Kristīne Anže: Gājis ir visādi - tagad par to smaidu
Savulaik piedzīvojot lielu trūkumu, TV3 ziņu vadītāja Kristīne Anže pārliecinājās, ka viņas spīts palīdzēs izķepurosies visdažādākajās dzīves situācijās – vienalga, vai tie būtu zaudējumi, vai šķiršanās sāpes. To viņa stāsta intervijā žurnālam „Marta”.
Līdz šim tu esi veiksmīgi izvairījusies no publicitātes. Presē par tevi var atrast tik nelielas ziņas...
Esmu diezgan noslēgta – publiskos pasākumos nepiedalos, man tas šķiet tik virspusēji. Man nav arī dizaineru drēbju, ko citiem izrādīt (smejas). Izvēlos visumā klusu dzīvi, kas vērsta vairāk uz sevi un man tuviem cilvēkiem.
Jā, esmu no Dundagas un to lauku krampi sevī izjūtu arvien vairāk. Mūsu vecmāmiņai bija milzu dārzs, dobes ar dažādu šķirņu rozēm, cidoniju, upeņu un ērkšķogu krūmiem, un arī mēs kopā ar māsu bērnībā vienkārši ārprātīgi strādājām. Abas sešos no rīta sēdāmies uz ritenīša, uzsējām tam kaplīti un mināmies uz biešu lauku. Tā mežonīgā svelmē un balandās līdz ausīm to ravējām. Bet lauku darbi jau nav apdarāmi. Tu atbrauc no lauka mājās, bet omīte iedod spainīti un saka: «Tagad aizejiet jāņogas un upenes nolasīt!» Neko šausmīgāku savā dzīvē nevarēju iedomāties. Man vēl tagad ir viegla trauma, kad mani aicina lasīt ogas (smejas). Taču visi šie darbi ir mani veidojuši. Nešķiroju cilvēkus, bet, kad satieku tos, kas auguši laukos, jūtu, ka starp mums ir kāda netverama saikne. Un vēl kopīgās atmiņas un blēdības! Piemēram, viens puisis stāstīja – lai izvairītos no zemeņu lasīšanas, gadiem vecāku priekšā bija izlicies par daltoniķi, stāstījis, ka nespēj starp lapām ieraudzīt zemenes, jo tām krāsas ir identiskas (smejas).
Man ir viena ļoti spilgta bērnības atmiņa: stāvu milzīgas vagas galā, saule cepina, un es redzu, ka blakus, pa vietējo ceļu, kursē satiksmes autobuss. Žēli tam noskatos pakaļ, jo tur brauc cilvēki, kam nav jāstāv vagas galā un jākaplē bietes. Toreiz tiešām bija sajūta, ka man viss mūžs būs jāpavada ar kaplīti rokās. Ļoti skaudri izjutu, ka mani piemeklējis skarbs liktenis (smejas).
Toreiz sev nozvērējies, ka tomēr visu mūžu vagas galā nepavadīsi?
Kad man bērnībā jautāja – kur tu, meitiņ, dzīvosi, vienmēr atbildēju, ka pilsētā! Tāpēc abas ar māsu Māriņu braucām uz Rīgu mācīties.
Manam tētim bija pilnīgi skaidrs, par ko man jākļūst. Viņš prātīgi stāstīja, ka jāizvēlas skolotāja profesija, jo šis amats vienmēr ir vajadzīgs, skolotājs visos laikos būs paēdis. Šai domai nepretojos, iestājos augstskolā un arī ieguvu pedagoga diplomu. Tikai, kad praksē kāds laiks jau bija skolā nostrādāts, sapratu, ka šis darbs nav domāts man.
Studiju laiks nebija viegls. Bija 90. gadu sākums, abām ar māsu kopā nedēļā bija jāizdzīvo ar pieciem latiem. Kad par to stāstu savam dēlam, viņš saka – nevar būt! Par tādu naudu nevar izdzīvot! Arī man pašai tas pašlaik šķiet neticami. Atceros, kā vienu vakaru sēdēju mūsu kopmītnes istabiņā un domāju: ar galvu man viss kārtībā, man ir rokas un kājas, esmu vesels cilvēks, tad kāpēc man jādzīvo tik lielā trūkumā? Nevaru aiziet ne uz vienu ballīti, jo man ir tikai cauras kurpes. Bija kaut kas jādara lietas labā, tāpēc sameklēju pārdevējas darbu. Joprojām atceros – par pirmo algu nopirku savas pirmās smukās kurpes! Strādāju un, cik varēju, līdztekus studēju. Tagad jau to drīkstu stāstīt – Māriņa toreiz manā vietā rakstīja referātus un nereti „atķeksējās” par mani arī lekcijās. Toreiz nevarējām atļauties arī abas maksāt par kopmītni. Tā kā ar dvīņumāsu esam ļoti līdzīgas, kopmītnēs bija reģistrējusies tikai Māra. Mēs dzīvojām «ar vienu seju». Istabiņā bija divas gultas – Mārai un mūsu kursabiedrenei, man bija izvelkamais krēsls.
