Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Laukumā agresīva lauva, dzīvē mulsi kautrīga. Anete Jēkabsone-Žogota 16

Sievietēm
2011. gada 24. maijā 11:35 2011. gada 24. maijā 11:35
Ziņa, ka viena no rezultatīvākajām basketbolistēm Anete Jēkabsone-Žogota šogad nespēlēs Eiropas čempionāta finālturnīrā, patiesi saskumdināja. Izrādās – paņēmusi pauzi, lai jau rudenī atkal būtu pirmā. Bet ārpus spēles Anete kā vienmēr kautrīga, klusa un mulst no komplimentiem.

Šogad nepalīdzēsi Latvijas valstsvienībai. Kāpēc pieņēmi šādu lēmumu?

Teikšu godīgi – es gribēju drusku atpūsties no basketbola. Deviņus gadus strādāju bez pārtraukuma gan vasaras, gan ziemas sezonā.

Sporta zinātāji jau agrāk norādīja, ka tik lielu fizisku slodzi kā tu retā no sportistēm spēj izturēt.

Pirms kāda laika pat nepieļāvu domu, ka man būs šādas problēmas, nejutu, ka man vajadzēs atelpu. Bet... Spēle vairs nedeva to prieku, ko iepriekš, tāpēc arī pagājušā sezona man nebija tā pati veiksmīgākā. Visu izvērtējot, sapratu, ka Latvijas izlasei visdrīzāk es nevarētu palīdzēt par visiem 100%. Šovasar atpūtīšos, savedīšu savu organismu kārtībā, kas gan, protams, nenozīmē, ka neko nedarīšu un tikai ēdīšu (smejas). Tāpat būs jātrenējas, jāgatavojas jaunajai sezonai, kas sāksies septembrī. Domāju, ka tā ir labāka izvēle nekā piedalīšanās čempionātā, kamēr jūtos emocionāli tukša, nekāda.

Tavs pagurums kaut kādā mērā saistīts ar agrāk gūto traumu?

Jā, bet to tikai relatīvi nesen sapratu. Ceļa traumu guvu aizpagājušajā gadā Amerikā. Patiesībā tā nebija ļoti nopietna trauma, jo pats sliktākais, kas var notikt, ir pārraut ceļu saiti. Ar mani tas nenotika. Man nodrupa apmēram pieci milimetri no ceļa skrimšļa. Spēles laikā izdarīju metienu, kaut kā neveikli piezemējos un jutu, ka ar kāju kaut kas nav kārtībā. It kā nebija stipru sāpju, tikai, kāju lokot, locītava krakšķēja. Treneris domāja, ka ātri atgriezīšos laukumā, taču tā nenotika. Tas man bija liels psiholoģisks kritiens. Veselu mēnesi nevarēju sportot – kad atgriezos, bija jāatgūst forma, un tas bija ļoti grūti. Neapzināti baidījos, ka tikai atkal kaut kas nenotiek ar celi, un tas spēlei un pašas kustībām ļoti traucēja. Vienmēr esmu gribējusi būt pirmā, un pēkšņi attapos, ka to nespēju. Tā trauma taču nebija smaga, bet galvā notikušais „vārījās”, it kā nezin kas būtu atgadījies!

Sportiski saka: ar fiziskām sāpēm jāiemācās sadzīvot, tā ir ikdiena.

Tā arī ir, mans treneris savulaik sacīja, ka mums jāmāk spēlēt arī ar traumu. Ar to jāprot sadzīvot, tas ir normāli, ka sportistam kaut kas sāp. Bet man gadiem nekas nebija kaitējis, un pēkšņi, kad tas notika, biju kā apmaldījusies. Tāpēc ceru, ka vasara visu saliks pa plauktiņiem. Es arī tik sen nebiju atpūtusies! Kad lidmašīnai bija jānolaižas un es redzēju Latvijas zemi, nespēju noticēt, ka šeit būšu veselus četrus mēnešus! Kāda laime! Jo parasti mājās esmu bijusi vien divas nedēļas.

Tikpat kā bez atpūtas esi strādājusi deviņus gadus. No kurienes tevī tik daudz spēka?  

