Joprojām plēsīgs. Dzelzs vilks Juris Kaukulis
Juris Kaukulis jau divdesmit gadu dzied kā pelēkais zvērs un pat nedomā apstāties. Bet zem vilka ādas atklājas sapņotājs, kam tīri labi patīk sevi dēvēt par rokenrola dziesminieku.
Par saldajiem 20
Šis gads „Dzelzs Vilkiem” īpašs, jo – divdesmitais. Un Juris ar grupu to svin gada garumā. Sāka pavasarī ar „Zoopera. Dzīvnieks pilsētā”, par skatuvi izvēloties Vidzemes tirgus bijušo gaļas paviljonu. Starp citu, cer tur nospēlēt vēl kādu reizi. Tagad studijā pieslīpē jubilejas albumu, ko plāno izdot rudenī. Arī lielajam jubilejas koncertam jeb, kā Juris saka, – dižkoncertam – datums noteikts: 25. novembris. Tam pa vidu vēl pagūst koncertam Lietuvā iemācīties dziesmu tekstus lietuviski un piedalīties teju visos mūzikas festivālos.
„Tas prasa diezgan daudz laika, tāpēc mazāk atliek pašam sev. Lai gan melošu, ja teikšu, ka kādreiz bijis citādāk. Bet nekādas tādas īpašas sajūtas saistībā ar grupas divdesmit gadu ilgo pastāvēšanu nav. Tas ir tāpat, kā sagaidīt savus 40. Kad tas cipars pienāk, tad ir tāds – O! Bet tas paiet, un viss turpinās. Prieks un enerģija spēlēt mums nemazinās.”
Juris vēl nosaka – varējuši, kā jubilejas reizēs pieņemts, izdot dziesmu izlasi, bet tā būtu bijusi iespēja paslinkot. Kam tas vajadzīgs, ja var radīt jaunas dziesmas? Tas gan nenozīmē, ka šajā lauciņā cilvēces lielākais virzītājspēks slinkums Jurim būtu pilnīgi svešs. Viņš kritiski atzīmē, ka varētu darīt vairāk, bet vajagot brīžus, kad paslinkot: neko nedarīt un pasapņot.
Jurim vienmēr paticis rakstīt dziesmām vārdus. „Nevaru sevi saukt par klasisku dzejnieku, bet tāds rokenrola dzejnieks varbūt arī esmu. Grūti saņemties, taču, kad rakstu, tāda radītāja sajūta. Mani teksti nav ar milzīgiem zemtekstiem. Patīk tie līdzi dungojamie „oranži mati” vai „uijā, uijā”. Vai „viņi grib, viņi grib tik daudz”… It kā no sarunvalodas, bet, samainot vārdus vietām, pārvēršot un sajūtot tajos ritmu, iegūsti mūziku jau no teksta vien,” viņš nosaka.
Juris neslēpj, ka vairāk tomēr ir impulsu cilvēks. Ja tas ir, arī īstie vārdi atnāk. Bet kā tad ar teātra izrādēm, kurām Juris dziesmu autors? Dailes teātra izrādei „Tas trakais, trakais Harijs”, piemēram, deviņas dziesmas ar mūziku un tekstu viņam bija jāuzraksta divās nedēļās. „Tad pie impulsa ir jātiek ātri (smejas). Toreiz vienai dziesmai bija jābūt solo speciāli Harijam Spanovskim, kurš izrādē tēloja patiltes gangsteri,” atminas Juris.
„Divas dienas pavadīju, par to domājot. Skatījos kino, mēģināju sevi iegremdēt vīna pasaulē, tas arī nelīdzēja. Atkal sēdēju, rakstīju, spēlēju, domāju… Te skatos – skapī bērnu grāmatiņa, un tai uz vāka uzzīmēts kazlēns. Man uzreiz saslēdzās, ka gangsteris taču arī kādreiz bijis bērns un droši vien galvā joprojām dungo kādu bērnu dziesmiņu. Tas bija, kā pa aci trāpīts. „Kazlēna sirds sitas kā traka, aplokā vilks, asiņu smaka…” (Juris ātri nodungo – aut. piezīme.) To daudz nekur neatskaņo, bet tā ir viena no manām vismīļākajām dziesmām.”
Tik tālu spēlējot esmu ticis
Juris godīgi atzīst, ka savā dzīvē neko citu ārpus mūzikas nav darījis. Ja neskaita divas nedēļas deviņdesmito gadu sākumā, kad sagadīšanās pēc pastrādājis fabrikā. „Biju skolotājs mūzikas skolā, un alga mums toreiz bija smieklīgi niecīga. Radās iespēja naktī piestrādāt rūpnieciskā uzņēmumā, kur mūzikas skolotāja algu varēja nopelnīt divās dienās. Taču tas galīgi negāja kopā ar domu par to, kas ir mana dzīve,” viņš nosaka.
Lai gan aiz muguras jau 20 dzelzs vilka gadi, Juris pazīst brīžus, kad šķiet – pasaule ir apstājusies. „It sevišķi, kad nerakstās dziesmai teksts vai mūzika. Tad gan gribējies šīs durvis atvērt, izkāpt ārā un aizvērt uz visiem laikiem. Labums, ka ar gadiem esmu sapratis, ka ir vērts reizēm arī pagaidīt. Nevajag sevi obligāti dzīt kā zirgu ar milzīgu vezumu. Vērts atāķēties un kādu brīdi pavilkt kaut ko citu. Un tad arī atnāk gan vārdi, gan mūzika.”
