Dzēst savas un citu programmas. Stāsts par dziednieku pāri Madaru un Kasparu, kuri viens par otru spēcīgāki

Saruna ar jaunajiem dziedniekiem Madaru un Kasparu Kalniņiem man atsauc atmiņā kādā grāmatā lasītu stāstu par vīrieti, kurš attālā pasaules nostūrī nejauši saticis jaunu, skaistu sievieti, kas viņu dziedinājusi no ielaistas kaites. Sieviete vienkārši sēdējusi pretī vīrietim un, vērīgi vērdamās viņam acīs, runājusi par lietām, par kādām šādos nostūros parasti nerunā. Par to, ka no nikna, nīgra cilvēka izdalās tumšs starojums, kas nespēj pacelties augšup un tāpēc nokļūst zemes iekšienē. Tur tas krājas un atstarojoties nonāk virszemē kā zemestrīces, vulkānu izvirdumi, kari. Kosmosā no cilvēka aizejot tikai gaišais starojums, bet no tā uz zemi atgriežoties svētīgā gaisma. Klausoties stāstītajā, vīrietis jutis caur sevi izplūstam spēcīgu gaismas staru, un šī sajūta likusi smaidīt. Dodoties prom, viņš juties vesels – spēks un dzīvesprieks bija atgriezies. Un viņš sācis domāt – kas tas bija? Varbūt sarunas laikā viņā ielijusi dievišķā dzirksts un pārinstalējusi programmu?...

Abus jaunos dziedniekus vienmēr uzrunājis nezināmais un prātam neaptveramais, neizskaidrojamais, neredzamais brīnumu un sajūtu lauks. Meklējot atbildes uz neskaitāmajiem jautājumiem, kā arī sevis iepazīšanas nolūkā Madara septiņus gadus mācījusies Meditācijas skolā Itālijā pie skolotāja Tonija Samaras, bet Kaspars to visu racis tepat uz vietas. Tagad abi galvenokārt strādā Jelgavā un Rīgas apkārtnē.

Atbrīvošanās no cilpas

   – Madara, kad sevī sajūti vēlmi palīdzēt cilvēkiem?
–    Tā manī sēž jau no bērnības. Varbūt tāpēc, ka pati nejutu izteiktu vecāku atbalstu. Mamma bija ticīgs cilvēks, no viņas bieži dzirdēju, ka Dievs cilvēkiem lēmis dzīvot ciešanās, bet man tas šķita neloģiski. Tas arī mudināja meklēt citus Dieva un Viņa gribas skaidrojumus – jau ārpus Bībeles. Iedziļinājos budismā, daudz lasīju ezoterisko literatūru. Protams, savu vēlmi paturēju pie sevis, paralēli apguvu pamatprofesiju – izmācījos par grāmatvedi, jo man patīk arī skaitļu pasaule.
   – Lielākoties visi jaunās paaudzes dziednieki dziedina ar enerģiju. Kāpēc tāds pavērsiens – agrāk taču dziedināja ar tējām, ziedēm, vārdojumiem? Uzreiz saprati, ka viss ir enerģija un ka tieši tā jāizmanto dziedināšanā?
– Neticēsi, bet – jā. Mēs dzīvojam laikā, kad vecās enerģijas nomaina jaunās, un es biju tām atvērta. Tvēru visu informāciju, kas bija pieejama par Lī Keola čenelingiem ar Kosmisko Garīgo Gaismas skolotāju Krajonu, par enerģētisko balansēšanu, Visumu kā enerģētisku struktūru un līdzīgu informāciju. Tomēr tas nenozīmē, ka noliedzu vecās dziedināšanas metodes, vienkārši visam ir savs laiks un vieta. Enerģētiskās dziedināšanas laikā cilvēks saņem to, kas viņam ir visvairāk nepieciešams konkrētajā mirklī, bet tas, iespējams, dažreiz neatbilst mūsu iecerētajam plānam.

Dziedināšanas laikā ļauju enerģijai – gaismai, dievišķajam spēkam – plūst caur mani un nodot tālāk impulsus cilvēka enerģētiskajā laukā, kas aizsāk ķēdes reakciju un ievada cilvēku plūsmā, veicot nepieciešamās izmaiņas. Tiek izlaboti traucējumi cilvēka enerģijas laukā jeb aurā, kas caurvij un ietver fizisko ķermeni – visblīvāko izpausmi – un smalkākos ķermeņus, tādā veidā veicinot ķermeņa pašdziedināšanās spēju.

