Onkoķirurgs Armands Sīviņš: "Ja ej operēt, pacientam jāsniedz labākais, ko proti"
Smaga diagnoze nav dzīves noslēgums – to ikdienā pierāda onkoķirurgs Armands Sīviņš, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Latvijas Onkoloģijas centrs” Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs. Saruna ar viņu - žurnāla "100 Labi Padomi Par veselību" jaunākajā numurā.
Jūs esat viens no Latvijas onkoķirurgiem, kurš veic daudz unikālu operāciju. Vai varat izcelt kādu īpašu gadījumu, kas devis lielu gandarījumu?
Sākotnēji tās šķita unikālas operācijas, bet šobrīd varu teikt – visas ir sarežģītas. Tās neveic citās slimnīcās vai klīnikās, un šo smago nišu esam paņēmuši uz saviem pleciem. Operāciju bijis tik daudz, ka grūti kādu izcelt. Taču pacienti, ar kuriem kopā esam izgājuši cīņu ar vēzi, paliek atmiņā uz mūžu, un lielākais gandarījums ir brīdis, kad šo cīņu esam uzvarējuši.
Esmu dzirdējusi, ka jūs pacientiem dodat arī savu personīgo telefona numuru. Tas noteikti nav ērti.
Tas nav ērti, bet, ja cilvēks zvana vai raksta ar lūgumu palīdzēt, citādi nevaru. Pacientu skaits ar katru gadu pieaug, un smagas diagnozes nevar ignorēt. Protams, lielāko dienas daļu pavadu operāciju zālē, tāpēc mani bieži ir grūtāk sazvanīt, bet tad var uzrakstīt.
Cik stundas pavadāt operācijas zālē?
Vidēji tās ir apmēram astoņas stundas. Ir arī operācijas, kas ieilgst 10, 12 vai pat 14 stundas. Ar gadiem nāk klāt pieredze, un operāciju skaits kļūst intensīvāks – agrāk bija viena operācija dienā, šobrīd tās ir vairākas. Tas nepieciešams, lai pacientiem nebūtu jāgaida garās rindās. Kopējā pacientu plūsma Onkoloģijas centrā ir ļoti liela.
Kā ārsts, strādājot tik intensīvi, neesat izdedzis?
Izdegšana ir, to es nenoliedzu. Mani izdedzina nevis medicīna, bet birokrātija un tukši solījumi. Gadiem ilgi jācīnās par elementārām lietām, kas citur Eiropā sen jau ir pašsaprotamas. Jācīnās par normālām operāciju zālēm, par to, lai pacienti pēc smagām operācijām negulētu karstumā četratā vienā palātā, par adekvātu finansējumu gan medikamentiem, gan personālam. Tikmēr vēža pacientu skaits katru gadu pieaug – Latvijā ik gadu ir 11–12 tūkstoši jaunu gadījumu. Un esmu pieradis pacientam sekot no sākuma līdz galam – no ķīmijterapijas un starošanas līdz operācijai un turpmākai aprūpei. Bet, lai pacients tiktu līdz operācijai, bieži paiet ilgāks laiks, nekā vadlīnijas atļauj. Personāls strādā uz maksimumu, bet cilvēks nav raķete. Kopš atvēra jauno piebūvi, ķīmijterapijas apjoms pieaudzis par 40 %, bet darbinieku skaits nav palielinājies. Slodze ir milzīga, gan fiziski, gan emocionāli, un tas rada īsto izdegšanu.
Kas jūs notur valsts slimnīcā, nevis privātajā sektorā?
Sarežģītas operācijas un pacienti, kuriem esmu pēdējais salmiņš. Šie izaicinājumi ir slimnīcas ikdiena, un man ir gandarījums, ka esam izveidojuši spēcīgu komandu. Pie mums jaunie ķirurgi tiek pie sarežģītām operācijām daudz ātrāk, nekā tas iespējams citur. Es pats reiz esmu operējis ar salauztu kāju un sāpēm rokā, jo nebija neviena cita, kas mani aizvietotu. Tagad situācija ir daudz labāka – ir komanda, uz kuru var paļauties.
Kā izlēmāt studēt medicīnu?
Bērnībā daudz laika pavadīju slimnīcās, bija traumas, un tas noteikti ietekmēja manu izvēli. Vidusskolā pusotru gadu strādāju par sanitāru Cēsu slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Arī studiju laikā bija dažādi periodi, bet piektajā kursā mani ceļi krustojās ar onkologu Viesturu Krūmiņu, un tas noteica manu turpmāko ceļu.
Ko iemācījāties no onkologa Viestura Krūmiņa?
Viņa piemērs mani ļoti iedvesmoja. Redzēju, kā viņš izturējās pret pacientiem, kolēģiem un jaunajiem ārstiem. Viņa humors un cilvēcība mani fascinēja, bet vēl vairāk – viņa mierīgā un pārliecinošā darba maniere operāciju zālē. Tā bija lieliska skola.
Arī jūs dodat iespēju jaunajiem ārstiem operēt.
Jā. Tāpat kā dakteris Krūmiņš deva iespēju man, arī mēs ļaujam jaunajiem kolēģiem darīt un augt. Ukrainas kolēģi, viesojoties pie mums, bija pārsteigti, ka tik daudz jaunu ārstu jau tiek pie sarežģītām operācijām. Bet tā ir vienīgā iespēja augt – ķirurgam jābūt pastāvīgā apritē.
Esmu dzirdējusi, ka gadās “pāroperēt” citur veiktās operācijas!
Diemžēl jā. Es uzskatu, ka onkoloģiskie pacienti jāoperē tikai Stradiņa slimnīcā vai Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Ja ķirurgam nav pieredzes, rezultāti ir slikti – vairāk komplikāciju, sliktāki onkoloģiskie rādītāji un izdzīvotība. Manā praksē nācies “pāroperēt”, jo audzējs nav izņemts līdz galam. Tad es zvanu kolēģim un jautāju: “Vai jūs tā spētu izrīkoties ar savu tuvinieku?” Ja ej operēt, pacientam jāsniedz labākais, ko proti.
Visu sarunu lasi žurnāla "100 Labi Padomi Par Veselību" jaunākajā numurā vai Zurnali.lv
