Dziedniece Velga: tajā vietā, kur sāp pacientam, sāp arī man

Šis brīdis kā radīts tam, lai papļāpātu par niekiem un Velga aprastu ar situāciju, bet saruna ātri vien noved pie tā, pēc kā esam atbraukuši, – viņas stāsta par dziednieces darbu.

Velgai dziednieces spējas nav šūpulī ieliktas, bet dziedināšanas procesā viņa nez kāpēc vienmēr jūt savas omas klātbūtni.

Neredzama, bet kaut kur līdzās viņa ir. Fiziski Velga to sajutusi tikai vienreiz. Viņa dziedināja kādu ar vēzi slimu kungu, istabā aiz sienas gulēja slimības pie gultas piekaltā mamma. Pēkšņi Velga saklausīja viņas savādā balsī skaitītas nekad iepriekš nedzirdētas latviešu dainas... Tas šķita tik dīvaini, ka Velga dziedināšanas procesu speciāli paildzināja. Bet dainu skaitīšanu turpinājās līdz pat brīdim, kad Velga kungu  atlaida mājās. Tad viņa steigšus iegāja blakusistabā un... ieraudzīja līdzās mammas gultai stāvam kādu svešādu būtni, kas tūliņ pazuda.

Apmulsuma brīdim sekoja apjausma, ka viņa tikko redzējusi omu un ka oma bijusi dainu diktētāja. Jo, tiklīdz būtne pazuda, mammas sejā un uzvedībā nekas neliecināja par to, ka viņa, slimības nogurdināta, labu laiku būtu pūlējusies, skaitīdama tautasdziesmas; caur viņas muti tās tikai bija izskanējušas. Pēc neilga laika kungs, kuru Velga todien bija dziedinājusi, priecīgs paziņoja, ka ārsti pavēstījuši – vēzis brīnumainā kārtā esot pazudis. Dziedniece bija pārliecināta, ka to paveikt palīdzēja tautasdziesmas, jo tās ir ļoti spēcīgas un, īstā vietā īstās skaitītas, dara brīnumus.

Sev ļoti vajadzīgos vārdus izdzirdēju Indijā

– Omas diktētās dainas mēģinājāt atsaukt atmiņā, meklējāt informāciju par dainu dziedinošo spēku?
   – Nē, bet atklāju, ka līdzīgs spēks piemīt Bībelei. Tā kā fiziski jūtu no televizora starojumu, reiz uz tā – tolaik tie vēl bija labas kastes lielumā – uzliku Bībeli. Starojums samazinājās desmit reižu. Tad intereses pēc Bībeles vietā pārmaiņus noliku latviešu tautasdziesmu krājumu, latviešu un krievu pasaku krājumus. Starojumu mazināja visi, bet sevišķi mūsu dainas. Izmēģināju arī, kas spēcīgāk strādā – aizvērtas vai atvērtas grāmatas, un guvu pārliecinošu atbildi – atvērtajām piemīt krietni lielāks spēks dzēst negatīvo starojumu, informāciju. Un ar līdzīgu mērķi tās var izmantot arī dziedināšanā.

   – Tāda spēja piemīt visām tautasdziesmām?
   – Jebkurām, arī nerātnajām.

   – Par ko savulaik izmācījāties?
   – Man ir divas augstākās izglītības – ekonomikā un medicīnā. Bet nu jau divdesmit gadu nodarbojos ar dziedināšanu. Varbūt pie tās nonācu, pateicoties tam, ka mani jau kopš bērnības ļoti interesējusi citādā pasaule – NLO, astroloģija un tamlīdzīgas mistiskas lietas. Tolaik gan literatūras par to bija ļoti maz, bet, ja kādam ar līdzīgām interesēm gadījās atrast kādu raksta galiņu, to pārrakstījām ar roku vai uz rakstāmmašīnas un izdalījām citiem. Diezgan daudz šādas informācijas varēja atrast vecajās Atpūtās, tikai pirms tam vajadzēja sameklēt pašas Atpūtas. (Velga sirsnīgi nosmej.)

