Vājdzirdība ir kā braukšana ar norautu rokas bremzi. Rūtas Mežavilkas pieredze

Lieliskās dakteres un vecmāmiņas

Rūta Mežavilka beigusi Grafikas nodaļu Mākslas akadēmijā, un tas radošums jau arī ģimenē līdzās bijis, jo viņas tētis ir mākslinieks, grafiķis un slavenais žurnāla Dadzis karikatūrists Uģis Mežavilks. Pirms akadēmijas pabeigta Jaņa Rozentāla mākslas skola, bet sākuma klasītes – 3. vidusskolā. Ģimene izdarīja visu, lai meita varētu mācīties parastajā, ne specializētajā vājdzirdīgu bērnu skolā. Bērnam dzirdes bojājums? Projām uz specskolu! Ne par kādu iekļaujošo izglītību tolaik nebija runas. Ja kāds bērns gāja parastajā skolā, tas bija vecāku nopelns un personīga sarunāšana. Mamma Ilze veda Rūtu uz nodarbībām, daudz iemācīja vecmāmiņas.

“Piedzimu pilnīgi vesela, taču nelaimīgā kārtā – 8. marta priekšvakarā. Medmāsas un sanitāres bija mazliet pasvinējušas un grēkojušas pret sterilitāti. Dzemdību nodaļā izplatījās infekcija. Ap to laiku saslima daudzi bērni, arī es. Ārstēšanā tika lietotas antibiotikas, kas bojā dzirdes matiņšūnas. Domāju, ka pirmajos mēnešos dzirdēju, bet pēc tam – vairs ne normāli. Sensorineirālā ceturtās pakāpes vājdzirdība, kas skaitās smaga. Iekšējās auss matiņšūnas nespēj atjaunoties,” stāsta Rūta un atminas, ka 5. poliklīnikā bija divas lieliskas dakteres, surdologopēdes – Cinovska un Orehovska. “Viņas bērniem ar smagiem dzirdes traucējumiem mācīja klausīties un runāt. Kabinetā bija klavieres, bungas, timpāni, dažādi grabuļi, ar ko attīstīt dzirdes uztveri. Bija ritmikas nodarbības, deja, man mācīja izrunāt patskaņus, līdzskaņus, pareizi kustināt muti, mēli, kā turēt zobus, sajust, kā plūst gaiss. Daktere Orehovska ļoti ņēma vērā katra bērna individuālo audiogrammu. Gāju turp diezgan ilgi, un tad viņa pateica, ka var mēģināt doties uz parasto skolu.

Pateicoties omammai, tēta mammai, es jau piecu gadu vecumā biju iemācījusies lasīt. Tas ir svarīgi, lai vājdzirdīgam bērnam attīstītos valoda. Vājdzirdīgs cilvēks varbūt neizšķir katru vārdu, ko saka sarunu biedrs, bet saprot no konteksta. Jo lielāks vārdu krājums, jo plašāks konteksts un labākas iespējas saprast. Lai attīstītu dzirdi, man bija arī klavierstundas. Omamma jaunībā bija sapņojusi par mūziķes karjeru, bērnībā mācījusies spēlēt klavieres, bet Pirmais pasaules karš to visu pārtrauca. Mums mājās bija klavieres. Kad rīta cēliens bija pabeigts, viņa apsēdās un spēlēja. Bēthovena Elīzei bija viņas mīļākais gabals. Pianiste no manis nevarēja sanākt, bet pamatu es iemācījos – nošu rakstu, gammas. Gan omamma, gan otra vecmāmiņa – mammas mamma – savā laikā bijušas pedagoģes, un viņas man iedeva labu startu dzīvei.”

Smadzenēm jāstrādā trīs reizes intensīvāk

Mūsu sarunas laikā Rūta gadskaitļus un uzvārdus uzraksta uz papīra lapas, lai nav pārpratumu. “Man svarīgi, lai būtu uzrakstīti priekšā precīzi skaitļi, adreses, uzvārdi. Dzirdes bojājums ir specifisks – es faktiski nedzirdu augstās frekvences, piemēram, putnu balsis, smalkus svilpienus. Zemo frekvenču skaņas – kā suns rej vai motors rūc – dzirdu gandrīz labi. Taču pie tā īsti pierast nevar. Tas ir tā, kā braukt ar novilktu rokas bremzi – visu laiku kaut kas traucē. Vājdzirdīgi cilvēki ātri nogurst, jo smadzenes spiestas strādāt divas trīs reizes intensīvāk, lai apstrādātu informāciju. Cilvēki saka – tu jau visu labi dzirdi un saproti! Bet to darbu, kas notiek galvā, jau neviens neredz.

