Resna, nevis aptaukojusies! Lielizmēra revolūcija

­

Nu, manas mīļās, ja pat šķirba priekšzobos kļuvusi par Amerikas „kūlāko trendu” (tomēr valsts, kas apsēsta ar pareizo skaistumu), tad sievišķīgu formu (dažkārt pat necerēti sievišķīgu) renesanse iepretim tam ir mēģinājums kādu mūsdienās pārsteigt ar bikšu valkāšanu (kas savukārt bija sociāls šoks vēl pirms gadiem 70). Šis salīdzinājums gan var izrādīties mazliet pārsteidzīgs, ja skatāmies piemēros.

Holivudas karstākā seriāla „Mad Man” (ko atļaujas neskatīties tikai tādi īpatņi kā Miuči Prada) viena no trim galvenajām varonēm Kristīna Hendriksa ir nevis, kā pieklātos, „size zero” (nulles izmērs – angļu val.), bet vismaz „size 12” (Eiropas skalā 40. izmērs). Un tas ir ne tikai ievērības cienīgs fakts, bet jau revolūcija. RE-VO-LŪ-CI-JA. Lielizmēra revolūcija.

Vai tas ir kāds īpašs zvaigžņu stāvoklis? Varbūt prasts PR (sabiedriskās attiecības – angļu val.) gājiens? Un vai tas uz ilgu laiku, vai tik līdz nākamajam gadam?

Viduklis tievāks par galvu

Pa īstam viļņošanās aizsākās pērn, kad nobadinātās modeles ģība gandrīz vai turpat – uz mēles. Aktīvisti mēģināja pierunāt modes grandus parakstīt petīcijas, kur viņi atteiktos izmantot neveselīgi tievas modeles. Glancētajiem žurnāliem tieši šī paša iemesla dēļ bruka virsū visi, tostarp paši glancētie žurnāli. Kaut kur stūros sarosījās radikāles un radikāļi, kam bija apnicis būt izsmietiem, ignorētiem vai eifēmistiski nodēvētiem par pilnslaidiem, un dzima resno tiesību aizstāvji, kas sevi dēvē vienkārši par resniem un nekaunas no tā.

Tikai revolūcijas priekšvakarā īstu sensāciju var izraisīt maza, 194. lappusē nobāzta, rakstu ilustrējoša, sēdošas kailas meitenes bilde ar acīmredzamu krunku uz vēdera (vienkāršvalodā to sauc par riepu). Lizas Milleres seja fotogrāfijā skaidri pauda nostāju – man vienalga, jo es tāpat esmu skaista un laimīga.

­

Ar piepūli vien iespējams noticēt, ka šī blondā Kalifornijas skaistule ar apskaužamajām 40. – 42. izmēra formām reiz bijusi par resnu pat tādiem lielo izmēru zīmoliem kā „Marina Rinaldi” vai „Elena Miro”. Ja viņi priekšroku dod 38. vai pat 36. izmēram, tad jādomā, ka kaut kas tiešām nav kārtībā šajā pasaulē. Ja bilde tiek tik ļoti uzlabota, ka galu galā modeles galva ir resnāka par vidukli, arī kaut kas ļoti, ļoti nav kārtībā ar šo pasauli.

Tā nu bija pienācis brīdis, kad apakšas negribēja dzīvot pa vecam, savukārt augšas vairs nevarēja.

Pavasara (2011.) modes nedēļas šovos Ņujorkā, Londonā, bet jo īpaši Parīzē ik pa brīdim bija skatāmas novirzes no 32.—34. izmēra normas. Kā šajā laikā ietvīteroja lielizmēru modele Kristela Rena: „Pret mani šeit (Parīzes modes nedēļā) attiecas kā pret ikvienu citu meiteni. Mans izmērs nevienu neinteresē. Es dodos uz kastingiem tāpat kā normāla modele.”

Modes „enfant terrible” Žans Pols Gotjē atklāja un noslēdza savu skati ar ļoti formīgo rokzvaigzni Besu Dito, turklāt ietērptu ne jau kaut kādā miesu slēpjošā maisā, bet gan korsetē ar kruzuļiem – buzuļiem, minisvārkos un tīkliņzeķēs.

