Vasaras obligātā literatūra: trilleri un spēka grāmatas, ko izlasīt atvaļinājumā
Ieskaties žurnāla “Pastaiga” redakcijas grāmatu plauktā un izvēlies sev tīkamāko atvaļinājuma lasāmvielu.
Lasa/iesaka žurnāliste Anda Spriņģe
“Ļaujiet man izstāstīt savu dzīvi…”
Islandiešu rakstnieka Halgrīma Helgasona “Sieviete 1000 grādos” ir karsts, pat spridzinošs romāns (maigām dvēselēm der uzmanīties) ar spilgtu un neaizmirstamu galveno varoni. Atstāstot savu garo dzīvi, astoņdesmitgadīgā Herbjorga (Islandes prezidenta mazmeita, starp citu), kura mūža nogali vada kādā garāžā Islandē, piesaistīta gultai, kurā zem spilvena viņa tur granātu (tēva dāvanu), un izklaidi rod datorā, hakera cienīgi izpaužoties internetā, nav ne delikāta, ne diplomātiski ieturēta. Viņa ir tieša un pareizas izturēšanās neapgrūtināta – īsts “velna pulveris”. O, melnais humors te sit augstu vilni, bet valodas bagātība un asprātība uznes debesīs. Taču kaut kur pakausī gruzd doma, ka tas viss ir pašaizsardzība, lai spētu izturēt ciešanas un rūgtos pārdzīvojumus, ko laika loki (kara un okupācijas laiks, kas piedzīvots dažādās valstīs Eiropā, bet ne tikai tas) un personīgās dzīves līkloči viņai piespēlējuši.
Autoru šim darbam tiešām iedvesmojusi pirmā Islandes prezidenta mazmeita, kuru Helgasons sastapis viņas mūža norietā un kura uzticējusi viņam savu nebūt ne vieglo dzīves gājumu. Tā ka ne viss ir tīra autora fantāzija (viņš pats gan atgādina, ka literatūra ir balstīta iztēlē), ir arī vēsturiski patiesi notikumi, personāži, politiskās un kultūrvēsturiskās situācijas, lai arī atspoguļotas caur vienas personas subjektīvo filtru. Īsāk sakot, grāmata ir lieliska, un tikpat fantastisks ir Dena Dimiņa meistarīgais tulkojums, ko viņš papildinājis ar neskaitāmām ļoti noderīgām, pat glābjošām zemsvītras piezīmēm, kas neļauj apjukt islandiešu kultūras plašumos un valodas specifikā. Bravo! Grāmata izdota “Zvaigzne ABC”.
Prāta labirinti
“Balstīts patiesos notikumos” ir grāmata, ko, vakarā iesāktu, var nākties turpināt lasīt arī dziļā naktī, jo psiholoģiskā trillera spriedzīte neļauj atslābt un intriga zināt, kā lietas risināsies tālāk, ir pārāk sakāpināta. Ne velti autore – franču mūsdienu rakstniece Delfīne de Vigāna – par šo darbu saņēmusi vairākas prestižas balvas. Vigānas meistarība psiholoģisko romānu žanrā nebūs pārsteigums tiem, kas lasījuši viņas iepriekšējos romānus (“Lojalitātes”, “Bērni ir karaļi”, “No un es”). Taču šoreiz tas viss skan personīgāk, jo galvenā varone ir rakstniece, kura pēc sava iepriekšējā romāna milzīgajiem panākumiem apjauš, ka nekādi nespēj uzsākt jauna romāna rakstīšanu.
Kā glābiņš uzrodas L., kas ir gatava palīdzēt it visur un it visā. Pamazām šī draudzība kļūst intensīvāka, bet līdz ar to arī neparastāka un arvien nomācošāka, apdraudot rakstnieces personību un identitāti. Daiļliteratūra te savijas ar patiesiem notikumiem, fakti saplūst ar iztēli, kas aumaļām ielīst lasītāja prātā. Par raito lasījumu jāpateicas arī lieliskajai tulkotājai Intai Šmitei. Grāmata izdota “Jāņa Rozes apgādā”.
Ir jāturpina
Ukraiņu māksliniece un politiskā aktīviste Darja Kalašnikova ir teikusi, ka viņu iedvesmo cilvēki, kuri cīnās, nevis cieš. Arī viņa pati ir cīnītāja – 2013. gadā piedalījusies Eiromaidana protestu organizēšanā, pēc tam bijusi spiesta bēgt no mājām. Sākoties karam, bēgusi jau otrreiz.
Pēdējos divus gadus Darja dzīvo Latvijā, mākslas valodā vēstot par dzimtenē un pašā notiekošo. Te iznākusi arī viņas pirmā grāmata “Ēna un jūra”. Tās stāsts radies bēgļu atbalsta grupā, savstarpēji daloties pieredzē, grūtībās un emocijās. Lai tiktu uz priekšu, ir jāatzīst savas bailes, naids, skaudība, šaubas, neziņa. Lai tiktu uz priekšu, ir jāturpina. Uzmundrinot citam citu, bet jāturpina. Šis spēcinošais motīvs mani uzrunāja visvairāk, tāpat arī lakoniskās, bet saturiski ietilpīgās un ļoti precīzās ilustrācijas, kas savu dziļumu atklāj tikai līdz ar stāstu. Lasiet, lai zinātu, lasiet spēkam! Tulkojusi Māra Poļakova, izdevējs – “Aminori”.
