Viņa spējot ietekmēt pat Briča laika ziņas. Dziedniece Līga, kurai pa priekšu iet Jēzus Kristus

Līga Meisnere-Sokolovska bez jebkādiem pārmetumiem un nožēlas atzīst, ka bijusi negaidīts, nemīlams bērns. Iepriekšējās dzemdībās mātei dvīņu puikas pasaulē nākuši ar ķeizargriezienu, viņa pēc tam knapi izdzīvojusi. Tolaik ārsti pēc ķeizara vairs neļāva dzemdēt, bet ko darīt, ja vēl viens bērniņš pieteicies... Ar šādu sajūtu māte arī Līgu iznēsājusi. Turklāt tas bija 1945. gads. Kā pateikdamās par iespēju dzīvot, Līga piedzimusi viegli – vecmāte uzlikusi roku uz mātes vēdera, noteikusi, ka viss būs labi, un pēc pavisam neilga laika jau atskanējis meitenītes pirmais brēciens. Turpmāk ne vienmēr gājis tik viegli, bet dziedniece visu uztver mierīgi, ar sapratni. Dziedināšanas laikā Līga lūgšanas skaita saviem vārdiem – tie paši savirknējas. Viņa lūdz Dieva palīdzību, tomēr piekodina, ka vienmēr jārēķinās ar Dieva plāniem, un tie cilvēkam nav izdibināmi – ne attiecībā uz slimībām un to izdziedināšanu, ne uz sadzīves notikumiem. Jo katrs šurp nācis iziet savu skolu.

Ar vietu, kur pakriti, vajag parunāties

– Tas, ka bijāt nemīlams bērns, uz jūsu turpmāko dzīvi atstāja kaut kādu iespaidu?
– Es ļoti pieķēros mammai, gribēju viņai darīt labu, palīdzēt it visā. Nemīlēti bērni tā cenšas izpelnīties mīlestību... Bērnībā to, protams, nesapratu, tikai tad, kad sāku nodarboties ar dziedniecību, garīgām mācībām. Arī tad, kad jau dzīvoju Rīgā, regulāri braucu uz laukiem, lai tikai mammai būtu vieglāk. Apdarīju dārza darbus, sagādāju gotiņām sienu. Dzīvnieki man patika jau no mazām dienām. Mums bija zirgs, un es priecājos ik reizi, kad viena varēju braukt ar ratiem uz pļavu. Atceros, biju trīspadsmitgadīgs skuķis, kad rati pļavā apgāzās. Nebija neviena, kas palīdzētu, nācās tos celt pašai. Ejot ogās, nesu smagus grozus. Reiz, jājot ar zirgu, tiku izmesta no sedliem. Zirdziņš nebija vainīgs – grāvī bija uzplūdis ūdens, un es, lai viņš lēktu tam pāri, no krūma norāvu stibu un kārtīgi sapēru. Zirgs lēca... Pēc tam attapos no tā, ka viņš man bubināja pie sejas, bet pats izbīlī drebēja. Protams, mammai un papum par to stāstījusi netiku, jo tad man pat zirga tuvumā vairs nelaistu. No tā visa diezgan smagi cieta mana mugura, sekas izjūtu joprojām. Ar dziedniecību pirmo reizi saskāros, kad mamma mani paņēma līdzi, braucot pie vārdotāja. Viņai uz sejas bija ekzēma.
– Kādas bija sajūtas, vērojot vārdotāja darbošanos?
– Sekoju ar lielu interesi, īpašu uzmanību piesaistīja bieži pieminētais Dieva vārds. Un mani ieinteresēja, kas tad un kur tad ir tas Dieviņš. Omamma man par Dieviņu labprāt pastāstīja, un es Viņu ļoti izjutu. Turpmākā dzīve bija tāda, kāda bija – laulība, meita, veiksmes un neveiksmes. Kad parādījās pirmais dziednieku laikraksts "Dziednieks", ar lielu interesi lasīju visus rakstus, arī par cilvēkiem ar īpašām spējām dziedināt, jo man šī tēma bija sirdij tuva. Jau kopš bērnības dikti jutu līdzi slimiem dzīvnieciņiem, cilvēkiem, kuriem neveicās, kurus mocīja dažādas kaites.

