Dziedniece Sanda Keiša no nāves nagiem izglābusi daudzus

– Vecās paaudzes dziednieku paliek arvien mazāk, tagad galveno lomu spēlē vidējā gadagājuma pārstāvji, pamazām parādās arī jaunie dziednieki.

–Jaunie būs spēcīgāki par mums. Turklāt no šīs paaudzes daudzi apveltīti ar dažādām neparastām spējām, tikai jaunieši tās vēl nav apzinājuši. Mans dēls Mārtiņš ir viens no viņiem. Jau tagad jūtu, ka viņš ir spējīgāks par mani, tikai šobrīd aizņemts ar mācībām augstskolā un dziedniecībā iedziļināties negrib. Ja kāds paziņa pasūdzas par sāpēm, neatsaka palīdzēt – ar rokām tās noņem. Arī vienam otram pasniedzējam šādos gadījumos izlīdzējis. Turklāt Mārtiņam piemīt gaišreģa spējas, ko dažkārt izmantoju, lai labāk un ātrāk varētu palīdzēt saviem klientiem. Kas zina, varbūt mēs abi kādreiz apvienosimies vienā komandā. Man, starp citu, patīk strādāt divatā, jo tad var aprunāties, apmainīties viedokļiem. Strādāju arī viena, tomēr vairāk kopā ar Mārtiņu Rodi. Tā kā esmu viņam liela parādniece, darīšu to tikmēr, kamēr viņam manu palīdzību vajadzēs. Līdz ar gadiem cilvēkam spēka kļūst mazāk, un Mārtiņš nav izņēmums. Kā dziednieku viņu vērtēju augstu, no viņa daudz esmu mācījusies tīri praktiskas lietas. Teorija gan bija jāapgūst pašai, joprojām daudz lasu un mācos.

– Esi teju vai izņēmums – parasti dziednieki strādā vieni un nelabprāt dalās pieredzē, savos noslēpumos ar citiem.

– Tāpat neesmu dzirdējusi, ka kāds ļoti būtu aizrāvies ar cilvēku sūtīšanu pie citiem dziedniekiem. Es varu un daru daudz, bet, ja jūtu, ka kāds cits konkrētajā gadījumā cilvēkam spēj palīdzēt labāk un ātrāk, sūtu pie viņa. Ja pati esmu pārliecinājusies par šā dziednieka spējām, kāpēc lai to nedarītu? Piemēram, kad Edīte Igaune uzliek savu roku uz ķermeņa problemātiskās vietas, ir sajūta, kā kaļķi laistu vēnā – tāds karstums iziet cauri. Gundega Purmale caururbj ar savu skatienu un precīzi nosaka diagnozes, dziedināšanā izmantojot dažādas pašas gatavotas zālītes, smērītes.

– Pēc kādiem kritērijiem, tavuprāt, Dievs izvēlas cilvēkus, kam piešķirt dziednieka spējas?

– Daļa tās tiešām iegūst pēc tam, kad bijuši ļoti tuvu nāvei vai pēc lieliem pārdzīvojumiem. Arī mana dzīve nebija nekāds rožu lauks, tad vēl depresija, kas nogāza pie zemes. Būtībā visu šo laiku biju dzīvs mironis – līdzīgi kā komā, kuru vairs nekas neinteresē. Tad ar Dieva ziņu cilvēkam tiek dota iespēja sākt dzīvi no jauna, kurā par pienākumu uzliek palīdzēt citiem. Ir dziednieki, kas savas spējas mantojuši no senčiem.

– Tavā dzimtā dziednieka spējas vēl kādam piemitušas?

– Mana vecātēva brālis arī varējis cilvēkiem palīdzēt, bet to nav darījis. Līdzīgi kā pagaidām mans dēls Mārtiņš, izlīdzējis tikai tad, kad kāds palūdzis. Vai onkulis zināja, ka spēj kaut ko vairāk, varu tikai minēt – es vispār par viņu uzzināju pavisam nesen. Ja nebūtu zīmīgā sapņa, ja mans ceļš nebūtu krustojies ar Mārtiņu Rodi, tad varbūt arī manas spējas joprojām dusētu mierā. Interesanti, ka to laimes sajūtu, ko izjutu, pamodusies pēc sapņa, tagad jūtu bieži. Vēl pirms pāris dienām nodomāju, cik labi, ka šobrīd ne par ko nav jāsūdzas, esmu laimīga, darot savu darbu. Mārtiņš reiz teica, ka dziednieks var justies gandarīts un laimīgs, ja no nāves nagiem izvilcis kaut vienu cilvēku. Es esmu izvilkusi vairākus.

