"Par Račko vieni priecājās, citi spļaudījās" - Ainažu bibliotekāres par to, ko lasītāji prasa bibliotekāriem

“Klasisks lasītāja-bibliotekāra dialogs.  – Iesaki kādu labu grāmatu! – Piemēram, kādu?  – Nezinu... Ko tu pati pašlaik lasi? –  Detektīvu.  – Oi, nē, nē, tikai ne krimiķus... Kuriozs ir arī pieņēmums, ka bibliotekāram klātos uzminēt lasītāja gaumi un piedāvāt tai atbilstošu darbu. Ir arī tādi lasītāji, kuriem nekad nepatīk nekas. Dod, ko gribi, nepatīk, nepatīk un atkal nepatīk, taču uz bibliotēku viņš turpina nākt. Cilvēks pats nezina, ko grib, un sāk jau šķist, ka viss ir slikti ir tāds kā stils.

Par laimi, tādu nav daudz. Pārsvarā cilvēki ir priecīgi, ka var atnākt uz bibliotēku, tikt pie kārotajām grāmatām, izlasīt presi. To lasa tiešām daudz! Mums ir arī klubiņš Vārds, organizējam tikšanās ar interesantiem cilvēkiem. Par saviem lasītājiem mēs tiešām nevaram sūdzēties,” saka galvenā bibliotekāre Sanita Kānīte.

Grāmatu modes viļņi

Grūti noticēt, ka daļa cilvēku tiešām uzskata – bibliotekāra pienākumos ietilpst izlasīt visas grāmatas, kas ir bibliotēkas plauktos.

Protams, jo mēs darbā lasām no rīta līdz vakaram – mums taču nekā cita nav ko darīt. “Jums gan foršs darbs – visu dienu lasāt!”

Kā lasītājiem iet ar termiņu ievērošanu?

Ļoti bieži lasītājs, atdodot grāmatu, atvainojas, ka tik ilgi to turējis, un piebilst, ka vispār jau to esot izlasījuši vēl seši cilvēki. Frāze “mans vīrs un māsa taču arī gribēs izlasīt” izskan visai bieži. Vīrs un māsa kā lasītāji bibliotēkā nav reģistrējušies.

Bibliotēkai tas par labu nenāk.

Nenāk vis, jo uz papīra ir tikai viens lasītājs, mums būtu labāk, ja tie, kuri lasa bibliotēkas grāmatas, reģistrētos. Lai neiznāk tā, ka, ja atkal sāktos kādas runas par bibliotēku pastāvēšanu, kāds pasaka – cik tad jums tur to lasītāju...

Vai ir arī grāmatu mode, kad pēkšņi to pašu vajag visiem?

Viens aspekts ir tāds – kolīdz parādās filma, tūlīt prasa arī grāmatu. Savulaik tā bija ar Dziļuma Saplēsto krūzi, tad Eglīša Homo novus, tagad, protams, Pansija pilī. Vēl ir grupa lasītāju, kas iespaidojas no atsauksmēm feisbukā. Vienalga, vai grāmata eventuāli atbilst viņa gaumei vai neatbilst, bet – gribu! Vēl – viens izlasa, iesaka, un – aiziet strīpa! No dāmu romāniem vairumā aizgāja Railija, vienmēr prasa Maknotu.

Šķiet, Maknota ir reizes piecas romantiskāka par pārējām romantiskajām dāmu rakstniecēm...

Pirms gadiem divdesmit tā bija ar Danielu Stīlu. Mēdz būt tā – rādās, ka visi jau izlasījuši, pieprasījuma nav, ņemam ārā no plauktiem un ievietojam krātuvē, te pēkšņi kāds ir klāt un atkal grib lasīt, piemēram, to pašu Stīlu. Līdzīgi notiek ar Mariņinu.

Noteikti novērojat arī galēji pretējus viedokļus, kad par konkrētu darbu vieni ir sajūsmā, citi spļaudās?

Tā mēdz būt. Tā bija, piemēram, ar Račko – vieni priecājās, citi spļaudījās. Bet, protams, ne tikai ar viņu.

Ja vajadzīgā izdevuma nav, to var pasūtīt

Kāda ir bibliotēkas iekšējā sistēma? Ir rādītāji, pēc kuriem grāmatu ievietojat krātuvē, norakstāt, maināt?

Mums krājums ir jāpārbauda, jāattīra un jāmaina. Ļoti vecas un nolasītas grāmatas aizvietojam ar atkārtoti izdotiem eksemplāriem (piemēram, Vējiem līdzi un Dāmu paradīze), ilgstoši nepieprasītas ievietojam krātuvē. Ja lasītājs konkrēto grāmatu prasa, jebkurā laikā varam to atkal paņemt. Interesanti, ka tad, kad grāmatu pārizdod un tā nonāk uz jaunumu galda, to atklāj ne viens vien lasītājs.