Reiz braucam mašīnā – es pie stūres, vīrs blakus. Skatos uz ceļu. Viņš man prasa: “Vai mašīnai jauda ir?” Bet es sadzirdu: “Vai maciņā nauda ir?” Kāpēc? Jo biju jau domās, ka jānopērk kartupeļi vakariņām. Tad smadzenes sekundes simtdaļā pārslēdzas un saprot – jautājums ir par mašīnu. Es šos vārdus sadzirdu gandrīz vienādi: maciņš–mašīna, nauda–jauda. Dzirdes spektrs ir šaurināts. Ja redzu sarunu biedra lūpas, tas arī ļoti palīdz. Tāpat arī subtitri. Tie kļūst arvien izplatītāki – gan kultūras iestādēs, gan sociālajos tīklos – un ir liels atspaids vājdzirdīgiem cilvēkiem.”

Kad gribas vairāk klusuma

Un tā Rūta devās skolas gaitās. “Skolā iedzīvojos, bija arī draudzenes. Man viegla galva – palīdzēju citiem matemātikā un ar sacerējumiem. Tikai starpbrīžos bija grūti, liels troksnis. Septiņdesmito gadu beigās Rīgas centra skolas bija pārpildītas, pa 30–40 audzēkņiem vienā klasē, un kāds jandāliņš starpbrīžos! Protams, bija noteikts, ka jāstaigā pa gaiteņiem rātni, bet vai tad bērnus, kuros mutuļo enerģija, var ielikt rāmjos?! Es tur nevarēju sarunāties,” Rūta atminas.

Vieglāk bija Rozentāļos, kur dzejniece mācījās no 5. līdz 11. klasei. Klasē divpadsmit bērnu, ļoti pamatīga mākslas izglītība, pēc kuras jau daudziem tālākais ceļš uz Mākslas akadēmiju. “Klasiskie uzstādījumi, ar ko sāk pareizi mācīties zīmēt, ir ģeometriskās figūras: trijstūris, kubs, lode. Tu izpēti, kā krīt ēna, kādas ir gaismēnas. Tas iemāca koncentrēties uz priekšmetu, to vērot, kontrolēt roku; tas attīsta acumēru. Noteikti iesaku bērniem apgūt klasisko zīmēšanu. Šī pieredze man arī palīdz, ja vajag koncentrēties uz sarunu; es to varu izdarīt arī trokšņainos apstākļos,” skaidro Rūta. “Pēc mākslas skolas ar pirmo piegājienu iestājos Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā. Mana vizuālā izjūta saistās ar līnijām, laukumiem, grafiku – baltā un melnā attiecībām. Krāsu smalkumus es tā īsti neizjūtu, tas nav gluži mans. Pabeidzu ar labu novērtējumu. Tie bija trakie deviņdesmitie.”

Daukas laiks

Jau studiju laikā topošā māksliniece sāka meklēt darbu, jo no stipendijas students iztikt nevarēja. Sākotnēji tā bija 40 rubļu, bet pēc tam 7,50 latu.

“Gribējās darboties žurnālistikā, bet bija skaidrs, ka ar cilvēkiem strādāt nevaru. Sāku rakstīt izstāžu aprakstus laikrakstam Labrīt, kur strādāja Gundega Repše. Tas bija inteliģents un labs laikraksts, bet diemžēl izputēja. Tad akadēmijas gaitenī uz lielā ziņojumu dēļa ieraudzīju, ka animācijas studija Dauka rīko kursus. Viņiem 1993. gadā brieda liels starptautisks projekts, vajadzēja cilvēkus, kas zīmē animācijas. Pieteicos. Kursus vadīja Ansis Bērziņš un Roze Stiebra, zīmēšanas nodarbības pasniedza animators Roberts Cinkuss. Cita starpā mums mācīja arī aktiermeistarību. Noslēgumā bija jātaisa desmit sekunžu garš diplomdarbs. Mums vajadzēja uzzīmēt, kā telpā ienāk tēls. Par savu darbu saņēmu labu novērtējumu.

Pēc tam bija radošais projekts ar islandiešu režisoru – Tumšupes mācītājs. Sena islandiešu leģenda par mācītāju, kurš iemīlas. Tāds mazliet drūms sižets skandināvu stilā, bet man patika. Režisoram nebija daudz naudas, un vajadzēja dabūt lētu animācijas brigādi. Tas bija 1994. gads, kad dolārs bija zelta vērtē. Viņam tas sanāca lēti, bet mums – ļoti pieņemami. Es biju galvenā zirga zīmētāja. Tas bija sarežģītākais tēls. Zirgam četras kājas, kurām jāiet glīti ritmā perspektīvā, turklāt islandiešu zirgiem ir raksturīga gaita. Mums rādīja video, kāds viņš ir – neliela auguma, bet ar lielām krēpēm. Tajā laikā animācijā pamazām iestājās kapitālisms – no projekta uz projektu... Īsti nekas vairs nenotika. Un es atkal akadēmijā pie ziņojumu dēļa ieraudzīju sludinājumu...”