Brīdī, kad dzīve sašūpojās – paliku bez darba, mamma bija slima, un arī pašu piemeklēja dažādas veselības problēmas –,  ar nolūku iemācīties pašdziedināties aizgāju uz dziednieka Pētera Antona vadītajām nodarbībām. Klausījos viņa stāstītajā un izbrīnīta konstatēju, ka man tas nav nekas svešs, ka es to visu jau zinu. Proti, ka visas problēmas pamatā rodas no kreņķiem un uztraukumiem, ka cilvēku apņem biolauks, kurš ar laiku piesārņojas, tāpēc to ieteicams regulāri attīrīt, ka cilvēkam ir enerģētiskie centri, pa kuriem plūst dzīvības enerģija.

Patiesībā tā ir fizika, un skolas laikā tas bija viens no maniem mīļākajiem mācību priekšmetiem. Vēl labāk šos procesus izpratu tāpēc, ka strādāju radiorūpnīcā, mans darbs bija radioviļņu noregulēšana uz attiecīgām frekvencēm. Tāpat arī cilvēka ķermenis uztver dažādas vibrācijas, signālus, un tas ietekmē gan fizisko, gan enerģētisko ķermeni.

Vēlāk uz Latviju brauca dziedniece Valentīna Vauļina, un es apmeklēju arī viņas vadītos kursus. Padomju laikā Vauļina bija dziedniece Zvaigžņu pilsētiņā, tolaik stingri aizliegtā zonā Krievijā, un no viņas iemācījos vadāmā transa metodi, kuru atzīstu par lielisku. Pateicoties tai, ar savu muguru tieku galā praktiski jebkurā situācijā.
– Kā to lieto?
– Skatoties vienā punktā un lēni skaitot līdz septiņi, pilnīgi jāatbrīvojas. Kad prāts atslēdzies, cilvēks nonāk tādā kā vieglā transā, un tad jau var strādāt ar zemapziņu, kas zina visu, kas ar mums bijis, ir un būs. Ar to vajag parunāties, šajā sarunā neļaujot iejaukties prātam, kurš visu laiku nedod mieru, liek darīt to vai šito. Sarunājoties ar zemapziņu, to vadu, attīru enerģētiskos centrus. Sākumā tam veltīju 10–15 minūtes, vēlāk mazāk. Pēc tam krietni izlokos un zinu, ka ar muguru viss būs labi – varu iet darīt jebkuru darbu.
– Būtībā jūs sevi noskaņojat uz viļņa – viss ir labi, mana mugura ir vesela. Un tas iedarbojas.
– Bet tikai tad, ja uz to neiespringst. Enerģijai jāļauj plūst brīvi. Sasprindzis cilvēks arī salst vairāk nekā nesasprindzis. Arī tad, ja kaut kur iesāpas, atgulstos, atbrīvojos un savai zemapziņai dodu komandu – viss ir labi, esmu pilnīgi vesela! Un tad lēni, izjūtot šo sajūtu, ceļos augšā. Un – sāpe atiet. Savukārt prāta reakcija uz jebkurām sāpēm, jebkādu situāciju ir – ārprāts, kas nu būs!
Valentīna Vauļina mūs mācīja – ja pakrītat un sasitaties, salaužat roku vai kāju, vajag ar vietu, kur tas notika, aprunāties, pateikt: atvaino, es pati biju vainīga. Tad sāpes pāries, trauma sadzīs krietni ātrāk. Es reiz nokritu, ejot pa līdzenu šoseju. Gulēju uz ceļa – labi, ka nebrauca mašīnas –, piespiedu sevi atbrīvoties un runājos ar sevi: zinu, ka ar mani viss ir labi, neviens loceklis nav salauzts, ka Dievs Tēvs man palīdzēs. Cēlos augšā tad, kad sajutu – tiešām viss ir kārtībā. Tikai roka bija nobrāzta. Ja arī kādu locekli gadās salauzt, situācija jāpieņem tikpat mierīgi. Atbrīvoties no prāta uzburtajām izjūtām un domām ir svarīgi gan fizisku, gan emocionālu traumu, sāpju gadījumos.

Vēl es regulāri meditēju, un māka valdīt pār prātu pamatīgi mainījusi manu attieksmi pret visu. Piemēram, agrāk mani diezgan viegli varēja izprovocēt uz strīdu, bet tagad, lai to izdarītu, ir krietni jāpiepūlas. Lai otrs bļaustās, dusmojas – tā ir viņa problēma; es esmu mierīga, priecīga, laimīga. Negatīvo vienmēr pārvēršu pozitīvā. Ja vajag, pat ar lietus mākoņiem varu sarunāt, lai tie izklīst. Bieži šo spēju izmantot nedrīkst, tikai tad, ja dikti vajag.

