Ko tagad dara bijušās skaistumkaralienes. 3. sērija
Kopš slavenākā Mis konkursa 1988. gadā un Sintijas Jenertes triumfa aiztecējis daudz ūdeņu. Un bijuši vēl pāris desmiti skaistumkaralieņu un skaistumkaraļu. Turpinām pētīt, kur palikuši sava laika skaistākie ļaudis.
Uz konkursu aizvilka aiz rokas
Skaistumkonkursi mani, protams, interesēja, bet ne jau tik traki, lai pati ietu un pieteiktos. Piezvanīja draudzene: „Šodien ir atlase.” Viņa burtiski aiz rokas mani aizveda. Laikam tomēr mēs, latvietes, bez citu palīdzības nevaram (smejas). Man bija 21 gads, strādāju par sekretāri un gluži jau nedomāju, ka esmu nesmuka. Skolas laikā arī matemātiskas skolotāja dažkārt mēdza teikt: „Ieva, tev galva kā greznumbumba, jāpiesakās skaistuma konkursā!” (Nepadevās man eksaktās zinības.)
Saņēmu skatītāju simpātiju balvu un biju tik priecīga – es patīku cilvēkiem! Neko vairāk nevajadzēja. Kad aktieris Rolands Zagorskis nosauca manu vārdu „Mis Latvija” kronim, stāvēju kā pārakmeņojusies. Līdz sadzirdēju, ka meitenes blakus čukst: „Ieva, ej! Ieva, ej!” Pēc konkursa – visās avīzēs bildes. Gāju pa ielu, un cilvēki atskatās, pazīst. Trolejbusā sačukstas. Bija diezgan neērti.
Vai vēl atceras? Atceras gan. Šad tad veikalā, šad tad pretimnācēji uz ielas aizdomīgi nopēta. Ir pat bijis, ka nāk klāt un saka: „Kur es esmu jūs redzējusi?” Uzreiz negribas atzīties. Biežāk jau paši, mirkli padomājuši, atminas. Dažkārt sveicina pilnīgi sveši cilvēki.
Savu skaistumkroni dzīvē izmantojusi neesmu. Droši vien tāpēc, ka kautrīga un pieticīga. Nevaru pateikt: „Zināt, kas reiz biju!?” Taču to, ka esmu skaista, gan šad tad apzināti esmu izmantojusi. Kad mācījos universitātē, bija viens tāds priekšmets, man pilnīgi nesaprotams. Tikai, pateicoties savam izskatam, nokārtoju ieskaiti un vēl augstu atzīmi dabūju (smejas). Bet nebiju kursā tāda vienīgā. Reiz arī ceļu policists mani palaida vaļā. Bet tā bija vienīgā reize.
Viesistabā uz plauktiņa. Kādreiz meitai to patīk uzlikt, bet bieži neļauju. Kronis no sudraba, smalks, veidots kā ziedi ar rīta rasas pilieniem. Dažkārt arī pati to uzlieku par prieku ciemiņiem.
divus gadus vēlāk apprecējos. Vīrs, protams, zināja par manu titulu, bet nedomāju, ka tāpēc viņš mani precēja (smejas). Esmu kosmētiķe, bet savā profesijā tikpat kā neesmu strādājusi. Vairāk sanācis dzīvot mājās un audzināt bērnus. Viens pēc otra sadzima trīs dēli (vecākajam – 12) un meita (2). Tagad visi paaugušies, beidzot varu vairāk pievērsties pati savai dzīvei. Tāpēc atsāku mācīties.
Varam jau izlikties, ka ārējam izskatam un skaistumam nav nozīmes, svarīgāks ir personības starojums utt., bet satiekoties tik un tā, pirmkārt, pievēršam uzmanību tam, kā otrs izskatās. Dvēseles dziļumu, pirmo reizi ieraugot cilvēku, jau neredz. Man patīk no rīta piecelties, saveidot matus, uzkrāsoties. Bērni novērtē to, ka labi izskatos. Puikas saka komplimentus, un man ir tik patīkami tos saņemt. Nesaprotu, kāpēc sievietei būtu savs skaistums jāslēpj? Ja izskaties labi, tu arī jūties labi. Man tas tiešām uzlabo garastāvokli.
Dažreiz jau no rītiem padomāju: „Oi, šodien neko negribas.” Bet tad saņemu sevi stingrāk rokās, jo saprotu, ka neķemmēti mati un nevīžīgs apģērbs ir necieņa pret apkārtējiem. Man pirmie mēneši pēc meitas piedzimšanas bija nenormāli nogurdinoši. Viņa dzima ar ķeizargriezienu, es ļoti slikti jutos. Taču arī tad sapratu – vajag sevi piespiest.
Laikam plastikas operācija būtu pēdējā, uz ko parakstītos, bet kāpēc saprāta robežās sievietei neuzlabot savu izskatu, ja ir tādas iespējas? Ne jau gluži botulīnu injicēt, bet ir taču visādas mezoterapijas, lāzeri, biorevitalizācijas... Galu galā – pirms gulētiešanas noņem kosmētiku, uzklāj krēmu, divas reizes nedēļā uzliec masku un uztaisi pīlingu! Tad arī laiks, kad jāsāk domāt par visādām injekcijām, atkāpjas (smejas).
„Mis Latvija 1989”: Ina Šēnberga (39; toreiz – Ina Magone)
Skaistumkonkurss manā dzīvē
Mācījos Liepājas Lietišķās Mākslas vidusskolā un savos 17 gados uz pirmo „Mis Latvija” konkursa atlases kārtu devos, draugu un draudzeņu atbalstīta. Tieši skolasbiedri mudināja braukt uz Rīgu, „iekāpt” televizorā un pasmaidīt. Pati tobrīd sapņoju par izstādēm un aizraujošu mākslinieces dzīvi.
