Gados jaudīgie: kā "Schwenk Latvija" rūpējas par darbinieku veselību līdz pensijai un ilgāk

Par to — intervija ar SIA "Schwenk Latvija" valdes locekli, personāla un administrācijas direktori Lindu Šedleri.

Vai jūsu uzņēmumā strādā cilvēki, kas vecāki par 60 gadiem?

“Strādā, turklāt ar katru gadu šo — negribu teikt, ka senioru, drīzāk gados jaudīgo kolēģu — kļūst vairāk. Kad būvēja jauno cementa rūpnīcu, kolektīvs lielā mērā mainījās, tad mūs varēja uzskatīt par vidēji jaunu, bet, gadiem ejot, visi kopā draudzīgi novecojam.

Pie mums strādā gan jauni, gan gados jaudīgi, gan pensijas vecumā, jo ir pensionāri, kuri vēlas palikt darbā. Ja viņi to spēj, — kāpēc ne?”

Par Schwenk Latvija radies iespaids — tajā nemitīgi kaut ko modernizē, ievieš jaunas tehnoloģijas, realizē inovatīvus projektus. Vai seniori tiek līdzi šīm pārmaiņām?

“Es teiktu, ka rūpnīca ir tiktāl automatizēta, ka cilvēkiem jāstrādā vai nu fizisks darbs tur, kur automatizēt nevar, vai arī jābūt augsti kvalificētiem inženiertehniskajiem speciālistiem. Un pieredze liecina, ka gadiem nav nozīmes, svarīgākā ir cilvēka individuāla spēja vai nu strādāt fiziski, vai arī saglabāt aktīvu attieksmi pret darbu un vēlmi attīstīties, būt klātesošam rūpnīcas procesos. Dažkārt jaunie nespēj to, ko spēj gados jaudīgie.

Tuvojoties pensijas vecumam, aizvien vairāk jūt iepriekš nodzīvoto gadu ietekmi — cik veselīgi, tālredzīgi dzīvots līdz šim. Ir dažādi apstākļi: darba devēji nav rūpējušies par darba vidi, paši darbinieki jaunībā skrējuši no viena darba uz citu, strādājuši līdz spēku izsīkumam, nepietiekami gulējuši… Likumsakarīgi, ka šāds dzīvesveids rezultējas veselības problēmās. Veselīga dzīves garuma ziņā Latvija ir starp pēdējām Eiropas Savienībā; pēc pēdējiem datiem vīriešiem tas ir līdz 53 gadiem, sievietēm — nedaudz pāri 55. Eiropā vidēji veselīgās dzīves garums ir par 10 — 11 gadiem ilgāks un aptuveni sakrīt ar pensionēšanās vecumu. Bet pie mums cilvēkiem jāturpina strādāt desmit un vairāk gadu, lai gan viņi ir slimi. Turklāt nepietiekami finansētā un tāpēc bieži vien nepieejamā veselības aprūpes sistēma situāciju vēl vairāk sarežģī, jo ilgi jāgaida uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem, speciālistu konsultācijām un operācijām, un cilvēki zaudē darbu ilgstošas darbnespējas dēļ vai, laikus nesaņemot medicīnisko palīdzību, slimības ielaiž.

Cilvēki jaudīgos gados papildina bezdarbnieku rindas visbiežāk ne jau aiz savas gribas, bet vairāku apstākļu kopuma dēļ: vai tas būtu veselības stāvoklis vai laikus neapgūtas prasmes, situācija ģimenē vai dzīvesvieta. Jā, tai ir liela nozīme, it īpaši, ja dzīvo tālu no lielām pilsētām, kur ir daudzveidīgāks darbu piedāvājums. Mazā pilsētā var būt pāris uzņēmumu, kam nepieciešamas specifiskas prasmes; ja tev to nav, nebūs arī darba.”

Vai jūs piedāvājat saviem senioriem citu darbu, ja pašreizējais viņiem kļuvis par grūtu?

