Zobārstam ir jājūt savs pacients

“Zobārstam ir jābūt lieliskam psihologam un jājūt savs pacients, tāpēc, manuprāt, viss sākas ar savstarpējo attiecību un uzticības veidošanu – gan ar tiem pacientiem, kas pie manis atnāk pirmo un vienīgo reizi, gan ar tiem, kurus pazīstu jau trešajā paaudzē. Es patiešām mīlu to, ko daru, un man pacienti vienmēr ir bijuši pirmajā vietā. Man ir svarīgi palīdzēt cilvēkiem, kuriem sāp, un es priecājos par katru kopīgi gūto mazo uzvaru,” atzīst zobārste.

Kas jūs iedvesmoja izvēlēties zobārsta profesiju – vai tas bija bērnības sapnis?

Jā, vēlme kļūt par zobārsti man bijusi jau no ļoti agras bērnības. Pati esmu no mazas provinces pilsētiņas, un jāatzīst, ka pie zobārsta gāju tikai tad, kad kaut kas sāpēja. Atceros, tajās reizēs mamma mani aizveda uz vietējo poliklīniku, nosēdināja rindā, un es gaidīju savu kārtu. Ja godīgi, šie apmeklējumi man kā bērnam neasociējās ne ar ko labu, taču jau tolaik zināju, ka var būt arī citādi. Manas draudzenes krustmāte – profesore Ruta Care – bija zobārste Stomatoloģijas institūtā, un es ar aizrautību klausījos draudzenes stāstos par to, ka šī ārsta apmeklējums var būt nesāpīgs un pat patīkams. Arī Ruta kā personība bija iedvesmojoša – man viņa tā patika, un es vēlējos viņai līdzināties. Tā dzima sapnis par to, ka vēlos būt zobārste. Tā man šķita neaizsniedzama un pārāka pasaule, un es gribēju būt daļa no tās.

Medicīnas studijas ir garš un sarežģīts process. Vai tas jūs nebiedēja?

Nē, man bija savs mērķis, un es uz to gāju. Ja godīgi, tolaik pat neapzinājos, cik grūti tas, iespējams, būs, taču visus izaicinājumus pieņēmu kā pašsaprotamu lietu ceļā uz manu lielo mērķi.  Tagad, atskatoties pagātnē, es, protams, saprotu, ka studiju dēļ no daudz kā nācās atteikties. Citi mana vecuma jaunieši gāja uz ballītēm un izklaidējās, bet man šīs nodarbes bieži gāja secen. Sesija, kolokvijs, mācības... Taču es to neuztvēru kā kaut ko negatīvu. Tas vienkārši bija kaut kas, kas bija jādara, lai piepildītu savu sapni.

Zobārsta darbs ir ļoti personisks – lai sasniegtu maksimāli labāko rezultātu, cilvēkiem, kuri pie jums nāk, ir jums jāuzticas. Kā veidojat attiecības ar saviem pacientiem?

Mani patiesi interesē cilvēks un viņa problēma. Tas šajā profesijā ir ļoti būtiski. Man ir jāspēj pārstrādāt pacientu bailes, ieklausīties viņos un sajust, kāda pieeja katram cilvēkam ir nepieciešama, lai viņš justos droši. Kādam patīk pirms procedūras papļāpāt par dzīvi, vēl kādam svarīgi ir zināt, kas tieši un kāpēc tiks darīts. Zobārstam jāmāk atrast veidu, kā pateikt pacientam, ka viņš ir drošībā un nekas slikts ar viņu nenotiks. Sevišķi svarīgi tas ir darbā ar bērniem, kuriem emocionālais aspekts ir visbūtiskākais.

Kas, strādājot par zobārsti, jums sniedz lielāko gandarījumu?

Brīdis, kad jūtu, ka pacients man sāk uzticēties. Sevišķi spilgti to var novērot darbā ar jaunāko paaudzi. Es tiešām izbaudu tos mirkļus, kad bērni atveras un vairs nebaidās no procesiem; viņi jūtas droši. Reizēm pie manis atnāk pacienti ar tiešām smagām problēmām, un arī tas, ka viņi ir izvēlējušies ļaut man viņiem palīdzēt, sniedz gandarījumu. Turklāt bieži šīs sarežģītās situācijas pilnībā maina cilvēku atbildības līmeni par savu zobu veselību. Esmu patiesi laimīga, kad vēlāk šie pacienti pie manis atgriežas un mums kabinetā nav ko darīt. Tad parasti smejos, ka šoreiz nekāds bizness nesanāks! Taču patiesībā tas nav stāsts par to – tas nozīmē, ka kopā mēs esam atrisinājuši iepriekš nerisinātas problēmas. Un tā ir ļoti laba sajūta.

Ļoti daudziem cilvēkiem ir paniskas bailes no zobārsta. Kā tiekat galā ar šo aspektu?

Arī šajā gadījumā stāsts ir par uzticēšanos, jo zobārsta apmeklējums nesākas brīdī, kad ārsts fiziski sāk labot zobus. Visus savus pacientus es cienu kā personības – neatkarīgi no viņu vecuma. Ja tas ir bērns, piedomāju, kā formulēt lietas, kas pieaugušajiem šķiet pašas par sevi saprotamas, un mēģinu visus procesus izskaidrot bērniem saprotamā valodā. Daudzas lietas notiek neapzināti – acu kontakts, laipna attieksme, empātija. Tas man nāk dabīgi, jo man tiešām rūp cilvēku labsajūta.

Teicāt, ka viena no personībām, kas jūs iedvesmoja kļūt par zobārsti, bija profesore Ruta Care.

