Modes dizainere Viktorija Joniene par latviešu gaumi: "Mūsu ļautiņi ir tik konservatīvi, ka tas jau robežojas ar puritānismu"

Sešu gadu laikā zīmols NóLó ir guvis tādus panākumus, ka to bez jebkāda pārspīlējuma var saukt par vienu no Latvijas modes biznesa pīlāriem. Iespaidīgas sezonu kolekcijas – katrā pa 300 – 350 modeļiem –, patstāvīga ražošana, pašu veikali, veiksmīga darbība ārzemju tirgos (no Krievijas līdz Ķīnai, no ASV līdz arābu valstīm) – neviens cits Latvijas zīmols šobrīd ne ar ko tādu lepoties nevar. Turklāt NóLó nav Viktorijas Jonienes vienīgais bizness. Kopā ar vīru Andreju Vika vada arī mazumtirdzniecības uzņēmumu, kuram vēl nesen piederēja 26 veikali Baltijas valstīs. Nesen vairākus no tiem viņi pārdeva Igaunijas investoriem.

Ne visi mūsdienu dizaineri var apstiprinoši atbildēt uz vienkāršo jautājumu: “Vai proti šūt?” Principā dizaineram tas nav obligāti. Bet tu, cik zinu, šuj brīnišķīgi...

Jā, no kādas ceturtās klases. No sestās jau sāku apšūt draudzenes.

Kādā sarežģītības pakāpē?

Jebkādā.

Tiešām?

Šuvu kleitas, žaketes, bikses – visu ko. Nu, varbūt apdare šīm drēbēm nebija ideāla, bet principā viss bija, kā pienākas, – kabatas, apkakles, odere... Protams, dažkārt gadījās arī kāzusi.

Atceros, ka reiz uzšuvu sev piegulošas bridža bikses no plāna nestaipīga samta, jo gribēju paspīdēt draudzenes dzimšanas dienas ballītē. Taču šāds materiāls, darināts uz zīda pamata, nepavisam netur slodzi, no tā var šūt tikai brīvi krītošas, ērtas drēbes. Nu, un ballītes karstumā šīs bridženes izjuka pa vīlēm. Mājās atnācu faktiski bez biksēm.

Bet kur tu iemācījies šūšanas gudrības?

Mana tante savulaik vadīja Jūrmalas sadzīves pakalpojumu kombināta eksperimentālo cehu, kas apšuva visu mūsu estrādi, deju kolektīvus un kabarē Jūras pērle, Kaburgs dejotājas. Tur savus skatuves tērpus pasūtīja arī padomju estrādes zvaigznes Alla Pugačova, Boriss Moisejevs.

Tur es pavadīju visu savu bērnību, un visa mana modes mīlestība nāk no turienes. Tante man iemācīja pamatus – kā konstruēt piegrieztnes, kā piegriezt, šūt un izšūt, no auduma veidot ziedus. Vienu laiku tur piestrādāju arī par modeli tērpu skatēs.

Pluss bija tas, ka mans tēvs bija jūrnieks un veda ne tikai visādas firmas lietas, bet man arī ārzemju piegrieztnes. Man bija pilns žurnālu Burda International komplekts no 70. gadu beigām līdz 90. gadu sākumam. Un tā nebija vis parastā Burda, bet ekskluzīvie pielikumi, kas iznāca divreiz gadā, ar Armani un Lāgerfelda modeļiem...

Atceries savu pirmo nopelnīto naudu?

Vasarā starp sesto un septīto klasi, pateicoties tantei, dabūju pasūtījumu. Vajadzēja uzšūt sešas lielas – 1,20 metru augstas – mīkstās rotaļlietas kā rekvizītus fotosalonam. Tur man bija lauva, pingvīns, mērkaķis, lācis – vesels zoodārzs.

Pati zīmēju skices, taisīju piegrieztnes, pati izdomāju tehnoloģijas: piemēram, par karkasu ieliku slotas kātu. Nodarbojos ar to visu divus mēnešus un saņēmu par katru rotaļļietu 25 rubļus – milzu naudu tolaik! Šīs rotaļlietas pēc tam vēl ilgi redzēju Jūrmalā.

                                                                                                                Sanāk, ka, skolu beidzot, tev jau bija profesija.

