Leģendārais Martins Engstrēms: "Festivāls "Rīga-Jūrmala" ir dāvana šai valstij"
Šogad festivālam Rīga–Jūrmala ir bijis pa spēkam daudz. Tas ir uzaicinājis uz Latviju veselu zvaigžņu plejādi – izcilus orķestrus un solistus, saņēmis Eiropas Festivālu asociācijas izcilības apliecinājumu EFFE Label un nonācis datubāzē festivalfinder.eu. Vēl vairāk – britu medijs The Telegraph to iekļāvis savā izlasē 10 neaizmirstamākie svētki klasiskās mūzikas mīļotājiem.
Taču pats galvenais ir tas, ka tagad Rīgai–Jūrmalai ir jauns mākslinieciskais direktors, kuram ir pa spēkam radīt īstus brīnumus: leģendārais Martins Engstrēms (1953).
Mūzikas pasaulē ir maz ļaužu, kuri būtu tikpat ietekmīgi un pieredzējuši kā šis zviedrs. Būdams četrpadsmitgadīgs zēns, viņš sagaidīja un pavadīja PSRS viesmūziķus Stokholmā. Jau 18 gadu vecumā pirmoreiz kļuva par producentu – sarīkoja vācu operdziedātāja Dītriha Fišera-Dīskava koncertu.
Kad Martinam bija 22, ieguvis mūzikas vēsturnieka diplomu Stokholmas Universitātē, viņš Parīzē nodibināja aģentūru Opera et Concert. Bijis mūzikas ierakstu kompānijas EMI konsultants, no 1995. līdz 2005. gadam – Deutsche Grammophon viceprezidents, kurš atbildīgs par darbu ar mūziķiem un repertuāru. 1994. gadā Engstrēms nodibināja Verbjē festivālu – un šis Šveices kalnu slēpošanas kūrortiņš kļuva slavens visā klasiskās mūzikas pasaulē.
Engstrēms ir pazinis Dmitriju Šostakoviču, sadarbojies ar mūzikas milžiem Herbertu fon Karajanu, Pjēru Bulēzu un Klaudio Abado, uzvedis uz lielās skatuves desmitiem mūziķu un dziedātāju, kuri kļuvuši par pirmā lieluma zvaigznēm.
Daudzus no viņiem atklājis starptautiskajos konkursos, kuru žūrijās pastāvīgi tiek pieaicināts… Ņemiet akadēmiskās mūzikas lauciņā jebkuru slavenību – un pavedienu, kas to saista ar Engstrēmu, noteikti atradīsiet.
Iespējams, jūs esat vienīgais zviedrs, kurš 20. gadsimta 70. gadu beigās Jūrmalā pavadījis savu medusmēnesi… Kā kaut kas tāds varēja notikt?
Tolaik bija tikai divas Rietumu pasaules valstis, kur padomju mūziķi drīkstēja uzstāties regulāri: Somija un Zviedrija.
Pusaudža gados es sadraudzējos ar daudziem padomju mūziķiem, kuri viesojās Stokholmā, apmēram tajā pašā laikā uzzināju par Jūrmalu, un man jau tad gribējās atbraukt šurp. Kad 1978. gadā šī vēlme piepildījās, mums piebiedrojās draugi mūziķi – pianisti Dmitrijs Aleksejevs un Aleksandrs Slobodjaņiks, vijolniece Liāna Isakadze…
Vai gadījās ciemoties Latvijā arī vēlāk?
Atgriezos te tikai 2017. gada maijā, taču uzreiz jutos kā mājās. Iespējams, tāpēc, ka Rīga un tās vēsturiskā arhitektūra man atgādina dzimto Stokholmu.
Gandrīz visu mūžu esat ticies un sadarbojies ar izciliem mūziķiem. Vai viņi atšķiras no pārējiem ļaudīm – un kā?
Patiesībā neatšķiras vis. Nedaudz jāpaskrāpē tā virskārtiņa, un iekšā būs cilvēks kā jau cilvēks.