Reiz mūsu rokās nonāca materiāls par dienas veiksmīgajām un neveiksmīgajām stundām. Ņina, tehniskā sekretāre manā toreizējā darbavietā, tās bija izpētījusi ļoti precīzi. Es tajā laikā ļoti gribēju iegūt autovadītāja tiesības, piezvanīju uz DOSAAF. Labi, tikai esot viena problēma – rinda divu gadu garumā. Tad izlēmu pamēģināt, kā darbojas veiksmīgās stundas, un, ar Ņinas palīdzību noskaidrojusi tuvāko sev izdevīgo, aizgāju pie DOSAAF priekšnieka. “Eglīte, jūs man zvanījāt?” viņš jautāja. “Jā,” es atteicu, lai gan zvanījusi nebiju. Un priekšnieks mani ielika autovadītāja tiesību tīkotāju pirmajā grupā! Tad nu steigšus vajadzēja dabūt ārstu izziņas, ka mans veselības stāvoklis ļauj vadīt automašīnu, bet tolaik tās bija grūti savākt, jo pie ārstu kabinetiem vienmēr bija garas rindas. Atkal konsultējos ar Ņinu, uz poliklīniku devos viņas ieteiktajā laikā un – ne pie viena no ārstiem nebija rindas, nepilnas stundas laikā dabūju visas vajadzīgās izziņas. Kopš tā laika, ja jākārto tiešām svarīgas lietas, vienmēr pasekoju Mēness fāzēm, labvēlīgajām un nelabvēlīgajām stundām. Kad vecās autovadītāja tiesības bija jānomaina pret jaunajām, tajās neieskatījos – pulksten septiņos izgāju no mājas, tā atgriezos tikai vakarā.

   – Tautasdziesmas dziedināšanā izmantojat joprojām?
   – Kā kuru reizi. Tagad biežāk izmantoju no Sai Babas un Ammas gūtās zināšanas. Pirmo reizi uz Indiju aizbraucu vienkāršā ceļojumā, otro reiz turp devos jau ar konkrētu mērķi – satikt skolotāju, kurš man palīdzētu sakārtot attiecības ar mammu. Un nonācu pie Ammas. Viņa man pateica tieši tos vārdus, kuru tik ļoti biju gribējusi izdzirdēt, turklāt perfektā latviešu valodā! Tie bija: “Mīļā meita.” Tad: “Mīļā meitiņa.” Biju tik pārsteigta, ka turpināju ar Ammu runāt latviski, bet pēc mirkļa atskārtu, ka viņa neko no manis teiktā nesaprot. Tad kas tas bija par brīnumu, kas pirms brīža viņai lika izrunāt man tik ļoti vajadzīgos vārdus, kurus visu mūžu biju gaidījusi no savas mammas, bet tā arī netiku sagaidījusi?!

Tajā brīdī sāku sirsnīgi raudāt – mana sirds čakra beidzot bija atvērusies. Kad tas noticis, cilvēks uz pasauli sāk skatīties pavisam citādi. Jau tajā brīdī mammai visu piedevu un sapratu, kāpēc viņa man šos vārdus nekad netika teikusi. Es viņas priekšā biju kā ubags, kas ubago mīlestību, un tā arī es jutos. Krietni vēlāk, jau laikā, kad dziedināju cilvēkus, mamma reiz man piezvanīja un lūdza: “Ja tu vari palīdzēt citiem, tad palīdzi arī man!” Teicu: “Labi, vakarā, kad skaitīsi Tēvreizi, es tev palīdzēšu no attāluma!” Palīdzēju, un tad saspīlējums mūsu attiecībās beidzot atslāba pavisam.

Tajā vietā, kur sāp pacientam, sāp arī man

   – Kāda ir jūsu pieredze mediķes darbā?
   – Man laimējās ar to, ka mūsu kursa kurators bija Jānis Zālītis. Viņu bija jāmāk klausīties, jo galvenais tika pateikts starp rindām. Kā citādi varēja runāt cilvēks, kuru cieši pieskatīja īpašas padomju varas instances? Un, tāpat kā Zālītis, arī es specializējos psihoterapijā – seksoloģijā. Šīs zināšanas un darba pieredze dziednieces darbā noder pat ļoti.

