Mammīt, vai drīkstu teikt, ka esi mana draudzene?
Par to, ka mammas ir visvismīļākās, šaubu nav. Bet ir arī tādas, kurām bez šī epiteta ļoti piestāv vēl arī cits – skaistākās.
Jūlija Babiča (23), Jelizavetas (4) un Gļeba (3) mamma
Pucējusies un par sevi rūpējusies esmu kopš agras bērnības. Dejoju balles dejas un pirms koncertiem, sacensībām mamma mani mācīja, kā labāk matus ieveidot, kā uzkrāsoties. Kopš tā laika sevi formā turēt šķita tik pašsaprotami, ka nu to pašu mācu meitai. Viņai ir tikai pieci gadi, bet, kad draudzene viņai vaicāja, ko dāvināt dzimšanas dienā, meita atbildēja: „Lūpukrāsu un „Dior” skropstu tušu!”
Nesen bijām vienā ballē, pēc kuras meita sacīja, ka pieaugot viņa grib izskatīties kā mamma, jo ballē esmu bijusi pati smukākā. Vīrs savukārt mums ar meitu vienmēr teica: „Jūs abas esat pašas skaistākās!” Dažkārt vīrs pēc kopīgas pastaigas smej, ka viens otrs vīrietis, uz mani skatoties, esot ar riteni zālē iebraucis vai no beņķa gandrīz nokritis. Tas, jāatzīst, ir patīkami. Reizēm vasarā ar meitu saģērbjamies vienādās gaišās kleitās, un tad viņa jautā: „Mammu, vai es varu neteikt, ka tu esi mana mamma, bet draudzene?” (Smejas.)
Kad piedzimst bērni, protams, vairs nevari rēķināties vienīgi ar sevi. Īpaši, kamēr viņi ir mazi. Visu laiku jāņem vērā viņu dienas režīms: cikos viņiem jāēd, cikos jāpaguļ. Taču pēc bērnu dzimšanas nav bijis tā, ka par sevi būtu aizmirsusi! Labi izskatīties man bija un ir svarīgi. Tiklīdz mazie sasniedza mēneša vecumu, mēs, visa ģimene, kopā daudz kur braucām, gājām. Bet, ja es eju cilvēkos, vienkārši nevaru palaisties. Es, piemēram, nevaru uz ielas iziet sporta biksēs. Ieskatoties spogulī, gribu sev patikt, redzēt, ka man ir kopta seja, rokas, mati.
Mans ikdienas skaistumkopšanas minimālais arsenāls ir tonālais krēms, uzacu zīmulis un līdzeklis, ar ko vaigus padarīt izteiksmīgākus. Varu nekrāsot acis, taču noteikti gribu panākt efektu, lai izskatītos svaiga. Lai būtu formā, nodarbojos ar jogu, taču nekāds cits sports nav nepieciešams, ja mājās ir mazi bērni. Te ar viņiem jālaižas pa slidkalniņiem, te jāšūpo, te jāspēlē paslēpes.
Man ir vēl kāds rituāls: no rīta pamostos, sakopjos, paskatos spogulī un sev saku: „Tu esi pati labākā, pati smukākā, un tev šodien viss izdosies!”
Ērika Šmeļkova (51), Konrāda (26) un Lūkasa (8) mamma un Dāvida (1) vecmāmiņa
Godīgi atzīšu – man svarīgāk labi izskatīties nevis vīriešu, bet dēlu dēļ. Īpaši tādēļ, ka jaunākais Lūkass piedzima 43 gados. Kad dēls bija mazāks, viņš jau nesaprata, ko sievietei nozīmē gadi, un tad viņš citiem bērniem prasīja: „Cik tavai mammai gadu?” Saņemot atbildi, ka ap 30, Lūkass ar lepnumu un skaļi uzsvēra: „Bet manai gan jau 50!” Viņam šķita – jo vairāk, jo labāk (smejas).
Paliekot vecāka, saproti, ka smukums atkarīgs no veselības. Ja jaunībā vēl vari ko notušēt, tad vēlākos gados tas nav iespējams. Tāpēc tā skaistumkopšana man ir nevis no ārpuses uz iekšpusi, bet otrādi. Es regulāri vingroju, rīvējos pēc Ziņģītes metodes, skrituļoju un nūjoju. Vasarās, protams, ik dienas peldu. Vēl ik pa laikam izmēģinu dažādas diētas. Tas gan tikai smukumam. Lai varētu uzvilkt kādu no savas skaistās jaunības dienu kleitām, jānomet divi kilogrami, un tad ar lepnumu tās atkal varu nēsāt.