Bija lietaina, auksta vasara. Mēs ar vīru dzīvojām Aizputē un paņēmām pie sevis mazbērnus. Kad vienu dienu beidzot uzspīdēja saule, kāpām mašīnā un braucām uz jūrmalu. Pēc brīža redzu – no Liepājas puses nāk tumši mākoņi... Tad gan sasparojos, teicu mazbērniem: “Pabīdīsim mākoņus prom!” Mazmeita vēl tagad atceras, ka piesējusi saules stariņu diedziņā un lūgusi, lai tas droši nāk cauri mākoņiem, tos pabīdot prom no sevis. Savukārt es staru piesēju pie mašīnas. Tā, saulei spīdot, smiedami aizbraucām līdz jūrai, peldējāmies. Pienāca kaimiņš un brīnījās – visapkārt mākoņi, bet te saule pa zemes virsu staigā!

Kad televīzijā Toms Bricis sola baigo vētru, es sāku ar to strādāt. Un gan jau ne es vienīgā, jo zinu, ka arī citi dziednieki šādos gadījumos cenšas pasargāt cilvēkus no stihijas – lai ēku jumti netiktu aiznesti, koki neuzgāztos mājām. Nākamajā dienā Bricis stāsta, ka vētra bijusi daudz mazāka, nekā meteorologi prognozējuši, un man par to prieks. Tikai dziednieku, ekstrasensu spējas ietekmēt stihijas nav pierādāmas.

Visus nevar iemācīt pat naglu iesist

– Nereti dziednieku pirmie izdziedinātie cilvēki ir viņu tuvinieki. Arī jūs sākāt ar savējiem?
– Pirmā bija mammīte, viņai bija taisnās zarnas audzējs. Pēc pirmā dziedināšanas seansa viņai kļuva sliktāk, un es dikti sabijos. Pakonsultējos ar Pēteri Antonu, viņš mani nomierināja – es esot labi pastrādājusi, jo pēc pirmā seansa parasti sekojot saasinājums. Izārstēt mammu gan vairs nevarēja, bet sāpes noņēmu. Aizejot viņai nevajadzēja mocīties.

Kad pieņēmu cilvēkus Dziednieku savienības telpās, viens no maniem pirmajiem pacientiem bija kāds vīrs no laukiem. Kājas viņam sāpēja tā, ka knapi varēja paiet, arī ilgi nostāvēt bija grūti. Teica, ka, malku skaldot, uz ceļiem nometies. Rokas klāja ekzēma. Darīju visu, ko varēju, zināju ieteikt vairākas tējas, bet, taisnību sakot, biju apjukusi, jo man vēl nebija nekādas pieredzes, bet šī vīrieša problēmas ļoti nopietnas. Kad viņš aizgāja, domās vērsos pie Dieva: “Man šī cilvēka ir ļoti žēl, bet nezinu, vai spēju viņu izdziedināt. Dievs, vienīgi Tu viņam vari palīdzēt...” Pēc nedēļas vīrietis vēlreiz atbrauca pie manis. Uzreiz pamanīju, ka ekzēma no rokām pazudusi, un man izspruka: “Kas tie par brīnumiem – jums taču bija ekzēma!” Viņš vien atsmaidīja: “Bet es taču biju atbraucis pie jums!” Arī sāpes kājās bija pierimušas. Tad sapratu – lai kādas dāvanas dziedināt cilvēkam dotas no Dieva, lai kādas zināšanas viņš apguvis papildus, principā īstais dziedinātājs ir Radītājs, bet es esmu tikai starpniece. Tāpēc ikreiz, kad strādāju, es palūdzu palīdzību un pēc tam par to pateicos.