Tās bija 80. gadu beigas, kooperatīvu laiks. Kā sēnes pēc lietus parādījās šūšanas kooperatīvi. Sākumā tikai izstrādāju modeļus. Atnāca cilvēks ar Quelle vai Otto katalogu, iebakstīja ar pirkstu kādā fasoniņā, es uztaisīju piegrieztnes ar izmēru variantiem un pirmo modeli, bet tālāk jau viņi paši šuva rūpnieciskos apjomos.

Daudz nopelnīt tā nevarēja, tāpēc nolēmu sākt šūt pati. Nopirku dažas profesionālas šujmašīnas, atradu dažas mājstrādnieces un – aiziet! Šuvām to, kam bija vislielākais noiets, – džinsus, virsjakas. Katastrofāli trūka audumu un furnitūras, un, kad tika atvērta Polijas robeža, sāku turp braukt pēc materiāliem.

Nopirku savu pirmo labo overloku, furnitūru vedu somām – spiedpogas, birkas, rāvējslēdzējus, pogas. Pamazām no masu produkcijas pārgāju uz ekskluzīvo, sāku šūt atsevišķas lietas un nodot tās komisijas veikalos kā “firmas” apģērbu. Starp citu, vēl pirms dažiem gadiem uz ielas ieraudzīju meiteni manā žaketē. Kļūdīties nevarēju – ļoti specifisks audums, ļoti specifisks piegriezums. Kur viņa to bija izrakusi? Pagājuši taču trīsdesmit gadi!

Kādas ir tavas atmiņas par tā laika modi? Tagad astoņdesmito stils atkal ir aktuāls.

Jā, šobrīd tas ir viskarstākais trends. Tiesa gan, formas jau ir daudz mierīgākas, mīkstinātas. Astoņdesmitajos visas izpausmes bija daudz asākas: pārspīlēti apjomi, gigantiski pleci. Ja frizūra, tad sprādziens makaronu fabrikā. Ja meikaps, tad megapamanāms. Taču man šī mode ļoti patīk – tā ir dzīvespriecīga, teatrāla, rotā mūsu dzīvi.

Man vispār nepatīk garlaicīgs apģērbs. Uzskatu, ka modei jābūt izaicinošai, tai jāuzjunda emocijas, fantāzija, seksualitāte. Problēma tikai, ka tādas drēbes nav diezko ērtas ikdienas lietošanā. Labprāt ko tādu valkātu arī pati, bet darbā nākas pārģērbties līdz pat divdesmit reizēm dienā – pielaikoju visus modeļus, kuri nonāk ražošanā. Tāpēc atļauties ekstravagantas lietas varu tikai noteiktos gadījumos, kad vajag iztaisīties.

Starp rozēm, cigaretēm un picām

Pāršķirsim tava CV nākamo lappusi. Kā tu no apģērba šūšanas pārgāji uz cigarešu tirdzniecību?

Kooperatīvu laiks nebija ilgs.Tas bija radies uz deficīta, preču trūkuma viļņa, tāpēc, tikko atvērās Rietumu tirgus un sāka ievest ārzemju preces, šūšana zaudēja jebkādu nozīmi. Mēs nevarējām konkurēt ar rietumiem ne dizaina, ne kvalitātes, ne cenas ziņā.

Bet daudziem uzņēmējiem tas laiks bija laba skola. Vairāki šūšanas kooperatori vēlāk sasniedza ievērojamus panākumus, turklāt dažādos biznesa veidos. Tolaik jau biju precējusies, kopā ar pirmo vīru sāku nodarboties ar cigarešu tirdzniecību. Mums izdevās iegūt Camel, Winston, Salem un citu zīmolu izplatīšanas tiesības Latvijā.

Vīrs vadīja kompāniju globālā mērogā, bet es sēdēju noliktavā, milzīgā, neapkurinātā angārā un izsniedzu preces pret pavadzīmēm. Klientu bija daudz, 20 – 30 cilvēku dienā. Vēl mums bija tabakas veikals, par kuru arī atbildēju es.

Jumts jums arī bija – ar bandītiem sanāca tikties?