Nekad uz kopmītni negājām kopā, pārvietojāmies ar lielu intervālu viena pēc otras. Tā dzīvojām, un patiesībā šī sistēma bija labi «atstrādāta». Bija tikai viena situācija, kad reiz pēc ieiešanas kopmītnēs komandante no Māras paņēma dzīvošanas atļauju. Parasti, ieejot kopmītnēs, Māra atļauju komandantei parādīja un tad to iedeva kādam no kursabiedriem, lai tas to tālāk nodotu man. Toreiz, kad tas «nenostrādāja», jūrnieki, kas arī dzīvoja kopmītnēs, mani pa logu ar segu vienkārši uzvilka augšā (smejas). Tādi ir mani un Māras mazie grēki. Agrā bērnībā mēs nešmaucāmies, bet vēlāk tā bija dzīves nepieciešamība. Man bija jāstrādā par mums abām ar Māriņu, lai gan šis darbs bija liels kompromiss pašai ar sevi. Nepatika aizmirsās tikai algas dienā, jo, kad saņēmu naudiņu, bija vismaz viens arguments, kāpēc to visu daru. Kad studijas beidzām, drīz vien ieraudzīju sludinājumu un atsaucos konkursam televīzijā.
Izturēju konkursu un kļuvu par raidījuma „LNT brokastis” vadītāju. Man tobrīd bija jau 23 gadi, bet es vēl biju tik naiva! Tāds izteikts tīrradnis. Vienu brīdi šķita, ka līdz ar nokļūšanu televīzijā esmu pilnīgi sevī pazaudējusies. Bet tajā pašā laikā darbs mani ļoti interesēja. Ātri sapratu, ka tā nav nekāda pagorīšanās kameras priekšā, bet smagi strādāt biju jau pieradusi.
Tobrīd pirmoreiz sastapos ar intrigām, un tas man bija kas pilnīgi jauns. Bet es joprojām netieku ar to galā, nespēju atbildēt cilvēkam, kad jūtu, ka tiek kaut kas nelāgs virpināts. Tikai tagad esmu pieņēmusi, ka tā dzīvē notiek.
Nē! Manī ir ārkārtīgi izteikta spīts. Tā nav agresīva un ļoti redzama, jo lēmumus bieži pieņemu klusībā. Tik pēc kāda laika apkārtējie uzzina, ko esmu izlēmusi. Man šķiet, nav vērts sadrumstalot savu ideju un apņēmību, stāstot par to citiem. Jo tiklīdz sāc dalīties, novirzies no mērķa. Sāc uzklausīt dažādus viedokļus, kas ir lieki, jo lēmums tāpat vienmēr ir jāpieņem pašai. Tāpēc, ja ko esmu nolēmusi, spītīgi cenšos to īstenot.
Zini, man šķiet, ka katram no mums ir sava vieta. Man arī bijuši dažādi sapņi, kas nav piepildījušies. Piemēram, savulaik vēlējos būt aktrise. Pat stājos augstskolā, divas kārtas izturēju, bet trešajā izkritu. Sirds tobrīd ļoti sāpēja, bet pašlaik, atskatoties uz to visu, redzu, cik tas bija labi! No manis būtu sanākusi viduvēja aktrise, jo apzinos – es spēju būt tikai es pati.
To, kas ir pa īstam tavs, neviens nevar atņemt. Šo domu cenšos visu laiku paturēt prātā. Bet to jau saproti tikai tad, kad ieraugi, ka pazaudē tikai to, kas tev nav paredzēts.
Kādi tavas dzīves zaudējumi vēl kļuvuši par ieguvumu?
Kad zaudēju darbu LNT, jo beidza pastāvēt raidījums, jutos ļoti slikti, bet pēc mēneša sekoja lielisks piedāvājums strādāt TV 3 projektā „Hakizaka”. Tas bija pilnīgi traks projekts, dienā mums bija sešas tiešraides no kafejnīcas „Kaļķu vārti”. Darbā pavadījām no sešiem rītā līdz deviņiem vakarā, bijām kā liela ģimene. Tas ir viens no skaistākajiem un radošākajiem posmiem manā dzīvē, bijām brīvi visās savās izpausmēs. Domāju, ka pašlaik nevienā televīzijā nekas tik «vājprātīgs» nevarētu notikt.