   – Pie jums atnākušo skenējat ar acīm?
   – Ar rokām. Pārlaižot tās pār ķermeni, rokās sajūtu noteiktas vibrācijas, un pēc tām tad arī zinu pateikt, kādas veselības problēmas cilvēku nomoka. Turklāt šīs vibrācijas atstarojas manī un apliecina sajusto – vietā, kur sāp viņam, tajā brīdī sāpes izjūtu arī es.  

   – Tāda diagnosticēšana nav jums bīstama?   
   – Nē, jo, līdzko cilvēks iziet pa mana kabineta durvīm, es viņu un viņa problēmas momentā aizmirstu. Ja tiešām jūtu nepieciešamību sevi attīrīt, dodos pastaigā uz mežu; mežs ir mana baznīca. Turp eju bieži, arī bez īpaša iemesla – lai izstaigātos, nomierinātu prātu.

   – Varbūt nojausma par cilvēka problēmām jums rodas jau pēc telefonā dzirdētā balss?
   – Lai tās noteiktu, man jāzina cilvēka vārds. Kā šī informācija atnāk, tiešām nevaru pateikt, bet, kad viņš pie manis ierodas, es jau zinu, kas jādara. Ir viņam ārsta noteikta diagnoze vai nav, tas mani daudz neinteresē. Man ir svarīgi uzzināt cilvēka galveno problēmu, un tad caur to rokos viņā dziļāk, jo teju vai visu kaišu pamatā ir psihosomatika. Turklāt, kā liecina mana pieredze, ļoti daudzu veselības problēmu aizmetņi rodas jau ar to brīdi, kad bērniņš tiek ieņemts.

Ir speciālisti, kuri uzskata, ka tas notiek vēl agrāk – laikā, kad sieviete un vīrietis gatavojas kļūt par vecākiem, jo bērniņa attīstību, viņa fizisko, emocionālo un garīgo veselību ietekmē visas topošās māmiņas emocijas, pārdzīvojumi, apkārtējās pasaules pārinodarījumi, domas. Tāpēc, ja sievietei ir laimīga laulība, ideālajā variantā viņas vīram un topošajam tēvam vajadzētu darīt visu, lai topošajai māmiņai nevajadzētu iet uz darbu, lai viņa mierā un harmonijā varētu pavadīt visus deviņus grūtniecības mēnešus – lai viņai būtu laiks sarunām ar bērniņu, lasīt grāmatas, apmeklēt koncertus un izstādes, kā arī bez steigas un prieku veikt mājas soli. Bet sievietei, kura pieņēmusi lēmumu kļūt par vientuļo māmiņu, šāds variants nederēs, jo viņa aiz bezdarbības varētu ieslīgt grūtsirdīgās pārdomās, krist depresijā, un tas cilvēciņam, kas attīstās viņas ķermenī, nekādi nenāktu par labu.
    Apsveicami, ka mūsdienās liela daļa sieviešu ar grūtniecību lepojas, nevis to slēpj līdz pēdējam brīdim, kā tas bija vēl nesenos laikos, jo arī šāda attieksme atstāja ietekmi uz bērna attīstību.

   – Kā jūs uztaustāt tik senus notikumus?
   – Piedodiet, bet es nezinu, kā man izdodas likt cilvēkam strādāt ar viņa paša domām. Vedinu cilvēku domās iziet cauri visiem mātes vēderā pavadītajiem mēnešiem – strādāju ar rokām un lieku atcerēties katrā laikā izjusto. Kad viņš piedzimis, rokas uzlieku uz cilvēka vēdera – saules pinuma jeb vēdera smadzenēm – un, domājot par viņam šobrīd aktuālo problēmu, lieku atmiņās atdzīvināt arī turpmāko dzīves periodu.

Ar rokām sajūtu cilvēka izjūtu radītās vibrācijas, un brīdis, kad tās sakāpinās visaugstāk, atbilst tam dzīves periodam, kurā meklējams problēmas cēlonis. Tad mēs smalki pārrunājam tā laika notikumus, pārdzīvojumus, un tas tiek atrasts. Līdzko tas noticis un šī situācija pārrunāta,  problēma tiek atlaista. Cilvēks pats neapzinās, cik smalks mehānisms viņš ir. Viņam šķiet, ka visi pārinodarījumi un pārdzīvojumi jau sen aizmirsti, bet patiesībā tie, dziļi iesēdušies zemapziņā, visu laiku ietekmē cilvēka dzīvi, nomoka viņu, līdz vienā brīdī izpaužas kādā fiziskā kaitē.