Man, par laimi, ar šo publiku nebija darīšanu, ar viņiem kontaktējās vīrs. Bet periodiski uz noliktavu atbrauca oriģināli personāži, sakot: “Mani sūta tas un tas.” Un viņiem bija jāiedod, piemēram, kaste Marlboro bez jebkādām pavadzīmēm. Jā, tas bija jautrs laiks...

Toties šim darbam bija noteikti bonusi: bieži braucām uz Šveici, kur bija ražotājkompānijas vadības birojs, uz Tax Free izstādēm Kannas un baudījām augstāko aprindu dzīvi – balles, klubi, jahtas, vakariņas īpašajiem viesiem... Tas mazliet kompensēja drūmo sēdēšanu neapkurinātā angārā.

Savu šuvējas praksi tajā laikā pārtrauci?

Periodiski kaut ko uzšuvu sev. Ne tāpēc, ka nevarētu nopirkt, bet tāpēc, ka man tas patika. Mājās bija iekārtota īsta darbnīca ar piegriešanas galdu un visām manām šujmašīnām. Starp citu, vismīļākā man ir joprojām – 1908. gada Singer… 80. gadu beigās pieliku japāņu motoru, un no tā laika kalpo kā zvērs.

Tā ir labākā šujmašīna manā dzīvē! Tai gan ir tikai viena funkcija – tā šuj taisno vīli, bet toties ņem jebkuru materiālu, sākot no šifona un beidzot ar ādu. Savulaik atvedu to ar lidmašīnu no Krimas, jo tā piederēja manam vectēvam, viņš ar to šuva apavus.

Vectēvs bija kurpnieks?

Nē, viņš bija Ņikitas botāniskā dārza direktors – visa mana bērnība pagāja Krimā starp rozēm. Apavu šūšana bija viņa hobijs.

Atgriežoties pie kārtējā pagrieziena tavā biogrāfijā – kā tu no cigaretēm Camel pārgāji uz Camel drēbēm?

Tā sagadījās, ka paliku viena ar bērnu, bez līdzekļiem. Biznesu man atņēma, vajadzēja domāt, ko darīt tālāk. Zināju, ka zīmols Camel ražo ne tikai cigaretes, bet arī apģērbu. Vērsos pie paziņām Ženēvā, tiku pie zīmola īpašniekiem un galu galā ieguvu Camel apģērba izplatīšanas tiesības Latvijā.

Tiesa, līdz veikala atvēršanai Barona ielā – tā notika 1999. gadā – pagāja vēl diezgan ilgs laiks. Bet tad es jau biju satikusi savu tagadējo dzīvesbiedru Andreju, un mēs kopā nodibinājām kompāniju, kas Baltijas valstīs ieveda zīmolus Camel, Olsen, Mephisto, Gas, Liu Jo, Pinko, Charles & Keith, Murphy & Nye... Ilgu laiku veiksmīgi attīstījām šo biznesu visā Baltijā.

Jums taču bija arī picēriju tīkls Pizza Jazz.

Oi, to pat atcerēties negribas... Tā bija īsta elle! Bija jāiemācās orientēties receptēs, produktos, kases aparātos, higiēnā, grāmatvedībā...

Katru dienu gadījās kaut kādas ķezas: te kanalizācija aizsprostojas, te kondicionieris salūzis, te milti nav laikā pasūtīti, kāds produkts no tirgus pazudis, kliente uzplēsusi apģērbu uz krēsla skabargas... Restorānu skaits pieauga – bija jau četri. Es biju tā nomocījusies, ka vienā brīdī sapratu: viss, šī ir galējā robeža! Es vienkārši negribu ar šo biznesu nodarboties un to nedarīšu. Un mēs to veiksmīgi pārdevām saviem galvenajiem konkurentiem Čili Pizza. Tajā brīdī biju tik laimīga!

Protams, pateicoties restorānu biznesam ieguvu ļoti lielu pieredzi, bet laikam jau mums nevajadzēja ar to tik ļoti aizrauties. Restorāni atņēma tik daudz spēka un enerģijas, ka ar veikaliem nodarbojāmies pēc atlikušā laika principa. Un tas nevarēja neietekmēt biznesu... Ja nebūtu bijis restorānu, iespējams, tagad mums būtu vieni no lielākajiem mazumtirdzniecības uzņēmumiem Latvijā.

