"UgunsGrēka" zvaigzne Marija Linarte: "Man patīk bārdaini vīrieši"

Pēc iepriekšējās sezonas teici, ka vasaru plāno pavadīt ne tikai atpūšoties, bet arī strādājot, kaut par skatuves palīgstrādnieci, jo nepieciešams taču ko nopelnīt, lai segtu rēķinus. Kā pagāja tava vasara?

Vasara izvērtās ļoti mierīga. Darba bija ievērojami mazāk, un darīju tādas lietas, kurām neatliek laika ikdienā. Lielākā no tām – biežāk satikos ar mammu.

Kā tiki galā ar īres maksājumiem?

Tur viss kārtībā! Esmu diezgan saprātīga būtne un naudu ietaupu. Agrāk man diez ko nesanāca ietaupīt – nemācēju. Tagad esmu kaut kā šo prasmi izkopusi.

Vispār esmu cilvēks, kam nauda nav pirmajā vietā. Varbūt tā man ir pat vēl tālāk – trešajā vai ceturtajā vietā. Uz naudu galīgi neiespringstu, jo esmu ievērojusi – kad dikti vajag, vienmēr kaut kas atrodas.

Ar ko nodarbojas tavi vecāki?

Mamma saistīta ar cipariņiem, bet tētis – ar notīm un sēklām.

Ko darīji, pirms kļuvi par aktrisi?

Studiju gados strādāju par apkopēju lielveikalā. Man tiešām ļoti patika to darīt. Darbs bija ārkārtīgi interesants. Bija jāstrādā maiņās – sākās vai nu sešos no rīta, vai pēcpusdienā, un tad bija jādarbojas līdz vēlai naktij. Neteikšu, ka ilgi tur nostrādāju, jo bija grūti apvienot ar studijām.

Novērtēju, ka šajā darbā spēcīgi attīstīju novērošanas prasmes, man kā topošajai aktrisei tas bija veids, kā atrast dažādus tipāžus. Kad maiņas iekrita veikala darbalaikā, uzsūcu šo informāciju kā sūklis.

Vispār strādājusi esmu jau kopš mazotnes. Vecvecākiem ir zemnieku saimniecība Tukuma pusē, un visu bērnību tur nostrādāju – darbojos uz lauka vai braucu uz tirgu andelēties. Vecvecāki bija redīsu un tomātu karaļi.

Uz laukiem ar lielāku prieku braucu atpūsties, nevis strādāt. Nezinu, cik lieli bija šie lauki, bet ik diennakti redīsi lielos daudzumos tika vesti uz tirgu. Man šis nav tas gadījums, kad bērni bērnudārzā tiek baroti ar putru un pieaugot uz putru pat nevar paskatīties. Man tā nav. Redīsi aizvien garšo.

Jā, faktiski esmu dobēs uzaugusi. Vecmāmiņai redzēju saglabātu rakstu no Tukuma vietējā laikraksta, kur esmu zemeņu dobē vēl pavisam maziņa, plikiņa.

Par kailumu runājot, šovasar daudzus pārsteidza tava pikantā filmēšanās krievu seriālam.

Ārkārtīgi pikanti, tiešām! (Smejas.) Tas ir mans darbs. Man šķiet ļoti jocīgi, ka cilvēki tam pievērš lielu nozīmi, jo es vienkārši daru savu darbu. Ir lietas, kas aktieriem ir jādara. Vai tas diži pamainīja manu dzīvi, manu ikdienu? Tā nevaru teikt. Biju nedaudz vīlusies...

Vīlusies par darba atspoguļošanu Latvijas presē?

Jā. Lai gan uzskatu, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Ir žēl, kā tas iznāca ārā, no kurienes tas nāca... Katram sava maize ir jāpelna. Es pelnu tā, citi – nedomājot par to, kā jutīsies mani vecāki, redzot šādas fotogrāfijas.

Mani apbēdina, ka mana filmēšanās atkailinātajās epizodēs tika izrauta no konteksta. Tā bija viena parasta filmēšanas diena. Mērķis nebija, lai tikai un vienīgi manas krūtis būtu izliktas visu apskatei internetā. Darbs ar Krievijas režisoru man šķita ļoti kvalitatīvs, ar vēlmi panākt pēc iespējas reālistiskāku situācijas attēlojumu. Un šādos gadījumos autentiskuma dēļ esmu gatava paiet soli pretī, ja redzu tam jēgu, tomēr – vai Latvijā es pieļautu, ka parādos ekrānā ar kailām krūtīm? Domāju, ka nē.

Kāpēc?

Atbildēšu ar pretjautājumu – vai tēvam ir jāredz savas pieaugušās meitas krūtis? Neuzskatu, ka šī tēma ir tik oriģināla, lai to izvērstu plašākā sarunā.

Ko vēl dari bez filmēšanās UgunsGrēkā?

Darbojos Ģertrūdes ielas teātrī, ierunāju raidījumus – pārsvarā TV3, LNT un Kanālā 2. Tikko Latvijas Nacionālajā teātrī bija pirmizrāde Klavigo. Mana ikdiena ir strauja. Ir dienas, kad darbs seko darbam un mājās atgriežos pavisam vēlu vakarā.

Par ko bērnībā sapņoji kļūt?

Pašā bērnībā sapņoju par visu... Gribēju būt veterinārārste, saimniekot savā dzīvnieku patversmē, būt ārste, sekretāre, juriste... Vienubrīd nez kāpēc bija uznākušas domas, ka vēlos strādāt sabiedriskajās tualetēs. Vēlāk jau bija trīs izteiktākas lietas. Tā kā pamatskolas un vidusskolas laikā gāju mūzikas skolā, bija liela vēlēšanās turpināt to apgūt arī augstskolā. Tad vēl gribēju būt par vēsturnieci un ārsti. Viss rezultējās ar aktiera darbu, kurā teorētiski man ir iespēja saskarties ar ikvienu no jomām, par ko kādreiz domāju.

