvasi uz bērnistabu un viņš ir viens, no tā jau nav lielas jēgas. Tikpat labi viņš viens var sēdēt aizkulisēs. Mūsu ģimenes risinājums ir aukle. Tā kā meita apmeklē dārziņu un dēls skolu, auklei ir pusslodze. Kad bērni slimo, iesaistās mana mamma un pat kolēģi.

Laura: – Helēna daudz laika pavada Panorāmas redakcijā, taču es šīs dienas nekad nemainītu pret aukles pakalpojumiem, jo tas ir laiks, ko pavadām kopā, turklāt Helēnai pie manis darbā patīk.

Jautājums, protams, ir par kolēģiem – mums ir atvērtā tipa birojs. Viņi gan saka, ka bērns netraucē, bet man pašai brīžiem šķiet, ka tomēr ir par traku...

Mārtiņš: – Jā, un tad ir jādod bērnam planšete vai telefons, un arī tas nav risinājums.

Laura: – Ja man nebūtu vecāku, kas var palīdzēt, es nezinu, vai mēs tiktu galā. Ir bijis tā, ka stundu pirms bērnudārza slēgšanas zvanu vecākiem, jo saprotu, ka ne es, ne vīrs nevaram izņemt Helēnu, un viņi palīdz. Protams, ja tā nebūtu, mēs meklētu aukli.

Jānis: – Šajā sakarā mums ir diezgan privileģēta situācija. Mana mamma ir sertificēta aukle. Viņa neuzņemas citus darbus, jo auklē mūsu dēlu, un mēs viņai par to maksājam algu. Nevaram pateikt – mammu, tu esi ome, tavs pienākums ir pieskatīt mazdēlu – nē, tas ir viņas maizes darbs, tāpēc par to maksājam. Mēs arī speciāli pārcēlāmies tuvāk viņai, no Rīgas uz Ķekavu.

Laura: – Arī mēs, kad pirms trīs gadiem mainījām dzīvesvietu, centāmies to izraudzīties tuvāk vecākiem.

Mārtiņš: – Protams, ir forši, ja vecāki var palīdzēt. Mana mamma iesaistās, cik var, bet Ditas mamma dzīvo Liepājā, tāpēc mums ir nepieciešama aukle. Atrast aukli, kas būtu ar mieru strādāt nestandarta darba laiku, nav nemaz tik viegli.

Kāds ir jūsu viedoklis par nakts grupiņām bērnudārzā?

Laura: – Es noteikti neatstātu savu bērnu nakts grupiņā. Man šķiet, viņai tas būtu traumatiski. Protams, daudziem cilvēkiem tā ir vienīgā iespēja, bet es labāk atnāku nakts vidū mājās un sabučoju guļošu bērnu, nekā kaut kur atstāju. Viņa jau tāpat to jūt.

Jānis: – Zinu, ka Latvijā ir mazpilsēta, ja nemaldos, Alūksne, kur pašvaldība, sadarbojoties ar darba devēju, trīs dienas nedēļā nodrošina nakts grupiņas. Apkārtnē atrodas mēbeļu ražotāji, kuru darbiniekiem nereti ir jāstrādā arī naktīs. Tas ir lielisks piemērs, kā pašvaldība rūpējas par saviem iedzīvotājiem.

Laura: – Ja jāstrādā visu nakti un tik un tā neesi mājās, nakts grupiņa, protams, ir risinājums.

Mārtiņš: – Jebkurā gadījumā cilvēciskais faktors bērnam ir ļoti svarīgs. Nakts dārziņā ir lielāks risks, ka mazais jutīsies vientuļš un neaprūpēts. Mums Ernests nelabprāt gāja uz privāto dārziņu – katru dienu raudāja, bet, nomainot dārziņu, tas mainījās. Ir ļoti būtiski, kāds kontakts bērnam ir ar pieaugušajiem, kas viņu pieskata.

Vai darba devējam būtu jāiesaistās šīs problēmas risināšanā, un kāda palīdzība būtu nepieciešama?

Laura: – Vecākiem, kas strādā nestandarta darba laiku, vislabākais risinājums tomēr ir aukle. Protams, būtu ideāli, ja darba devējs subsidētu kaut daļu no šīs aukles izmaksām, bet, manuprāt, tas ir utopiski.

Jānis: – Jā, tas būtu ideāli, jo jaunas grupiņas izveide bērnudārzā problēmu neatrisinātu. Jautājums – kur darba devējam ņemt finansējumu šādām izmaksām?

Mārtiņš: – Bet darba devējiem, kas uzskata, ka tā ir privātpersonas atbildība un viņiem nav uzdevuma finansiāli vai praktiski risināt jautājumu par to, kur paliek bērns vecāku darba laikā, ir taisnība.

Jānis: – Tajā pašā laikā Latvijā trūkst labu darbinieku, un darba devējs būtu ieinteresēts palīdzēt risināt šo jautājumu. Piemēram, vasarās, kad pieaug vajadzība pēc darbiniekiem viesmīlības nozarē, mans kolēģis saka – nevaru izlemt, nākt strādāt un to pašu naudu samaksāt auklei, kas pieskata manus bērnus, vai pieskatīt pašam. Tāpēc jautājums, kuram šīs problēmas risinājums atvieglo ikdienu, kuram tas vispār ļauj iet uz darbu.

