"Ja pieteikšos donoriem, rīt būšu beigts!" Sabiedrībā valda bailes no orgānu ziedošanas, un tas ir jūtams
Pēdējā laikā Latvijas sabiedrība cieši seko līdzi atsevišķu iedzīvotāju cīņai par dzīvību ārvalstīs – nesen ilgi gaidīto aknu transplantāciju pārcieta Baiba Barone un rindā uz identisku operāciju gaida iecavnieks Austris Augusts. Taču, kā noskaidroja portāls Kasjauns.lv, vien niecīga daļa no Latvijas iedzīvotājiem paši izrāda vēlmi nāves gadījumā ziedot orgānus citu dzīvības glābšanai. Sabiedrībā, papildus tam, pastāv arī bailes, ka labprātīgi piekrītot ziedot orgānus, tiek apdraudēta sava dzīvība.
„Labprāt atļautu izmantot, taču baidos, ka pēc tādas anketas aizpildīšanas ātri vien palikšu par tādu donoru,” internetā raksta kāds Kasjauns.lv lasītājs. Līdzīgu viedokļu, turklāt, netrūkst – citi norāda uz to, ka orgānu tirdzniecība joprojām ir realitāte: „Bet jauni vīrieši ir pieprasītāki donori par padzīvojušām sievietēm. Un kaut kur tālu, tālu plašajā pasaulē orgānu tirdzniecība ir pavisam reāls fakts.”
Cilvēki arī bažījas, ka tos, kuri devuši piekrišanu savu orgānu izmantošanai pēc nāves, smagākas saslimšanas gadījumā mediķi var arī speciāli neizglābt: „Atļaušanai ir arī tumša puse – uzzinot, ka esi donors nelaimes gadījumā var tev nepalīdzēt. Atļauju vajadzētu prasīt tikai tuviniekiem, jau pēc nāves.”
Norādījumus orgānu izmantošanai devuši vien 0,07% iedzīvotāju
Šāda attieksme, šķiet, iet roku rokā ar statistiku. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Iedzīvotāju reģistru, šogad, līdz 31.oktobrim vien 93 personas PMLP apliecinājušas, ka piekrīt ziedot orgānus nāves gadījumā – uz valsts iedzīvotāju skaita fona, arī ņemot vērā iemeslus, kādēļ un kad jāapmeklē PMLP (pases izņemšana u.c. iemesli), skaitlis joprojām ir visai niecīgs. Turklāt kategorisku atteikumu kopš 2016.gada 1.janvāra iesnieguši 56 cilvēki.
Kopumā, laika periodā no 2002.gada līdz 2016.gadam vēlmi kļūt par donoriem pēc nāves apliecinājuši 743 cilvēki, savukārt aizliegumu iesnieguši 942. Saskaņā ar aprēķiniem, ziņas par cilvēku vēlmi ziedot orgānus vai aizliegt to ir saņemtas tikai no 0,07% valsts iedzīvotāju.
Latvijā transplantācijas koordinē Stradiņos
Darbu ar orgānu donoriem, sarunas ar tuviniekiem, transplantācijas procesu un ar to saistītos jautājumus visā Latvijā koordinē Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Transplantācijas centrs (LTC) un tajā ietilpstošā struktūrvienība „BaltTransplant”, informē slimnīcas Komunikācijas daļas vadītāja Lāsma Sīle: „LTC speciālisti strādā gan ar orgānu donoriem, gan ar orgānu saņēmējiem. valstī lielākajās slimnīcās strādā koordinatori, kuri piedalās šajā darbā.” Latvijas pacientiem sirds transplantācijas operācijas veic kardioķirurgi, valsts teritorijā, nieres pārstāda LTC speciālisti, savukārt aknas, kā zināms, pagaidām var pārstādīt vien ārpus Latvijas, piemēram kaimiņvalsts Igaunijas Tartu slimnīcā.
Latvijā, kā arī citur pasaulē, var izvēlēties vai ļaut ārstiem nāves gadījumā izmantot jūsu orgānus transplantēšanai, citu cilvēku glābšanai. Pie mums iedzīvotāji savu gribu var izteikt PMLP, Iedzīvotāju reģistrā uzrakstot iesniegumu.
Svarīgi ir zināt, ka, ja vien oficiāli neesat norādījis, ka nevēlaties ziedot orgānus pēc nāves, likumdošana ļauj LTC izmantot jūs kā donoru – no juridiskā skatupunkta šajā gadījumā, kad nav pateikts nepārprotams „nē”, notiek piekrišanas prezumpcija. „Teorētiski to var darīt, tomēr centra speciālisti ētisku apsvērumu dēļ vienmēr lūdz arī tuvinieku piekrišanu,” reālo praksi atklāj Stradiņa slimnīcas pārstāve.
Vai ir jābaidās kļūt par donoru?
Orgānu transplantāciju Latvijā stingri regulē likums „Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā”. LTC transplantologi un komanda veic orgānu izņemšanas (eksplantācijas) operācijas un sagatavo orgānus transportēšanai.
Stradiņa slimnīcas pārstāve īpaši plaši nekomentē internetā pausto neuzticību un šaubas par orgānu transplantēšanas jomā strādājošo mediķu godprātīgumu, taču norāda, ka likums un sistēma neatļauj izveidoties situācijai, kurā mediķim-transplantologam būtu iespēja iejaukties slima orgānu donora ārstēšanā vai nāves konstatēšanā. „Orgānu eksplantācija no miruša donora tiek veikta, vienīgi pēc tam, kad konstatēta smadzeņu nāve vai bioloģiskā nāve. Nāves konstatācijā transplantologi nav un nedrīkst būt iesaistīti,” skaidro Stradiņa slimnīcas pārstāve.
Mediķus satrauc donoru skaita sarukšana
Satraucoši, taču, kā informē Stradiņos, pēdējā gada laikā sarūk arī to mirušo personu tuvinieku skaits, kuri pēc radinieka nāves piekrīt mirušā orgānu izmantošanai transplantācijā – šī brīža tendences rāda, ka aptuveni 30% gadījumos mirušā tuvinieki atsaka orgānu ziedošanai. „Sarunās ar tuviniekiem, ja pašu starpā ģimenē iepriekš par orgānu ziedošanu nav runāts, ir jūtams, cik grūti nākas pieņemt šādu lēmumu. Laika sprīdis šādos gadījumos, turklāt, ir ļoti ierobežots,” skaidro slimnīcas pārstāve.
Saskaņā ar Stradiņa slimnīcas sniegto informāciju, nieru un sirds transplantācijas operācijas Latvijā tiek veiktas regulāri. Šobrīd, gadā valsts spēj apmaksāt 2 sirds transplantācijas operācijas. 2015.gadā Latvijā veiktas 77 nieru transplantācijas operācijas, kas pēc Eiropas datiem ir ļoti labs rādītājs. 2016.gadā, līdz šim brīdim veiktas 51 nieru transplantācijas operācijas.
