Populārā žurnāla "100 labi padomi" galvenā redaktore: "Latviešu ēdieni var būt pasaules līmenī"

"100 labus padomus" Signe veido jau septīto gadu, viņas vadībā top dažādi tematiskie pielikumi, turklāt arī igauņu un lietuviešu valodā. “Esmu lauku meitene – protu slaukt govi, pļaut zāli un taisīt ēst,” pasmaida Signe, kuras bērnība pagājusi Jelgavas tuvumā, augot Līvbērzes pagastā un skolojoties Olainē. Izziņas kāre un vēlme mācīties padarījusi viņu par gastronomijas eksperti, kura brauc uz gastronomijas festivāliem un Latvijas restorānos ir kā savējā.

Kā pareizi nopirkt vīnu

“Es visu laiku kaut ko mācos un daru dažādas papildu lietas. Padziļinātai kulinārijas un vīnu apgūšanai pievērsos tieši žurnālistikas dēļ. Viss sākās ar nelielu publikāciju veidošanu par šo tēmu – interesējos, uzkrāju zināšanas. Tad piepeši attapos pie uzaicinājuma pamācīties Bordo vīna skolā, pēcāk sekoja līdzīgi kursi Čīlē, Argentīnā un Vācijā,” atklāj Signe. Pamatzināšanas par vīniem viņa apguva pie pieredzējušās vīnu pārzinātājas Valentīnas Grandānes.

Vīnu pasaule ir plaša – īsi izskaidrot, kas ir labs, pērkams un kas ne, ir diezgan grūti, taču ar padomu Signe neskopojas: “Ne visiem ir jāgaršo vīnam, un ne visiem ir labi jāpārzina šis dzēriens. Cilvēkam, kurš vīnu pērk retu reizi, taču vēlas izdarīt pareizu izvēli, es ieteiktu no sākuma saprast, kāds vīns pašam garšo – balts, sarkans, sauss, salds, smagnējs, viegls? Latvijā vīnus cilvēki parasti pērk lielveikalos. Ja ir vēlme pēc vienkārša, draudzīga, aromātiska dzēriena, es ieteiktu skatīties uz Jaunās pasaules vīniem, tā ir Čīle, Austrālija, Argentīna. Runājot par cenām: baltvīnu ieteicams meklēt vismaz virs 6 eiro, sarkano – virs septiņiem. Matemātika ir vienkārša – viena kvalitatīva korķozola sprūda cena ir viens eiro. Vēl ir pudele, ražošanas procesi, transportēšana, akcīze. Parēķiniet, cik vērts tad īsti ir šīs pudeles saturs.”

Signe iesaka atturēties no ļoti lētiem Bordo vīniem: “Ja redzat vīnu par četriem eiro pudelē ar akciju, tad ziniet, ka tie ir nenogatavināti vīni, kuri patiesībā būtu jātur vēl vismaz divus līdz četrus gadus. Šādu pirkumu nāksies nožēlot tūlīt pēc pagaršošanas, un tādējādi arī tiek nopelts Bordo vārds.

Latviešu pavāri var

Varētu domāt, ka Signe nonākusi starp divām pasaulēm – latviešu virtuvi, kuru, šķiet, joprojām vislabāk raksturo zirņi ar speķi, un augsto virtuvi. Vai mūsdienu gastronomijas pasaulē latviešiem maz ir vieta? Signe atbild – un kā vēl!
“Nesen man bija tas gods piedalīties Kanādas pilsētas Monreālas festivālā Monreālas gaisma (Montreal En Lumiere). Tas ir kas līdzīgs mūsu Staro Rīga, taču daudz vērienīgāks. Trīs pamata lietas ir ielu izgaismošana, mūzika un kulinārija – visu veidu ēdieni, liekot uzsvaru uz augsto virtuvi. Nobaudīju dažādu valstu labāko šefpavāru piedāvājumu. Tie bija kungi, kuri ir par mani vecāki un ar daudz lielāku pieredzi, taču ēdiens... garšoja tik līdzīgi.”

Nav svarīgi, vai tu esi no Francijas, ASV, Kanādas vai Dienvidāfrikas – ēdiens nepārsteidz. “Viņi skalda matus, kā kuram uz šķīvja izvietoti burkāniņi, taču ēdāji diez vai to pat pamana. Pat trauki visos pasaules fine dining – smalkajos – restorānos ir vienādi,” pauž Signe.