Manā praksē bija gadījums –  divpadsmitgadīgam puikam nopietnas veselības problēmas. Vispirms sāku strādāt ar viņa mammu. Sieviete apgūlās, es strādāju ar rokām, liekot viņai atcerēties grūtniecības laiku. Kad tikām līdz piektajam mēnesim, manas rokas sajuta milzīgu stresu, un es pajautāju, kas šajā laikā viņu ļoti, ļoti satraucis, varbūt kāds aizvainojis. Un sieviete atcerējās – viņa bija iegājusi apģērbu veikalā, nesteidzīgi aplūkojusi piedāvājumu. Pēkšņi pienākusi pārdevēja, sākusi viņu lamāt, nosaukusi par zagli un atrāvusi vaļā mēteli, domājot, ka viņa zem tā paslēpusi nozagtās drēbes. Sapratusi savu kļūdu, pārdevēja nebija pat atvainojusies. Protams, ka topošā māmiņa šajā brīdī jutās apkaunota, izjuta lielu satraukumu, un to visu sevī uzņēma arī bērns. Turklāt sieviete šo aizvainojumu sevī nēsāja joprojām, un dēls auga, tā ietekmēts. Kad cēlonis bija noskaidrots un tā radītais enerģētiskais bloks likvidēts, viņos abos enerģijas plūsma atjaunojās un ar laiku izzuda arī visas kaites. Kamēr enerģētiskais ķermenis nav sakārtots, pie veselības netikt.

   – Minējāt, ka jums izdevies izdziedināt vēzi – toreiz ar omas caur mātes muti skaitīto tautasdziesmu palīdzību. Arī pēc tam ar to veiksmīgi esat tikusi galā?
   – Ko man slēpt – ne reizi vien. Pagaidām pēdējā, kurai līdzēju, bija ļoti patīkama dāma. Protams, izdziedināšanās no vēža nenotiek mēneša vai dažu laikā.

Šajā gadījumā tas prasīja divus gadus, un visu šo laiku, sekojot maniem norādījumiem, slimības piemeklētajai dāmai bija cītīgi jāstrādā ar sevi – jāskaita noteiktas mantras, jādzer tējas, jāizpilda elpošanas vingrinājumi. Un tad vienā brīdī vēzītis no sievietes krūts iznāca – krūts atvērās, un bumbulis izkrita. Pēc tam man viens dakteris jautāja, kāpēc es nevienam cilvēkam to neesot likusi aizvest pārbaudīt uz laboratoriju. Bet man, uzzinot par notikušo, tas nav prātā. Vispirms izjūtu milzīgu gandarījumu par paveikto, tad lieku cilvēkiem vēzi sadedzināt, lai uguns – visspēcīgākā no enerģijām – attīra visu. Šī sieviete bumbuli bija dedzinājusi ilgi... Pāris dienu vēlāk viņai no brūces kādu pusstundu ārā nāca asinis. Sākumā nesapratu, kas tā par reakciju, bet tad nāca apjausma – līdz ar tām iznāca visas metastāzes. Tagad šī sieviete ir veselāka par veselu.

   – Kāpēc viņai likāt skaitīt mantras, nevis latviešu dainas?
   – Kas nu kuram cilvēkam vajadzīgs. Turklāt es zinu vēža mantru, par kuras spēcīgo iedarbību esmu pārliecinājusies jau vairākkārt. Vai man to iedeva Sai Baba vai Amma, neatminos, bet, kad taisu reiki iniciāciju (esmu arī reiki skolotāja), jūtu abu skolotāju atbalstu.

Mazās devās alkohols ir zāles!