Esmu resna, nevis aptaukojusies

Viņas tautiete Vendija Šankere pēc pēdējā teikuma būtu man iebelzusi dunku. Slavenā taukaktīviste, kuras svars robežojas ar skaitli 100, uzstāj, lai viņu sauc par resnu, turklāt ar lielo burtu. Un nevis par pilnslaidu, formīgu, apaļīgu, aptaukojušos vai korpulentu. Slavena Vendija kļuva, uzrakstot grāmatu „Resnas meitenes ceļvedis dzīvei”.

„Es neesmu lesbiete. Bet cilvēki domā – ja jau reiz esi resna, tad tev jābūt lesbietei,” viņa raksta savā blogā. „Mana teorija ir, ka lielākā daļa ļaužu jūtas apjukuši, ja resna sieviete nemēģina nomest svaru. Ja es esmu resna, es neveicu savu evolucionāro pienākumu, kas nozīmē pataisīt sevi par tik pievilcīgu, lai vīriešiem gribētos seksu ar mani.

Esot resna, es aizvainoju vīrišķa ego. Tas padara pārošanos sarežģītu. Esmu satikusi resnus večus, kam pietika nekaunības man pārnest manu resnumu. Tad kā gan es varētu vēlēties būt resna? Man noteikti jābūt lesbietei.”  

Tikmēr vispārējo pašapziņas pieaugumu resno vidū veikli izmanto tā pati industrija, kas reiz viņus dzina izmisumā bezformīgu tuniku, klamzīgu džemperu un maisveidīgu bikšu izskatā. Arvien vairāk modes namu, kas līdz šim konsekventi pazina vien mērus labākajā gadījumā līdz 40. izmēram, sāk piedāvāt lielizmēra kolekcijas.

Un pareizi dara, jo jau pieminētās Besas Dito kolekcijai ir milzīga piekrišana. Un tur nav ne smakas no nenosakāma izskata drēbēm. Puķoti legingi, sirsniņoti balonsvārki vai tumši zila samta īskleita (sk. „evans.co.uk”) ir tikai pāris piemēru, kas nekādā veidā neliecina par vēlmi būt zemākai par zāli.

ASV prezidenta sievas Mišelas Obamas un britu premjera sievas Samantas Kameronas favorītdizainers Erdems Moralioglu, kas nebaidās savas puķainās, „katras sievietes sapnis” kleitas šūt līdz 42. izmēram, īsti nespēj izskaidrot, kāpēc tikai 36. izmēra sievietēm tiek dota iespēja pirkt smalkas dizaineru drēbes. „Un kas ir tās sievietes, kas pērk šādu apģērbu? Ja tu pērc kleitu 4000 mārciņu (aptuveni Ls 4000) vērtībā, ir liela varbūtība, ka tu neesi astoņpadsmitgadīga meitene ar 32. izmēru.”

Nost ar garlaicību

Šīs vēsmas kļūs par ikdienu? Kādas žurnāla redaktores vārdiem izsakoties, tā vietā, lai celtu jezgu par vienas formīgas modeles parādīšanos vienā modes šovā, daudz labprātāk mēs redzētu 38. izmēra modeles 34. izmēra vietā. Tievajiem dzīve vēl joprojām būs saldāka, tik iespējams, tievuma diapazons oficiāli tiks paplašināts līdz 42. izmēram. Ka uz palikšanu, tas gan skaidrs.

Pat mode nogurusi no publiskās vienveidības, kur visas tik vienādi tievas, ka jau šķiet kā vienolas dvīnes. Mēs ne par to, ka aizliegt tievās, un ne par to, ka resnās būtu labāki cilvēki. Reālajā dzīvē esam tik dažādas, kur slēpjas arī skaistums, un tieši šo dažādību gribam redzēt žurnālos, modes skatēs, TV un reklāmās.

Jolanta Sēnele / Foto: Bulls Press

­­