Tiešām uzskatu, ka dziednieka varēšana atkarīga no tā, cik ļoti viņš respektē, satuvinās ar Radītāju, un arī no atgriezeniskās saites – vai Viņš atbalsta dziednieku. Manas attiecības ar Radītāju divdesmit divu dziedniecībā nostrādāto gadu laikā kļuvušas arvien ciešākas, un jūtu, ka tiešā saite ar viņu tikai nostiprinās.
– Kāpēc šis kanāls neatveras visiem? Spējas dziedināt ir katrā no mums.
– Visus nevar iemācīt pat naglu sienā iesist, lai gan āmurs un nagla ir pieejami visiem. Turklāt spējas dziedināt sevi un citus cieši saistītas ar domu spēku – otram jāvēl tikai labais. Kursos pie Oļega Medvedeva viņš reiz pasauca mani auditorijas priekšā, lai parādītu, kā dziedināt, uzliekot rokas uz pieres. Mirklī, kad viņš uzlika rokas uz manas pieres, sajutu tādu kā sitienu un pamanīju zilu staru, kas iegāja pierē. Nodomāju, ka tā laikam tāda dziedināšanas metode, bet par staru labāk nevienam neteikt – padomās vēl nez ko. Bet, kad apsēdos savā vietā, dziedniece Inga Dāboliņa, kas sēdēja man blakus, satraukta čukstēja: “Līga, es redzēju gaiši zilu staru ieejam tev pierē!” Kas īsti tas bija, sapratu tikai vēlāk, ejot reiki kursos. Kad mums mācīja atvērt kanālu, kas savieno ar Radītāju, jutu, ka man tas jau ir vaļā...
– Dažreiz, lai novērstu veselības problēmas, pietiek ar enerģijas plūsmas atjaunošanu organismā, biolauka attīrīšanu.
– Es ar to arī sāku, un reizēm, piemēram, noņemot galvassāpes, ar to ir līdzēts. Tikai cilvēki atkal pamanās sev uzlikt kādu enerģētisko cepuri, vai arī kāds cits par to parūpējas.
– Kas ir enerģētiskā cepure?
– Es tā saucu enerģijas sabiezējumus. Lai tie rastos, pietiek ar nervozēšanu, dusmām, apvainošanos. Savukārt citi šo cepuri cilvēkam uzliek, novēlot viņam ko sliktu vai kādam ne visai gaišam speciālistam apzināti lūdzot uzlikt kaitējumu. Caur enerģijas sabiezējumiem pie cilvēka nevar nonākt kosmiskā enerģija – līdzīgi, kā caur mākoņiem pie mums nenonāk saules stari.

Reiz pie manis atnāca krievu puisis. Bijis nopietns strīds ar priekšnieku, bet viņam jāvada mašīna, priekšā garš ceļš – lai es noņemot strīda radīto negatīvo informāciju, kas izraisījusi nervozitāti, saspringumu. Malacis, viņš zināja, ka tas jādara uzreiz, jo negatīvais piesaista negatīvo. Krievu cilvēki šādās lietās ir zinošāki, tās nenoliedz. Melnajos punktos uz šosejām parasti avarē mašīnas, kuras vada neizgulējušies vai par kaut ko sakreņķējušies šoferi, jo klejojošās domas traucē koncentrēt uzmanību uz ceļu. Un šādos gadījumos viss atkarīgs no Dieva labvēlības. Es pati to esmu izjutusi. Todien pie stūres apsēdos ne tai labākajā noskaņojumā. Apdzenot mašīnu, pēkšņi priekšā izbrauca cita. Bremzēju, bet attālums bija par mazu... Tad pilnīgi fizisku sajutu, ka kāds mani un mašīnu notur uz vietas, un rezultātā mašīnu tikai nedaudz iebuktēju. Pēc tam no sirds pateicos Dievam par palīdzību.