Domāju, ka par izskatu ar laiku piemirst tās sievietes, kurām nav kompleksu. Bet, tā kā man to daudz, es kārtīgi pūlos (smejas). Bet, kur ir problēma, tur risinājums un iespēja daudz ko atklāt. Man kopš jaunības šķita, ka man krūtis ir par mazām. Ja būtu daudz naudas, kas to zina, ko es tur būtu sabāzusi, to saku pavisam godīgi (smejas). Bet pašlaik, pēc daudziem gadiem, saprotu – nav nemaz slikti, ka tās ar gadiem nenokarājas līdz nabai, bet turas pašas no sevis.
Lai cik dīvaini izklausītos – pēc 50 gadu sasniegšanas esmu sākusi pieņemt savu ķermeni. Dažkārt tam domās atvainojos, ka jaunībā to nenovērtēju.
Arī mana mamma sevi ļoti kopa. Dzīvoja mājā bez labierīcībām, bet mati vienmēr bija tīri un ieskruļļoti. Seju viņa mazgāja sūkalās. Vienā reizē tētis, vairs nevarēdams sagaidīt, kad mamma būs saposusies, viņu apcēla: „Tu laikam arī vistas sūdus liktu uz sejas, ja zinātu, ka tas ir labi!” Mamma tā savādi uz viņu paskatījās, ka šķita: iespējams, viņa apdomā arī šādu iespēju. Un tagad lasu – Viktorija Bekhema izpētījusi, ka Havaju salās putnu mēslus lieto kā ideālu ādas skrubi. Laikam jau vecāku piemērs ir svarīgs un tas nāk mums visu mūžu līdzi.
Līga Andžāne (33), mamma Sofijai (5)
Mana bērnība pagāja padomju laikos, kad visa veida preču sortiments veikalos bija stipri ierobežots un vienveidīgs, tāpēc lielāko daļu apģērba sev un bērniem mamma darināja pati. Mēs ar māsu nereti izcēlāmies uz pārējo vienaudžu fona, jo mamma bija apšuvusi un apadījusi mūs no galvas līdz kājām, izmantojot piegrieztnes no “Rīgas Modēm”, kā arī “par blatu” sadabūtiem čehu un poļu modes žurnāliem. Atceros, viņai vienmēr bija smuka frizūra un viņa izcēla savas skaistās, lielās acis, krāsojot skropstas. Ar māsu uz savas ādas izmēģinājām visu mammas kosmētikas arsenālu, nolaužot nevienu vien lūpukrāsu. Kad mājās bijām divas vien, taisījām lielo pārģērbšanos, izmēģinot gan mammas kurpes, gan krūšturus, savukārt zeķturi mums ilgi palika visnotaļ neizprotams aksesuārs. Nu pucēju savu meitu. Sofijas apģērbu lielākoties iegādājos gatavu, reizēm ome ko uzada vai uzšuj. Mūsu jaunākais atklājums ir latviešu zīmola “Petra” mīlīgās un košās kleitas.
Neesmu no tām, kas skrien pakaļ modei un izmēģina visas jaunākās tendences. Man ir svarīgi, lai apģērbs būtu gaumīgs, funkcionāls un piemērots situācijai. Sofijā redzu daudz lielāku modes dāmu. Dienas laikā viņa mēdz vairākkārt pārģērbties un reizēm savelk mugurā neiedomājamas kombinācijas, taču es ļauju meitai izpausties un izslimot rozā periodu. Viņa ir īsta princese, kam patīk rotaslietas, kronīši un dažādi aksesuāri. Noteikti nevēlos viņai neko uzspiest – tā ir viņas dzīve un viņas izvēle. Man gribētos, lai mēs esam ne vien mamma un meita, bet arī draudzenes. Es viņu nekad neesmu uztvērusi kā daļu no sevis vai, pasarg’ dievs, savu īpašumu. Bērni, protams, ievieš zināmas pārmaiņas ikdienā, tomēr savu personību un profesionālo dzīvi, kļūstot par mammu, es neesmu upurējusi.
Visbiežāk uzklausītais kompliments laikam ir izbrīns, ka man tik liela meita – nezinātāji atzīst, ka izskatos jaunāka par saviem gadiem. Mana aizraušanās ir veselīgs, harmonisks dzīvesveids: nodarbojos ar jogu, ēdu lielākoties veģetāru uzturu, nekad neesmu smēķējusi. Arī Sofija apmeklē jogas nodarbības bērniem, labprāt iet pirtī un piedalās dažādās skaistumkopšanas procedūrās. Jo lielāka viņa aug, jo interesantāk mums abām kļūst. Esmu laimīga, ka man ir meita!