   – Piederat emocionāli jūtīgajiem cilvēkiem?
   – Jā. Mani tādu padarīja bērnības pārdzīvojumi – biju astotais bērns desmit bērnu ģimenē, un tas bija pēckara laiks. Morālos pazemojumus izjutu gluži vai kā fiziskus, enerģētiski biju tuvu iznīcībai. Tikai dziedniekam, no vienas puses skatoties, būt tik jūtīgam nav īsti labi, jo es cilvēku sāpi uztveru teju vai kā savu. No otras puses, bieži vien otram var palīdzēt tikai tad, ja pats esi piedzīvojis ko līdzīgu, jo tikai tad vari viņu saprast.
 
  – Arī jums bērnības traumas atstāja kaut kādu ietekmi uz veselību?
   – Paldies Dievam, nē, jo es jau tad visu notiekošo uztvēru kā mācību stundu. Protams, bija brīži, kad Dievam jautāju, kāpēc Viņš vispār ļāvis man piedzimt... Dzīvojām pusbadā, bijām laimīgi, ja retu reizi pie kartupeļa klāt bija siļķe. Tagad saprotu, ka būtībā vienkāršs ēdiens cilvēkam nāk tikai par labu, bet bērniem tak gribējās kaut ko vairāk par kartupeli, sīpoliem un pienu. Par gaļu, kuru tagad neēdu jau divdesmit gadu, tolaik varējām tikai sapņot.

   – Organisms pats atteicās no gaļas un tās produktiem?
    – Pats. Neēdu arī zivis. Tomēr tas man netraucē sacept kotletes mazbērniem, jo augšanas periodā gaļu tomēr mazliet vajag. Un tas, ko nepareizu vai lieku apēdam, organismam nekaitē tik ļoti kā greizās domas un vārdi.

Tikai vienu gan veģetāriešiem iesaku – pasekot tam, lai organisms saņem visus nepieciešamos vitamīnus. Īpaši svarīgi tas ir imunitātes uzturēšanai. Es pavasarī vienmēr ēdu visas zaļās lapiņas – eju pa mežu un ik pa laikam kādu ielieku mutē.

   – Kā sevi no saslimšanām pasargāt ziemā, kad šādi labumi vēl nav pieejami?
   – Profilaksei regulāri jādzer dažādas tējas – liepziedi, pelašķi, kumelīte un citas. Ļoti ieteicams dzert piparmētru, jo tā nomierina nervus, bet stabila nervu sistēma ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem, lai cilvēks nesaslimtu. Savā dziedināšanas darbā tējas izmantoju maz, tikai kumeļpēdu daudz esmu salasījusi. Šī tēja ir universāla – lieliski palīdz pie plaušu karsoņa, gripas un lieliski ārstē alkoholismu, tikai devas jāzina. Es šādos gadījumos lieku dzert ļoti lielu devu – liek četras ēdamkarotes uz glāzi ūdens, vāra 20 minūtes. Dienā jāizdzer glāze tējas, kurss – septiņas dienas. Kumeļpēda brīnišķīgi attīra organismu, un, kad tas izdarīts, alkoholu lietot vairs negribas – organisms to nepieņem. Mazās devās alkohols, protams, ir zāles, un tiem, kuri drīkst atļauties to lietot, kuri nav atkarīgi, es asinsrites uzlabošanai iesaku tukšā dūšā izdzert ēdamkaroti krūmu konjaka jeb laba pašdarinātā. Tāpat pie dažādām vainām iesaku lietot noteiktu augu uzlējumu degvīnā. Piemēram, kastaņu augļu uzlējums lieliski palīdz vēnu problēmu gadījumos, savukārt kastaņu ziedu uzlējums novērš smalko asinsvadu problēmas.

Vīrusu laikā pirms došanās ārā, cilvēkos, enerģētiskai aizsardzībai pārmetiet sev krustu, domās sevi ietērpiet aizsargājošā enerģētiskā apvalkā. Savukārt pirms gulētiešanas vispirms pārmetiet krustu gultai, tad sev – gan miegs būs labs, gan veselība stipra. Un vairāk kustieties, ejiet dabā, regulāri un pārliecību sakiet sev vārdus: “Es esmu vesela/vesels!” Šiem vārdiem piemīt maģisks spēks. Tāpat mācieties kontrolēt savu valodu, runājot par sevi, neteikt vārdus ar priedēkli ne un vārdu nav, jo mūsu zemapziņa, Kosmoss tos neatpazīst. Interesanti, ka japāņu valodā vārds nav vispār iztrūkst, tāpat arī mazu bērnu valodiņā. To viņi no pieaugušajiem iemācās tikai ar laiku, tāpat arī visus vārdus ar priedēkli ne.

