Kāzu datums vienmēr paliks prātā. Viņi apprecējās Valentīndienā

Vecumdienās kāzu dienu nepiemirsīsim

„Neatkarīgās Rīta Avīzes” galvenajai redaktorei Anitai Daukštei (38) un pārtikas uzņēmuma ražošanas vadītājam Ivo Daukštam (39) šķitis loģiski precēties dienā, kad tūkstošiem cilvēku viens otram atzīstas mīlestībā.

Laulības stāžs:

13 gadi

Ģimenē aug: meita Beāte (11)

Ar vīru iepazināmies 1996.gada nogalē – precīzāk, mūs iepazīstināja. Mana tante, kas strādāja kopā ar Ivo, ir ļoti dzīvesgudrs cilvēks. Viņa bija izdomājusi, ka mēs būtu lielisks pāris un it kā nejauši atveda mani uz savu darbavietu (kur strādāja arī Ivo) un iepazīstināja.

Mēs ilgi vēlāk spriedām, vai tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Ivo saka, ka „jā”. Es domāju, ka jūtu ķīmija radās uzreiz – banāli skan, bet sajūta, ka esam pazīstami jau ilgus gadus, bija abiem.

Bildinājums izskanēja 1997.gada vasaras sākumā, bet kaut kā tobrīd nominstinājāmies. Sākotnēji kāzas bija paredzētas tā paša gada oktobrī, taču dažādu iemeslu dēļ tās tika atliktas.

Domājot, kurā datumā tad precēties, šķita gluži dabiski – nu, kāpēc gan ne Valentīna dienā. Vismaz vecumdienās nepiemirsīsim, kurā datumā bija kāzas (smejas).

1998. gada 14. februārī, mūsu kāzu dienā, sniga sniegs – lielām, baltām pārslām, kā ar līgavas plīvuru apsedzot zemi. Tieši tādas pašas sniega pārslas sniga mūsu pirmajā randiņā – varbūt tāpēc man pret kāzām ziemā nav nekādu iebildumu.

Arī paši Valentīndienas svētki man nešķiet ne stulbi, ne salkani. Vēlreiz pateikt savam mīļotajam, ka tu viņu mīli – es domāju, ka tas ir lieliski. Un, ja to Valentīna dienā pasaka vēl daudzi miljonu iemīlējušos – kas gan var būt jaukāk.

Kāzu jubilejas gan vienmēr esam svinējuši mājās – mums nepatīk skaļi un publiski mīlestības apliecinājumi. Līdz ar to Valentīndiena ir tikai fons kāzu jubilejas svinībām. Taču dāvaniņas vienmēr sagādājam. Oriģinālāko un mīļāko dāvanu mēs uzdāvinājām viens otram pagājušajos svētkos – mūsu mājā ieradās šicū sugas sunītis Frederiks. Tagad viņš ir kļuvis par mūsu "dēliņu", reizēm pat izraisot meitas Beātes vieglu greizsirdību.

Valentīndienas sekas jūtam joprojām!

Mārketinga speciāliste Zinta Kuzma (39) un autotransporta speciālists Māris Kuzma (38) par tādu Valentīndienu neko īsti nezināja. Tā ir likteņa ironija, ka kāzas notika šajā datumā.

Laulības stāžs:

13 gadi.

Bērni: Kārlis (12) un Ernests (9)

Ar Māri iepazināmies pavisam nejauši. Mana kolēģe organizēja biļetes uz izrādi „Parīzes Dievmātes katedrāle” – divas dabūju es, bet pārējās – kolēģes draugu kompānija, ar ko viņai ir ciešas attiecības kopš studiju gadiem.

Mārim, kurš arī bija šīs kompānijas neatņemama sastāvdaļa, nesen bija veselības problēmas, līdz ar to biļešu pirkšanas laikā viņš bija piemirsts, lai gan izrādi vēlējās redzēt.

Man savukārt tobrīd atkrita līdznācējs uz izrādi. Un tā pirmoreiz mēs satikāmies izrādē. Ja godīgi, kad ieraudzīju Māri, pirmā doma prātā bija: „Tas nav mans tips!” Bet nāca nākamais pasākums, es atkal pievienojos kolēģes draugu bariņam, un tā mēs ar Māri iedraudzējāmies. Tīri cilvēciski atradām daudz kopīga. Laikam jau arī viņu organizētie pasākumi palīdzēja starp mums uzturēt interesi.