Varbūt man tas gēnos. Jo basketbolu ģimenē spēlēja vectētiņš un vecmāmiņa, mamma un tētis, vēlāk arī es un brālis. Man tik šķiet, ka no visiem man ir tas lielākais dzinulis. Tajā pat laikā mēdzu arī sev pārmest, ka neesmu pietiekami daudz ar sevi individuāli strādājusi. Pēdējos gados bija divi treniņi dienā. Kad tie beidzās, gribēju uzreiz iet mājās.

Neesi pārāk paškritiska? Lasīju, ka tu un Diana Taurasi bijāt pirmās sporta zālē un pēdējās, kas no tās izgāja.

Ar viņu kopā man ļoti patika trenēties. Bet trenēties vajadzēja vēl vairāk. Taču uznāca slinkums, un man gribējās iet mājās paēst, pagulēt  vai parunāties ar draugiem.

Anete Jēkabsone-Žogota ar dzīvesbiedru Edgaru „Gada balva sportā 2009” pasniegšanas ceremonijā.

Tik cilvēcīgas vēlmes!

Jā, bet, lai kļūtu par labāko, ir jāstrādā.

Sports pārāk daudz nepieprasa no cilvēka?

Nē, sports man daudz ir mācījis. Pacietību, spēju saprasties ar cilvēkiem – treneriem, komandas biedrenēm. Domāju, sports man vēl daudz ko dos.

Ja vecāki ir sportisti – tā jau nav zināma nolemtība?

Droši vien! Taču mani neviens ar varu nespieda nodarboties ar basketbolu. Kad mans tētis spēlēja Ungārijā, visa ģimene tur dzīvojām, un mēs ar brāli gājām pie viņa pēc treniņiem. Tētis ievēroja, ka man viss ļoti ātri pielec, un tad viņš arī iedomājās, ka no manis varētu sanākt basketboliste. Kad atgriezāmies Latvijā, mani aizsūtīja uz sporta skolu. Basketbols man ļoti patika. Slimojot pārdzīvoju, ka netieku uz treniņiem; pēc turnīriem, kad trenere sacīja, lai nākamajā dienā atpūšamies, es tik un tā gāju uz treniņiem. Cik vien sevi atceros, man vienmēr gribējies būt labākajai un pirmajai. Arī tagad man nepatīk zaudēt ne metienos, ne piespēlēs, pat treniņos man nepatīk zaudēt. Jo, lai arī spēlējam komandā, starp visām meitenēm pastāv konkurence, katrai jācīnās par savu vietu. Bet konkurence man patīk! Un ja blakus ir stipra spēlētāja, tas ir fantastiski, jo tu domā – nu redzēs, kurš kuru...

Tad jau sportā draugu nav!

Spēles laikā noteikti. Nebūs tā: ja tu esi mana draudzene, tad spēlē tevi nevaru apbižot. Tā nedrīkst būt! Pēc treniņa varam aiziet kopā padzert tēju, bet, kamēr spēlējam, nebūs nekādu atlaižu.

Bet tas azarts man raksturīgs arī citos sporta veidos. Piemēram, mums ar vīru patīk spēlēt tenisu. Un draugi brīnās, vai tad mēs nespējam spēlēt atpūšoties?! Mums ir tā – ja spēlējam, tad kārtīgi: kurš kuru uzvarēs!

Sportiste kopā ar brāļa dēliņu Bruno Eiropas čempionātā basketbolā 2009. gada vasarā.
Dzīvē arī ir tāpat?

(Smejas.) Nē, dzīvē ir gluži citādi. Sportā esmu viens cilvēks, bet ārpus tā – pilnīgi atšķirīga. Kā mana trenere teica: „Tava horoskopa zīme atbilst tam, kā laukumā izturies. Laukumā tu esi īsta lauva!” Bet ārpus tā, es esmu kā...

Kā paēdusi lauva?

(Smejas.) Jā, jā! Ārpus sporta esmu mierīga un ļoti vienkārša. Tikai laukumā esmu dusmīga un agresīva, kas vēlas uzvarēt par katru cenu.

Runājot par sportu, nereti dzirdēts, ka īstā cīņa nenotiek laukumā, bet aizkulisēs. Cik lielā mērā tu ar to esi saskārusies?