“To konstatē veselības pārbaudē. Atšķirībā no daudzām citām darbavietām mēs veselības pārbaudes organizējam katru gadu, nevis reizi divos vai trijos atkarībā no katras konkrētas profesijas. Esam sapratuši, ka ikgadējas pārbaudes palīdz cilvēkiem labāk sekot līdzi savam veselības stāvoklim un laikus rīkoties, ja atklājas problēmas. Tikai ārsts var noteikt, vai cilvēks drīkst turpināt savu darbu, vai arī drīkst, bet ar ierobežojumiem. Atceros tikai divus gadījumus, kad slēdziens bijis kategorisks: nedrīkst! Vienā no tiem spējām piedāvāt cilvēkam citu, viņa veselības stāvoklim atbilstošu darbu, otrā tas neizdevās, un darbiniekam uzņēmums bija jāatstāj.”

Ko nozīmē nodrošināt esošo darbu ar ierobežojumiem?

“Izvērtējam katru konkrēto darba vietu. Piemēram, ja ārsts nosaka: darbinieks nedrīkst nest vairāk par 10 kilogramiem, struktūrvienības vadītājs vai nu pārkārto pienākumus tā, lai smagumus nes citi, vai sagādā palīglīdzekļus, vai īsteno citas pārmaiņas. Ārsts var noteikt beztermiņa ierobežojumus, bet ir arī terminēti, piemēram, uz trim mēnešiem, tad seko atkārtota veselības pārbaude.

Mums, uzņēmuma vadībai, ir svarīgi, lai darbinieki spēj ātri atjaunot darbaspējas, bet vienlaikus meklējam iespējas arī darba vietas padarīt drošākas un veselībai draudzīgākas.

Strādājot dažādu paaudžu kolektīvā, nevar nepamanīt attieksmes atšķirības: seniori nereti sevi netaupa un paliek mājās tikai tad, kad nevar piecelties no gultas. Jaunie savukārt reizēm pārspīlē: ai, man pirkstiņš iesāpējās, nedēļu ārstēšos! Pareizais droši vien būtu vidusceļš.

Mēs cenšamies palīdzēt slimības izķert, tāpēc ikgadējās veselības pārbaudēs pieaicinām vēl kādu speciālistu. Piemēram, pērn bija dermatologs, viņš visiem, kuri vēlējās, pārbaudīja veidojumus uz ādas. Nav noslēpums, ka mūsu reģiona valstīs cilvēki bieži saslimst ar ādas vēža paveidiem, un ultravioletais starojums ir viens no trim būtiskākajiem darba vides riskiem vienkārša darba darītājiem; pārējie ir dīzeļdegvielas izgarojumi no smagās tehnikas un cietās daļiņas, ko ieelpojam putekļainā vidē.

Vēl pie mums bijis fizioterapeits, nodrošinātas padziļinātas asins analīzes ar ārsta konsultāciju; šogad ikviens var izmantot iespēju pārbaudīt sirds un asinsvadu veselību ehokardiogrāfijas izmeklējumā — tepat rūpnīcā nodrošinām gan aparatūru, gan dakteri. Daudzi pirmspensijas vecuma kolēģi nekad mūžā nav šādi izmeklēti! Nākamgad plānojam aicināt ausu, kakla un deguna ārstu.”

Vai visiem ir veselības apdrošināšana?

“Jā, turklāt triju veidu: dzīvības un kritisko slimību, nelaimes gadījumu un veselības. Atkarībā no situācijas cilvēki var izmantot kādu no tām. Kā zināms, par maksu medicīnisko palīdzību var saņemt ievērojami ātrāk un tātad arī ātrāk atgriezties pie saviem pienākumiem.

Viss uzskaitītais palīdz sasniegt mērķi — veicināt darbinieku veselības pratību, lai viņi vairāk zinātu par sevi, par to, kādi izmeklējumi viņiem ieteicami un kādi — pienākas, un lai rūpes par veselību kļūtu par dzīvesveida daļu. Tāpēc organizējam arī lekcijas par šīm tēmām. Piemēram, bija par onkoloģiju un veicamajiem skrīningiem, un sievietes pārsteigtas uzzināja, ka ārstam reizi gadā jāpārbauda pacienšu krūtis, lai konstatētu aizdomīgus veidojumus. Tātad reāli nekas tāds nenotiek, lai gan krūts vēzis ir izplatītākais ļaundabīgais audzējs sievietēm. Veselības nozare formulējusi labi domātu prasību, taču nav sistēmas tās uzturēšanai.