Iepazināmies pavasarī un jau vasaras vidū sākām kopīgi īrēt dzīvokli. Un tad nolēmām precēties. Dzimtsarakstu nodaļā pirmais brīvais datums bija 14. februāris.

Par Valentīndienu tobrīd neko īpašu pat dzirdējuši nebijām. Toties sekas jūtam joprojām (smejas)! Cilvēki, izdzirdot, kurā datumā esam precējušies, smejoties (tas gan nekad nav domāts ļauni) dažkārt saka: „Cik tas ir banāli apprecēties Valentīndienā!” Savukārt citi gluži otrādi jūsmo, cik tas ir romantiski. Vienaldzīgo nav.

Vēl viens aspekts, ar ko jārēķinās  - lai nosvinētu kāzu jubileju, jāpieņem, ka visas romantiskās vietiņas būs jau aizņemtas. Tāpēc rezervējam kādu viesu namu vai nu pirms, vai pēc 14. februāra un nosvinam to divatā bez lieka trokšņa un cilvēku masām. Jo datumam taču lielas nozīmes nav, galvenais, ka atrodam laiku viens otram!

Skaļi, skaļi svinam šo dienu! 

„Pet Center” mārketinga daļas vadītāju Kristīni Čeveri (31) vīrs, restorānu līdzīpašnieks Viktors Čevers (43), noskatīja kafejnīcā. Tik liktenīga kā nejaušā iepazīšanās ir arī izvēlētais kāzu datums – nu Valentīndienu svin pāra radi un draugi.

Laulību stāžs:

2 gadi.

Iepazināmies 1999. gadā. Sēdēju ar draudzeni kafejnīcā un, kad devāmies laukā, izrādījās, ka mana mašīna nav izkustināma. Citi auto bija piebraukuši tik tuvu, ka izbraukt bija neiespējami.

Vēlāk izrādījās, mans nākamais vīrs kafejnīcā bija mani nolūkojis un lūdzis saviem draugiem manu auto nobloķēt, lai viņš varētu uzsākt sarunu un mani labāk apskatīt un novērtēt (smejas).

Viņš man nudien nepatika! Šķita pārāk pieaudzis un pavisam nesimpātisks. Savu telefona numuru viņam neiedevu. Toties mana draudzene apmainījās ar Viktoru numuriem.

Kamēr draudzeni vedu mājās, Viktors viņai zvanīja un lūdza nodot, ka viņš mani uzaicina uz restorānu. Ja godīgi, uzstājīgā interese man bija patīkama, un es, atmetusi lepnumu, piekritu. Tā sākās mūsu ilggadējais romāns. No tikšanās dienas līdz kāzām pagāja deviņi gadi. Šai laikā bija gan strīdi, gan šķiršanās, taču neviena no tām nebeidzās ar vārdiem – tas ir uz visiem laikiem! Pašlaik, atskatoties, šķiet, ka vienmēr esmu zinājusi, lai cik reizes mēs arī nešķirtos, beigu beigās mēs apprecēsimies.

2009. gada janvārī Viktors mani uzaicināja uz Marrākešu. Gājām staigāt pa kalnu ciemiem un tur ieraudzījām kafejnīcu. Sēdējām, dzērām kafiju un Viktors sacīja: "Nāksi pie manis par sievu?".

Atgriezušies Rīgā, nākamajā dienā gājām uz dzimtsarakstu nodaļu. Tā kā apprecēties bija iespējams ne ātrāk kā pēc mēneša, var teikt, ka datums izvēlējās mūs, jo tas iekrita tieši 14. februārī. Joprojām skaļi šo dienu svinam, visi draugi vienmēr ir kopā ar mums. Tie, kas agrāk Valentīndienu neatzīmēja, kopš mūsu kāzām to svin no visas sirds, jo nu svētki asociējas ar mūsu abu mīlestību.

Ieva Konstante / Foto: Aigars Hibneris, Rojs Maizītis