Mārtiņš: – Mēs teātrī nevaram atļauties slimot pat paši, kur nu vēl sēdēt mājās pie slimiem bērniem. Principā tas, cik darba vieta ir draudzīga vecākiem, ir atkarīgs no katra uzņēmēja individuālas attieksmes, paša saskares ar bērniem un rakstura.

Jānis: – Mēs kā darba devēji cenšamies pielāgoties cilvēkiem ar bērniem. Mums ir šefpavārs, kuram ir bērni, kas jāizvadā, un mēs ļaujam grafiku pielāgot tā, lai viņš to varētu izdarīt. Lielos uzņēmumos, protams, ir vieglāk dabūt slimības lapu, ja bērns ir saslimis. Dēla mammai ir kolēģe, kas vairāk laika pavada mājās pie slimojošiem bērniem nekā darbā. Mēs esam mazs kolektīvs, nevaram to atļauties.

Kāda, jūsuprāt, ir valsts atbildība?

Laura: –  Teorētiski situācija ir negodīga, jo valsts vai pašvaldība piedāvā risinājumu vecākiem ar tradicionālu darba laiku, bet tie, kam tāda nav, it kā tiek diskriminēti. Bet nodokļus maksā visi! Bet es nedomāju, ka visos gadījumos tā ir valsts atbildība – nodrošināt nestandarta pieskatīšanu. Valsts atbildība, manuprāt,  būtu piedāvāt šādu iespēju vientuļajiem vecākiem.

Mārtiņš: – Bet es jau tāpat izmantoju privilēģijas, ko piedāvā cilvēkiem ar standarta darba laiku, – savus bērnus vedu uz dienas dārziņu. Vai man pienāktos gan nakts, gan dienas dārziņš? Tā ir problēma.

Laura: – Katrs gadījums ir tik individuāls, ka, manuprāt, vienīgais risinājums tomēr ir aukle.

Mārtiņš: – Pat ja valsts radītu vairāk nakts grupiņu, manā uztverē, tas ir pēdējais risinājums. Es turp vestu bērnus tikai tad, ja nebūtu citas iespējas.

Laura: – Protams, mēs esam daļēji privileģētā situācijā, jo varam atļauties aukli, taču ir cilvēki, kam tas nav iespējams, un tad šīs nakts grupiņas ir alternatīva.

Jānis: – Pie mums strādā trauku mazgātāja, kurai ir bērni, un es nezinu, kā viņa tiek galā. Domāju, es atstātu savu bērnu nakts dārziņā, ja būtu pārliecināts, ka viņam tur ir labi. Vērotu, kā bērns jūtas. Varbūt piecu vai sešu gadu vecumā bērnam tas liktos kā piedzīvojums – kā pidžamu ballīte.

Mārtiņš: – Es nevaru iedomāties situāciju, ka atstāju savu mazo drostaliņu kaut kur pa nakti, kamēr pats braucu vadīt kotlešu balli. (Smejas.)

Šķiet, līdz ar skolas gaitu sākšanu problēma nepazūd...

Laura: – Jā, man jau visi vecāki saka – pagaidi, kad sāksies 1. klase un visi pulciņi, kā tad tu visu saplānosi? Helēna nākamgad ies 1. klasē, bet nekas jau nemainīsies – vienu nedēļu visur vedīšu es, nākamajā – vīrs, citreiz mani vecāki.

Mārtiņš: – Pirmās trīs klases ir grūtāk, pēc tam bērns visu var izdarīt pats. Mums Ernests pārvietojas patstāvīgi. Mācās Jūrmalā, ar autobusu atbrauc uz Rīgu, dejošana viņam ir pie Brasas tilta. Pats visu saprot, kur un kā jābrauc.

Laura: – Mums ir samērā pielaidīga likumdošana, ir valstis, kur bērni nedrīkst vieni palikt mājās vai vieni doties mājās no skolas līdz divpadsmit gadu vecumam.

Kādi ir reālākie problēmas risinājumi?

Mārtiņš: – Nakts grupiņas kā risinājumu es neredzu.

Laura: – Vienīgais, kas man šķiet pieņemams, ir subsidēta aukle; jautājums, kurš sedz izmaksas – darba devējs kopā ar valsti un, protams, vecākiem.

Jānis: – To var izdarīt. Zinu kādu lielu uzņēmumu, kas ir ieviesis katram darbiniekam individuāli pielāgotu bonusu sistēmu. Vienam nepieciešams segt aukles izmaksas, citam – atbalstu ceļošanai, citam varbūt tā ir veselības aprūpe.

Mārtiņš: – Varbūt valsts var piedāvāt nodokļu atvieglojumus darbavietām, kur darbinieki strādā nestandarta darba laiku. Tas šiem uzņēmumiem ļaus iegūt papildu līdzekļus, lai tad arī individuāli risinātu šo problēmu.

Nenoliedzami problēma ar bērnu uzraudzību tiem vecākiem, kuri strādā nestandarta darba laikā, pastāv. Diskusijas dalībnieki iesaka būt reālistiskiem – bez šaubām, lielākā atbildība jāuzņemas pašiem vecākiem, taču valsts var atbalstīt darba devēju, kuram būtu jāizveido individuāla atbalsta programma, to pielāgojot savu darbinieku nestandarta darba stundām.

Diskusijas vieta: restorāns Kolonāde. Mūsu stāsti.