Liktenīgie četrdesmit divi

2012. gadā klajā nāca tavs zīmols NóLó. Kā tev vispār ienāca prātā šāda ideja – pēc krīzes, pēc visas tās restorānu epopejas?

Tas bija mans sapnis kopš bērnības. Vienmēr biju gribējusi nodarboties ar modi, turklāt ne tikai kā dizainere, bet arī kā ražotāja. Manuprāt, tas ir visgodīgākais biznesa veids – kad pats radi produktu no A līdz Z.

Labs stimuls bija amerikāņu televīzijas šovs Runaway – konkurss jaunajiem dizaineriem. Noskatījos kādas četras sezonas un nodomāju: “Velns parāvis, ar ko es nodarbojos? Rau, šis taču ir mans sapnis!” Vēl izlasīju Kristiāna Diora biogrāfiju un biju pārsteigta, uzzinot, ka viņš savu kuturjē karjeru sāka 42 gadu vecumā. Man tieši tajā brīdī bija 42. Un es nolēmu radikāli mainīt savu dzīvi.

Protams, bija ļoti grūti pārliecināt vīru un kolēģus, jo pret manu ideju visi izturējās samērā skeptiski. Bet es esmu visai spītīgs cilvēks. Ne velti man uz rokas ir tetovējums “Aut Viam Inveniam Aut Faciam” – tā ir seno romiešu karavadoņa Hanibāla devīze: “Vai nu atradīšu ceļu, vai pats to izlauzīšu.”

Sākumā NóLó sevi pozicionēja kā skandināvu dizaineru zīmolu.

Tas bija mārketinga triks. Mēs ļoti baidījāmies iziet tirgū ar Latvijas produktu, jo tajā laikā mūsu publikas attieksme pret “Made in Latvia” bija ļoti negatīva. Pēdējos gados šī attieksme ir mainījusies par 180 grādiem, bet tolaik tauta uzskatīja, ka neko labu šeit uztaisīt nevar. Tāpēc mēs palaidām tādu pīli par skandināvu dizaineriem.

Bet patiesībā visu radīji tu?

Jā, visu pati savām rociņām no pirmās kolekcijas līdz šai dienai. Nākamajā sezonā, kad mēs jau sevi parādījām Fashion Mood – Rīgas Modes nedēļa mūs tad vēl nepaņēma –, kļuva skaidrs, ka varam legalizēties, un es iznācu no ēnas gaismā.

Esi apmierināta ar to, kā attīstās NóLó? Tavas cerības piepildās?

Sākumā es neko īpašu negaidīju. Vienkārši nolēmu ienirt un paskatīties – izpeldēšu vai ne. Jau daudzus gadus esmu bijusi šajā biznesā, izbraukājusies pa izstādēm, šovrūmiem un lieliski zinu, kā viss funkcionē. Tomēr negaidīju, ka būs tik grūti – ieiet tirgū, ieņemt tajā savu vietu, panākt, lai tevi atpazīst, kaut ko sasniegt. Tas prasa milzīgas investīcijas un ellīgu darbu vai arī fantastisku veiksmi.

Zinu dažus Latvijas zīmolus, kuriem tiešām ir paveicies: viņiem burtiski – hops! – un viss uzreiz aizgāja. Mums viss nāca smagi, tā ka asinis pa degunu. Bet vienalga, rūpīgi strādājot, sperot visus tos secīgos soļus un solīšus, tas pie kaut kā noved – tevi kāds ir pamanījis, tu kādam esi iepaticies. Tā, piemēram, bija ar Bosco di Ciliegi (Viens no Maskavas lielākajiem luksusa apģērba veikaliem. – Red.) – viņi paši mūs uzmeklēja.

Vai Tallinas universālveikals Kaubamaja – daudzi zīmoli cenšas tur iekļūt neveiksmīgi, bet mūs viņi paņēma, turklāt esam vienīgais Baltijas zīmols, ko tur piedāvā shop-in-shop formātā. Liels panākums bija Milānas šovrūms, pateicoties tam mums radās 30 jauni klienti visā pasaulē – no Itālijas līdz Ķīnai un ASV.

Veidojot zīmolu, tu uzreiz orientējies uz ārzemju tirgu?

