2020. gadā RIBOCA2 pievērsīsies pozitīvu nākotnes rezultātu meklējumiem

Cilvēce atrodas eksistenciālu lēmumu krustcelēs, it visā ir zīmes jauna laikmeta gaidām. Meklējot atsvaru bezcerīgu vēstījumu gūzmai, RIBOCA otrajā norises reizē iecerējusi atjaunot nākotnes valdzinājumu. Biennāles kuratore Rebeka Lamarša-Vadela valdzinājuma atjaunotni redz kā ietvaru, kurā veidot pievilcīgākus rītdienas scenārijus un gūt jaunas atbildes par to, kā ekoloģisko, ekonomisko un sociālo pārmaiņu virpulī būt cilvēkam. Pasaules gals vienmēr ir nomācis ļaužu prātus. Līdz šim vairumā nostāstu un pareģojumu bojāeja bijusi saistīta ar kādu ārējas dabas fenomenu - krītošu debesu ķermeni vai visaptverošu epidēmiju, toties tagad nākas sadzīvot ar zinātnes pētījumos balstītu atziņu, ka tikai cilvēks pats ir atbildīgs par gaidāmo izmiršanu.  

Kā varam veidot iekļaujošu sabiedrību, kurā starp dažādām būtnēm valdītu savstarpēja solidaritāte? Kā no jauna apsvērt mūsu kultūras vērtības laikā, kad vieglāk ir iztēloties pasaules galu nekā kapitālisma beigas? Kuras mitoloģijas spētu aizstāt progresa vēstījumu, kas dominējis pār modernisma laikmetu? Un vai mākslas spēkos ir piedāvāt alternatīvas tam, kā savu Zemi esam apdzīvojuši līdz šim?               

RIBOCA2 kuratore iecerējusi pievērsties mūsu domu ainavām, iedrošinot uz poētiskiem izgudrojumiem, kā arī apliecinot mākslas potenciālo ieguldījumu sabiedrības diskusijās par pasaules sarežģīto stāvokli. Zeme, cilvēki, pārējās dzīvās būtnes un matērija ir daļa no milzīga, savstarpēji saistīta tīklojuma, kurā mēs vairs nevaram ieņemt galveno lomu. Nemitīgā mijiedarbība ar citām esībām no mikro līdz makro mērogam vien apstiprina mūsu hibrīdo un līdzatkarīgo stāvokli dzīvības kopainā. Valdzinājuma atjaunotne kā koncepts paredz ieklausīšanos šīs kopienas ritmos, vērību pret norisēm trajektorijās ar atšķirīgu laika tecējumu un apjautu par neredzamajām arhitektūras sistēmām, kas uztur pasauli dzīvu. Iestājoties pret cinismu un politisku izmisumu, baiļu paralīzi transformējot rīcībspējā un riskus uztverot ar entuziasmu, biennāle meklēs alternatīvus veidus, kā spriest un rīkoties kopējās nākotnes labad.

Fakts, ka kāda cita pasaule var pārstāt eksistēt, savu vietu atvēlot jaunai, var iedvesmot pozitīviem scenārijiem. Par piemēru kalpo arī Rīgas, Latvijas un Baltijas valstu vēstures, kuru gaitā “pasaules  kārtība” mainījusies ne reizi vien. Starp kariem, okupācijām un ekonomiskām jukām šis reģions ir piedzīvojis radikālas pārmaiņas un atdzimšanu vairākkārt. Šādos apstākļos tiek izkopta radoša izveicība, tostarp arī rituālu, poēzijas un dziedājumu formā. Atskats vien nesenā pagātnē ļauj pārliecināties, kā pašu izlolota tautas kustība spēj izkārtoties sirreālā divu miljonu iedzīvotāju ķēdē, 600 kilometrus garā sociālajā skulptūrā, kas 1989. gadā savienoja Tallinu, Rīgu un Viļņu. Rīga un Baltija gadsimtiem ilgi ir bijušas kultūru mijiedarbības telpa, kurā veidojušās un savijušās dažādas uztveres un ideoloģijas jau kopš pašiem pirmsākumiem.