Acīm redzami valsts nespēj realizēt visu ar veselības aprūpi saistītu pasākumu kompleksu, tāpēc atbildīgi darba devēji, kam cilvēki nav tikai noteikta darba izdarīšanai paredzēts garāmejošs resurss, bet uzņēmuma svarīga daļa, gādā par savu darbinieku veselības saglabāšanu ilgtermiņā. Un uzņemas atbildību ne tikai apmaksāt slimības lapu, bet virza uz apziņu, ka rūpes par veselību nav tikai ārstēšanās tad, kad sāp, bet dzīvesveids, pat ideoloģija: ja būs veselība — būs darbs — būs ienākumi — būs motivācija dzīvot labāk.

Ja agrāk bez iebildumiem pieņēma, ka cilvēki 55 — 60 gados mira it kā no vecuma, tad tagad mēs gribētu nosvinēt gan 80 gadu jubileju, gan nākamās, tāpēc jādomā, kā šīs 80 + dzimšanas dienas sagaidīt ar iespējami labu veselību.”

Vai pie jums darbu meklēt nāk arī cilvēki pēc 60 gadu vecuma?

“Nāk no 18 līdz 70 gadiem. Mūsu galvenie kritēriji: lai būtu vajadzīgā kvalifikācija un spēja darbu izdarīt. Intervējam visus tiem atbilstošos un izvēlamies piemērotāko. Kadru mainība gan ir tik maza, ka nevaru konkrēti nosaukt no jauna kolektīvā ienākušus šāda vecuma cilvēkus, lai gan esmu pārliecināta, ka, piemēram, par elektriķi darbā pieņemtu kaut simtgadīgu profesionāli, ja vien viņš jaudātu to darbu izdarīt.

Bet, ja nopietni, tad vērtīga mūsu pieredze — pēc veiksmīgas darba intervijas piedāvāt cilvēkam iepazīt piedāvāto darbu, piemēram, pavadīt dažas stundas kopā ar darbu vadītāju konkrētajā vidē. Tā mazinām iespēju, ka pretendents apņemas strādāt, bet pēc mēneša secina: nē, tomēr nevaru.”

Vai jaunumus apgūst gados vecie un jaunie darbinieki vienādi?

“Visu jauno pirmā mācās tā sauktā ieviešanas komanda jeb power user — galvenie lietotāji, kas pārējos kolēģus apmāca, strādājot līdzās, un katrs pie viņiem var vērsties divas, trīs vai desmit reizes — cik un kad vien nepieciešams. Katrs mācās savā ritmā, cits iegaumē, cits raksta kladē: nospiest bultiņu, tad punktiņu… Der jebkura metode, un līdz šim nav bijis tā, ka kāds neparko nevarētu iemācīties.”

Vai tiešām mācīšanās tempam nav nozīmes?

“Iespējams, citos uzņēmumos ir, bet pie mums ārpus automatizētiem ražošanas procesiem paliek darbi, ko cilvēks var darīt savā tempā.

Visvairāk jāmācās inženiertehniskajam personālam. Mūsu komandā izteikti jaudīgo gadu speciālistu nav, jo tā veidojusies līdz ar jaunās rūpnīcas uzcelšanu. Bet, piemēram, Vācijas rūpnīcās doktora grādu ieguvuši vadītāji un speciālisti speciālisti, visbiežāk ir darbinieki sirmām galvām pat 65 +, ar lielu pieredzi un aktīvu attieksmi pret savu darbu un dzīvi kopumā.

Lai apgūtu ko jaunu, svarīga spēja saglabāt un uzturēt aktīvu savu smadzeņu potenciālu. Tāpēc žēl, ka Latvijā bieži nenovērtēta joma ir mūžizglītība. Iespēju mācīties par velti vai par nelielu samaksu ir bezgala daudz, tajā skaitā Nodarbinātības valsts aģentūras nodrošinātos bezmaksas kursos. Ja zaudēts darbs, pievēršanās mācībām drošāk novedīs pie laba rezultāta nekā skaudra raudāšana spilvenā.