Nesen kļuvi par sunīša saimnieci.

Jā, tagad man ir trīs bērni – divi kaķi un suns.

Suni ņēmi no patversmes, tāpat kā kaķus?

Nē, no kolēģa dabūju. Kolēģis ieminējās, ka viņam laukos ir kucēni. Ieraugot fotogrāfijas, uzreiz sapratu, ka tas ir mans suņabērns. Lai arī dzīvnieki satiek labi, nevaru visus trīs atstāt vienus, tāpēc sunīti pagaidām gandrīz visur nēsāju līdzi. Šodien, piemēram, visu dienu bijām filmēšanā.

Pieļauju, ka viņš paaugsies līdz takša izmēram. Viņš ir vienkāršs krancītis Fricis. Viņš smilkst un pārdzīvo pat tad, kad atkritumus eju iznest. Naktis ir negulētas, jo mazais visu laiku modina, no rītiem agri jāceļas – viņam pilnīgi cits ritms.

Par ekrāna kolēģiem runājot... Reiz atzinies, ka ar Ģirtu Ķesteri tu konsultējoties ne tik daudz par profesionālām darīšanām, bet par sirdslietām. Viņš daudzām sievietēm ir vīrišķīguma etalons. Esi kādreiz par viņu sajūsminājusies?

Mēs taču jau piecus gadus satiekamies, un mums ir divi kopīgi bērni! (Smejas.)

Nu nē taču... Ģirts ir mana tēva vecumā! Jā, protams, mīlestība jau gadus nezina un mīlestībai acu nav, bet šis nav tas gadījums. Man ar Ģirtu ir ērti kopā strādāt, un viņš ir patīkams sarunu biedrs.

Aktieru vidū tev ir bijis elks?

Nē. Man vienmēr patikuši puiši vai vīrieši ar tetovējumiem – tādi, kas, vulgāri izsakoties, ir nost no normas. Kādi vīrieši man patīk? Jāpadomā... Enrikem Iglesiasam jau arī nav ne vainas, bet viņš vienkārši nav mans tips.

Kāds tad ir tavs tips?

Vīrietis var strādāt par sētnieku vai būt miljonārs – man nav svarīgi, ar ko viņš nodarbojas. Galvenais, lai viņš ir vīrietis.

Un kāds, tavuprāt, ir īsts vīrietis?

Man ir svarīgi, lai ir praktisks, lai ar viņu kopā varu galdu uztaisīt, lai viņš prot pielikt skapīti... Lai viņa klātbūtnē varu atļauties arī raudāt. Toties mani atgrūž cilvēki, kas cenšas būt uzspēlēti vīrišķīgi – nekad neraud, neizrāda emocijas, nerunājas, melo. Priekšroku dodu godīgam, atklātam vīrietim, kas nav gluži bezmugurkaulnieks. Ar slieku es nesatiktos, man laikam vairāk tīk kociņš, nevis slieka. Un ar bārdu. Jā, to gan zinu droši – man patīk bārdaini vīrieši!

Bārdaini un vīrišķīgi ir daudzi no hokejistiem. Kādas ir tavas attiecības ar sportu?

Manā ģimenē ļoti mīl hokeju. Kad mammas kucītei piedzima 13 suņuki, no kuriem viena bija meitenīte, viņu nosaucām par Janu – par godu Janai Duļevskai. Brālīšiem tika doti hokejistu vārdi – Rodrigo Laviņš, Kaspars Daugaviņš un pārējie. Daugaviņš – vienīgais, ko mamma paturēja, patiešām izskatās pēc Daugaviņa. Tāds melns, cirtains.

Man vispār hokejs ļoti patika, bet reiz māsa ar brāli man aizliedza skatīties. Viņuprāt, kā gāju garām televizoram, mūsu komanda zaudēja vārtus. Tā nu kopš vidusskolas sākuma hokeju vairs neskatos.

Varbūt jā un varbūt nē. Man katra diena ir pilna ar romantiku.

Pastāstīsi par vaļaspriekiem?

Es adu, mācos šūt. Pagājušogad uzadīju savu pirmo džemperi. Biju neizsakāmi gandarīta. Aizvien lepni to nēsāju. Lai arī ir šķībi un greizi saadīts, bet tas ir mans džemperis. Pirmais!

Kā atpūties?

Labākā atpūta ir tad, kad esmu sabiedrībā, kas man nav uzspiesta. Vispār pēdējā laikā daudz strādāju ar pašanalīzi un cenšos saprast, kā pašai ērtāk dzīvot ar sevi. Lai man ir komfortabli, lai nav jācenšas izpatikt citiem. Ar to nopietni strādāju, un, jā – tas ir baigais darbs.

Kas tevi ierosināja pievērsties pašanalīzei?

Mana mamma nesen teica, ka lepojas ar mani, jo tik agri esmu to sapratusi. Bērnībā vairāk biju tāda meitene pašpuika, kas viegli sprēgāja, viegli "uzsprāga" – ļoti ātri sadusmojos, apvainojos. Jā, vienmēr esmu bijusi kā tāds dadzītis – iekšpusē maiga, bet uz āru spuraina un asa. Tagad mācos sevī attīstīt to maigo pusi. Un tas nav viegli, it īpaši šajā laikmetā, kad visapkārt tiek sludināts – visi ir brīvi, nevajag laulību, nevajag bērnus, nevajag mīlestību, vajag tikai naudu, naudu, naudu...