Gribi būt vesels, tici, ka būsi vesels

– Par kādām veselības problēmām pie tevis atnākušie cilvēki sūdzas visbiežāk?

– Par visādām. Sev atstāju tikai daļu no viņiem, pārējos sūtu pie kolēģiem – šķiroju! Jo tiešām redzu, kuram muguru varēšu sariktēt pati, kuram labāk palīdzēs cits ar savām darba metodēm. Tāpat rīkojos kuņģa, aizkuņģa, aknu un citu problēmu gadījumos. Tos, kam žultsakmeņi vai nierakmeņi, gan paturu sev – akmeņi man padodas. Protams, cilvēkam jāizpilda mani norādījumi – kas jādara pēc manām manipulācijām, lai pēc izšķīdināšanas no organisma tos izskalotu. Ja viņš noslinko un neizdara, tad neko – ātri vien atkal būs ko šķaidīt.

Par gadījumiem, kad cilvēku tiešām izdevies izvilkt no nāves nagiem, jāsaka tā: tas izdodas tad, ja Dievs devis atļauju to darīt. Esmu tikai starpnieks, darītājs ir Viņš. Tāpēc, kad izdevies palīdzēt cilvēkiem, kam audzēji ir jau 3. un 4. stadijā, – tādu nav daudz, bet ir –, jūtos gandarīta un reizē ļoti pateicīga Dievam.

– Kā šādos gadījumos strādā, kādus līdzekļus izmanto?

– Ļoti daudz jāstrādā enerģētiski, lietoju arī tā saukto hīleru metodi. Īstie hīleri operācijas taisa ar rokām, pēc kurām pat rētas nepaliek, es to daru vizualizējot – “izņemu” audzēju no orgāna, kurā tas ieperinājies, tad domās iemetu ugunī un sadedzinu. Pēc tam orgānu attīru, enerģētiski sakārtoju. Tikai vienā šādā seansā audzēju izņemt gan nesolu, noteikti vajadzēs vairākus. Smagos gadījumos ārstēšana norit gadu, pat divus – sākumā uz seansiem jābrauc biežāk, vēlāk intervāli starp apmeklējumiem atkarīgi no rezultātiem. Dažkārt audzēju pilnībā izņemt neizdodas, bet tas iekapsulējas. Ātrāk par citiem izdodas prostatas audzēju izņemšana, tomēr katrs gadījums ir individuāls. Šo pašu darba metodi izmantoju asinsvadu tīrīšanā. Ja cilvēks to sauc par murgu, lai paliek pie sava. Tikai lai necenšas ietekmēt tos, kas tai tic. Ticības spēkam ir ļoti liela, ja ne izšķiroša, loma visos atveseļošanās gadījumos. Jau tas vien, ka pasaka – ārstēšanās prasīs gadu, var nostrādāt kā klikšķis – tātad gadu vēl dzīvošu!, un organisms uz to reaģē, bezcerības programma tiek pārstartēta.

– Ar labiem panākumiem ārstē psoriāzi – to tev ierādīja Mārtiņš. Mūsdienās šī slimība, tāpat kā veģetatīvā distonija, ir ļoti aktuāla.

– Ar psoriāzi strādāju ļoti daudz. Sākumā, protams, jānoskaidro, kas slimību ir izraisījis, to daru ar rokām. Cēloņi var būt dažādi – iedzimtība, to var izraisīt psiholoģiskas problēmas, tā var izpausties kā alerģiska reakcija vai uzrasties pēc traumas. Tieši tāpēc, ka psoriāzei var būt tik daudzi un dažādi cēloņi, cilvēki runā, ka tā nav Zemes slimība. Tikai to neņemu vērā, vienkārši ārstēju.

Grūtāk tas padodas gadījumos, ja slimība ir iedzimta un ja cilvēks visu laiku dzīvo stresā. Bet, ja to sāk ārstēt sākuma stadijā, izdziedināšanās notiek ātri. Nesen pie manis atnāca meitene, kurai psoriāze bija diagnosticēta pirms neilga laika, un viņu man izdevās izārstēt pāris nedēļās. Jau pagājuši vairāki mēneši, kopš pleķi nemetas. Vēl nesen pati viņai piezvanīju, lai apjautātos par veselību, jo mani interesē sava darba rezultāti. Es vispār lūdzu cilvēkus pēc dziedināšanas man piezvanīt, tikai reti kurš to atceras – ja problēma zudusi, tad ko dziedniekam vairs zvanīt!