Esat pasaulei atklājis daudzus talantīgus mūzikas māksliniekus…
Parīzes periodā es biju operdziedātājas Barbaras Hendriksas, diriģenta Džuzepes Sinopoli un daudzu citu mūziķu pirmais aģents. Atklāju Eiropai veselu amerikāņu dziedātāju paaudzi. Manai gaumei uzticējās Herberts fon Karajans – viņš bieži lūdza palīdzēt, izvēloties jaunus mūziķus otrā plāna partijām. Kā Deutsche Grammophon mākslinieciskais direktors parakstīju zīmola sadarbību ar izcilo ķīniešu pianistu Langu Langu un Annu Ņetrebko. Tobrīd viņus abus neviens vēl īsti nepazina.
Vai jums bieži nācies risināt savu klientu problēmas? Jūsu atmiņu grāmatā tiktu ierakstīti daudzi uzjautrinoši vai bēdīgi atgadījumi no mūzikas menedžera ikdienas?
Attiecības, kuras gadiem ilgi esmu veidojis ar maniem draugiem mūziķiem, ir balstītas uzticībā un smalkjūtībā. Jā, es vienmēr cenšos izlīdzēt saviem klientiem kā personiskās, tā arī profesionālās lietās, taču man nekādā gadījumā neienāktu pat prātā viņus parādīt nelāgā gaismā. Lai arī, jāteic, anekdošu un smieklīgu situāciju bijis ne mazums. Kā tad bez tām?
Jūsu dibinātais Verbjē festivāls ir viens slavenākajiem mūzikas festivāliem pasaulē. Vai, jūsuprāt, arī Rīgai–Jūrmalai ir izredzes izpelnīties popularitāti tālu aiz mūsu mazās valsts robežām?
Ceru, ka kopīgiem spēkiem mēs to panāksim. Es vēlētos, lai uz šo festivālu brauc pēc iespējas vairāk tūristu – tad viņi iepazīs arī Latviju, tās bagāto vēsturisko mantojumu un viesmīlīgos ļaudis.
Kas jums pašam šķiet interesantāk – vienoties par līdzdalību festivālā ar slaveniem mūziķiem vai atrast tos jaunos solistus, kuri kļūs par lieliem māksliniekiem tuvākajā nākotnē?
Lai festivāls būtu izdevies, ir jādara gan viens, gan otrs. Protams, publika vēlas uz skatuves redzēt tos, kuri jau ir atzīti par zvaigznēm, taču es ticu, ka tai ir interesanti iepazīties arī ar jaunās izpildītāju paaudzes pārstāvjiem. Labs mākslinieciskais direktors pratīs izveidot līdzsvarotu programmu un tādējādi nodibināt attiecības ar auditoriju.
Kā festivāla Rīga–Jūrmala mākslinieciskais vadītājs jūs tikai uzaicināt mūziķus, vai jūsu uzdevumos ietilpst arī programmu sastādīšana?
Pats par sevi saprotams. Programma ir gandrīz tikpat svarīga, cik tās izpildītāji. Veiksmes un panākumu garants ir pareiza šo faktoru kombinācija.
Kādas cerības saistāt ar Rīgu–Jūrmalu? Kādam šim festivālam ir jākļūst ideālā gadījumā?
Ideālajā versijā es vēlētos, lai šo festivālu pieņem Latvijas publika. Lai vietējie mūzikas mīļotāji nāk uz koncertiem un izjūt lepnumu par to. Festivāls Rīga–Jūrmala netiek rīkots par nodokļu maksātāju naudu.
Tas savā būtībā ir dāvana, ko valstij pasniedz atsevišķi uzņēmēji, kuri mīl mākslu. Es patiesi ticu, ka vasaras mūzikas festivāliem piemīt īpaša aura un jūs ilgi atcerēsieties katru koncertu, ko apmeklēsiet.