Bet, jā — lai izmantotu šīs iespējas, jābūt pieejamam datoram vai viedtālrunim ar interneta pieslēgumu un jāmāk ar to rīkoties. Tas ir prasmju minimums, kas nepieciešams, manuprāt, ikvienam. Tāpēc es aicinātu bērnus un mazbērnus: māciet savus seniorus, ja vēliet viņiem labu! Daudzreiz un pacietīgi, ar iedrošināšanu un stingrību, kamēr iemācās! Nereti seniori datorzinībām atmet ar roku un ļauj, lai jaunā paaudze kārto viņu dzīvi — samaksā rēķinus, raksta iesniegumus, tādējādi liedzot sev iespēju piekļūt patlaban svarīgākajam attīstības avotam.”

Vai visi Schwenk Latvija darbinieki neatkarīgi no vecuma un darba pienākumiem pārzina datorus?

“Mēs jau pirms vairāk nekā 10 gadiem sapratām, ka digitālās prasmes būs ļoti vajadzīgas ikvienam, turklāt tās atbilst mūsu koncepcijai izmantot iespējami maz papīra. Tāpēc visiem darbiniekiem esam sagādājuši mobilos telefonus ar interneta pieslēgumu, un tajos viņi var izdarīt visu vajadzīgo: iesniegt atvaļinājuma pieteikumu, apskatīt algas aprēķinu, izlasīt instrukcijas. Pat veselības apdrošināšanas polises ir digitālas, un vairs neviens nežēlojas, ka nevar apskatīt, cik no limita iztērēts.”

Seniori tiek raksturoti kā lojāli, bet konservatīvi darbinieki. Vai savureiz viņi nebremzē kādus attīstības procesus uzņēmumā?

“Nebremzē. Pie mums pārmaiņas ir ikdiena, un tās nevienu nepārsteidz.

Vecākās paaudzes konservatīvismu es drīzāk skaidrotu kā nogurumu: cik var!? Jo šie cilvēki piedzīvojuši ne tikai ārkārtīgi strauju tehnoloģiju attīstību, bet arī milzīgas sociāli politiskas pārmaiņas, uzskatu un vērtību maiņu. Jaunumi darbā nav grūtākais, kas viņiem bijis jāpiedzīvo, — pakurn un iet tālāk.

Manuprāt, pārmaiņu uztverē liela loma ir ne tik daudz vecumam, cik videi — ja redzi, ka tā dod vairāk nekā no tevis paņem, esi motivēts mācīties un pieņemt jaunumus, bet, ja vide no tevis tikai ņem, nedodot pretī, tad tu neredzi jēgu attīstīties. Kā to saprast? Piemēram, man negribētos apgūt jaunas prasmes darbā, no kura mani jau rīt var atlaist, bet, ja man garantē vismaz piecus gadus stabila darba, es gribēšu mācīties un pieņemt pārmaiņas. Tāpēc pārmaiņu vadības procesā jādod perspektīva — kāpēc darba devējs grib, lai darbinieks mainās. Ja viņš redzēs labumu sev kā indivīdam, būs gatavs sadarboties.

Līdzsvarotā kolektīvā seniora lojalitāte līdzsvaro jaunākās paaudzes darbinieku vēlmi izmēģināt ko jaunu un ik pa laikam mainīt darba vietu. Tik lielā uzņēmumā kā mūsējais nereti varam jaunajiem piedāvāt mainīt darbus, lai viņi saglabātu interesi, nepametot pašu uzņēmumu, bet senioriem nodrošināt pastāvīgus pienākumus, bez lielas vajadzības viņus nekustinot, un tādējādi iegūstot lielāko atdevi no abu paaudžu darba.”

Ekonomikas ministrija plāno ar pirmspensijas vecuma bezdarbnieku un pensionāru iesaistīšanu darba tirgū mazināt darbaroku trūkumu valstī. Vai, jūsuprāt, tas izdosies?

“Ja atklāti — neredzu iespēju šo mērķi sasniegt bez plašas integrācijas programmas, kas risina veselības aprūpes, mobilitātes, kvalifikācijas, pielāgotas darba vides jautājumus.

Vienlaikus jāveido uz pašreizējiem strādājošajiem vērstu politiku, kas veicinātu darba spēju saglabāšanu vismaz līdz pensijai, bet vēlams — vēl ilgāk.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem