"Viņas dzīvi tver vieglāk!" Lelde Vikmane iesaka latvietēm mācīties no franču sievietēm
Aktrise, pasniedzēja un reklāmas speciāliste Lelde Vikmane jau trešo gadu dzīvo Francijā. Viņa uzskata, ka mācīties un sākt kaut ko jaunu var jebkurā vecumā, bet no francūzietēm Lelde mūsu sievietēm iesaka aizgūt vieglumu, šarmu un spēju baudīt dzīvi.
Mācīties neiespringt
Franču sievietes iedvesmo. Viņas ir tādas, kādas ir, – dabiskas un tajā pašā laikā ļoti šarmantas. Viņām nav vecuma. Protams, izbēgt no novecošanas nevar, bet no kļūšanas vecam gan var, jo novecošana un vecums nav viens un tas pats. Taču francūzietēm tas it nemaz nerūp. Tu redzi cilvēku, kurš mirdz, mīl, ar kaut ko aizraujas un bauda dzīvi. Viņa sporto vai sēž parkā un vēro cilvēkus, lasa, pastaigājas ar suni vai brauc ar divriteni un gūst no tā baudu. Franču sievietes dzīvi tver vieglāk un neiespringst. Piemēram, gaidot ciemiņus, galdam obligāti nav jābūt uzklātam. Franči sanāk kopā, priecājas par to, ka ir satikušies, kopā gatavo, servē un tas ir tik brīnišķīgi! To apgūt vajadzētu arī mūsu sievietēm.
Atklāt kaut ko jaunu nekad nav par vēlu
Latvietēm atbrīvoties traucē konservatīvisms un bailes, ko padomās citi. Lielākai daļai arī iedzimts gaumes trūkums, ko ir grūti izkopt, tas prasa ilgu laiku. Cilvēks ir jūtīgs instruments, pat ja viņš pats to neapzinās, šīs bailes un kompleksi ietekmē domas un intereses, un tas savstarpēji ir ļoti cieši saistīts. Es šajā ziņā esmu nedaudz atšķirīga, un tas ir saistīts ar to, kā tiku audzināta bērnībā. Vienmēr esmu bijusi drosmīga, mani, piemēram, allaž interesējušas citas zemes, pat tādas, par kurām neko nezinu. Man nebija ne mazākās jausmas, kāda patiesībā ir Francija, kāda ir tās valoda, cik tā ir grūta un tajā pašā laikā skaista. Bet to ir iespējams iepazīt, sākt dzīvi no jauna, un tas ir tik fascinējoši! To novēlu ikvienam. Tā var būt jebkura valsts, kaut vai Peru vai Zimbabve. Ko tur runāt – dažs nepazīst pat savu dzimto pilsētu. Ej un iepazīsti – atklāt kaut ko jaunu ir lieliski!
Galvenais, lai esi laimīga
Vistrakāk ir dzīvot starpposmā – koridorā, kurš nekur neved, kad nesaproti, kuras durvis atvērt. Tad laikam jānonāk līdz brīdim, kad ir ārkārtīgi smagi. Jāļauj, lai izsāp tā, ka esi gatava saprast, ka tevis vairs nav, un tad piedzimt no jauna. Ļoti svarīgi ir uzticēties intuīcijai un mēģināt atcerēties, kas bija pirmā doma, pirms sāki šaubīties. Un tad pamēģināt. Protams, jāraugās arī racionāli. Ja idejas ir nesaprātīgas, nepieciešams arī kāds prāta procents. Galvenais, lai pats esi laimīgs. Tas ir primārais. Kad to apzinies, ieklausies sevī un saproti, kas tevi pa īstam dara laimīgu, atbilde atnāks pati.
Mīlestības sakabe
Ja mīli pa īstam, mīl arī tevi. Tā ir sakabe, kas tevi padara skaistu. Neviena miljonāre, kaut nokārusies no galvas līdz kājām ar briljantiem, – ja viņu neviens nemīl –, nebūs skaista. Tu vari ar sevi izdarīt nez ko, izskatīties pēc Afrodītes, tik un tā nebūsi skaista. Tāpēc man vienmēr simpatizējuši vecāki cilvēki, jo ar gadiem cilvēks iegūst dzīves pieredzi un dvēseles mirdzumu, kas rada skaistu kopainu.
Liktenis nav mazais bērns
Ar saviem gadiem sadzīvoju labi. Man šķiet, ka ļoti svarīga bijusi iepriekš minēto elementu klātbūtne – tie vadījuši manu dzīvi. Ja zūd mīlestība, tu izdziesti, ja tev ir smagi un vairs nespēj iekurināt pavardu, ej vaļējām acīm – skaties, meklē, gūsti. Liktenis un dzīve nav mazie bērni – tev sarūpē, ko vajag, un dod iespēju atklāt dzīvo enerģiju no jauna, un tas ir lieliski! Man tas šķiet ļoti dabisks ceļš.
Neatteikties no dzīves baudām
Par savu veselību, protams, jārūpējas. Man ir ļoti svarīgi katru dienu izkustēties un izsvīst, lai atbrīvotos no uzkrātajiem sārņiem. Peldot, skrienot, aktīvi staigājot vai vingrojot – ķermenis būs mazāk piesārņots, un uzlabosies pašsajūta. Visgrūtāk ir pretoties garšīgiem kārdinājumiem, šajā ziņā neesmu dzelžainā lēdija. Nekad neesmu bijusi izteikti tieva, taču nekad par to neesmu kreņķējusies. Man šķiet, ir veselīgi, ja tev ir neliela aizsargkārtiņa, kas pasargā. Protams, tās nedrīkst būt par daudz, tāpēc izvēlos tādu fizisko slodzi, lai varu atļauties nedaudz vairāk, jo garšīgs ēdiens taču ir viena no dzīves baudām.
No francūzietēm esmu aizguvusi arī regulāru iešanu uz muzejiem un vienkāršu pasēdēšanu terasē, kas ļauj apstāties ikdienas skrējienā. Dzīve taču sastāv no sīkumiem, par kuriem jāprot priecāties, šo prieku jācenšas vairot un gūt no šā procesa baudu.
Una Ulme, žurnāls "OK!" / Foto: Aiga Rēdmane
