Pelējums var pasliktināt reimatoīdo artrītu: 40 gadu vecās Megijas stāsts
Pelējums var būt nopietns veselības traucēklis, kas veicina dažādas slimības, tostarp reimatoīdo artrītu. Megijas stāsts par pelējuma ietekmi uz viņas locītavām un to, kā viņa atrada veidu, kā atveseļoties, sniedz vērtīgu ieskatu šī nevēlamā vides faktora ietekmē.
Locītavu sāpes izraisīja… pelējums
Pirmais, kas jādara visu hronisko slimību gadījumā, – jāatveseļo zarnu trakts. Un, kā saka uztura un vides medicīnas ārste Dženija Gudmena, jo ātrāk to sāksiet darīt, kad tikko parādās problēmas pirmās pazīmes, jo veiksmīgāk izvairīsieties no ilgstošas un noturīgas organisma bojāšanas.
Kad Megija (tas nav viņas īstais vārds) pirmo reizi ieradās pie manis vizītē, viņai bija 40 gadu un viņa jau astoņus gadus bija mocījusies ar reimatoīdo artrītu. Megija cieta no nemitīgam sāpēm, ja vien neiedzēra nozīmētos pretsāpju līdzekļus. Tie tiešām iedarbojās, taču bija grūti paciest zāļu blakusefektus, īpaši galvassāpes, vēdergraizes, reiboņus un čūlas mutē. Tā nu viņa ikreiz svārstījās, vai ciest sāpes vai ciest no blakusefektiem, un jutās patiesi nožēlojami. Megijas locītavas bija nepārtraukti iekaisušas, bet visvairāk viņas dzīvi ierobežoja iekaisušie pirksti un viena gūža.
Megija bija ainavu arhitekte, taču viņa nebija spējīga īpaši pievērsties dārzkopībai (tā kā sākotnēji viņa nodarbojās ar bioloģisko dārzkopību, Megijai nebija kontakta ar herbicīdiem, un mēs tos varējām svītrot no aizdomās turamo saraksta).
Reimatologs Megijai bija noteicis reimatoīdo faktoru, galveno antivielu, kas liecina par reimatoīdo artrītu, un tas bija ārkārtīgi augsts.
Vēlējos noskaidrot, vai ir bijuši brīži, kad locītavu sāpes kļūst spēcīgākas vai samazinās. Megija neko nespēja iedomāties, bet viņas partnere Keita gan atcerējās. “Tev vienmēr kļūst sliktāk, kad līst!” viņa teica.
“Izklausās stulbi, zinu,” Megija piebilda, “bet dienās, kad līst, uz vakara pusi es mokos agonijā. Ne pēc atsevišķām lietusgāzēm, bet tad, ja līst visu dienu.”
Pēc šīs atzīšanās es padomāju par divām svarīgām lietām: pirmkārt, ja simptomus izraisa pelējums, tad dienās, kad līst, cilvēks vienmēr jūtas sliktāk. Pelējumam patīk mitrums, tas mitrumā izplatās. Otrkārt, uz konsultācijam vienmēr ir jānāk kopā ar partneri/draugu/vecākiem/pieaugušu bērnu, jo viņi var atcerēties to par jūsu veselību, ko paši esat aizmirsuši. Un viņi var arī pierakstīt jūsu vietā.
Izrādījās, ka Megijai darbā bija bieži jādarbojas ar komposta kaudzēm un rudenī jāpavada daudz laika, grābjot slapjas lapas. Tie abi ir vides pelējuma avoti. Vēlāk Megija atcerējās, ka visas locītavas vairāk sāp tieši rudenī – laikā, kad ārā ir visvairāk pelējuma.
Arī viņas vannasistabā bija nelieli melnā pelējuma plankumi – tas ir ierasts veselības bojātājs telpās, kuras vienmēr ir tvaiks, īpaši, ja tajās nav loga, ko atvērt, vai tvaika nosūcēja, vai sildītāja, ko var izmantot ziemā.
Pelējums ražo toksīnus, ko sauc par mikotoksīniem, un tie var būt tikpat nejauki kā sintētiskās ķimikālijas. Izmērījām Megijai mikotoksīnu līmeni urīnā, un tas bija ļoti augsts.
Ieteicu Megijai visus ar kompostu un lapām saistītos darbus deleģēt kolēģiem un palūgt, lai kāds cits iztīra vannasistabu (pelējumu var labi iznīcināt ar nātrija borātu (Borax pulveri)).
Fēču analīzes uzrādīja, ka Megijas zarnu mikrobiomu apdzīvo nelabvēlīgi iemītnieki, ieskaitot rauga sēnes un baktērijas Klebsiella un Pseudomonas.
Klebsiella savairošanos zarnu traktā saista ar ankilozējošo spondilītu, kas ir cita autoimūna slimība, kura skar locītavas, taču savā praksē esmu novērojusi, ka arī artrīta slimniekiem fēču paraugos ir šī baktērija.
Saņēmusi analīžu rezultātus, vēlreiz iztaujāju Megiju par vēdera darbību – pirmajā reizē viņa stāstīja, ka viss ir lieliski, bet nu izrādījās, ka viņa ļoti bieži cieš no aizcietējumiem. Megija vienkārši uzskatīja, ka ir normāli, ja vēders iziet tikai ik pēc divām vai trim dienām.