Psoriāzes ārstēšanā izmantoju smērīti, kuras receptes autors ir jau aizsaulē aizgājušais Oļegs Medvedevs, viņš to nodeva Mārtiņam, no viņa tā nonāca pie manis. Papildus smērītei noderīgi lietot bebru dziedzeru uzlējumu, un pavisam labi, ja ir arī bebru tauki, ar kuriem ieziest slimības skarto vietu, lai āda nebūtu tik sausa. Paralēli ārīgajai ārstēšanai jāsakārto vielmaiņa un jāstiprina organisma imūnsistēma, un te lieliski noder bebru dziedzeru kapsulas. Par to iedarbību esmu pārliecinājusies pati, esmu tās devusi dzert dēlam – ja rudenī izdzers kursu, ziemā mazāk slimos. Bet, ja cilvēkam psoriāzes vai citas vainas gadījumā nelīdz pilnīgi nekas, tad, visticamāk, tajā vainojama viņa neticība nekam, kā arī nesakārtotība dzīvē vispār. To dziednieks nevar mainīt, tas ir paša cilvēka uzdevums.

– Psoriāze ik pa laikam mēdzot saasināties. Kas jādara, lai tas nenotiktu?

– Jāmaina dzīve – pēc iespējas jāizvairās no stresa, par vielmaiņu un imunitāti jārūpējas visu laiku, to nedrīkst atstāt novārtā. Ik pa laikam jāpadzer organismu attīrošas tējas, piens vai ūdens ar citronu. Tiem, kam nav atkarība no alkohola, iesaku 3–4 reizes dienā izdzert deserta karoti ceriņziedu uzlējuma, ko gatavo, baltajiem vai zilajiem ceriņziediem uzlejot degvīnu. Potēto ceriņu ziedi gan tam neder. Bērniem uzlējuma vietā jāgatavo ceriņziedu tēja un dienā jādod izdzert 3–4 krūzītes. To iesaku ne tikai psoriāzes, bet arī citu slimību profilaksei, jo organisms jāattīra regulāri – lai slimībām nebūtu kur ieperināties. Vēl pieaugušajiem iesaku lietot Zviedru rūgto, kas ir lielisks aknu attīrītājs un organisma stiprinātājs. Tikai tas jālieto pareizi – tējkarote uz 200 gramiem tējas. Lai nebaidāmies no šā alkohola daudzuma, mazās devās alkohols ir zāles! Zviedru rūgtā pamatā ir paša Paracelza recepte – mūsdienu variantu, attiecīgās devās sakombinējot dažādas zālītes, izveidoja Austrijas dziedniece Marija Trēbana. Viņa par tā lietošanu dažādu slimību gadījumos, kā arī profilaksei ir sarakstījusi divas grāmatas. Es, vadoties no savas pieredzes, aknu tīrīšanas nolūkā Zviedru rūgto iesaku dzert ar kliņģerīšu tēju, aizkuņģa vainu gadījumā – ar madaras tēju, tīrot nieres – ar tīruma kosas tēju. To var pieliet arī pie Artūra Tereško tēju maisījumiem dažādām vainām. Ja tēju vārīt slinkums, var dzert arī šķaidītu ar ūdeni. Gadījās man viens malacis, kas uz paģirām, kamēr sievas nav mājās, paņēma viņas zāļu tiesai lietoto Zviedru rūgto un pa malkam izdzēra visu. Nebija jau daudz, tikai 200 gramu, bet pēc tam vīrietim vairs ne paģiru, ne gribēšanas vēl pēc kā dzerama lūkoties, jo rūgtais fiksi visu izrāvis laukā – iztīrījis aknas un organismu. Sieva, pārnākusi mājās, brīnās – vīrs skatās televizoru, ko uz paģirām nekad nav darījis. Ienācis prātā palūkoties virtuves skapītī – kā tad, zāļu pudelīte tukša, bet vecais – skaidrs! Tomēr jāņem vērā, ka šis dzēriens nav panaceja visiem. Ir cilvēki, kas kaut kādu iemeslu dēļ to nepanes. Tas kārtējo reizi pierāda, ka katrs organisms ir citādāks, katram jāatrod savas zālītes, un maisījumos jāpievērš uzmanība proporcijām. To ievēroju, gatavojot tēju organisma attīrīšanai, kuras sastāvā ir kumelītes, kliņģerītes, strutenes un asinszāle. Vienam kādu no tām pielieku vairāk, otram kādu noņemu, citam vispār vēl kāda cita zālīte jāpieliek klāt.