Vienīgā maltīte, kas Kanādas festivālā viņu pārsteidza, bija latviešu gatavotā: “"Restorāna 3" šefpavārs Juris Dukaļskis bija pagatavojis vakariņas, kurās skaidri bija nolasāms, ka šī ir Latvijas garša. Lielisks izpildījums un jaunas idejas, kuras iepriecināja ne vien mani, bet arī citus! Šis bija pierādījums tam, ka esam spējuši mainīties un protam Latvijā izaudzēto un saražoto pasaules mērogā pasniegt jaunā, interesantā gaismā.”

Zviedru siļķes īpatnības

Signes ikdienā netrūkst arī gastronomisku izaicinājumu un piedzīvojumu. Viņa labprāt izstāsta savu pieredzi zviedru “smirdīgās siļķes” (surströmming – skābā siļķe) ēšanā.
“Zviedriem pūdētā siļķe ir tradicionāls ēdiens. Garšo normāli, taču smaka ir vienkārši neizturama. Kā tikt līdz ēšanai? Vienkārši ir jāmāk pareizi atvērt bundžiņu – tas jādara, iemērcot to spainī ar aukstu ūdeni. Pēcāk, izvelkot siļķi ārā, telpā smakas nav, un ar ēšanu problēmu nebūs. Ko dara mūsējie – aizbrauc uz Zviedriju, nopērk šo siļķi, pasauc draugus, atver bundžu nevēdināmā telpā un tad mūk, kur nu kurš spēj!”

Ar 17 sieriem lidmašīnā

Reiz Signe, atgriežoties no Bordo, bija sapirkusies leģendāros franču sierus: “Viesnīcā tos rūpīgi satinu 17 plastmasas maisiņos. Atpakaļ uz Latviju devos ar lidmašīnu. Salonā kļuva diezgan silts, un sieri sāka smaržot... arī cauri visiem 17 maisiņiem! Stjuarti, ejot garām, jautri teica: “O, la, lā!””
Signe ir ēdusi arī skudru čipsus, kaltētus siseņus, govs kuņģi. Viņa ir tikai daudz nobaudījusi, ka ir tikusi vaļā no aizspriedumiem par produktiem: “Ja man kāds cilvēks saka, ka viņa pagatavotais ēdiens ir ēdams, es pagaršošu, neskatoties uz to, ka šādu maltīti redzu pirmo reizi,” smej Signe. Tiesa, skotu haggis – ar auzu pārslām un citiem labumiem pildīts aitas kuņģis – viņai joprojām šķiet pārāk dīvains.

Signes senlatviskā recepte

Tā kā beidzot iestājies pavasaris, Signe dalās ar kādu viņas sirdij tuvu, senlatvisku recepti jaunpiena pagatavošanai.
Visizplatītākais jaunpiena gatavošanas veids vienlaikus ir arī visvienkāršākais – jaunpienu, atjauktu ar pienu vai ūdeni, lej karstumizturīgā traukā, liek cepeškrāsnī un cep, līdz tas ir sarecējis un ar zeltainu virskārtiņu.
Jaunākajos laikos jaunpienā iemaisa nedaudz cukura un pārkaisa ar kanēli, pasniedz ar ogu mērci vai saldētām un atlaidinātām ogām. Šajā šķietami vienkāršajā metodē ir savi meistarstiķi. Piemēram, jāzina, kuras dienas jaunpiens tas ir, – pirmajā dienā slauktais ir tik trekns un biezs, ka tam noteikti ir nepieciešama kristīšana ar pienu proporcijā 1:3.
Arī pāris turpmāko dienu jaunpiens ir jāatjauc, citādi ēdiens sanāks pārmēru blīvs un sauss. Taču jaunpienu var izmantot arī citu ēdienu gatavošanā. Tas var aizstāt olu un saldā krējuma masu (rēķina, ka divas ēdamkarotes jaunpiena ir līdzvērtīgas vienai olai), noderēt groziņa, vienalga – salda vai sāļa, pildījumam, padarīt bagātāku sacepumu, to var izmantot maizes un dažādu maizīšu mīklā.