Melngalvju nama pagrabos

Tas bija paziņojums, ka arheologu ekspedīcija Andra Caunes vadībā meklē darbiniekus. Rūta aizgāja uz pārrunām. “Kur jūs mācāties? Grafikas kursā? Mums ļoti labi der! Jo grafiķi māk zīmēt ar tušu,” viņa atceras sarunu.  “Man nolika priekšā kaut kādu dzelzs gabalu, kas izrakts no pagraba, un vajadzēja to pareizi uzzīmēt. Arheoloģiskais zīmējums nav tikai zīmējums, jo pie reizes tu to priekšmetu arī izpēti – vai ir skrāpējumi, kādas zīmes. Ik pa laikam vajadzēja iet uz izrakumu bedri Melngalvju nama vietā. Finansējumu bija piešķīris baltvācu fonds. Caune bija dāsns, viņš neskopojās. Astoņos no rīta sākām darbu, piecos beidzām. Oriģinālie pagrabi nebija gājuši bojā, bet ierakti zemē. Gružus izveda. Bija saglabājusies daļa sienu, un grīda bija neskarta. Tā tika sadalīta ar šņorēm kvadrātos – metrs reiz metrs. Vajadzēja to atbilstošā mērogā pārnest zīmējumos. Es rāpoju un katrā kvadrātmetrā uzzīmēju ikvienu akmentiņu – ar zaļu krāsu granītu, ar zilu dolomītu, ar sarkanu ķieģeļus. Man ir laba redzes atmiņa, vēl tagad tas viss stāv acu priekšā. Caunem patika. Viņš bija stingrs, bet prata arī uzslavēt. Labprāt tur būtu vēl strādājusi, bet projekts beidzās.”

Kad datoru vēl nebija katrā mājā

“Pēc tam diezgan mērķtiecīgi nolēmu apgūt datorgrafiku. Tajā laikā datoru nebija katrā mājā. Sāku piestaigāt izdevniecībā Jāņa sēta, kam toreiz bija ziedu laiki. Viņiem bija dizaina nodaļa, tur bija forša kompānija – Mākslas akadēmijas studenti un tikko beigušie. Ir brīvs dators – ej un strādā! Sākumā man uzticēja dažādus palīgdarbus. Nopirku mācību grāmatu, sāku bakstīties un apguvu. Tad jau biju uzrakstījusi lugu Robinsons, to ar nosaukumu Dzeltenais eņģelis ar sakļautiem spārniem iestudēja Dailes teātris. Luga bija par jauniešiem, par narkomānu problēmām. Mani intervēja žurnāla Sīrups galvenā redaktore. Sarunas gaitā viņa pateica, ka vajag maketētāju. Super! Es varu! Biju kā palīgspēks. Tā pamazām sāku. Tas bija jau 2001. gads. Redakcija atradās Kaļķu ielā iepretī slavenajiem Pelmeņiem. Galvenā redaktore bija ļoti liberāla – tieciet paši galā, ja gribat, strādājiet pa naktīm. Un tad arī bija tusiņi, nāca ciemos mūziķi – Ūdrītis, Gunāriņš, savu karjeru sāka Grēviņš Toms. Bija foršās māsas Gruzes. Juta studēja medicīnu – pa naktīm braukāja ar ātro palīdzību un paguva arī būt redaktore. Kā? To var tikai jaunībā. Tagad viņa ir nopietna ārste psihiatre. Bija spoža kompānija, bet kaut kas tāds ilgi nevarēja turpināties.

Tad bija posms, kad atgriezos animācijā pie Ingas Prauliņas. 1998. gadā studijā Rija tika veidots Francijas, Luksemburgas un Beļģijas kopdarbs – animācijas filma Kirikū un burve. Filmai bija panākumi – ne tik lieli kā šogad Straumei, bet arī ļoti ievērojami. 1999. gadā filma dabūja Grand Prix prestižajā Anesī festivālā Francijā.

Tā ir viena no lietām, ar ko es lepojos no tā dzīves posma. Franču režisoram Mišelam Oselo (Michel Ocelot) ļoti patika, kā es zīmēju uguni. Man iedeva zīmēt visas uguns ainas. Tur bija ugunsgrēks, ugunskurs, lāpas. Tāpēc piedalījos turpinājuma sezonas tapšanā – Kirikou and the Wild Beasts, kas uz ekrāniem parādījās 2005. gadā.

Bet tad atkal ieraudzīju sludinājumu... Esmu piemērs tam, ka labu darbu var atrast sludinājumos. Kāda mediju izdevniecība meklēja darbiniekus, un sākās mans ceļš medijos kā datordizainerei.”