Runājot par sevi – esmu atbrīvojusies no cilpas man jāglābj visi cilvēki ar jebkādiem līdzekļiem; tajā iekļūst daudz dziednieku. Ja to nenoņem, cilvēks tikai nāk un nāk pie dziednieka, dara visu, ko viņš liek, bet tas ir mazefektīvi. Prakses laikā esmu sapratusi, ka būtībā cilvēki zina, kas viņiem nepieciešams, un dziednieks viņiem vajadzīgs tikai kā pabakstītājs virzienā tu pats to vari, kā cilvēks, kurš iedod īstos instrumentus. Tāpēc tagad tā arī daru. Jo enerģija (dievišķais spēks) ar ko strādāju, ir inteliģenta, tā zina īsto problēmas cēloni un iedod cilvēkam visu viņam nepieciešamo. Man tur nekas nav klāt jāpiedomā. Pēc līdzīga principa strādā reiki meistari. Bieži vien gadās, ka cilvēks sūdzas par sāpēm kājā, bet būtībā palīdzību vajag sirdij, un enerģija pati atrod aizlāpāmo vietu.
   – Tu arī to sajūti?
   – Empātiski. Man dota tāda sensorā maņa kā gaišjutība – es sajūtu cilvēku un to, kur viņam sāp. Ja pieskaros sāpošajai vietai, jūtu enerģijas sabiezējumu, un pie manis atnāk bildīte, kas atklāj problēmas cēloni. Tā kā galvenā loma visā ir sajūtām, kas ir ļoti smalka lieta, man ir grūti ilgstoši uzturēties vienā telpā ar daudziem cilvēkiem. Es kā sūklis visu no viņiem starojošo uzsūcu sevī, bet tas nav vēlams. Šī iemesla dēļ sākumā pārsvarā strādāju no attāluma; man ir svarīgi, lai dziedināšanas laikā ap mani valdītu miers. Tāpat mana būtība prasa daudz laika pavadīt vienatnē ar sevi. Tikai pēdējā gada laikā biežāk strādāju klātienē, jo tā labāk var izmēģināt jaunas, nesen atklātas darba metodes.
   – Eksperimentē?
   – Eksperimentēju ar Kasparu – lai viņš pats pastāsta! (Madara uzlūko vīru ar smaidu.)
     Kaspars: – Mūsos visos ik dienu krājas gan pazīstamas, gan nepazīstamas enerģijas, un  neatpazīstamās veido tādus kā blokus, kas fiziski izpaužas kā spiediens uz kādu orgānu (visbiežāk sirdi, jo tajā iesēžas dusmas, neapmierinātība, aizvainojami – arī nejauši citu sarunās  uzklausīti) vai tā daļu. Citiem to vēl pastiprina iekšējs nemiers, drebuļi. Kad šā gada sākumā abi ar Madaru sākām darboties kopā, viņa, juzdama, ka arī manī sakrājušies dažādi bloki, piedāvāja izmēģināt vienu metodi. Piekritu. Madara apsēdās man līdzās. Ko viņa darīja, nezinu, bet momentā sajutu, ka man cauri griežas spēcīgi enerģijas virpuļi... Pēc nepilnas pusstundas jutu milzīgu vēlēšanos raudāt un to arī darīju. Viss nevajadzīgais no mums bieži vien iznāk laukā ar skumjām –  mēs atvadāmies no liekā. Asaras to aizskalo – ne velti saka, ka tās attīra dvēseli.  
    Madara: – Es uztvēru Kaspara ķermenim apkārt esošo elektromagnētisko lauku, kuru zinātnieki sauc par torusa lauku (šī figūra atkārtojas visur Visumā), un iegriezu to no jauna. Tas ļoti palīdz  atbrīvoties no nevajadzīgā uzkrājumiem, tādējādi dodot vietu jaunajam, pozitīvajam. Bībelē šīs zināšanas simbolizē ābols, un torusa lauks arī izskatās kā ābols. Grāmatu grāmatā Bībelē daudz kas izskaidrots, diemžēl pavisam nelielai daļai cilvēku saprotamā simbolu valodā.
   – Un kur paliek tik bieži pieminētā aura?
   Kaspars: – Cilvēka ķermenis ir daudzdimensionāls, un aura ir tikai fiziskā ķermeņa enerģētiskais lauks, kuru redzam starojam fiziskajā pasaulē, bet visas enerģijas uzturas un krājas torusā. To ir grūti izstāstīt, bet cilvēku, kuri padziļināti pēta enerģētiskās lietas, skatījumi un jaunākie atklājumi par šo tēmu sakrīt. Savukārt čakras ir enerģētiskā ķermeņa saite ar fizisko, bet, kad cilvēks jau saslēdzas ar savu augšējo būtību, viņš pieslēdzas dziļākai lietu izpratnei un viņam vairs nav jāiedziļinās septiņu čakru sistēmas darbībā – tā saregulējas automātiski. Tāpēc arī enerģētiskajā dziedināšanā, kuru praktizējam, cilvēki tiek sakārtoti jau citā līmenī, un līdz ar to sakārtojas gan fiziskais, gan enerģētiskais plāns. Cilvēka klātesamība šajā procesā nav nepieciešama. Piemēram, man piezvana, par kaut ko sūdzas. Un es lieku viņam aizvērt acis, koncentrēties un paskatīties, kāda gaismiņa – Visuma raidītās enerģijas koncentrācija – nāk uz viņu. Viņš tikko to pagūst pateikt, kad tā jau ir iegājusi viņā, un viss notiek – cilvēks momentā jūt izmaiņas. Nereti viņš pēc tam sāk raudāt vai klepot – no viņa iziet vecās enerģijas.