– No kā gatavo smēri psoriāzei?

– Tas gan lai paliek mans noslēpums. Pamatbāze tai ir cūku tauki, bērza darva, klāt vēl pieci komponenti.

– Gadās – ar atnākušo cilvēku nekādi nevari saprasties, tāpēc pie ārstēšanas pat neķeries?

– Pāris reižu tā gadījies. Viņi bija enerģētiskie vampīri, ar tādiem strādāt ir ļoti grūti. Sākumā, to vēl īsti nesaprazdama, mēģināju šādiem cilvēkiem kaut kā līdzēt, pēc tam jutos briesmīgi – pilnīgi iztukšota. Gribēju ielīst mājās, pazust no visu acīm. Arī enerģētiskā aizsardzība neko nelīdzēja, tāpat jutu, ka kļūst arvien sliktāk un sliktāk. Kad mēģināju “caur puķēm” pateikt, ka viņi nosūc manu enerģiju un tas neļauj strādāt, tiku pārtraukta: “Pati jūs esat vampīrs! Ja nevarat palīdzēt, tad tā arī pasakiet!” Tāpēc tagad ar šādiem cilvēkiem pat nesāku sarunu.

Grūti strādāt arī ar tiem, kas uzskata, ka ir noskausti, kam salikti visi iespējamie lāsti, bet viņš pats, lūk, ir “balts un pūkains”. Kad mēģinu iebilst, ka tā nemēdz būt, atkal palieku sliktā. Kamēr cilvēks neatzīs, ka notiekošajā – gan attiecībā uz slimībām, gan ķibelēm dzīvē – vaina jāmeklē arī pašā, ka līdztekus fiziskā ķermeņa dziedināšanai kārtībā jāsaved galva, atveseļošanās ies kā pa celmiem.

Galva pirms dziedināšanas jāsaved kārtībā arī tiem, kam ārsti jau paguvuši iestāstīt, ka “vairs neko nevar darīt”. To izdarīt ir grūti, viņiem tas jau iesēdies zemapziņā. Šādos gadījumos cilvēks pie dziednieka parasti atnāk tikai tāpēc, ka kāds rads vai bērni teicis – kamēr vēl vari, ej un dari! Ja viņa acīs ieraugu kaut mazāko cerības un ticības stariņu, tad enerģētiski viņu sapurinu un daru visu iespējamo. Savukārt, ja cilvēks desmit minūšu laikā četras reizes paspēj pateikt, ka viņš vairs netic nekam, kā tu vari palīdzēt? Ne man laiks, ne gribēšana kādu pārliecināt, man enerģiju vajag to cilvēku dziedināšanai, kas man tic. Tomēr tiem, kas atguvuši veselību un saka, ka tagad pie manis sūtīs savus draugus un radus, atsaku – nevienu nevajag sūtīt, izvēle jāizdara katram pašam. Tai jābūt cilvēka gribā balstītai.

Šovs ir šovs, un dzīve ir dzīve

– Šajā gaismas un tumsas cīņas laikā esot jābūt ļoti uzmanīgiem ar vārdiem, ko saki.

– Neviens no mums nav eņģelis – pat to zinot, reizēm izsprūk ne tas īstais un labākais vārds. Ja to konstatē uzreiz, momentāni jāsaka: “Atcelt!”, lai tie neaizietu tālāk, augšā. Līdzīgi pēc klātienē vai neklātienē padarītā darba jau labu laiku pie sevis nosaku: “Apstiprinu!” Jūtu, ka tas strādā – kā zīmodziņš.

– Visiem saki taisnību par veselības problēmām?

– Nē, ir jāzina, ko un cik atklāti ar kuru runāt. Ļoti nepatīk, ja mani eksaminē. Cilvēks atnāk un prasa pateikt viņa vainas – tas sasaista manu domāšanu, jušanu, vairs neesmu brīva. Tāpēc tā nedariet! Aktuālās vainas darba gaitā tāpat noteikšu, arī sīkās atradīšu.