Svešiem palīdzēt vieglāk nekā savējiem

– Vārdojumus dziedināšanā lietojat?
– Reti, pārsvarā, ja ir roze. Tad no slimās vietas nāk liels karstums, un es uzlieku rokas un turu tik ilgi, kamēr tā atdziest. Ja roze ir spēcīga, drošības pēc iesaku padzert antibiotikas. Darbā gadās arī visādi kuriozi. Reiz man zvana kāda kundze – viņas vīram esot jostas roze, dēlam galvā bumbulis, lai es izdziedinot. Saku – vīram jāatnāk pie manis, bet dēlam nez vai varēšu līdzēt, jo nezinu, kas tas par bumbuli. Kā tā, es taču strādājot no attāluma, vai tiešām nevarot palīdzēt? Šajā gadījumā atteicos. Vēlāk viņa man piezvanīja vēlreiz – pēc parunāšanās ar mani bumbulis pamazām izzudis. Tikai es joprojām nezinu, kas tas bija par bumbuli.
– Jums ir medicīniskā izglītība?
– Nav, bet anatomiju zinu, kursu medicīnā izgāju. Tikai es, tāpat kā Ķīnas medicīnas pārstāvji, nestrādāju ar kādu orgānu atsevišķi, bet ar visu organismu kopumā. Esmu apguvusi arī taktilo masāžu, kas plaši izmantota senajā Austrumu medicīnā. Tā ir vieglu glaudošu pieskārienu masāža, kas nomierina nervu sistēmu un lieliski relaksē, kā arī atjauno enerģiju. Zinu gadījumus, kad pēc klasiskās masāžas cilvēkiem paaugstinājies asinsspiediens; man pēc tās reiz dikti reiba galva. Varu tikai minēt, kāpēc tā gadās. Vai nu masieris par daudz uzspiež uz kāda punkta, vai starp masieri un cilvēku ir enerģētiskā nesaderība. Tā gadās arī kopdzīvē, un tad to saglābt nav iespējams.

Es cilvēku enerģiju sajūtu ļoti labi. Vasarā pastrādāju tirgū pie labas saimnieces, jo ar pensiju vien grūti iztikt, bet kur nu vēl labāka vieta cilvēku pavērošanai – tirgus atklāj tik daudz! Jauna meitene stumj ratiņus ar bērniņu, un es redzu, ka viņa bērnu audzina viena, kādas ir viņas problēmas. Latviešu sieviete stiepj katrā rokā pa maisam, bet vīrs iet blakus, rokas kabatās sabāzis. Otrs pāris – iet sieva ar vīru, bet viņai pat maka nav rokās, tas ir pie vīra. Man uzreiz skaidrs, kādas attiecības valda šajās ģimenēs. Tāpat cilvēkus var raksturot pēc apģērba, pēc sejas un uzvedības noteikt veselības problēmas.

Vispār jau cilvēks ir ļoti interesants radījums. Pirms diezgan ilga laika pie manis atnāca pāris. Vīrs bija atkarīgs no azartspēlēm. Viņš strādāja policijā, un spēļu zāles darbinieki, redzot viņu ejam garām, vienmēr iesaukuši iekšā un piedāvājuši par velti iedzert kafiju, uzspēlēt. Kafijošana beigusies ar to, ka vīrietis spēļu zālē nospēlējis vecmammas māju un tad sapratis, ka jālūdz palīdzība cilvēkam, kas no šīs atkarības var atbrīvot. Strādāju nopietni, kodēju pēc Dovženko metodes. Pēc tam brīdināju, ka spēļu zālei labāk tomēr iet ar līkumu. Un sieva tad jautāja: “Bet vai tad viņš nedrīkst ieiet pēc kafijas – tur viņam to dod par velti!” Vīrs nospēlējis māju, bet sieva, lūk, satraucas, ka tagad pašam par kafiju būs jāmaksā! Es ar atkarīgajiem vispār negribu ķēpāties, jo tam apakšā ir liela cīņa ar negatīvismu. Turklāt nevienu no dzeršanas nevar atturēt, ja pats nevēlas dzīvot skaidru dzīvi.
– Atvainojiet, bet kāpēc jūs strādājāt tirgū? Ar dziedināšanu nevarat nopelnīt?
– Man dziedināšana nekad nav bijis iztikas avots, esmu pateicīga, ja kāds atstāj ziedojumu. Zinu, ka par darbu pienākas samaksa, bet es par savu darbu naudu nevaru paprasīt. Varbūt man uz to uzlikts kāds bloks, varbūt tā man ir sava veida mācība, skola, kas vēl jāiziet. Zinu dziedniekus, kuri būtībā par neko paprasa lielu naudu. Kad man pēc vīra nāves sākās problēmas ar vairogdziedzeri, pašai patrāpījās pie tāda dziednieka aiziet.
– Ir dziednieki, kuri uzskata, ka savējiem palīdzēt ir grūtāk nekā svešiem cilvēkiem.
– Arī man tā ir, jo viņi negrib laist klāt, kautrējas. Lūgt svešu cilvēku palīdzību bieži vien ir vieglāk. Aizbraucu ciemos pie tuva radinieka, un tieši todien viņam iekoda ērce. Uzreiz aizgāju līdz grāvim un noķēru trīs vardītes, jo tās šādos gadījumos ir pirmais palīgs. Vardīte ar vēderiņu uz leju trīs dienas jāuzliek vai nu trešās acs punktā, vai koduma vietā, jo tā uzsūc indīgo vielu. Uzliku, radībiņa pēc brīža nobeidzās – tas nozīmēja, ka ērce bija inficēta. Papildus vēl pastrādāju ar enerģiju. Nākamajā dienā procedūra bija jāatkārto, bet mans radinieks atteicās. Ko darīt – aiznesu atlikušās divas vardītes atpakaļ uz grāvi. Pēc pāris nedēļām viņam sakāpa liela temperatūra. Strādāju no attāluma, viss beidzās labi, bet kreņķi gan viņam, gan man izpaliktu, ja vardītes būtu uzliktas visas trīs reizes.
– Daudzas problēmas cilvēks mantojot no iepriekšējām dzīvēm.
– Gan fiziskas, gan psiholoģiskas. Zinu gadījumu, kad meitenīte paniski baidījās uzturēties slēgtā telpā. Speciālistiem, rokoties viņas zemapziņā, atklājās, ka kara laikā meitenīte kopā ar nošautajiem dzīva aprakta kapā, tāpēc arī šajā dzīvē viņu mocīja tādas bailes. Pati strādāju ar vīrieti, kurš ģība, tikko ieraudzīja asinis. Izrādījās, ka iepriekšējā dzīvē viņš bijis viņa.