Atveseļošanās sākas zarnās
Pirmais ārstniecības līdzeklis, ko Megijai ieteicu, bija mana tumši zaļās zupas recepte, kas vienkārši neticami palīdz aizcietējumu gadījumos. Sāciet to gatavot kā jebkuru dārzeņu zupu – apcepiet kokosriekstu eļļā, olīveļļā vai sviestā sīpolus un ķiplokus, tad pievienojiet dārzeņus, kādi patīk, – puravus, cukīni, burkānus. Tad divas minūtes, pirms zupa gatava, pievienojiet pamatīgu devu zaļo lapu dārzeņu – spinātus, pakčoi, rukolu, pētersīļus, salātus, ūdenskreses –, tie visi lieliski iederas arī zupās. Mangolds, lapu kāposti un brokoļi ir mazliet stingrāki par citiem, tāpēc tos varat pievienot kādas desmit minūtes pirms zupas vārīšanas beigām vai iepriekš piecas minūtes patvaicēt un tikai tad likt katlā.
Kad zupa mazliet padzisusi, sablendējiet to viendabīga masā. Tai vajadzētu būt tumši zaļai.
Cilvēkiem, kurus nomoka aizcietējumi, vairāk vajadzētu ēst nevis svaigus, bet tieši vārītus salātus.
Varat sasaldēt zupu nelielos trauciņos, un jums katru dienu būs gatavs vakariņu ēdiens!
Zupa atrisināja Megijas aizcietējumu problēmu, bet mums joprojām bija jātiek galā ar nelabvēlīgajām baktērijām zarnās un pelējumu, kas joprojām bija viņas organismā.
Te mazliet jāparunā par to, ka zarnās ir rauga sēnes un gaisā ir pelējums, un tās abas ir vienšūnu sēnes.
Es mudināju Megiju izvairīties no pelējuma avotiem vidē un vienlaikus izmantoju augus ar pretsēņu iedarbību, lai atbrīvotu viņas zarnu traktu no pelējuma. Vieni no vislabākajiem līdzekļiem šajā ziņā ir greipfrūtu sēklu ekstrakts, artemīzija, melnie valrieksti, berberīns, Kanādas zeltsakne, oregano un kaprilskābe (ko iegūst no kokosriekstu eļļas). Un brīnišķīgi ir tas, ka šie ārstniecības augi ne tikai iedarbojas uz sēnēm, bet pieveic arī nedraudzīgās baktērijas.
Pēc sešiem mēnešiem atkārtotas fēču analīzes uzrādīja, ka baktērijas ir likvidētas un rauga sēņu gandrīz vairs nav. Arī urīna analīzes liecināja, ka mikotoksīnu līmenis ir būtiski krities.
Ieteicu Megijai lietot daudz dažādu probiotiku, ko vajadzēja mainīt, lai iegūtu maksimālo labumu. Viņa veica tik daudz detoksikācijas pasākumu, cik vien aizņemtā ikdiena ļāva (Megijai un Keitai bija divi skolas vecuma bērni), ieskaitot hidrokolonterapiju, svaigu dārzeņu sulu dzeršanu un, protams, Epsomas sāls vannas, kas arī nozīmīgi atviegloja sāpes.
Megijas locītavu stāvoklis būtiski uzlabojās, un reimatoīdais faktors atjaunojās normas robežās, taču viņa vēl nebija pilnībā izveseļojusies. Pirksti un īkšķi vairs gandrīz nesāpēja, citas locītavas, kas iepriekš uzliesmoja pēkšņās sāpēs, arī vairs nemocīja, un pat gūžas stāvoklis bija uzlabojies tiktāl, ka sāpes varēja kontrolēt bez zālēm. Taču gūžas locītava bija jau tik ļoti izkropļota, ka to vairs nevarēja atjaunot, un tā būs kādu dienu jāmaina. Protams, profilakse ir labāka par ārstēšanu. Arī Megija nožēloja, ka nebija zinājusi par vides un uztura medicīnu pirms astoņiem gadiem.
Ieteicu lietot dabīgus pretiekaisuma līdzekļus kā zivju eļļa un naktsveces eļļa (lai gūtu maksimālu labumu, jālieto dažādos dienas laikos katrs atsevišķi), D vitamīns, kurkumīns/kurkuma un bosvēlija. Bosvēliju var lietot iekšķīgi un arī ziest uz iekaisušajām locītavām, ja tā ir vīraka ēteriskās eļļas formā (Boswellia carterii, Boswellia frereana vai Boswellia serrata). Šī eļļa tik ļoti skaisti smaržo!
Es radikāli nemainīju Megijas diētu, tikai iekļāvu tumši zaļo zupu, jo viņas uzturs jau bija labs, un, kas ir ļoti svarīgi, viņa nelietoja cukuru. Dažiem cilvēkiem palīdz, ja pilnībā maina uzturu, taču – ne visiem. Kad Megija pie manis ieradās, viņa jau gadu bija izslēgusi no uztura visus parastos artrīta ierosinātājus: gaļu, piena produktus, kviešus, citrusus un tomātus, taču – bez panākumiem.
Un tomēr šis gadījums parāda galveno – lai atrisinātu jebkuru veselības problēmu, ja vien tā nav lauzta kāja, ir jāsāk ar zarnu trakta atveseļošanu.
Laimīgā kārtā Megija nebija ķērusies pie opiātu lietošanas, lai samazinātu sāpes. Ja būtu, tad mans darbs un viņas atveseļošanās būtu krietni vien grūtāki.
