Ko tagad dara bijušās skaistumkaralienes. 2. sērija
Kopš slavenākā Mis konkursa 1988. gadā un Sintijas Jenertes triumfa aiztecējis daudz ūdeņu. Un bijuši vēl pāris desmiti skaistumkaralieņu un skaistumkaraļu. Turpinām pētīt, kur palikuši sava laika skaistākie ļaudis.
Sigita Pudāne, 36
(Toreiz Sigita Rude)
Skaistumkonkurss manā dzīvē bija jauks un vienlaikus neprātīgs laiks. Lai gan tagad ar laika distanci drīzāk varētu pat teikt – cik labi, ka tas ir noticis! Jo tas bija kā mesties nezināmajā, pārvarēt nedrošību un savas bailes.
Lielākās pamudinātājas bija draudzenes, kuras vienā laidā skandēja: „Tev arī vajag pamēģināt!” Tolaik jau šiem konkursiem bija cits skanējums, atceros, kā pati tos skatījos un domāju – cik tās meitenes smukas, graciozas! Braucu uz Rīgu ar domu, ka aiziešu tikai paskatīties. Uz pirmo kārtu bija milzīga rinda, un pamanīju, ka tajā sastājušās visvisādas meitenes. Kāpēc nepamēģināt arī man? Sagatavošanās laiks konkursam bija īss – kāds mēnesis. Inta Fogele atrada vietu, kur man Rīgā mitināties. Bet brīvdienās vienalga braucu uz mājām. Patiesībā ļoti negribējās pēc tam braukt atpakaļ, jau ieraugot Rīgas torņus, varēju izplūst asarās.
Titulus sāka saukt ar Mis Foto. Brīdī, kad to saņēmu, biju tik priecīga, jo klusībā domāju, ka šis tituls būtu visforšākais. Vai arī – skatītāju simpātiju. Kad saņēmu abus, šķita – laime pilnīga, neko vairs nevajag. Kad nonāca līdz Mis Latvijai, tad gan biju samulsusi. To, kas notika tālāk, atceros kā pa miglu. Pēc konkursa naktī braucu mājās uz Liepāju, aizmigt nevarēju, domāju, kā tas būs – visi tagad mani pazīs. Un kāda vispār būs mana dzīve (smejas).
tikko kā no vidusskolas sola. Biju aizrāvusies ar estrādes dejām.
Dzīve pēc konkursa. Jau pēc gada no Liepājas pārvācos uz Rīgu, sāku strādāt reklāmas kompānijā un vēl pēc gada iestājos ekonomistos. Ar domu, ka grāmatvedības un ekonomikas zināšanas noderēs vienmēr.
Pa starpu Inta (Fogele – aut. piezīme) mani vēl aizsūtīja uz „Mis World” konkursu Dienvidāfrikā. Ar tērpiem, ko man modelēja Inga un Valdis Lāči, toreiz guvu lielu atzinību pat no savām konkurentēm. Vēl pabiju mazāka mēroga konkursos Lasvegasā un Vācijā. Uz tiem bija jābrauc vienai, tas arī rūdīja. Bet braucu labprāt, jo tā bija lieliska iespēja paceļot.
Trīs gadus pēc konkursa apprecējos. Tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena, vīram bija diezgan ilgi jāiekaro mana uzmanība. Kad pastāstīju, kādu sievieti viņš noskatījis, vīrs par manu titulu jutās diezgan lepns (smejas). Mūsu ģimenē aug divi bērni –Elizabete (..) un … (..). Vakar vēl izcilāju savu arhīvu – avīzes un fotogrāfijas, un puika noteica: „Tad jau mēs esam slavenību bērni!” Pati skatos, un šķiet – ārprāts, bērns taču vēl. Nu meitenīte! (Smejas.)
Pašlaik darbojos personāla attīstības un apmācības uzņēmumā „K.Port”. Mācos par kouču. Esmu aizrāvusies ar jogu, meditāciju.
Kur kronis? Kā toreiz avīzēs rakstīja – kad man uzlika kroni galvā, ne reizi tas nenoslīdēja ne uz vienu pusi, acīmredzot pareizo valkātāju atradis. Nav man tas goda vietā uz plaukta. Glabāju to pie piemiņas lietām, ieliktu auduma maisiņā.