(Šajā brīdī Kaspars man jautā:  “Tu arī gribi saņemt dziedinošo, attīrošo enerģiju? Aizver acis!” Es paklausu. Acu priekšā ir tumsa, tad tajā parādās dzeltenīgi oranžīgs neregulāras formas veidojums. “Es redzu to gaismu!” neticīgi saku. Uz ko Kaspars atbild: “Tad velc to sevī, aizvadi līdz sirds centram!” Cenšos koncentrēties, bet nezinu, vai man tas izdevās, un tā arī pasaku Kasparam. Viņi abi ar Madaru, redzot manu apjukumu, smejas – enerģija esot manī ieplūdusi, tikai darba atmosfēra man liedzot koncentrēties uz šo procesu. Tomēr izmaiņas sevī vēlāk manīšot. Kādas? Nu, to es viņiem varēšot pastāstīt telefoniski. Aizsteidzoties notikumiem priekšā – pēc sarunas ar abiem dziedniekiem jutos lieliski, mājup dodos pacilātā noskaņojumā, un tāds tas saglabājās arī nākamajā dienā. Vai to tādu uzturēja saņemtā enerģija, nezinu, bet jau aiznākamajā dienā tās iedarbību vairs nejutu – aiz loga atkal redzēju tikai pelēku rudens dienu... Tomēr ar Kasparu un Madaru gribu satikties vēlreiz, lai iemācītos strādāt ar sevi enerģētiski.)

    – Ar enerģētisko dziedināšanu var izdziedināt arī smagas slimības?
    Kaspars: – Protams. Arī vēzi, jo tas ir enerģētiska programma –  materializēta kā enerģijas forma, kas sev piesaista un izraisa nekontrolējamu šūnu dalīšanos. Kad mēs programmas impulsus  patīrām vai savienojam ar Augstāko, šī programma dzēšas un vēža šūnas sāk noārdīties.
   Madara: – Tomēr ikviens gadījums ir individuāls – ja cilvēkam nav vēlmes dzīvot, viņš nespēj piedot aizvainojumus vai pāridarījumus, viņu neglābs nekas.
   Kaspars: – Ja gadījumos, kad cilvēks sevi jau norakstījis, tomēr izdodas iedot impulsu, kas atgriež dzīvotgribu, viņš jau pats kļūst par radītāju un izdzēš iznīcinošo programmu, kas viņā ieperinājusies.

Visums ir radīts TEV!