Apprecējusies, vīrs bijis ļoti labs, bet sievietei paticis uzdzīvot. Nākot mājās no kārtējās uzdzīves, sievieti par vazāšanos apkārt līdz asinīm piekāvis viņas brālis. No tā arī vājums, tagad ieraugot asinis. Kad pagātnē notikušais atšifrēts, šāda rakstura problēmas pazūd.
– Bērnībā jums patika dzīvnieki, viņus mīļojāt. Varbūt tagad dziedināt arī dzīvniekus?
– Jā, pārsvarā no attāluma. Man ar mazajiem brāļiem joprojām ir īpaša saikne. Ejot pa Vērmanīti, vēroju putnus. Atliek tikai pastiept roku, un uz tās uzlaižas balodis vai zvirbulīši. Tāpat arī autoostā, gaidot autobusu – kā apsēžos, tā ap mani salido putni, kāds uzlaižas uz pleca, ceļgaliem. Apkārtējie skatās un brīnās.
Mums laukos bija krancītis. Tikko bija nomirusi mana lielā kaukāziete Šēra, teicu, ka suņus vairs negribu, bet krancītis pats pie mums atnāca. Reiz sēdēju atpūtas krēslā, skatījos televizoru, suņuks gulēja pie krāsns. Pēkšņi man kļuva slikti ar sirdi. Nodomāju – durvis aizslēgtas, atslēgas durvīs, kaimiņš, kuram iedots rezerves komplekts, arī netiks iekšā... Nepagāja ne pāris minūtes, kad krancītis pieskrēja pie manis, sāka nelabi riet, un tas palīdzēja – es attapos, saņēmos.

Suņi un kaķi slimības redz biolaukā kā enerģijas sabiezējumus. Pat mūsu domas viņi spēj nolasīt. Reiz ar vīru runājām, ka jābrauc uz veikalu. Šādos gadījumos Šēru no pagalma vienmēr iesaucām mājā – lai sargā. Saģērbāmies, vīrs vēra vaļā durvis, lai viņu pasauktu, bet Šēra jau stāvēja pie tām. Apmulsām – viņa nekad nenāca mājā bez uzaicinājuma. Dzirdēt mūsu sarunu sunene nevarēja, tātad bija uztvērusi domas. Cits gadījums – pirms braukšanas uz laukiem nopirku pretblusu līdzekli, bet Šērai ļoti nepatika, kad to pūš kažokā. Kad piebraucu pie lauku mājas, tajā neviena nebija – vīrs ar suni bija aizbraukuši zvejot. Tad abi pārbrauca, runājāmies un nobrīnījāmies, ka Šēra nav likusi par sevi manīt. Parasti viņa, priekā luncinādama asti, pirmā skrēja ar mani sasveicināties. Tad vīrs pajautāja, ko es pirms tam par viņu esot domājusi. Atbildēju – par to, ka pretblusu līdzeklis jāiepūš. Tad ko es brīnoties – Šēra taču to neciešot!