Biennāles programmas veidošanā Lamarša-Vadela plānojusi uzaicināt 60 māksliniekus un radošus citu nozaru pārstāvjus no Baltijas reģiona un starptautiskās arēnas, kuru darbi izaicina mākslas tradicionālās definīcijas un paplašina tai ierastos darbības laukus ārpus strikta disciplīnu iedalījuma. Viņu pētījumi pārvaicā iesakņojušos pieņēmumus, ļaujot radīt darbus, kas kalpo par katalizatoru alternatīviem veidiem, kā skatīties, klausīties un just. Izplešoties Rīgas parkos un agrākajās rūpniecības zonās, esot gan pilsētas nomalēs, gan iedzīvotāju mitekļos, ap pieminekļiem un restorānos, viesnīcās un ostās, biennāles programma sekos nepastarpinātās klātbūtnes principam, lai  ietvertu sevī pilsētas mainīgās ekosistēmas pulsus un ritmus.

Uzziņai

Rebeka Lamarša-Vadela (Rebecca Lamarche-Vadel)

Mākslas pasaulē Rebeka Lamarša-Vadela daudzkārt ir atzīta par vienu no drosmīgākajām un iedvesmojošākajām jaunās paaudzes kuratorēm. Pastiprinātu starptautisko uzmanību viņas profesionālā darbība ir izpelnījusies pēc veiksmīgu izstāžu virknes laikmetīgās mākslas centrā Palais de Tokyo Parīzē, kur viņa strādāja no 2012. gada līdz 2019. gada pavasarim. Šo septiņu gadu laikā tapuši mākslas projekti, kuros starptautiskas atpazīstamības mākslinieku darbi mijušies ar lokālām mākslas vidēm raksturīgu tīrradņu veikumiem. Rebeka bijusi kuratore personālizstādēm tādiem māksliniekiem kā: Margarita Umo (Marguerite Humeau), Eds Atkins (Ed Atkins), Dāvids Duārds (David Douard), Elēna Martena (Helen Marten), Fransuā Kurlē (François Curlet) un Džons Rafmans (Jon Rafman).

Kā viena no nesenākajām un publikas jo īpaši mīlētām izstādēm ir argentīniešu mākslinieka Tomasa Saraceno (Tomás Saraceno) jaunāko darbu prezentācija ON AIR, kas norisinājās pagājušajā gadu mijā un kļuva par Palais de Tokyo apmeklētāko izstādi tā pastāvēšanas vēsturē. Līdzīga apjoma sadarbība kuratorei bijusi arī ar Berlīnes mākslinieku Tino Zēgalu (Tino Sehgal). 2016. gadā Palais de Tokyo piešķīra viņam tā saukto carte blanche - neierobežotu māksliniecisko brīvību pār mākslas centra visām ekspozīcijas telpām 13000 kvadrātmetru platībā.

Kuratore regulāri sadarbojas arī ar citām mākslas institūcijām: viņa ir bijusi Versaļas pils muzeja asociētā kuratore (2017), kuratora padomniece 11. Bamako biennālei Mali (2017-2018), Ņujorkas laikmetīgās mākslas centrā MoMA PS1 veidojusi projektus Truce (2013) un Bright Intervals (2014), bet Stedelijk muzejam Amsterdamā - izstādi Landscape (2013).

Līdztekus neatkarīgās kuratores darbam Rebeka Lamarša-Vadela regulāri piedalās dažādos semināros, diskusijās un ar mākslas darbību saistītās konkursu žūrijās un komisijās. Viņas raksti ir bijuši publicēti tādos preses izdevumos kā: Frankfurter Allgemeine Zeitung, Monopol, Mousse, Cura un l’Officiel Art. Viņa ir 2019. gada vieskuratore Parīzes mākslas meses FIAC īpašajiem projektiem. Rebeka Lamarša-Vadela ir absolvējusi Sorbonnas universitāti, kur apguva mākslas vēsturi, politikas zinātni un vēsturi.

RIBOCA

Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA), kas dibināta 2016. gadā, ir viens no apjomīgākajiem laikmetīgās mākslas notikumiem Latvijā un Baltijas valstīs. Tā notiek reizi divos gados, un tās radošā vadība ik reizi tiek uzticēta citam starptautiska mēroga mākslas kuratoram. RIBOCA ir sabiedriska iniciatīva, kuru aizsākusi biennāles fonda dibinātāja Agnija Mirgorodska, lai pievērstu starptautisku uzmanību kultūras norisēm Baltijas reģionā, kā arī lai veicinātu domu apmaiņu un sadarbības iespējas, kas piešķirtu Rīgai īpašu vietu mākslas pasaules kartē.