   – Vecās enerģijas un bloki izmesti, vietā ieplūdusi jauna enerģija. Kas cilvēkam jādara, lai to uzturētu tīru pēc iespējas ilgāk?
   Kaspars: – Tā tiešām ir liela problēma – nepaiet ne mēnesis, kad cilvēks pēc dziedināšanas atkal ir iekritis tajā pašā bedrē, no kuras viņu izcēlām. Tāpēc tagad esam izstrādājuši četru nodarbību ciklu, kurā cilvēkiem pašiem mācām strādāt ar sevi. Pirmajā – sajust enerģiju ieplūstam caur plaukstām un spēt to virzīt pa visu ķermeni. Otrajā cilvēki mūsu vadībā paši aktivizē savu sirds centru un savienojas ar to, kas ļauj apzināt caur sevi plūstošās enerģijas. Trešajā taisām savienojumu ar augstāko Es. Šajā brīdī cilvēku reakcija ir ļoti dažāda – vieniem sākas intensīva tīrīšanās, citos ieplūst jauna informācija, kas dod citādu skatījumu uz visu, vēl citi ieņem novērotāja stāvokli – vēro sevi no malas. Ja pieņemam, ka viss, kas notiek cilvēkam apkārt, ir viņa iekšējās pasaules atspoguļojums, un otrādi, šāds vērotāja stāvoklis ir ļoti vērtīgs. Piemēram, ja cilvēks bieži nonāk situācijā, kad viņa tuvumā kāds kaujas, tas liecina par viņā pašā mītošu agresiju, iekšējo cīniņu. Tieši tāpēc mēdz teikt, ka nekas nenotiek nejauši. Mūsu uzdevums ir to saprast, un tas var notikt, tikai iepazīstot sevi. Kad nevēlamā enerģija atpazīta, to pa galvas augšpusi, caur avotiņu, var palaist laukā – Kosmosā.

Ceturtajā nodarbībā atbildam uz cilvēku jautājumiem. Vienmēr uzsveram – Visums ir radīts TEV, tas ar tevi runā, sagatavo dažādus procesus, kas jāpiedzīvo un jāizdzīvo, un to vienīgais mērķis ir parādīt, kas mīt TEVĪ un ar ko TEV jāstrādā. Tāpēc jābūt modriem, uzmanīgi jāieklausās sevī – kas TEV der, kas neder. Vai tā būtu kāda lieta vai cilvēks, nav no svara.
   – Tas attiecas arī uz dzīvesdrauga izvēli? Varbūt daudzi vairākkārt precas un šķiras tikai tāpēc, ka izvēlējušies cilvēku, kurā būtībā atspoguļojas tas netīkamais, bet pirmajā mirklī tik pievilcīgais – mēs esam kā divas ūdens lāses! –, kas mīt viņā pašā? Ar laiku tas, protams, sāk krist uz nerviem...
   Madara: – Tieši tā. Mentālajā līmenī cilvēks to saprot, bet nezina, ko ar to iesākt, līdz ar to kļūdas var atkārtot. Tāpēc ir labi, ja kāds atgādina, ka ārējie notikumi atspoguļo iekšējos. Tas arī ir skolotāja, dziednieka uzdevums, jo dziļākajā būtībā cilvēki zina visu.

Mēs esam visu enerģiju radītāji, un par to jāuzņemas atbildība. Jāseko līdzi visam, ko dari, ko runā. Tāpēc man īsti nav pieņemams, ja dziednieks cilvēkam saka, ka viņam ir aizvērta sirds vai sakrālā čakra, jo cilvēks ir tendēts vispirms uztvert negatīvo. Turklāt, nezinot, ko īsti tas nozīmē, viņš satraucas, tādējādi sevi negatīvajam saprogrammē vēl vairāk – pat neapzinoties, kādu ļaunumu  ar to nodara.
   Kaspars: – Mēs dziedināšanas laikā nodarbojamies tieši ar šādu programmu dzēšanu. Bet to var katrs izdarīt pats. Arī sev esmu dzēsis vairākas programmas. Viens piemērs – man bija bail uzstāties pat mazas auditorijas priekšā, biju noslēdzies sevī, negribēju līst laukā. Kad sāku aktīvāk strādāt ar sevi, atvērties enerģijām, vienā brīdī sevi sirds centrā sajutu kā enerģijas kodoliņu un redzēju sabiezējumus – uzliktās programmas vairākos uz to ejošajos kanāliņos un pat cilvēkus, kas tās uzlikuši. Kad mācījos sākumskolā, gribēju izpausties radoši, bet klases audzinātāja mani par to sabāra. Radošā enerģija momentā noplaka, ierāvos sevī. Līdzīgi no bērnības bija krājušās arī citas programmas. Toreiz sēdēju un šīs programmas spridzināju kādu pusstundu. Nakts pēc tam bija enerģētiski ļoti piesātināta, sapnis nomainīja sapni. Kopš 2008. gada ļoti daudz informācijas saņemu tieši sapņos, esmu iemācījies tos tulkot un varu to iemācīt citiem. Veicu arī astrālos ceļojumus – man tas šķiet ļoti interesanti.  