Protams. Latvijā taču daudz nepārdosi. Lieliski apzinājos, ka rietumos mēs nevienam neesam vajadzīgi. Tur, pirmkārt, ir nežēlīga konkurence, un, otrkārt, fantastiska neuzticēšanās visam, kas nāk no austrumiem, un mēs viņiem esam tie paši austrumi.

Tāpēc likām cerības uz Krieviju. Tā taču ir milzīga valsts, visēdāja. Problēma tā, ka Krieviju visu laiku mētā – NóLó mūža laikā tur jau notikušas divas nopietnas sistēmas krīzes modes tirgū, un šobrīd šī krīze padziļinās. Tā ka ar Krieviju arī nav viegli.

Mēs skatāmies uz visām pusēm – gan uz austrumiem, gan rietumiem, gan dienvidiem. Bet es vienmēr esmu zinājusi, ka man neviens neko bļodiņā ar zelta maliņu nepienesīs.

Kad saprāts saka ekstāzei – stop!

Patērētāju gaumes dažādās valstīs taču atšķiras?

Dažkārt radikāli. Kad sākām strādāt ar Āzijas tirgu, uzreiz sāku taisīt šovrūmam īpašu kapsulkolekciju, jo tur gan izmēri ir pilnīgi citādi, gan silueti. Aziātes faktiski nepieņem piegulošas drēbes vai apģērbu ar grieztu vidukļa līniju, viņām patīk viss maisveidīgais, bet nekādā gadījumā ne garš. Dievina popārtu, jo lietai jābūt oriģinālai, interesantai.

Krievija ir pilnīgi cits stāsts. Turklāt tas, kas patīk Maskavā, var neiet Novosibirskā vai Mahačkalā. Arābu valstīm arī ir sava specifika – tur ķermenim jābūt nosegtam, apģērbam slēgtam, garam, bez jebkādām asprātībām. Tā arī nākas lavierēt. 

Intervijās tu vienmēr saki, ka nezini, ko nozīmē iedvesma. Kā tevī sadzīvo loģiskais, racionālais un intuitīvais?

Droši vien racionālā puse uzvar biežāk. Protams, periodiski uznāk radošā ekstāze – gribas pamēģināt to un šito, un vēl to. Bet saprāts saka: stop! Visa pamatā ir veselais saprāts un precīza plānošana – kolekcijas struktūra, tendenču izpēte, pārdošanas analīze.

Ar ko sākas darbs pie jaunas kolekcijas?

Ar audumu paraugiem, ko atvedu no izstādēm. Mēs tos analizējam, skatāmies, kas mums piestāv stila ziņā un pēc cenas, – izstādē ar to nodarboties nav laika. Šis ir ļoti svarīgs posms, tajā nedrīkst kļūdīties. Ja pasūtīsi nepareizo audumu vai nepareizā daudzumā, nevarēsi sašūt visus tos modeļus, kas kolekcijai nepieciešami.

Kad saņemam audumus, sāku ar tiem spēlēties, lieku pie manekena tā un šitā. Un tad pēkšņi vienā brīdī – hops! – un noķeru kaut kādu radošo vilni. Man tas bieži uznāk arī lidmašīnās, tāpēc vienmēr vedu sev līdz planšeti, lai varu zīmēt skices. Kad sakrājas pietieksmi daudz ideju, piesaistu savu komandu un to visu apspriežu ar viņiem.

Gadās, ka komanda apgriež tavus spārniņus?

Protams, visu laiku. Ja es visu darītu pati, kolekcijas būtu pavisam citādākas. Mūsu izejas punkts ir tas, vai varēsim šīs kolekcijas pārdot. Dancojam nevis pēc savu vēlmju stabules, bet atbilstoši klientu gaumēm.

Bet kādas ir šīs gaumes? Kam, piemēram, priekšroku dod Latvijas sievietes?

Ir lietas, kuras tu ne par ko nevarēsi pārdot vietējā tirgū. Piemēram, platas, saīsinātas bikses. Mūsu cilvēki uzskata, ka tās kropļo figūru. Pat ja tā būtu, pareizi apspēlēts un stilizēts, šis it kā ķēmīgums izskatās superstilīgi. Taču – nē, ne par ko! Vēl te ne sevišķi mīl apjomīgu apģērbu. Tādas drēbes pērk galvenokārt tad, ja ir problēmas ar figūru, bet visas pārējās klientes dod priekšroku piegulošiem fasoniem.

