Purvīša balvai 2023 nominēti Aļņa Stakles, Līgas Spundes un Preiļu konceptuālistu darbi

Līgu Spundi par digitālo instalāciju “Epizodes par nezināšanu, kā būs” tiešsaistes projekta "Struktūra, kas paredzēta mainīgiem apstākļiem" ietvaros https://notknowinghowitwillbe.cargo.site/

Nominācijas pamatojums: “Līgas Spundes digitālās instalācijas pamatā ir pieci varoņi, no kuriem katrs reprezentē kādu konkrētu personības iezīmi vai nodarbošanos – piedzīvojumu kārs optimists, noguris pesimists, datu analītiķis, ezotēriķis un mākslinieks. Katrs no šiem tēliem ir pārņēmis tiešsaistes platformu ar sev stereotipiski raksturīgiem atribūtiem (memes, Youtube linki, digitāli radīti priekšmeti) un tekstuālām pārdomām, kas tapušas sadarbībā ar teātra režisoru Klāvu Melli.

Uzskatu, ka nomināciju pamato Līgas Spundes spēja spilgti atainot to, kā mūsu iepriekš pieņemtie priekštati un aizspriedumi par kādu cilvēku grupu var novest pie ļoti negatīviem un virspusīgiem uzskatiem, kā arī par mākslinieces spēju parādīt to, cik maldīgas iespējamas 21.gs. informācijas apmaiņas formas internetā. Tas viss īstenots saistošā un ilgtspējīgā digitālā formātā neierobežotai auditorijai, ko iespējams nemitīgi papildināt,” izvēli skaidro LNMM izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule.

Alni Stakli par izstādi “Liegā apokalipse” Fotogrāfijas muzejā (11.02.–01.05.2022)

Nominācijas pamatojums: “Alnis Stakle sablīvējis gatavus attēlus izstādē, kas kaitina – ar pretenziju “pateikt visu par visu pasauli”, ar barokālajiem formātiem un kompozīcijām, ar izaicinājumu skatītājam – sasprindzināt atmiņu un censties atrast sakarības šajā rēbusā. Sasprindzinājums noved pie vilšanās, ka līdzās viegli atminamiem attēliem ir tādi, par kuru izcelsmi skatītājam nav ne jausmas, un ka to daudzums ir nomācošs. Aizkaitinājums, sasprindzinājums un vilšanās kā precīza skatītāja – attēlu patērētāja ikdienas pieredzes metafora,” vērtē mākslas kritiķis Vilnis Vējš.

Preiļu konceptuālistus par darbu grupu izstādē “ES_TEXT” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, īpaši izceļot Arta Ostupa objektu “Mūsdienu dzejas robežas” (2022) (05.02.–01.05.2022.)

Nominācijas pamatojums: “Preiļu konceptuālistu darbi beidzot nonākuši nacionālas nozīmes institūcijā, kur tie asprātīgi levitē kaut kur starp dzeju un vizuālo mākslu, tekstam kļūstot par vizuālām zīmēm un otrādi. Te svarīgāks par gala rezultātu ir performatīvs radīšanas process, kura vizuālais ietērps kļūst par neatņemamu tā sastāvdaļu. Tekstu apropriācija, institucionālā kritika, humors, kas īstenoti visdažādākajās formās, kuras apspēlē valodu – “Grāmata - ķieģelis”, “P” ar garumzīmi, emodži pasaule un citi. Iespējams, ka tieši kombinācijā ar vizuālu formu ir iespēja pateikt kaut ko, kas nav tikai rakstītajam vārdam pa spēkam.

Ielaužoties vizuālās mākslas lauciņā, dzejnieki izaicina mūs paplašināt interpretācijas ietvarus, izjautā mūsu ierastos redzes un lasīšanas paradumus, kā arī apliecina, ka vienlīdz būtiska te ir arī dzejas vizuālā forma. Un, protams, jautrība,” vērtē LNMM izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule.

“Attīstot mītu par Preiļiem kā alfabēta dzimteni, dzejnieks, kritiķis un teorētiķis Artis Ostups ir radījis savdabīgu “neburtu” – garo P. Darbs piesaista gan ar blīvu semantisku saturu, kas panākts ar minimāliem formāliem līdzekļiem, gan ar metafizisku vērienu, ko tas piešķir Preiļu konceptuālisma ironiskajai poētikai. Radot lokālā mēroga lingvistisku apvērsumu, objekts vienlaikus pauž valodas paplašināšanas utopiskus centienus un iemieso neiespējamību (burtu nav iespējams izrunāt), kurā šie centieni sagaidāmi sasniedz savu neveiksmi. Mākslas vēstures kontekstā darbs ir skatāms kā konceptuālisma parazītiska intervence romantisma projektā, kura mērķis ir izteikt neizsakāmo. Zīmīgi, ka darbā iekodētais traģiskais elements (galīgas būtnes, kas ir cilvēks, nespēja izteikt bezgalīgo) kara apstākļos ieguvis jaunu skanējumu: tā ir atzīšanās mūsu nespējā uztvert un pārstrādāt kara nežēlību ainas, izmantojot mums pieejamos semiotiskos resursus,” papildina filozofs Igors Gubenko.