Noteikti! Nezinu, vai gluži tāpēc atbraucu uz Rīgu, bet draudzeni gan esmu ieguvusi. Pēc konkursa man uzdāvināja ceļojumu uz Dāniju, kurā iepazinos ar meiteni Zani Liepiņu. Tagad viņa ir viena no manām tuvākajām draudzenēm.
Vēl pazīst? Mēdz teikt – es jūs kaut kur esmu redzējusi. Bet nevar saprast, kur. Neeju taču ar izstieptu lentu pa priekšu – es, mis Latvija.
Varbūt agrā jaunībā gribas skaisti izskatīties un visiem patikt, bet ar gadiem saproti, ka svarīgākā ir iekšējā būtība. Tas mirdzums un gaišums, ka apkārtējiem ir viegli ar tevi kontaktēt.
Mis Latvija 2001
Baiba Švarca - Štāla, 28
Uz to mani pamudināja frizieris. Viņš jau pirms tam bija strādājis ar konkursa meitenēm Ogrē un ieminējās, ka arī man vajadzētu pamēģināt. Protams, ja izvēlies piedalīties skaistumkonkursā, tu jau nedomā par sevi, ka esi neglīta un nekāda. Bet nekad neesmu bijusi arī tik pašpārliecināta, lai domātu – tagad aiziešu uz konkursu un kronis būs mans. Vienkārši gribējās pamēģināt, jo kam tad vēl jaunība dota. Konkurss noteikti iedeva zināmu pašapziņas porciju un arī pieredzi. Togad konkurss notika Maltā, vecāki pat bija nopirkuši biļetes un kopā ar brāli brauca turēt par mani īkšķi.
Tolaik biju iestājusies Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā, 1. kursā studēju uzņēmējdarbības organizāciju un vadību. Man tikko bija palikuši 19.
Pabeidzu maģistrantūru, pirms trim gadiem apprecējos (Baibas vīrs ir hokejists Juris Štāls – aut. piezīme). Pagaidām esam divi vien. Ar vīru mācījāmies vienā klasē un nebijām tikušies kopš astotās klases. Ne viņam skolas laikā bija kādas īpašas simpātijas pret mani, ne man pret viņu. Kad parādījās „draugiem.lv”, viņš mani tur sameklēja, un mēs sākām sarakstīties. Tobrīd Juris jau spēlēja Amerikā. Pēc kāda mēneša viņš brauca uz mājām, jo bija olimpiskās atlases turnīrs un mēs sarunājām satikties.
Tagad strādāju diezgan lielā un nopietnā uzņēmumā, kas saistīts ar naftas produktu pārkraušanu. Varētu pat teikt – esmu palikusi savā profesijā, jo tai ir diezgan plašs pielietojums.
Kur kronis? Kad mani kronēja par Mis Latviju, tas bija salodēts un stipri vien uzfrišināts, jo bija jau diezgan daudzām meitenēm galvā pirms manis. Kroni uz mājām pat nedrīkstēju ņemt. Kā atlidojām no Maltas, tā to paņēma glabāšanā „Mis Latvija” birojs. Atceros vien to, ka bija tāds pasmags.
Ja godīgi, nekad neesmu centušies šo faktu manā dzīvē afišēt vai kaut kā izmantot. Pirmos gadus pēc konkursa šķita – man taču kā „Mis Latvijai” vienmēr jāizskatās labi, nedrīkstu izspūrusi iziet no mājas. Ja nu kāds pazīst? Bet tādā ziņā vienmēr esmu bijusi sieviete, kurai patīk par sevi rūpēties. Man nekad tas nav bijis apgrūtinājums.
Vēl pazīst? Arī sākumā mani gluži uz ielas neviens klāt nenāca un autogrāfus neprasīja (smejas). Droši vien cilvēki Ogrē vēl atceras, taču bija tik sen, pirms desmit gadiem. Darbavietās arī neesmu neko stāstījusi, bet cilvēki jau agrāk vai vēlāk kaut kā uzzina. Es tik pasmaidu, ko citu?!
Man skaisti cilvēki šķiet tie, kam ir iekšējs starojums. To jau uzreiz redzi. Bieži vien tie ir cilvēki nevis ar skaistām sejām vai skaistiem matiem, bet interesanti ar ko pavisam citu.