Slikti iet viss caurspīdīgais, apģērbs, kas atkailina muguru, kaut arī tas ir tik skaisti un seksīgi. Diezgan atturīgi mūsu pircēji izturas pret visādiem uzrakstiem un zīmējumiem. Ja uz krekliņa būs, piemēram, mērkaķis, to praktiski nevarēs pārdot –masu apģērba nišā vēl varbūt, bet ne luksusa segmentā. Nezinu, iespējams, pie vainas ir kaut kādi kompleksi vai pašironijas trūkums. Vienvārdsakot, mūsu ļautiņi ir tik konservatīvi, ka tas jau robežojas ar puritānismu.

Kādus mērķus biznesā esi nospraudusi tagad?

Protams, man gribētos, lai NóLó kļūst par globālu zīmolu, lai mēs varam sevi pieklājīgi pieteikt pasaules telpā, iekļūtu prestižos tirdzniecības tīklos, nopietnos interneta resursos. Lai mēs spētu izaugt lieli – palielināt tirdzniecības apjomus tiktāl, lai varam ietekmēt gala cenu.

Un, protams, es sapņoju par to brīdi, kad man būs palīgu un asistentu komanda, kas jaudās mani aizstāt kaut uz laiku, un es varēšu atvilkt elpu. Šobrīd jūtos kā ēzelītis, kas bezgalīgi iet uz riņķi, griežot smagu akmens ratu...

Kas modē ir slikti – tev nav ne laika, ne iespējas atslābināties, restartēties. Dažkārt mani pārņem panika: “Dievs mīļais, es tikko sevi visu izliku vasaras kolekcijā, bet jau jātaisa ziemas! Kur es ņemšu vēl 300 idejas?”

Kad mācījos kursos Londonas Sentmārtina koledžā, mūsu grupā bija meitene, kura bija strādājusi pie Aleksandra Makvīna. Viņa stāstīja, ka Makvīns uz darbu braucis reizi nedēļā. Komunicējis tikai ar savu asistenti. Vēl šad tad paskatījies, kā sokas darbi, novērtējis rezultātu, bet tā īpaši nekur nepiedalījies. Viņš ģenerēja idejas, zīmēja skices, bet tālāk visu darīja citi. Lūk, mans sapnis. Laikam gan nepiepildāms.

Iekšējais huligāns dzīvo un uzvar

Tava pērnās kolekcijas ideja par divdomīgiem uzrakstiem un aizplīvurotām rupjībām – tas arī bija loģisks solis vai tomēr emocionāls izlēciens?

Tas gan bija brīdis, kad uzvarēja mans iekšējais huligāns. Loģika un kolēģi man teica, ka tā nevajag darīt, bet es nolēmu riskēt. Turklāt stingri pieteicu pārdevējām, ka viņām jābūt pārliecinātām, ka cilvēks, kurš pērk drēbes ar šiem rotaļīgajiem tekstiem, saprot, kas tur rakstīts. Tāpēc ka daudzi nesaprata – nu, ir kaut kādi burti, kaut kāda abrakadabra.

Bet pārdevējas nejaudāja visiem izsekot. Kāda kliente nopirka pie mums tādu cepurīti, aizgāja ar to uz darbu – un tur kolēģi viņu apgaismoja... Dāma mums uztaisīja skandālu, nācās atvainoties. Bet tas, šķiet, bija vienīgais gadījums. Kopumā kolekcija aizgāja uz urrā.

Īpaši mani iepriecināja kāda Maskavas dāmīte vecumā ap 55, kura atnāca visās tajās huligāniskajās drēbēs uz mūsu tikšanos ar klientiem veikalā Bosco Donna. Arī viņa pirkšanas brīdī neesot aizdomājusies par uzrakstu nozīmi, mazdēls apskaidrojis. Bet viņa par to bija tādā sajūsmā, ka atgriezās mūsu veikalā un nopirka visu, kas tur bija.

Par ko, tavuprāt, liecina šis fakts – 55 gadus veca sieviete pērk apģērbu ar huligāniskiem saukļiem?