Jo beidzot tā iekritusi viņam acīs.

Tieši tā!

Taču, ja lasītājam ir tāda vajadzība, bet jūsu krājumā grāmatas nav, vai varat to sagādāt no kādas citas bibliotēkas?

Jā, ir tāda lieta kā Starpbibliotēku abonements (SBA), un tas to arī nozīmē – atnāk lasītājs, pieprasa grāmatu, mēs skatāmies ALISES sistēmas katalogā – tā ir mūsu sirds, tur redzams viss krājums. Mēs redzam to, kas atrodams Salacgrīvas bibliotēkā un filiālēs – Svētciemā, Korģenē, Tūjā, Liepupē, Ainažos. Ieejot Salacgrīvas publisko un skolu bibliotēku kopkatalogā, var pieslēgties arī Limbažu novada bibliotēku kopkatalogam. Tātad lasītājs var saņemt grāmatu no jebkuras nosauktās bibliotēkas.

Ja es dzīvoju laukos, rakstu maģistra darbu, un man vajag kaut ko no LNB, vai man pēc grāmatām jābrauc uz Rīgu?

Mūsu gadījumā no LNB vajadzīgo pieprasa Salacgrīvas bibliotēka (mēs esam filiāle), bet šeit strikti jāievēro atdošanas termiņš. Par šo iespēju jāinteresējas katrā bibliotēkā uz vietas, taču tā ir pieejama faktiski visur.

Zināms, ka lasītāji galvenokārt pārstāv vecāko paaudzi. Kā ir ar bērniem? Lasa?

Ainažu skolas skolēni – ļoti maz. Nāk skolēni no citām skolām, īpaši, kad sabrauc vasaras brīvlaikā pie vecvecākiem. Viņi lasa ievērojami vairāk nekā vietējie bērni. Arī ar jauniešiem ir švaki – viņu gan šeit tikpat kā nav. Toties mēs ļoti labi sadarbojamies ar Krišjāņa Valdemāra Ainažu pamatskolas pirmsskolas grupu Pūcītes, bērni nāk pie mums uz pasākumiem un ņem lasīšanai grāmatas līdzi uz bērnudārzu.

Bibliotēkā kuriozu netrūkst

Vai lasītāji sagādā arī jautrus brīžus?

Protams! Jautrākais atgadījums bija tāds – zvana telefons, bērna balss: “Labdien, šeit Kārlis! Bibliotekāre, vai jūs, lūdzu, nevarētu atnest tualetes papīru?” – “No kurienes, Kārli, tu zvani?” – “No tualetes!” Tā izrādījās mūsu bibliotēkas tualete. Protams, lūgumu izpildījām. Bet, re, bērns apķērīgs, atrada izeju no situācijas.

 Nereti lasītājs, kurš nezina nedz darba autoru, nedz nosaukumu, jautā aptuveni tādā stilā: “Iedodiet man grāmatu, kurā tas briesmīgais vīrietis to turējo kaut kur iespundē!” “Man ieteica izlasīt... to, nu taču TO! Nē, autoru nezinu, nosaukumu arī aizmirsu, bet grāmatai ir sarkani vāki”, “Man to biezo, tur ir par māsu vai pusmāsu – nē, varbūt par trīs māsām. Kaut kā tā...” Dažam ir attieksme – kā, nezini? Tev ir jāzina uzreiz!

Kas jāprot bibliotekāram – pēc lasītāju domām?

Ārpus tā, ka jābūt izlasījušam visas grāmatas un jāzina, ko kurš lasītājs grib lasīt, jāpārzina jaunākās modes tendences, jāprot dabūt pie dzīvības uzkāries telefons un, protams, jābūt datorspeciālistam. Arī juristam un banku speciālistam, arī sociālajam darbiniekam un psihologam. Ar bibliotekāru taču var izrunāties, ko mēs labprāt darām, tikai nevajadzētu gaidīt, ka spēsim arī konsultēt kā psihologi. Jā, mums jābūt arī bērnu pieskatītājām. Un kas gan cits atliek, ja māmiņai līdzi divi mazi bērni, bet nodomātais bibliotēkā viņai taču jāizdara. Mēs arī palīdzam – mums bērniem ir atsevišķa telpa ar rotaļlietām.

Cilvēki daudz nāk uz bibliotēku, lai izmantotu datoru?