Pārsvarā treneri un komandas vadība mēģina darīt tā, lai spēlētājas neko neuzzinātu un mūs šie notikumi netraucētu spēlēt. Tā ka īsti par šīm aizkulisēm pat nezinu.

Bet „Spartaka” krusttēvu Šabtaju fon Kalmanoviču taču nošāva!

Pareizi! Tas gan bija liels trieciens komandai. Mums bija ļoti labas attiecības, biju arī braukusi viņa mašīnā, kurā vēlāk viņš tika nošauts. Pret meitenēm viņš bija ļoti devīgs – lutināja mūs, dāvanas deva, vienmēr biznesa klasē lidojām. Ko tu gribi, tas tev būs, tikai labi spēlē! Kad viņu nošāva, Maskavā bija Bejonsī (amerikāņu dziedātāja – aut. piezīme) koncerts. Meitenes uz viņa ofisu bija aizgājušas pēc biļetēm, kad uzzināja: koncerta nebūs, jo prezidents nošauts. Šķita, viss sagriežas kājām gaisā. Nebija skaidrs, kas notiks tālāk arī ar mums, komandu. Tomēr, lai arī kā, bet Eirolīgā uzvarējām. Visām meitenēm uz krekliem bija viņam veltīts uzraksts „For You”. Viņa ģīmetni arī vēlāk meitenes spēles laikā zeķē nēsāja kā talismanu.

Tevī notikušais jaunas pārdomas neradīja?

Tobrīd skaidri apjautu, ka mēs nekad nevaram zināt, kas  var notikt. Kopš tā laika pieķeru sevi baiļojamies par saviem tuvākajiem. Jo dzīve ir skaista, bet vienlaikus nežēlīga. Kalmanovičs taču pat no sievas nepaspēja atvadīties.

Parasti – jo cilvēks pazīstamāks, jo vairāk kādam „uz mēles”. Tevi tas uztrauc?

Oi, nē! Pat, ja par sevi ko sliktu izlasu, no tā neietekmējos. Lai jau runā!

Zvaigžņu slimība tevi nekad nav piemeklējusi?

Nē, vienmēr esmu bijusi tāda kautrīga un klusa. Pirmā esmu gribējusi būt tikai laukumā.

2008. gadā žurnāls „Kas Jauns” ciemojās pie Žogotu ģimenes viņu jaunajā miteklī Ogrē.

Un ja tevi slavē, tad kā jūties?

Nezinu, kā izturēties, mulstu.

Basketbolistes vērtē ne tikai pēc panākumiem, bet arī pēc smukuma. Tevi vīrieši ne reizi vien dažādos topos minējuši kā vienu no glītākajām latviešu sievietēm.

To zināt ir patīkami, bet, kad to dzirdu, es arī mulstu, nezinu, ko teikt. Nezinu, vai esmu smuka, vai nē; kādu nu mani radīja, tāda esmu (smejas)!

Vīrs mani parasti ķer uz kādu joku, un es domāju, cik labi, jo es arī esmu uz jokiem. Ja viņš teiktu komplimentus, laikam nezinātu, kā izturēties.

Kā satiki savu vīru?

Tas bija sen – man bija astoņpadsmit. Es ar meiteņu komandu, mans nākamais vīrs savukārt ar puišu komandu brauca uz strītbolu. Pa ceļam te apdzinām viņus, te viņi mūs. Jau brauciena laikā ievēroju, ka otrā mašīnā sēž pievilcīgs jauneklis (smejas). Viņš arī bija mani ievērojis. Tā bija tāda liktenīga saskatīšanās. Nu jau desmit gadu esam kopā. Mums sanācis labs tandēms. Es esmu tāda trakāka, dzīvespriecīgāka, viņš – nosvērtāks, nopietnāks. Tā mēs viens otru līdzsvarojam.

Anete Jēkabsone-Žogota kopā ar dzīvesbiedru Edgaru. „Vīrs ir uzņēmējs, viņš var izrauties un regulāri braukt pie manis. Tāpēc nav tā, ka mēs visu laiku dzīvotu šķirti,” Anete apliecina, ka arī sportistēm iespējama normāla ģimenes dzīve.