   – Ir gana daudz cilvēku, kuri pret enerģētiskajām lietām un organisma uzturēšanu, atveseļošanu ar augiem izturas ar lielu skepsi. Ko viņiem darīt, lai nesaslimtu ar gripu?
   – Tiem, kuri netic sev un dziedniecībai, bet tic potēm, tabletēm un modernajai medicīnai, noteikti jāvakcinējas. Bet noteikti neatzīstu bērnu obligāto vakcināciju pret visādām slimībām, jo tās sagrauj organisma imūnsistēmu.

 Dzīve tā īsti sākas tikai 70 gados

   – Kāpēc dažādas nopietnas saslimšanas piemeklē arī visnotaļ pareizi dzīvojošus un domājošus cilvēkus?
   – Nav noslēpums, ka mūsu dvēseles uz Zemi nāk vairākkārt, tikai mētelīti nomaina, un katru reizi tām jāiziet cita mācībstunda.

Ja kādā no iepriekšējām dzīvēm cilvēks kādam ļoti darījis pāri, tad, ļoti iespējams, šajā dzīvē viņš tiks sists no visām pusēm; to savai  izaugsmei pieprasa dvēsele. Man ļoti nepatīk padomju laikā tik populārais teiciens, ka veselā miesā vesels gars. Kā to lai attiecina uz gudriem, gaišiem erudītiem cilvēkiem, kuri jau piedzimst ar invaliditāti?

   – Visi grib dzīvot ilgi un laimīgi. Kas jādara, lai šī vēlme piepildītos?
   – Grūti pateikt, jo katrs cilvēks ir unikāls, līdz ar to katram šāda mērķa sasniegšanai ejams savs ceļš. Tomēr it visiem tam vajadzīga ticība sev un regulāra fiziska aktivitāte. Es savā vecumā paskriet vairs nevaru, bet kas man liedz ātri iet, ar dažādiem vingrojumiem izkustināt kaulus, aizstaigāt uz mežu un elpot tīru gaisu? To iesaku visiem sava gadagājuma cilvēkiem, jo tā čīkstēšana, ko ta’ es, es vairs neko nevaru, ne pie kā laba nenoved. Jo 70 gados dzīve tā īsti tikai sākas – bērni jau lieli, beidzot var dzīvot sev, darīt to, ko pats vēlas. Un tam nebūt nevajag daudz.

Protams, pensijas ir ļoti mazas, daudziem, kad nomaksāti visi rēķini, neatliek naudas pat normālai pārtikai, bet tajā pašā laikā visiem ir iespējas nodarboties ar ko tādu, kas ļoti patīk, interesē: lasīt, makšķerēt, adīt, rušināties pa mazdārziņu. Tas ļauj atbrīvoties no visa negatīvā un piepildīt sevi ar prieku, kas piepildītai un laimīgai dzīvošanai ir ļoti svarīgi. Mans hobijs, ja tā var teikt, ir dziedniecība.

   – Kādu slimību dziedināšana jums padodas vislabāk?
   – Sanācis tā, ka pārsvarā pie manis pēc palīdzības vēršas cilvēki ar ļoti smagām vainām. Vēzi jau minēju. Izdevies izārstēt arī gangrēnu. Palīdzu pie kaulu kaitēm, esmu apguvusi astoņas dažādas masāžas. Pēdējo no tām mācījos Indijā – trīs nedēļas katru dienu apmācībai veltīju vairākas stundas. Bet man tam laika nebija žēl, jo pati biju novērtējusi šī masāžas veida iedarbīgumu. Eksāmenā mums vajadzēja masēt pašu skolotāju, jo tad viņš zināja piekoriģēt, kur uzspiest stingrāk, kur ne tik stingri. Ļoti bieži dziednieces darbā izmantoju punktu masāžu – uzspiežot uz konkrētiem punktiem, ļoti labi var iedarboties uz slimo orgānu, likvidēt enerģijas blokus, tādējādi noregulējot dzīvības enerģijas plūsmu organismā.