Mazāk nekā agrāk, tomēr nāk. Nāk arī, lai izdrukātu vai nokopētu kādu dokumentu. Sarežģītāk ir, ja pensionārs par visu vari pieprasa, lai viņa vietā veicam bankas maksājumus, jo viņš pats to neprot. Ierodas un paziņo – man vajag nomaksāt tādus un tādus rēķinus, izdariet! Cilvēks nesaprot, ka mēs nedrīkstam iet iekšā viņa bankā, dažs dusmojas, ka atsakāmies palīdzēt.

Bankas savas filiāles daudzviet ir aizvērušas, bet klientam pa telefonu var paziņot – ejiet uz bibliotēku, viņi tur visu zina! Atnāk onkulis, viņam jātiek Uzņēmumu reģistrā, citādi iešot kārties. Kaut ko viņš nebija līdz galam nokārtojis, tāpēc ar katru gadu krājās parāds. Un tas bija jāizdara mums! Jo atkal – telefoniski vecītim teikts, lai ejot uz bibliotēku... Tāpat ir dzirdēts – ja paši neprotat uzrakstīt līgumu, ejiet uz bibliotēku, lai jums uzraksta. Cik daudzi nav nākuši ar lūgumu, lai viņu vietā uzrakstām iesniegumu...

Un jūs?

Cik varam, tik palīdzam, bet ne jau visu mēs varam. Kaut vai tas pats bankas maksājumu jautājums. Tad apvainojas. Reiz, kad bija kovida ierobežojumi, mūs pat konkrēti pasūtīja. Bija brīdis, kad lasītāji bibliotēkā vispār nedrīkstēja ienākt, grāmatas bija jāatstāj aiz durvīm. Tad bija brīdis, kad ienākt drīkstēja tikai tie, kuri telefonā varēja uzrādīt potēšanās QR kodu. Kāds lasītājs uzskatīja, ka uz viņu tas neattiecas, un, kad lūdzām to uzrādīt, briesmīgi pārskaitās, nometa grāmatas, nobrēcās: “Ejiet jūs d...!  Nevajag arī!” – un aizlikās prom.

Vēlāk vismaz atvainojās?

Protams, ne! Pēc kāda laiciņa ieradās, it kā nekas nebūtu bijis.

Salmans Rušdi un Greja 50 nokrāsas

Vai latviešus lasa?

Jā, piemēram, Lata romānus (tagad Vakara romāns) lasa ļoti, ļoti... Ar dzeju gan ir švaki, lai neteiktu vairāk. Gandrīz jāsaka, ka vienīgā tantiņa, kura lasīja dzeju, jau ir prom. Arī nopietnāku literatūru, kur nākas mazliet padomāt, vairākums nereti ātri vien nomet malā – ai, baigais murgs... Vislielākais pieprasījums ir pēc tā dēvētās vieglās literatūras.

Vai jums pašām bijis tā, ka konkrēta grāmata ļoti patikusi un šķitusi vērtīga, bet daļa lasītāju aiz nepatikas skurinās?

Protams! Turklāt ir daudz lasītāju, kuri ir padzirdējuši, ka tā vai cita grāmata ir laba, un viņiem to uzreiz vajag par katru cenu. Nereti jau nojaušam, ar ko tas beigsies, un tā tas arī beidzas, proti, nepaiet ne divas dienas, kā cilvēks ir atpakaļ ar visu grāmatu – fuuuui...

Vai ir kāds etalons, ar kuru mērāt pašas savu literāro gaumi?

Viens piemērs mums ir. Abas bijām ārkārtīgi lepnas, kad mūsu domas mats matā sakrita ar Salmana Rušdi domām, kurš par Greja 50 nokrāsām teicis – tas ir sliktākais, ko viņš savā mūžā lasījis.

Visbeidzot – kādam jābūt lasītājam, lai priecētu bibliotekāra sirdi?

Galvenais, lai ar prieku nāk uz bibliotēku! Un būtu jauki, ja lasītāji saprastu, kas ir un kas nav bibliotekāra spēkos. Mūs ļoti iepriecina laipni cilvēki. Arī padomu drīkst droši prasīt, mēs labprāt palīdzēsim. Tikai jāpatur prātā, ka bibliotekārs nav burvis un vienmēr netrāpa, tāpēc nevar atbildēt par to, ka ieteiktā grāmata tomēr neatbilst lasītāja patikšanai.

Visbeidzot, mums ir liels lūgums – mīļie lasītāji, kuri bibliotēkas grāmatas izlasīšanai pastarpināti ņemat no sievām, meitām, draudzenēm, kolēģiem un kaimiņiem, lūdzu, reģistrējieties kā bibliotēkas lasītāji, lai mums uzrādītos reālais lasītāju skaits. Tam ir nozīme!