Mani atzīmēja ar „norma”, un ar šo atzīmi tiku cauri visām atlases kārtām. Par to smējos un piktojos vienlaikus – vidusmērs. Vēlāk gan psihologi, kuri mūs konsultēja, teica: „Inai ir visatklātākais, vislabestīgākais un visdzīvespriecīgākais raksturs. Citiem vārdiem, viņas miesa un dvēsele veido vienu ideālu veselu.” Piedalīšanās konkursā bija azartiska aizraušanās, gluži kā sporta spēle. Piedzīvojums. Nebija nekāda godkārīga mērķa (sava „es” reklāma vai vēlme piesaistīt vīriešu uzmanību). Kaut gan vēlāk šāds mērķis radās – ja nu mani pazīst un ievēro mans īstais tētis?
Drošību un ticību saviem spēkiem tas devis noteikti. Pārliecību, ka mēs visas esam karalienes. Ka nav robežu dzīvē tam, ko vēlamies sasniegt. Būt bezbailīgai un drošai un uzņemties atbildību par sevi. Jā, mīļās sievietes, celieties un kronējiet katra pati sevi un nesiet šo kroni ar lepnumu! Protams, saņēmu arī skaistas un lielas dāvanas – mašīnu un iespēju apceļot pasauli. Jutos kā bagātā tēva meita. To visu kā māksliniece droši vien nebūtu varējusi tik ātri atļauties. Pateicoties kronim (jo tiešām daudz kur tiku aizbraukusi), radās interese arī apgūt valodas un vienlaikus atklāt, ka tās man vienkārši padodas.
Visu šo laiku manu titulu un kroni — diadēmu un kaklarotu, ko no sudraba, malahīta un granātiem darināja metālmākslinieks Ainārs Sils (tā abu vērtība tā laika naudā bija kādi 3000 rubļi) un kas joprojām glabājas manas ģimenes dārgumu un atmiņu krātuvītē, nevienam neesmu afišējusi, ne pieminējusi. Ar to vien neko taustāmu un reālu panākt nevar. Smejies vai raudi, bet īri nesamaksāsi, paēdis nebūsi un bērnu neapģērbsi.
Skaistums ir ne tikai trausla un zūdoša vērtība, bet arī, kā teicis Platons – estētiska ideja. Tad kāpēc mums neapturēt šo mirkli, kad skaistums ir tik triumfējošs un ierosinošs? Esmu pārliecināta, ka šis fenomens arī ir viens no iemesliem, kamdēļ vēlamies savu skaistumu apturēt un baudīt katru reizi un katru gadu no jauna.
Ātri un veiksmīgi izgāju pie vīra, tiku ievēlēta par jaunizveidotās „Mis Latvijas aģentūras“ direktori, vispirms kronējot Velgu Bražņevicu, pēc tam – Inesi Šleseri, kas tolaik sagādāja raizes, nevēloties pēc konkursa Amerikā laikus atgriezties Latvijā. Manas precības beidzot bija nesušas augļus – pēc spontānā aborta radītās depresijas varēju laimē nodoties rūpēm par bērnu, kurš šodien jau patstāvīgs un no vecākiem neatkarīgs Eiropas Savienības pilsonis. Aģentūru pārņēma Inta Fogele, es atgriezos Liepājā, kur ar Igo veidojām pilsētas mēroga skaistumkonkursus. Pēc tam gandrīz vienlaikus strādāju BB reklāmas birojā pie Žanetes Auziņas un Ginta Budes, kuri sāka atdzīvināt Latvijas modes dzīvi. Advokātu birojiem tulkoju juridiskos līgumus, pavadīju ārzemju investorus, kad tiem izrādīja Vecrīgas nekustamos īpašumus. Kopš 1999. gada dzīvoju Austrijā. Aizbraucu studēt un paliku. Tagad galvenokārt sava dēla dēļ, lai viņš varētu pabeigt skolu un uzsākt savu dzīves ceļu. Pašreiz darbojos savā „Designed by Ina Magone“ cepuru un modes dizaina internetveikalā „shop.inamagone.com “. Pēdējā laikā visus darba un privātos ceļojumus izmantoju tikai vienam mērķim – atrast ekoloģiski ražotu un apkārtējai videi draudzīgu dziju manām cepurēm. Pērn decembrī Taizemē un Kambodžā uzgāju „miera“ vai veģetāro zīdu. Atšķirībā no parastā te kāpuriņš netiek nogalināts. Zīdu iegūst tikai tad, kad kāpurs jau izgājis visu dzīves ciklu. Diemžēl taizemieši krāsas importē no Vācijas, un tās vairs nav tik ekoloģiski draudzīgas, bet gan ļoti noturīgas.
Cepures vienmēr bijusi mana vājība, tās mājās vedu no katra ceļojumu. Tagad pati par sevi brīnos, kā varēju stundām (gadiem) ilgi meklēt attiecīgo galvassegu veikalos un tirdziņos, nevis veltīt šo laiku tās radīšanai pašas spēkiem. Uz to mani pērnvasar pamudināja brauciens Venēcijā, kur manu pašas tamborēto braukšanai kabrioletā domāto cepuri centās iegūt kāda trausla, bet ļoti enerģiska sieviete. Atklājās – īsta itāliete, kura tūlīt pat vēlējās nodod manu cepurīti ražošanā „Stefanel” veikalu tīkliem.