Lasa/iesaka literārā redaktore Dzintra Ludborža
“Pār visu zemi mīla valda…”
Godīgi sakot, man nekad nav tā līdz galam patikusi grāmata “Brāļi Lauvassirdis”. Laikam es nenoticēju Nangijālai. Taču šī zeme var kļūt par cerību ostu tiem, kas dzīvē jau agri satiekas ar Pūķi, un tādu ir vairāk, nekā varam iedomāties, turklāt ne tikai Skandināvijā, no kurienes nāk tie baismīgie un aizraujošie kriminālromāni… Arī norvēģa Samuela Bjorka “Zēns, kuram patika brieži” (apgāds “Zvaigzne ABC”).
Ir pavasaris Oslo, brīdis pēc garās, tumšās ziemas, kad sāk pazust cilvēki. Šķietami labprātīgi un pēc saraksta. Bjorks, īstajā vārdā Frūde Sanderss Eijens, ir labs rakstnieks arī tāpēc, ka netīksminās par detaļām (tiem, kurus detaļas uzmundrina, šī nebūs īstā lasāmviela). Trillera plūdums ir tik nospriegots, ka skeptiskam lasītājam pirmie šermuļi pārskrien, nu... kādas 50 lappuses pirms beigām. Toties tad pa īstam, līdz nelabumam.
P. S. Stāsta spriegumam tikai par labu nāk fakts, ka Mārim Tītam padevies atbilstoši augstas raudzes tulkojums.
Dziļi ūdeņos ar Artūru Bērziņu
Viss ir vienkārši – ja esi Jūraszvaigzne, tu iedomīgi grozies uz sarkanā paklāja; ja vienradzis Visredzis, tev šausmīgi sāp galva (kuram gan nesāpētu, ja viņš nespētu pievērt acis uz visu, kas notiek pasaulē?!). Ja tu (pēkšņi) esi Lapa, tad vairs neesi Lapsa, jo burts nav kaut kāds ķeksis, bet ir skaņas vilnis, būtisks rakstura gabaliņš (veseli 20 vai 25% – no kuras puses paskatās, ha)…
Savukārt mākslinieks Artūrs Bērziņš bilžu grāmatas formātā joprojām ir Artūrs Bērziņš. Tikai bez klajas rupjības, toties joprojām ironisks, asprātīgs un vietām ļoti dziļš. Tiem, kas vēl atceras “Visuma vērpējus” (2017), uzreiz būs skaidrs, cik sarežģītas ekosistēmas var gaidīt no “patrakās pasakas” “Spoguļpusē” (apgāds “Zvaigzne ABC”). Kādai vecuma grupai šis izsmalcinātais ilustrāciju albums ar tekstu domāts, to gan grūti pasacīt, taču lielajiem faniem/fanēm un mazajiem estētiem–visziņiem noteikti derēs!
Lasa/iesaka žurnāliste Ieva Broka
Romāns par Silviju Plātu
Dzīves nogurdināta rakstniece, kurai ir bērni. Kā rakstniecību apvienot ar normālu ģimenes dzīvi? Kas vispār ir normāli? Par to domāja populāra literāte Silvija Plāta, kura to aprakstīja savās dienasgrāmatās, ko izlasīja zviedru rakstniece Elīna Kullhēda, kura tobrīd jutās tāpat. Radošums pret mājsaimnieces rutīnu – kas uzvarēs šajā cīņā?
Grūti saprast, kur beidzas Plāta un sākas Kullhēda, un otrādi. Grāmatas ritms ir lēns, tēlainības līmenis augsts, lasot varat nonākt savdabīgā meditatīvā stāvoklī un arī vairs neatšķirt, kur sākas Plāta un kur jūs… “Eiforija” ir kritiķu augsti novērtēts darbs, kas ieguvis vairākas prestižas godalgas un jau tulkots tiešām daudzās valodās. No zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone.
Zēna un gleznas stāsts
Jums ir gadījies tā, ka skatāties uz grāmatu un saprotat, cik daudz tā sola? Cik brīnišķīgs būs kopā pavadītais laiks? Tā man ir ar Donnas Tartas “Ciglīti”. Biju par to dzirdējusi sajūsminātas atsauksmes no tiem, kas lasījuši oriģinālvalodā.
Un, kamēr pati vēl tikai briestu lasīšanai (767 lappuses!), “Pastaigas” lasītāju vārdā lūdzu grāmatas tulkotāju Silviju Brici padalīties savās domās par “Ciglīti”: “Šo romānu es tulkoju ar īpašu aizrautību. Tajā cieši savijas kopā kāda zēna un kādas gleznas dzīve, pilna ar negaidītiem notikumiem, dziļiem pārdzīvojumiem un spilgtām, pārliecinoši izzīmētām emocijām, kuras nevarēja atstāt mani vienaldzīgu, kamēr es runāju romāna daudzajās balsīs. Man bija interesanti, brīžam sāpīgi, brīžam priecīgi, man bija bail, un es daudz reižu arī dziļi uzelpoju. Tas bija krāsaini, brāzmaini, smeldzīgi un patiesi. No sirds novēlu visas šīs emocijas arī lasītājiem.”