Dzeja no mīlestības

“Rakstīt es sāku Mākslas akadēmijas pirmajā kursā. Kā jau vairums jauniešu – nelaimīgas mīlas dēļ. Sirsniņa sāp, gribas izpausties. Nevienam citam tāda mīla nav bijusi, nevienam citam tādas sāpes nav bijušas… Ko lai dara? Jāsāk rakstīt dzeju!” Rūta pasmaida. “Biju no tiem bērniem, kas naktī zem segas ar lukturīti izlasa grāmatiņu, bet dzeja man likās garlaicīga – tāda lieta, ko uzspiež mācību stundās. Es nesapratu, man vajadzēja sižetu. Tas atnāca vaļā pusaudža vecumā – 70. gadu beigās, 80. sākumā. Mājās bija daudz dzejas grāmatu. Atradu Montu Kromu, sāku lasīt... Izrādās, var arī tā! Viņa rakstīja brīvos pantos – urbānā dzeja par pilsētu, par ielām, asfaltu. Par pasauli, kas man bija saprotama. Izlasīju Ojāra Vācieša dzejoļu krājumu, kurā bija viņa jau daļēji cenzētā poēma Himna vadonim, zemtekstā rakstīta par Staļinu. Ļoti spēcīgi. Es vispār nesaprotu, kā to atļāva publicēt. Ak tad var arī šitā? Ne tikai rakstīt nodevu dzejas.”

Lai dotu iespēju citiem jaunajiem autoriem, Rūta Mežavilka iesaistījās, ar šodienas acīm raugoties, diezgan lielā avantūrā – kopā ar domubiedriem sāka izdot žurnālu Luna, kas bija Rīgas jauno literātu apvienības projekts. “Mēs bijām traki... Tagad neviens neko tādu nedarītu bez biznesa plāna, projekta, pieteikuma un Kultūrkapitāla fonda. Bet mēs izdomājām – vajag žurnālu! Labi, taisīsim žurnālu! Deviņdesmito gadu vidus bija pilnīga katastrofa – ap 1996. gadu bija nomirušas visas literārās lappuses visos lielajos žurnālos. Vēl turējās Forums un Karogs. Bija liela rinda uz publicēšanos, bet jauniešiem – nekā. Lunā pirmā redakcija bija Jānis Elsbergs, Franciska Cimare, andergraunda mūziķis un literāts Edmunds Frīdvalds. Mēs bijām ļoti dažādi – pilnīga eklektika. Bet vienojošais bija Jauno literātu apvienība, kas pastāvēja pie Rakstnieku savienības. Tā nodzīvoja diezgan ilgi, līdz kādam 2004. gadam, kad nāca jau nākamā literātu paaudze. Mēs sameklējām tikpat avantūristisku izdevēju – Enigma, kas izdeva pirmos trīs numurus. Žurnāls iznāca līdz 2008.–2009. gada krīzei. Tas bija entuziasms un mūsu paaudzei raksturīgs ideālisms. Mēs rīkojām pasākumus, un katra numura atvēršana bija iemesls tusiņam.”

Tagad līdztekus ikdienas darbiem Rūta Mežavilka raksta dzeju, un ir izdoti vairāki viņas dzejas krājumi.

*

No Rutas Mežavilkas bloga Izvēlies dzirdēt

“Es neatceros sevi dzirdam putnu dziesmas. (..) Es nezinu, kā ir dzirdēt “normāli”. Tomēr kaut kur ļoti dziļi zemapziņā šī veseluma sajūta ir. Racionāli to var izskaidrot – ir pierādīts, ka bērns, arī mātes klēpī būdams, uztver skaņu, pazīst mātes un tēva balsis utt. Tātad, kamēr mamma, mani gaidīdama, pastaigājās pa Ķurmraga naktsvijoļu pļavām, tās putnu dziesmas tur kaut kur bija. Taču vienlaikus man ir aizdomas, ka tas ir kas dziļāks – tā ir gēnos ierakstīta ķermeņa atmiņa par to, kā ir jābūt. Cilvēkam ir jābūt dzirdīgam, ne kurlam.”

Rūtas Mežavilkas radošā darbība

*Dzejoļu krājumi
Vēstules no Sālszemes (1999)
Ikdienas dzīves (2005)
Dz. (2010)
Tālāk (2022)

*Romāns
Dzimuši Latvijai (2012)

*Lugas
Robinsons (1995)
Stiprs ziemeļrietumu vējš (2002)
Klusu! (2003)
*Personīgais blogs: https://izveledzirdet.wordpress.com/

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Vājdzirdība ir kā braukšana ar norautu rokas bremzi" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.