Saldumi vilina: kas patiesībā liek pastiept roku pēc šokolādes?

Zinātnieki apgalvo: visbiežāk darbojas divi mehānismi - fizioloģiskais un psiholoģiskais. Apskatīsim tos pēc kārtas.

Kad smadzenes "pieprasa" saldumus?

Mūsu smadzenes pastāvīgi vērtē organisma enerģijas līmeni. Stresa hormoni, īpaši kortizols, var pastiprināt apetīti un vēlmi iegūt ātru enerģiju. Tieši tādos brīžos roka stiepjas pēc saldumiem, nevis sāļiem vai neitrāliem produktiem.

Ja kādreiz esat attaisnojis vēlmi apēst kūku ar frāzi "droši vien man nokrita cukurs", visdrīzāk tā ir senā instinkta izpausme - papildināt enerģijas rezerves.

Strauji samazinoties glikozes līmenim asinīs - stāvoklim, ko sauc par hipoglikēmiju - smadzenes signalizē: "Jāpaēd steidzami!" Un saldumi kļūst par vispieejamāko ātrās enerģijas avotu.

• Insulīns regulē cukura uzsūkšanos. Strauji samazinoties insulīna līmenim, rodas izsalkuma un vājuma sajūta - organisms prasa kompensēt deficītu, visbiežāk izvēloties saldumus.
• Kortizols, stresa hormons, pastiprina apetīti, it īpaši vēlmi pēc ātrajiem ogļhidrātiem. Tieši tāpēc stresa pilnās dienās mūs visbiežāk vilina konfektes, kūkas vai smalkmaizītes.

Saldumu psiholoģiskā puse

Pat ja cukura līmenis asinīs ir normā, smadzenes joprojām var pieprasīt saldumus. Kāpēc?

• Ieradums. Ja regulāri esat sevi apbalvojis ar desertu par sasniegumiem vai mierinājis ar saldumiem pēc grūtas dienas, smadzenes atceras šo saikni: saldumi = atlīdzība.
• Emocijas un stress. Trauksme, garlaicība, aizkaitinājums - viss tas veicina tieksmi pēc ātras baudas. Saldumi stimulē dopamīna izdalīšanos - neirotransmitera, kas atbild par īslaicīgu prieka sajūtu.
• Kultūras un sociālie kodi. Svētku kūka, deserts pēc vakariņām, konfektes darbā - tas viss veido asociāciju: saldumi = komforts, svētki, atlīdzība.

Fizioloģija vai psiholoģija?

Patiesībā - gan tas, gan tas. Straujš cukura līmeņa kritums asinīs dod fizioloģisku signālu, bet ieradumi, emocijas un kultūras paražas nosaka, pēc kā tieši mēs stiepjamies: pēc ābola vai kūkas gabaliņa.

Piemēram, organisms var iegūt nepieciešamo enerģiju no saujas riekstu vai augļu, taču visbiežāk izvēlas tieši kūciņu - jo tā asociējas ar baudījumu un emocionālu komfortu.

Kā kontrolēt vēlmi pēc saldumiem:

• Sabalansēta ēdiens. Olbaltumvielas, veselīgie tauki un šķiedrvielas stabilizē cukura līmeni asinīs, novēršot straujas apetītes svārstības.
• Izvairieties no straujiem glikozes pieaugumiem. Vienkāršie cukuri un rafinētie ogļhidrāti dod ātru, bet īslaicīgu enerģijas pieplūdumu.
• Sapratīgas alternatīvas. Tumšā šokolāde, jogurts ar ogām, augļi ar riekstiem palīdz apmierināt salduma kāri, neapgrūtinot organismu.
• Stresa un miega kontrole. Miega trūkums un pastāvīgs spriegums pastiprina vēlmi uzkost kaut ko "garšīgu un kaitīgu”. Rūpes par sevi samazina gan fizioloģiskās, gan psiholoģiskās vēlmes pēc saldumiem.

Saldumi paši par sevi nav ienaidnieks. Taču izpratne, kāpēc tieši tie mūs pievelk - vai tā ir fizioloģiska organisma reakcija, vai smadzeņu ieradums - ļauj šo kāri izmantot kā rīku, nevis iemeslu vainas sajūtai.