Daudz cilvēku pie manis vēršas arī ar lūgumu palīdzēt atrisināt ģimenes problēmas. Uzskatu, ka pie tām bieži vien vainīgas sievietes, nepareizi audzinot dēlus un vēlāk iejaucoties viņu ģimenes dzīvē – kūdot dēlu pret vedeklu, bērnus pret tēvu utt. Kāds vieslektors par vīriešiem, kuru rīcību diriģē mātes un kuri ļauj tam notikt, pateica ļoti skarbi, bet pareizi: “Šādiem vīriešiem mātes ir atņēmušas pautus.” Tāpat arī sievām nevajag jaukties lietās, kas nav viņu kompetencē. Lai vīrietis pats izdara darbus, kurus pienākas darīt viņam, pats pieņem lēmumus, kā rīkoties. Un savu reizi sievietei vīrieša priekšā jāpiekāpjas – lai viņš justos kā vīrietis, kura vārdam ir svars, jo tikai tas vīrietis, kurš tiks novērtēts un jutīsies kā ģimenes galva, tāds arī spēs būt.

   – Ja vīrietis jūtas nenovērtēts, tas kaut kā ietekmē viņa veselību?
   – Protams, tāpēc arī tagad tik daudziem vīriešiem impotence iestājas jau ap gadiem 50–60, un tas ir iemesls arī tik aktuālajām problēmām ar prostatu.
  
– Gadās tā, ka īsti nevarat pateikt, kāda vaina ir pie jums atnākušajam cilvēkam, un  drošības pēc palūdzat viņu aiziet pie ārsta, lai mediķi veiktu izmeklējumus un noteiktu diagnozi?
   – Tādi gadījumi ir bijuši, un tad jau zinu, kā sākt dziedināšanu. Arī pati esmu lūgusi mediķu palīdzību.
   Pagājušajā gadā man gadījās finansiālas problēmas ar kādu cilvēku, un šis emocionālais plāns mani ietekmēja tik ļoti, ka manāmi sadugu, nebija spēka neko darīt. Jutos tik slikti, ka aizgāju pie ārsta. Lai veiktu nepieciešamās analīzes, mani uz dienu ielika slimnīcā, un izrādījās, ka esmu iedzīvojusies plaušu karsonī. Jau to uzzinājusi, jutu sevī atgriežamies spēku, jo – es zināju sava nespēka cēloni un varēju sākt ar to strādāt. Gandrīz vai tūlīt, neskatoties uz paaugstināto temperatūru, devos garā pastaigā uz mežu, jo allaž esmu vadījusies no Vitālija Siņeļņikova vārdiem: “Lai tiktu vaļā no savām šaubām un neticības, viss ar tevi notiekošais jāņem savās rokās.”

Proti, mēs paši esam atbildīgi par sevi, savām emocijām, veselību. Sapratu, ka plaušas pirmās uz pārdzīvoto emocionālo stresu noreaģēja tāpēc, ka tajās jau bija līdzīgu bērnības pārdzīvojumu uzkrājums, un kaut kad tam visam vajadzēja iznākt laukā. Tad saņēmos un visus pārdzīvojumus, aizvainojumus noformulēju vārdos, uzrakstīju uz papīra lapas un visiem saviem pāridarītājiem pateicos. Pēc tam šo lapu sadedzināju un pateicu paldies Dievam, ka Viņš caur slimību man atvēris acis. Un slimība atkāpās jau tajā pašā dienā. Savā dzīvē esmu piedzīvojusi arī ļoti smagu avāriju, pati biju pie stūres. Pēc tās gulēju reanimācijā. Atceros, vienā brīdī redzu durvis, pa kurām mediķi ieiet kādā telpā. Manī pamostas interese, es arī gribu redzēt, kas tajā notiek. Kad ieeju šajā telpā, saprotu, ka esmu nonākusi morgā; trīs plaukti pilni ar zārkiem, nevienas brīvas vietas. Un tad es atgriezos savā ķermenī, pamodos no komas. Man vēl nebija pienācis laiks gulēt zārkā, jo nebiju izpildījusi savu uzdevumu – palīdzējusi atveseļoties visiem, kuriem man nolikts palīdzēt.