Cilvēkiem jāsaprot, ka mēs tiekam programmēti nepārtraukti. To dara visi apkārtējie cilvēki, mediji, reklāmas. Daudzas programmas sev uzliekam arī paši. Ļoti spēcīgas ir programmas, ko vecāki uzliek bērniem; tās var ietekmēt visu turpmāko dzīvi.  
   Madara: – Tomēr ne visi bērni šādas programmas paņems. Tas atkarīgs no tā, ko viņa dvēsele šurp nākusi mācīties.
   Kaspars: – Problēma ir tikai tajā, ka daudzi nesaprot, kāpēc viņiem jāiziet cauri tieši šādai pieredzei. Ja notiek nelaimes gadījums, cilvēks fiksē tikai fizisko faktu, bet nepadomā, kāpēc tā noticis. Vēlāk izrādās, ka tas notika tādēļ, lai nākotnē viņš varētu piedzīvot kādu citu notikumu, satiktu sev īpašu cilvēku, nonāktu pie kādas sev būtiskas atklāsmes. Enerģijas cirkulē mums visapkārt, bet mēs staigājam kā aizmiguši.
   Madara: – Ir ļoti jāuzticas dzīvei. Nekas nav labs vai slikts, pareizs vai nepareizs – jebkurš mirklis ir tāds, kādam tam cilvēka dzīvē jābūt. Tas jāsaprot arī vecākiem. Viņu uzdevums ir iemācīt bērnu piemēroties dzīvei, izdzīvot fiziskajam ķermenim, bet emocionālo, garīgo pieredzi jāļauj gūt bērnam pašam. Vecākiem jākļūst par šī procesa vērotājiem un jāatbalsta savi bērni no neitrālas un vienlaikus mīlošas pozīcijas.