Par to, ka modes patērētājs ir stipri mainījies, ka modei faktiski vairs nav vecuma robežu. Uz mūsu veikaliem bieži nāk iepirkties veselas ģimenes – māte, meita, vecmāmiņa. Un visas trīs kaut ko arī nopērk. Agrāk uzskatīja, ka sievietei pēc četrdesmit ir jānogriež mati konservatīvā frizūrā, jāuzvelk bezpapēžu kurpes un jākļūst par tanti.

Figu! Mūsdienu sieviete četrdesmit gados sāk ģērbties tā, kā neatļāvās ne savos divdesmit, ne trīsdesmit. Viņai ir pilnīgi cita pašapziņa, viņai jau ir vienalga, ko par viņu domā apkārtējie. Starp citu, pati nesen sāku valkāt mini svārkus. Divdesmit gadus nebiju vilkusi.

Atceros, kādu skandālu izraisīja tava pagājušās ziemas kolekcijas skate Rīgas Modes nedēļā – teatralizētā šovā studentes pavedināja pasniedzējus un nodarbojās ar seksu eksāmenu laikā. Daudzi šo ironiju nenovērtēja,  apvainoja tevi gandrīz vai par prostitūcijas propagandu. Personiski es, gluži pretēji, saskatīju feministisku vēsti: mans ķermenis – un es ar to, ko gribu, to daru! Saki, vai feministiskas idejas tev vispār ir tuvas? Vai esi saskārusies ar vīriešu šovinismu?

Protams, miljoniem reižu! Īpaši karjeras sākumā. Ar aktīvu biznesu sāku nodarboties, kad man bija 26 –27 gadi. Biju jauniņa, pievilcīga, un kad ar vīru gājām uz kaut kādām pārrunām, mani uztvēra tikai kā viņa sekretāri.

Centos sev piešķirt papildu gadus un solīdumu – valkāju nopietnus melnus kostīmus, brilles ar caurspīdīgiem stikliem. Bet tas īpaši nelīdzēja. Sākumā noniecinošā attieksme mani kaitināja un uzdzina dusmas, pēc tam sapratu, ka ar to cīnīties ir bezjēdzīgi. Viena pati šo situāciju mainīt nevarēsi. Vispār sievietes tikai salīdzinoši nesen ieguva balsošanas tiesības, ir jāpaiet vairākām paaudzēm, līdz sabiedrība sieviešu līdztiesību uztvers kā kaut ko dabisku, pašsaprotamu un normālu. Tagad mēs redzam vēstures forsēšanas mēģinājumus.

Hārvijs Vainstīns, protams, ir draņķis, un ir pelnījis tādas savas uzvedības sekas, bet visā šajā seksuālo uzmākšanos histērijā zem ceļa ruļļa tiek pamesti arī daudzi nevainīgi upuri. Manuprāt, tas ir aizgājis par tālu... Aplidošana, flirts – tam visam ir jābūt. Mēs taču tik un tā gribam, lai vīrieši par mums sajūsminās, izrāda uzmanību. Tāda ir cilvēka daba.

Atšķirībā no daudzām biznesa sievietēm, kuras ir tik ļoti pārņemtas ar darbu, ka ļauj sabrukt savai personīgajai dzīvei, tev ir izdevies izveidot ļoti harmoniskas ģimenes attiecības. Ko tev nozīmē būt sievai, mātei?

Mans galvenais princips attiecībās ar vīru ir godīga partnerība. Mēs visā esam vienlīdzīgi, visu darām kopā un kopā arī par visu atbildam. Par to vienojāmies jau sākumā. Un tas ir ļoti svarīgi – par visu vienoties iepriekš. Tāpēc ka dažkārt jauna meitene stājas attiecībās un tad pēkšņi attopas, ka jau ir aizgājusi no darba, draudzenes pazaudējusi, par sevi pārstājusi rūpēties… Un pēc tam arī pati izrādās nevajadzīga.

Bet mēs visu sīki un smalki izrunājām – un tā arī dzīvojam jau divdesmit gadus. Ļoti svarīgi ir nemēģināt nevienu pārtaisīt. Vai nu es pieņemu savu partneri tādu, kāds viņš ir, ar visām pozitīvajām un negatīvajām īpašībām, vai ne. Pieaugušu cilvēku pārveidot ir bezjēdzīgs darbs.