Vai vispār tāda normāla ģimenes dzīve sportistēm ir iespējama? Tu tomēr esi vienā pasaules malā, tavs vīrs Latvijā.

Vīrs ir uzņēmējs, viņš var izrauties un regulāri braukt pie manis, viņam nav jābūt no rīta līdz vakaram darbā. Tāpēc nav tā, ka mēs visu laiku dzīvotu šķirti. Turklāt tā distance arī nav nemaz tik slikta. Jo, ja neesi ar otru kopā dienu no dienas, tu pēc viņa skumsti. Protams, ja būtu bērni un es gribētu strādāt profesionāli, šāds modelis nebūtu iespējams.

Laukumā Latvijas izlases spēlētāja Anete Jēkabsone - Žogota ir agresīva ātra kā lauva.
Pēc bērniem nealksti?

Alkstu, ļoti, ļoti! Tāpēc, kamēr domu par bērniem atliekam, iegādājāmies sunīti. Agrāk gribēju, lai man pirmais bērns piedzimtu 24 gados, tad atliku to uz laiku, kad man būs 26. Pašlaik man ir 27 gadi un doma par bērniem arvien tiek atbīdīta uz vēlāku laiku. Par viņiem domāšu, kad vairs nebūs lielo piedāvājumu basketbolā. Pagaidām man ir sunītis, kas prasa ļoti daudz laika. Viņš man ir kā bērniņš – jāceļas agri, jāved laukā. Tā mums tagad mājās ir jauna dzīvībiņa, par ko rūpēties. Pašai visu laiku gribas būt mājās pie viņa.

Bet, kad tev būs bērni, viņus arī virzīsi basketbolā?

Speciāli neko viņiem neuzspiedīšu. Taču es gribētu, lai viņi ir sportiski, lai viņiem ir kādas aktivitātes, lai nav tā, ka tikai dīkdieņo pie televizora vai datora. Bet tad jau redzēs, kā būs.

Par ko tu mēdz asaras liet?

Par jebko, esmu ļoti emocionāla. Apraudājos, kad pirmoreiz savu sunīti ieraudzīju. Arī, kad precējos, kamēr mācītājs runāja, no aizkustinājuma visu laiku raudāju. Kad aizeju pēc krustdēliņa uz bērnudārzu un ieraugu, ka viņš ko jaunu uztaisījis, atkal apraudos.

Bet kas tev ir dzīves lielākās vērtības?

Es regulāri Dievam pasakos par to, ko viņš man devis, par šo ceļu, ko esmu gājusi, par to, ka man ir ģimene un cilvēki apkārt, kas mani mīl un atbalsta. Man vispār nav pamata žēloties! Novērtēju to, ka, pateicoties tam, ko daru, varu nopirkt to, ko man gribas, ka es ar pašas nopelnīto naudiņu varu palīdzēt ģimenei.

Man šķiet, vispār protu dzīvot viegli, bet tas varbūt tāpēc, ka man viss ir dots. Tie, kam grūti, dzīvi nespēj tā baudīt. Es nedrīkstu neko nožēlot vai sliktu teikt, jo pagaidām par dzīvi varu priecāties. Arī dzīvoju pēc principa, ka par sīkumiem nav vērts uztraukties, jo Dievs par mani parūpēsies. Ticu, ka eņģelīši mani sargā un rāda to ceļu, pa kuru man ir jāiet.

Ieva Konstante/ Foto: Lauris Vīksne/F64, Evija Trifanova/ LETA, Juris Vaidakovs, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Citi šobrīd lasa

Atklāts, kā hercogiene Ketrīna un princis Viljams pavadīs Ziemassvētkus
"Vieni mācās, otri žēlojas" - pie kādām atziņām nonācis Valentīns, kurš nožņaudza izvarotāju un 16 gadus sēdēja cietumā
Nogalinātā Mārtiņa Bunkus ģimene izsludina 500 tūkstošu atlīdzību par informācijas sniegšanu 24
Skatīt visus komentārus

27-летний актер сериала "Возвращение Мухтара" умер от рака

"Я сама отказалась от матери": за что на Федосееву-Шукшину ополчились родные дочери