Kad Visuma teiktais tiek sadzirdēts, cilvēks no tā saņem dažādas dāvanas

    – Cik noprotu, nekādus palīginstrumentus savā praksē neizmantojat?
   Madara: – Nenoliedzu, ka svārstiņi, kristāli, dažādi akmeņi un cita atribūtika palīdz nolasīt un nodot informāciju, bet viss tāpat notiek atbilstoši Visuma likumiem. Līdzīgi cilvēkam palīdz jūras krastā atrasts savdabīgs akmentiņš, jo tas saglabājis tā brīža, kad to atradāt, jums vēlamo enerģiju, un to arvien stiprāku dara cilvēka ticība. Tāpēc arī šis talismans nes svētību.
   Kaspars: – Visums visu laiku sūta mūsu pieredzei vajadzīgos signālus. Ja cilvēks nespēj uzķert pat ļoti acīmredzamus atgādinājumus, viņš maļas un maļas dzīves izmestajā cilpā un nekur tālāk netiek.
   – Tātad viņam vajadzīga tieši šāda pieredze.
   Kaspars: – Cilvēka uzdevums ir tikt no šīs cilpas laukā. Jo ar laiku cilpa saīsinās. Zinu cilvēku, kurš vairākus gadus mēģināja strādāt darbu, kas nebija viņa. Pirmais piegājiens beidzās pēc trim gadiem, turklāt diezgan nepatīkami. Pēc tam viņš līdzīgu darbu darīja ārzemēs, un tāda pati cilpa savilkās jau pēc pusotra gada. Nākamais piegājiens ar tādu pašu rezultātu beidzās jau pēc pāris mēnešiem. Tikai tad viņš saprata, ka laužas ne tajās durvīs, ka viņam jānodarbojas ar kaut ko citu, un tajā brīdī viņa dzīve sāka sakārtoties. Interesanti, ka tad, kad Visuma teiktais beidzot tiek sadzirdēts, cilvēks no tā saņem dažādas dāvanas, kas nolikto palīdz realizēt.
   – Būtībā sapratne par to, ka viss ir enerģija, ka paši sevi varam programmēt un pārprogrammēt, dzīvi padara sarežģītāku, jo apzinies, ka visa pamatā ir darbs ar sevi. Aiziet pie dziednieka, kurš visu izdara tavā vietā, ir daudz vienkāršāk.
   Madara: – Bet nav tādas metodes vai tabletes, pēc kuras visa dzīve aiziet uz urrā. Jebkurā gadījumā nekas nenotiek bez darba ar sevi. Dažkārt palīdzību lūdz cilvēki, kuri patiesībā nemaz negrib būt veseli. Viņi pat nezina, ko, tādi būdami, darītu…
   – Pēc enerģētiskās sakārtošanas viņi beidzot sāk domāt citādi?
    Kaspars: – Viss atkarīgs no tā, vai cilvēks ir sapratis, no kā īsti grib atbrīvoties. Man bija periods, kad  biju iekritis rutīnā – darīšanas pēc darīju darbu, kas nepatīk. Līdz ar to pamazām sāka zust interese par dzīvi vispār. Tad sāku sev uzdot jautājumus, kāpēc daru šo darbu, ko īsti es gribētu darīt. Un man pavērās citi ceļi citā virzienā. Ja cilvēks samierinās ar rutīnu, pieņem cietēja lomu – tas attiecas arī uz slimībām –, viņš tā var nodzīvot visu dzīvi un paredzēto pieredzi neizdzīvot.

Interesanti, ka pēc tam, kad, nomainot enerģiju plūsmu, cilvēkiem esam palīdzējuši pamosties, viņi sev paredzēto izdzīvo paātrinātā tempā. Atceroties, to, kas notika ar mani… Man šķita, ka tobrīd esmu iemests centrifūgā, kur no manis izmeta, izgrieza visu nevajadzīgo, tad izsvieda mani ārā kā baltu lapu, pasakot – nu tu vari sākt darboties no jauna! Daudzas vēlēšanās piepildījās, tikko paguvu tās izteikt, un tas bija burvīgi, jo sāku virzīties pa ceļu, kurš man jāiet, proti, pa dziedniecības ceļu. Es vairs nebiju ierobežots.
   – Bieži vien cilvēku izvēli ierobežo nauda – viņi netīkamu darbu dara tikai lielas algas dēļ.
   Kaspars: – Bet nauda tāpat kā kafija vai tēja ir tikai viena no enerģijas formām, un Visumā viss noregulēts tā, ka, ja nesaņemsi enerģiju vienā veidā, saņemsi citādā. Piemēram, mūsu ikdienas tēriņus krietni samazina cilvēki, kuri par palīdzēšanu atved kabačus, tomātus un citus lauku labumus. Tāpēc arī saku, ka naudas trūkuma dēļ panikā nav jākrīt.
   – Nez vai tā domā cilvēks, kurš nevar samaksāt parādu par dzīvokli, tāpēc viņam draud izlikšana uz ielas.
   Kaspars: – Katrs piedzīvo to, kas vajadzīgs viņa izaugsmei.
   – Pajumti patversmē?
    Madara: – Skarbi jau tas skan, bet Visums zina, kāda pieredze kuram vajadzīga. Viens nav laimīgs, dzīvojot zelta krātiņā, cits tāds kļūst, nonācis uz ielas. Varbūt viņā tikai tad rodas patiesa interese par dzīvi, prieks par savu esību un to, ka spēj grābt lapas – tev ir abas rokas un kājas, un tu to vari!
   Kaspars: – Ja visu laiku domā tikai par naudu, tā pie cilvēka nāk arvien negribīgāk, līdz vispār novēršas. Nekam nedrīkst pārāk pieķerties.