Juris ir mājas cilvēks. Viņam ļoti patīk būt kopā ar bērniem. „Tagad gan mazie divas dienas ir pie vecvecākiem, bet viņi labprāt dzīvotu tikai mājās ar mums. Man šķiet, mēs labi saprotamies, starp mums nav nekādu barjeru un šķēršļu. Arī muzicējam kopā, kas nav nekāds pārsteigums – es, cilvēks, muzicēju, Aija arī beigusi Mūzikas skolu, senāk profesionāli spēlēja kokli. Bet tā kopā muzicēšana ir vairāk viņu iniciatīva nekā mana vai sievas,” nosaka Juris. Rudenī visi uzstājās „Bildēs”, tagad viņus aicinot uzstāties bērnudārzos.
Bērni paši izvēlējās mūzikas instrumentus. Jura septiņus gadus vecā meita spēlē flautu, bet nu sākusi mācīties arī vijoli. „Nebiju iedomājies, ka dēls gribēs mācīties vijoli. Tajā gadā, kad viņš sāka, Ribaka kungs (Eirovīzijas uzvarētājs – aut. piezīme) braši spēlēja vijoli, vismaz tā rādīja TV. Sagadījās, ka bijām Zviedrijā un nopirkām viņa disku, un visu ceļojumu mašīnā tas skanēja. Dēlam jau bija iegādāta ģitāra, bet nē – viņš gribot vijoli, gribot spēlēt labāk nekā Aleksandrs. Un viņam tiešām sanāk. Katru dienu gan spēlēt negribas, bet kuram tad gribas?! Patlaban ģimenes repertuārā mums Elviss Preslijs.”
Mammam.lv jubilejā dzied Kaukulis ar saviem bērniem
Runājot par saskaņu ģimenē, Juris smejas: „Man nav nekādu recepšu. Un nekādu zāļu arī nav. Vienkārši dzīvojam. Man jau šķiet svarīgi, lai divu cilvēku attiecībās darbojas diplomātija. Ne jau tādā ziņā, ka šad tad labāk paklusēt, nē. Esmu spītīgs un arī neesmu, bet karš ar sevi notiek nepārtraukti. Asinis, par laimi, nelīst, bet ar to savu trakumu un ego tomēr jātiek galā. Un tad ir labi, ja pats vari to izdarīt, neiesaistot otru. Vēl par sevi egoistiski saku – labi, ka varu darīt to, kas man patīk. Tāpēc pārējiem varbūt vieglāk ar mani dzīvot. Jo, ja nevarētu muzicēt, droši vien vairāk būtu disharmonijā ar sevi, un tad gan nezinu, kā būtu.”
Plēsīgais sapņotājs
Uz Siguldu Juris pārcēlās pirms sešiem gadiem, kad ģimene kļuva kuplāka. Rīgā tolaik tikt pie mājai līdzvērtīgas platības nebija iespējams. „Tas bija ātruma uzņemšanas laiks, kad katrs grāba un ņēma tik, cik var. Mēs veiksmīgi pārdevām savu dzīvokli Rīgā un tikām pie mājas.”
Viņam patīk tie mirkļi, kad var kaut ko taustāmu izdarīt savām rokām. „Man šķiet, visiem sapņotājiem tā ir: tu, protams, reāli nodzīvo to dzīvi, bet kaut kāda daļa tomēr ir sapņi. Reizēm pats nezinu, kurā brīdī esmu sapņojis un kad kaut ko izdarījis. Tāpēc labi, ka man ir šī mākslinieciskā puse, jo sapņus varu likt lietā, bet tikpat ļoti svarīgi man ir, kad varu arī kaut ko reāli izdarīt.”
Viņš vēl tagad lepojas ar to, ka, labiekārtojot jauniegūto māju Siguldā, pats ielicis grīdas. „Mazliet gan palīdzēja vecākais brālis Jānis un grupas bundzinieks Mārcis, bet, kad to biju izdarījis, domāju – redz, kaut ko tomēr varu izdarīt!” Mauriņu pie mājas arī šad tad gadoties pašam nopļaut. „Esmu puisis no laukiem – esmu sienu vācis, kaplējis, jo visi padomju bērni taču tika likti pie darba. Senāk jau visu septembri bija kartupeļi un bietes jāskalpē, skolā mācības sākās tikai oktobrī. Tas gan radījis to, ka baigi vairs negribas neko no tā visa redzēt,” viņš paskaidro. Cita lieta ir katru rudeni sagādāt malku, lai ziemā var kamīnu kurt.
Juris iemācījies priecāties par katru dienu, ko nodzīvojis. „Esmu priecīgs arī par tām, kas aiz muguras un kas vēl būs. Es tiešām esmu piedzīvojis labas dienas, bet manī nav tāda galīgā apmierinājuma, lai ļautos apcerīgam smaidam. Nē, es esmu plēsīgs, gribu vēl daudz saplēst un izdarīt. Gribu paspēt visu un arī ar ģimeni būt kopā, tas man tomēr ir svarīgi.”
Aiva Alksne, žurnāls „Marta” / Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