Ar meitu ir tāpat. Bija periods, kad veltīju viņai ļoti maz uzmanības, nepārtraukti biju komandējumos, viņu faktiski uzaudzināja mans vīrs un tētis. Bet es jau pašā sākumā nolēmu, ka neizturēšos pret viņu kā pret savu īpašumu.

Ne tāpēc viņu dzemdēju, lai vecumdienās man būtu slavenās ūdens glāzes pienesēja. Es gribu, lai viņa atrod savu vietu dzīvē, lai viņai viss būtu labi. Protams, bērnu audzināšanā kaut kādam piespiešanas elementam ir jābūt. Es ieguldīju diezgan daudz pūļu, lai Beata ar izcilām sekmēm beigtu 1. ģimnāziju, lai viņa iestātos labā Anglijas universitātē un veiksmīgi to pabeigtu. Tagad viņa ir atgriezusies Latvijā un pagaidām ir krustcelēs. Taču es cenšos neietekmēt viņu ar saviem padomiem. Viņai pašai ir līdz kaut kam jānonāk, kaut arī uzdauzot punus. 

Biju pārsteigta, kad uzzināju, ka biji pirmā sieviete Latvijā, kuru oficiāli uzņēma vīriešu motoklubā.

Jā, mēs ar vīru savā laikā labi padauzījāmies ar hārlijiem un krosa močiem. Agrāk lēcu gan ar izpletni, gan gumiju, nodarbojos ar helisnovbordu... Diemžēl tas viss ir atstājis iespaidu uz manu veselību. Tagad no visiem ekstrēmajiem hobijiem atlikuši tikai sniegadēlis, veikbords un kvadracikli – ar tiem braucam ekspedīcijās pa visādiem neizbrienamiem mežiem un purviem.

Diemžēl pēdējā laikā man katra šāda veida izklaide beidzas ar traumpunktu. Pirms diviem gadiem, kad braucām ar sniega motocikliem Zviedrijā, cietu smagā avārijā, tagad nāksies operēt ceļgalu. Un vispār ar gadiem saproti, ka adrenalīna padevi vajadzētu jau piegriezt.

Kādi atpūtas veidi vēl tev ir zināmi?

Neciešu atpūtu pludmalē. Man vajag, lai bildīte visu laiku mainās, lai kaut kas notiek. Patīk aizbraukt uz lielu pilsētu un tur staigāt pa izstādēm un muzejiem, apskatīt visādas interesantas vietas. Nesen ar meitenēm bijām Venēcijas biennālē, tikko uz Modiljāni izstādi Londonā – tas bija neaizmirstami! Pērn sāku nodarboties ar golfu – brīnišķīgs veids, kā nostaigāt desmit kilometrus un izvēdināt galvu. Arī fiziskā slodze tur ir pamatīga.

Ko tev nozīmē jēdziens “slikta gaume”?

Mēs ļoti bieži esam stereotipu varā. Tas, kas vienam ir slikta gaume, citam – savs individuālās izpausmes veids. Līdz ar vecumu esmu kļuvusi mazāk kategoriska. Visam ir tiesības uz eksistenci. Un, paldies Dievam, mūsu ielās gadās ekscentriski personāži, kas ģērbjas ārpus jebkādiem likumiem.

Pēdējā laikā, vērojot tādus cilvēkus, domāju nevis “kādas šausmas!”, bet – “cik forši!”. Nesen lidmašīnā vēroju krievu bārbijas – uzpūstas lūpas, silikona krūtis, apģērbtas pēc principa “visu labāko un uzreiz!”, briljanti, augsti papēži... 13 stundas viņas lidoja ar tiem saviem papēžiem! Es pat jutos aizkustināta, sajutu maiguma uzplūdus, kad viņas pēc tam uz tiem pašiem papēžiem piepampušām kājām rausās laukā no lidmašīnas...

Nē, nē, slikta gaume man vairs neeksistē. Ja cilvēkam tā ir labi, tad jebkas ir tiesīgs būt! Dažkārt, skatoties uz tādiem cilvēkiem, man rodas jaunas radošās idejas. Pat mazliet apskaužu viņus par šo drosmi... Varbūt vecumdienās arī es kļūšu par tādu ekscentrisku večiņu?