Laimīgi cilvēki nepārēdas

  – Tiem, kas pie jums atnākuši pēc palīdzības, vienmēr sakāt patiesību?
   Madara: – Tas atkarīgs no informāciju, kādu saņemu par šo cilvēku un viņa problēmu.
   Kaspars:  – Ja ārsts viņam būs minējis iespējamo diagnozi un tā sakritīs ar manu norādīto enerģijas sabiezējuma vietu, cilvēks var sevī ielikt ne to labāko programmu – tātad beigas klāt... Prāts ir sarežģīts mehānisms, ar to jāmāk sadarboties, ik pa laikam jānomierina. Tieši tam vajadzīgas meditācijas, kaut trīs minūtes garas, bet – katru dienu. Meditācijas laikā smadzenēs veidojas jauni neironu savienojumi. Vienkāršākais meditācijas veids – trīs minūtes mierīgi elpo, vērojot procesu, kā gaiss tiek ieelpots, kā izelpots.  Vislabāk to darīt no rīta un  vakarā, jo tad prāts ir mazāk aktīvs. Censties to vispār izslēgt, ko var izdarīt, daudz un ilgi meditējot, nevajag, jo tad zūd sazemējums ar fizisko pasauli – var aizbraukt jumts, sākt klibot ķermeniskās funkcijas, bet prāta galvenais uzdevums ir uzturēt pie dzīvības fizisko ķermeni. Starp citu, man šķiet, ka daudziem, par kuriem saka, ka viņi nojūgušies, vienkārši trūkst sazemējuma. Mēs jau vairākkārt to esam atjaunojuši. Kad iņ un jan enerģijas – kosmiskā un fiziskā daļa – līdzsvarojas, cilvēki pamazām atgriežas normālā dzīvē. Psihisko problēmu cēlonis ir saistīts vai nu ar enerģiju sablīvējumu, vai kādu enerģiju nepieņemšanu.
   Madara: – Sazemējumu rada arī veselīga interese par dzīvi. Ja tās nav, gars plivinās kaut kur gaisā, bet ķermenis staigā pa zemi.
–    Madara, tu esi sarakstījusi grāmatu "Gaismas ēdiens". Tajā mini divpadsmit superproduktus, kas katru cilvēka šūnu piepilda ar gaismu, viņš saņem dziedinošo dabas enerģiju. Kuri produkti tie ir?
   Madara: – Bišu māšu peru pieniņš, medus, propoliss, ziedputekšņi, godži ogas, kakao pupas, makas pulveris, kaķa naga miza, kaņepju sēklas, nātre, melleņu ogas, spirulīna pulveris – tie visi ir vai nu organismu spēcinoši, vai attīroši produkti. Tomēr vienmēr uzsveru, ka ar pareizu ēšanu vien ķermeni atveseļot nevar, jāstrādā arī ar savām domām. Es cilvēkus konsultēju arī jautājumos par uzturu. Pati esmu vegāne, nu jau arī Kaspars atteicies no vairākkārt pārstrādātiem produktiem, jo to struktūra ir mainīta. Tomēr uzskatu, ka jāēd pēc iespējas dabiskāki produkti un atbilstoši sezonai, un neko nedrīkst mainīt strauji, jo tas organismam var būt liels šoks. Arī atsakoties no kaut kādiem produktiem vai ēdienkartē iekļaujot jaunus, cilvēkam sākumā jābūt vērotājam – kā organisms uz to reaģē? Protams, pārmaiņas nenotiks vienā dienā. Piemēram, lai saprastu, kā jūties, ēdot gaļu un to neēdot, jāpaiet vismaz mēnesim. Ja organisms gluži vai brēc pēc kāda produkta, kas izslēgts no ēdienkartes, šī prasība jāapmierina – tātad organismam to vajag.
   – Ar pareizu ēšanu var atveseļoties no dažādām slimībām?
   Madara: – Var. No sirds un asinsvadu slimībām, kaulu kaitēm, endokrīnās sistēmas saslimšanām, vielmaiņas traucējumiem un citām. Īpaši, izslēdzot pārstrādātos cukurus. Tikai jārēķinās, ka būs detoksikācijas un salāgošanās periods. Var sāpēt galva, pat sirds pastreikot, bet tas piederas normālam organisma attīrīšanās procesam.
   Kaspars: – Cilvēki daudz par daudz ēd tāpēc, ka viņiem ir kaut kādas psiholoģiskas problēmas. Teiciens, ka laimīgi cilvēki nepārēdas, ir patiess.