– Tātad esi pret viltus gājieniem, esi par taisnīgumu?

– Agrāk, redzot netaisnību, varēju uzsprāgt, nu jau esmu iemācījusies savaldīties gan uztraukuma brīžos, gan pēc saņemtajām negācijām, gan tad, ja citi saka, ka man nav taisnība, lai gan zinu, ka ir. Tāpat ar vēsu prātu izvērtēju problēmas – ja varu atrisināt, tad risinu, ja ne – kāda jēga par to domāt visu nakti. Tad izmetu to no galvas un guļu mierīgi.

– Tas ir tik vienkārši – izmest no galvas?

– Sākumā arī man tas šķita neiespējami – kā gan cilvēks var izslēgt domas! Laika gaitā iemācījos. Ja problēmu atrisināt nav manā varā, tad to uzticu Dievam. Ja ir, tad nedaru to pirms gulētiešanas – ņemu piemēru no Skārletas un nomierinu sevi ar vārdiem: “Par to es padomāšu rīt!”

– Ja Latvijā rīkotu ekstrasensu šovu, tajā piedalītos?

– Nē, jo, pirmkārt, esmu dziedniece, nevis ekstrasense. Otrkārt, šovs ir šovs. Dažkārt tos paskatos Krievijas televīzijā, bet, kad Vanga izrāva koku ar visām saknēm un tajā vietā pat bedre nebija redzama, gribēšana tos skatīties pārgāja uz ilgu laiku. Daudz kam varu noticēt, pieņemt kā iespējamu, bet tas bija par traku. Stipri šaubos, ka tie cilvēki, kam Dievs tiešām devis spējas redzēt un sajust citiem neredzamo, piedalās šovos.

– Dziednieki savā ikdienas darbā drīkst atļauties taisīt šovu – veikt it kā mistiskas darbības, stāstīt par to, ko īstenībā nejūt un neredz?

– Tādi diemžēl ir. Cik zinu, tas tiek darīts tādēļ, lai paildzinātu procesu un pievērstu uzmanību savai personībai. Arī, lai noņemtu lāstu, manuprāt, nav vajadzīgi vairāki seansi – ja reiz vari to izdarīt, tad pieliec piepūli un noņem vienā reizē. Tas ir enerģētisks kaitējums, tie nav kauli, kuru skrimšļus tiešām nevar atjaunot vienā reizē.

– To vispār var izdarīt – atjaunot kaulus?

– Uzliekot rokas uz deformētā mugurkaula, jāiztēlojas, kāds tas izskatās vesels, un jādod tam nepieciešamā enerģija. Tikai pie tā nopietni pastrādāt vajadzēs vismaz trīs reizes. Tāpat var likvidēt trūces, kaulu deformāciju – ja Dievs dod, arī tas izdodas. Izdarīt to man vieglāk nekā izstāstīt darba gaitu vārdos, turklāt daudz ko daru intuitīvi. Šādos gadījumos papildus kaut ko lietot iekšķīgi nevienam nelieku, vienīgi, ja sāp kauli, varu ieteikt dzert purva vārnkājas tēju un likt tās kompresēs. Tā ir ļoti laba zāle, noder arī sievietēm ginekoloģisku slimību gadījumā – it kā pilnīgi pretējas lietas.

Tiem, kam muguru esmu savedusi kārtībā, vienmēr saku – lai rezultāts nostiprinātos, dažas dienas nepieciešams atpūsties. Nu, nevar jau nākamajā dienā iet mežā gāzt kokus! Ja to neielāgo, mugura ātri vien sāk sāpēt atkal, sāpes bieži vien ir kā protests pret pārslodzi. Un vai šādā gadījumā dziednieks vainīgs, ka vaina atgriezusies? Vispār ideāli būtu, ja, līdzīgi kā slimības laikā ārsts izraksta slimības lapu, kas atbrīvo no darba, cilvēks uz darbu varētu neiet arī laikā, kad nāk pie dziednieka. Tad viņam būtu laiks pievērsties sev, izpildīt dziednieka norādījumus, ieteikumus, un rezultāts gandarītu visus.

– Joprojām izglītojies, lasot grāmatas par dziedniecību, dažādām tās metodēm, ārstniecības augiem?

– Tā ir patīkamākā darba puse. Patīk pētīt, no visas informācijas atsijāt to, ko atzīstu par vajadzīgu un noderīgu sev.