Protams, šo laiku skaudri izjuta mūsu tuvinieki, man ir jālūdz piedošana savam bērnam, jo toreiz biju ārkārtīgi maz ar viņu kopā. Pārsvarā par Rūdolfu rūpējās viņa tētis.
Noteikti nevarētu dzīvot tikai mājās un auklēt bērnu. Turklāt tas, ka būtu visu laiku ar bērnu, jau negarantētu, ka šādi piepildītu viņa dzīvi. Ja pavisam godīgi, noteikti nebūtu mīļā, labā mamma, jo, dzīvojot mājās, nebūtu harmonijā pati ar sevi. Visdrīzāk īgni gatavotu pusdienas, ar viegli nelaimīgu seju kaut kā nokontrolētu mācības, izmazgātu veļu un piepucētu māju. Bet kuram no tā būtu labi? Pašlaik brīvdienās pagatavoju pusdienas, un mans dēls sajūsmā saka: «Mums ir tāds galds kā filmās!» Jā, tas notiek reizi mēnesī, toties tad to daru ar lielu prieku. Man vispār liels prieks, ka brīvos brīžos mans bērns vēlas būt kopā ar mani. Tas man nozīmē ļoti daudz. Viņš taču ir jau gandrīz pusaudzis!
Noteikti esmu kļuvusi krietni ciniskāka. Pašlaik mani grūtāk ievainot. Agrā jaunībā caur sevi visu laidu kaut kā ļoti dziļi, sevī ilgi pārdomāju katru situāciju. Pašlaik esmu krietni vieglprātīgāka un atvērtāka pret dzīvi un pasauli. Man vispār ļoti gribas iemācīties dzīvot viegli. Apzināti sevī esmu mēģinājusi lauzt latvisko smagnējību, smeldzīgumu, nostalģiju. Un vienmēr cenšos par sevi pasmieties, kad man atkal sevis, citu un pasaules kļūst žēl (smejas)!
Pirms pieciem gadiem zaudēju ļoti tuvu cilvēku un tad dziļi apzinājos, ka patiesībā pasaulē ir ļoti maz iemeslu, par kuriem patiešām vērts uztraukties un pārdzīvot. Pārējie ir tikai nepatīkami mirkļi, kas vienkārši jāpārdzīvo. Kad aiziet tuvs cilvēks, viss «saliekas» pa plauktiņiem, tieši tad tu pa īstam apstājies un pārdomā dzīvi. Tāpat kā brīžos, kad mans dēls saka: «Tu, mamma, esi īstais cilvēks, kam varu uzticēties!» Tie ir mani īpašie mirkļi, kad dzīves ritms pierimst.
Bet tev pašai ir nepieciešami cilvēki, ar kuriem ik pa laikam no sirds izrunāties?
Redzi, man taču visu mūžu blakus bijusi māsa, ar kuru esam ļoti tuvas.
Kādā dzīves posmā izrunāšanās man bija svarīga, bet pašlaik tā vairs nav. Esmu sapratusi, ka tikai katrs pats var sev palīdzēt. Ja ir ļoti smagi, runāšana nepalīdz. Es vispār neesmu pļāpa, savos pārdzīvojumos ar citiem nedalos. Man negribas otram uzkraut savas problēmas. Ar laiku tāpat viss nokārtojas un «saliekas» pa plauktiņiem. Kad ir ļoti slikti, eju gar jūras malu vai pa mežu un dziļi elpoju. Cik dziļas ieelpas, tikpat dziļas izelpas. Tā ir mana pašterapija.
Nedomāju, ka otram viss jāstāsta. Savā dziļākajā būtībā katrs no mums ir viens. Un ir jautājumi, ar ko katram jātiek galā pašam. Pretējā gadījumā tu tikai apgrūtini otru.
Nedomāju, ka vīrietim ar visu jātiek galā, nebūt nē. Viņš drīkst raudāt un drīkst justies slikti. Taču man ir ļoti svarīgi, lai viņš būtu pašpārliecināts. Ja vīrietim ir nopietni kompleksi, viņš sāk visā iesaistīt sievieti un meklēt vainīgos. Tas man neder.