Pagājušajā vasarā biju aizbraukusi uz plašu no dažādām valstīm atbraukušu dziednieku kopā sanākšanu Jūrmalā. Katra dalībnieka runai bija atvēlētas tikai piecpadsmit minūtes, bet varēja iegūt ļoti daudz informācijas. Taču – atbraukusi mājās, secināju – no visa atmiņā palikušas tikai divas lietas. Viena no tām – mugurkaula taisnošana ar mīklas rulli, par kuru stāstīja Latvijā praktizējošā dziedniece Gaļina Čistjakova, kura savas zināšanas pamatā apguvusi pie Sibīrijas dziedniekiem. Pēc tam to sāku praktizēt pati. Cilvēkiem sākumā gan nepatīk, jo procedūra nav patīkama, tā ir diezgan sāpīga. Bet rezultāts ir acīm redzams. Ir mugurkauli, pa kuriem mīklas rullis iet grabēdams, daži tā apvelti ar miesu, ka krietni jāpasvīst, lai rullis līdz tam tiktu. Lai mugurkaulu iztaisnotu, vajadzēs vairākas reizes, arī pašam mājās būs jāpiestrādā – katru dienu piecas minūtes jānostāv pie sienas, ar tuvu pie tās piespiestiem papēžiem, dibenu, plaukstām, lāpstiņām un pakausi. Daudzi to sākumā nevar, tuvu ģībonim jau pēc divām šādā pozā pavadītām minūtēm.

– Noteikti ir izdziedināšanas gadījumi, kas atmiņā palikuši spilgti, par kuriem kā par savu spēju apliecinātājiem esi jutusi lielu gandarījumu.

– Visvairāk atmiņā paliek atveseļotie onkoloģiskie slimnieki, jo darbs ar viņiem ir vissmagākais un ilgstošākais. Tikai viens gan man jāmācās – cilvēkiem nejust līdzi tik ļoti, kā ilgi esmu darījusi, un neatdot viņiem visu savu enerģiju tikai tāpēc, ka viņš man ļoti uzticas. Jo tad slimību var pārķert sev. Par to esmu pārliecinājusies – brillēs iedzīvojos tikai tāpēc, ka ļoti iespringu, palīdzot vienai vecai tantītei saglabāt acu gaismu pēdējās viņas mūža dienās, man viņas bija ļoti žēl. Pēc divām nedēļām pati gāju pie acu ārsta, pēc tam uz optikas veikalu. Nekā jautra, vai ne? Līdzsvaram pastāstīšu vienu uzjautrinošu gadījumu. Kāda kundze pie manis atveda savu radinieku, jaunu vīrieti, kurš pirms tam nebija gājis ne pie dakteriem, ne dziedniekiem un mani uzlūkoja kā vienīgo glābēju. Ka kaut kas organismā nav kārtībā, vīrietis, protams, juta, tikai nezināja, kas īsti pie vainas. Tad gāju viņam pāri ar rokām, atradu vienu, otro un trešo vainu, tās minēju skaļi, jo pēc tam man ar tām jāstrādā. Ne jau vārga meitene sēdēja manā priekšā, bet spēcīgs vīrietis – lai taču zina, cik tālu sevi novedis. Maliņā sēdošā tante visu uzmanīgi vēroja un dikti sparīgi komentēja: “Es taču teicu, ka viņa tev visu pateiks! Nu, redzi – pilnīgi pareizi viņa pateica, tev taču tieši tur sāpēja! Es taču zināju, ka tev jāatnāk pie viņas!” Es, tajā klausoties, knapi valdīju smieklus, bet tas bija tiešs apstiprinājums, ka esmu uztrāpījusi “kā naglai uz galvas”...

– Pēc zīmīgā sapņa, kurā sevi redzēji bezgala laimīgu, esi redzējusi arī citus – tikpat zīmīgus? Vispār tici, ka sapņi cilvēkiem mēdz kaut ko vēstīt, par kaut ko brīdināt?

– Neaizraujos ar to tulkošanu, sapņu grāmata pie gultas nestāv. Turklāt visbiežāk es tos aizmirstu tūliņ pēc pamošanās. Tāpēc toreiz redzēto sapni tiešām uztveru kā zīmi no augšas. Ļoti iespējams, ka mani apciemoja mans sargeņģelis, lai norādītu ceļu, kas ejams turpmāk.