Bet attiecībās kopumā jau vēlos to pašu, ko citas sievietes – lai mani mīl. Bet citādi esmu pārstājusi no otra ko ļoti gaidīt. Jo tad, kā likums, tu to nesaņem. Bet tas nevienam nav viegli – katram ir savi priekšstati, kā ir jābūt, un, tiklīdz otrs tā nerīkojas, šķiet – viņš nemīl! Bet, ja tu gaidi ko konkrētu, tu palaid garām citus burvīgus mirkļus. Turklāt, ja cilvēks visu laiku no otra kaut ko gaida un nesagaida, viņš kļūst nelaimīgs. Tāpēc pašlaik dzīvoju pēc principa: rosies un dzīvo pats! Un tad notiek kaut kas jauks, ko neesmu gaidījusi, un tas ir feini. Zini, kas ir forši? Ka tu man nejautā, vai esmu laimīga. Jo nav taču šeit, uz zemes, tādas pilnīgas laimes, tie ir kaut kādi mirkļi, kurus izbaudi.
Tu netici stāstam par ābola divām pusītēm, kas attiecībās kļūst par vienu veselu?
Tas ir ārkārtīgi skaists stāsts, bet tomēr vairāk pasaka, ne reālā dzīve. Bet es, protams, priecājos par tiem, kuri man, iespējams, nepiekrīt.
To atzīt nozīmē atvadīties arī no ilūzijām, ar kādām visas esam uzaugušas...
Jā, tā ir, mēs visas esam augušas ar pasakām par princesēm un pelnrušķītēm. Un automātiski gaidām to princi baltā zirgā. Bet tā ir tik liela aplamība! Pelnrušķīte berž un strādā, un domā, ka nu viņa būs nopelnījusi savu laimi. Patiesībā šādas pasakas kropļo meiteņu priekšstatus par jēdzīgām attiecībām. Jo viņām iedveš, ka labas attiecības jānopelna, nevis, ka viņas ir foršas un viņas var mīlēt tāpat vien. Un tad tik daudzām šķiet – ja iešu vingrot, labi izskatīšos, vīrietis mani mīlēs. Bet ne jau par to viņš tevi mīlēs! Tev tas jādara sevis dēļ! Ja tu to negribi darīt sevis dēļ, nevajag darīt vispār.
Pati uz šādiem grābekļiem arī esi kāpusi?
Protams, ka esmu kāpusi, gaidījusi un cerējusi uz savu princi baltā zirgā.
Tu esi šķīrusies, šī pieredze tev arī ko iemācījusi?
Noteikti. Mēs apprecējāmies ļoti jauni, un vēlāk šīs attiecības, protams, likušas daudz pārdomāt. Vispār jau tikai zaudējumi mums kaut ko iemāca. Taču šāda pieredze liek saprast, ka attiecības nav visa dzīve. Tik daudzas no mums agrā jaunībā domā, ka tad, kad būs īstais vīrietis, būs arī īstā dzīve un laime. Taču tā nav atkarīga no otra cilvēka! Nebūs tā – ja tev būs foršs vīrs, tad pilnīgi viss būs baigi labi. Tā nenotiek. Bet es jau pati to tikai salīdzinoši nesen sapratu. Tev pašai jāmeklē iespējas būt laimīgai. Tavu dzīvi taču neviens cits nedzīvos.
Kā tev šķiet, esi satikusi savu īsto cilvēku?
Zini, es ļoti negribu par to runāt, tas ir pārāk privāti. Man ir attiecības, bet tās ir tikai manas, negribu ar to dalīties.
Bet ir kāds pāris, uz kuriem skaties un domā: es arī tā gribētu!
Jā, zinu vienu lielisku pāri, kas nodzīvojuši kopā ārkārtīgi ilgu laiku, viņiem ir pieci bērni, un viņu mājās visu laiku skan smiekli. Viņi nemitīgi viens otru pavelk uz zoba. Man šķiet, ja cilvēki prot jokot, dzīvi vieglāk nodzīvot. Patiesībā jau otrs cilvēks tādēļ arī nepieciešams. Negribu dzīvot ar kādu kopā gadiem ilgi, acis pārgriezusi, sakostiem zobiem, lai tikai vēlāk varētu teikt, ka to izdarījām – nodzīvojām kopā 40 gadus! Nē, gribu dzīvi nodzīvot viegli. Nevēlos sevi visu laiku strostēt, ka man tas neizdevās. Mēs neesam sabiedrības kanonu un pieņēmumu ķīlnieki. Man dzīvē iznācis citādi, un tas nav ne labāk, ne sliktāk. Katrs no mums dzīvo savu dzīvi un izdara savas izvēles.