Jā, es vienmēr esmu apbrīnojusi viņas mieru, labsirdību, vēlāk – arī profesionalitāti. Studiju laikā viņa bija arī viena no manām pasniedzējām, no kuras daudz mācījos. Tāpat esmu iedvesmojusies arī no citiem kolēģiem. Laikā, kad kā studente strādāju ķirurģiskajā nodaļā, daudz jaunu zināšanu guvu, pateicoties vecākajai medicīnas māsai. Viņa manī ielika pamatus un izpratni par aseptiku un antiseptiku, kā arī lietu kārtību kopumā, kas medicīnā ir ļoti svarīga.

Vēlāk apmeklēju arī dažādus papildu kursus, kas man deva drošības izjūtu, ka varu paveikt vairāk, nekā reizēm domāju. Arī par to paldies jāsaka kolēģiem, kuri vadīja šos kursus un palīdzēja jaunajiem speciālistiem sākt savas gaitas nozarē. Jāatzīst, ka manī vienmēr ir mitusi vēlme uzzināt kaut ko jaunu, tāpēc nekad neesmu baidījusies lūgt padomu vai jautāt. Pat ikdienā – es nevaru tā vienkārši aiziet uz kādu koncertu vai teātra izrādi, man vajag šajā stāstā iedziļināties. Palasīt, uzzināt, saprast. Tā laikam ir kaut kāda nepārvarama tieksme izzināt apkārtējo pasauli.

Kurš bija tas brīdis, kad sapratāt, ka esat īstajā vietā?

Es vienmēr to esmu zinājusi, un šo sapratni nav veidojusi kāda viena konkrēta lieta vai pieredze. Tās ir ikdienas mazās uzvaras, kas joprojām atgādina, ka esmu īstajā vietā. Savu profesionālo karjeru sāku astoņdesmito gadu beigās, un nenoliedzami – šo gadu laikā daudz kas ir mainījies. Viena lieta gan ir palikusi nemainīga – tā ir mana attieksme pret darbu un pacientiem. Rūpes par cilvēkiem manā gadījumā ir gājušas roku rokā ar manas profesionālās karjeras attīstību.

Kas ir būtiskākās lietas, kas mainījušās Latvijas zobārstniecībā, ja salīdzina astoņdesmitos gadus un mūsdienas?

Tādu ir ļoti daudz! Es studēju padomju laikos, un pirmām kārtam jau mums nebija materiālā seguma. Tās iespējas, kas nāca līdz ar Latvijas brīvību, bija apbrīnojamas! Man ļoti patika tā sajūta, ka tu vari strādāt ar dažādiem materiāliem, viss ir pieejams – tikai jāmācās to darīt. Un es to patiešām gribēju – es vēlējos mācīties un izzināt. Protams, lielu loma zobārstniecības attīstībā bijusi arī tehnoloģijām, taču, ja jāmin viena joma, kas mani pārsteigusi visvairāk, es teiktu, ka tā ir implantoloģija. Šī nozare savā attīstībā ir spērusi milzīgus soļus! Man nav ne jausmas, kas līdz ar mākslīgā intelekta ienākšanu notiks tālāk, taču jau līdz šim progress ir fantastisks!

Kā ar anestezioloģiju? Arī deviņdesmitajos gados vēl nebija pieejamas daudzas lietas, kas atvieglo zobārsta apmeklējumu mūsdienās.

Sasmērē smērīti, pasēdi, parunā. Tolaik svarīgi bija panākt, lai pacients atbrīvojas, jo, ja cilvēks ir saspringts, viņš jūt katru dūrienu un pieskārienu. Un te mēs atkal nonākam pie tā, ka pacientam ir jāuzticas zobārstam. Atceros vienu savu kolēģi, kura teica, ka padomju laikos par psiholoģiju nerunāja, taču tas vienmēr ir bijis svarīgs aspekts. Katram medicīnas speciālistam ir jāapgūst arī psiholoģija, jo tā iespējams nodrošināt veiksmīgāku sadarbību. Ja ārsts un pacients sadarbojas, arī palīdzēt ir vieglāk.

Šo gadu laikā noteikti mainījusies arī pašu ārstu attieksme.

Man pacients vienmēr ir bijis pirmajā vietā, tāpēc bieži vien, kad dzirdu kādus šausmu stāstus par cilvēku pieredzi, es neticu. Nesaku, ka cilvēki melo, bet es tiešām nespēju aptvert, ka kāds ārsts pret savu pacientu varētu izturēties nelaipni vai – vēl vairāk – nodarīt viņam pāri. Mēs esam ārsti, un mums ir jāpalīdz! Protams, ir cilvēki, kuriem emocionāli, iespējams, vajadzīgs cits zobārsts, nevis es, bet arī tas ir normāli. Katram cilvēkam ir jāatrod savs zobārsts, un es nekad nebēdājos, ja tā neesmu es, jo zinu, ka daru savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un ar iejūtību.

Kā jums izdodas atrast līdzsvaru starp darbu un personīgo dzīvi?

Vai tad es teicu, ka izdodas? Ārsti bieži vien ir ļoti pašaizliedzīgi, un arī man nereti ir bijis svarīgāk palīdzēt cilvēkam, kuram sāp, nevis atrast līdzsvaru starp darbu un personīgo dzīvi. Jaunībā tā patiešām bija problēma, taču tagad, kļūstot vecāka, es vairāk mēģinu prioritizēt savas vajadzības, jo, lai palīdzētu citiem, arī manam enerģijas rezervuāram ir jābūt pilnam. Šī atziņa nav nākusi viegli, taču tagad, analizējot sevi, esmu daudz ko sapratusi.

Vai kādreiz esat vēlējusies mainīt savu profesionālo karjeru?

Šāda doma pāris reižu ir iezagusies manā prātā, taču tad tu atgriezies kabinetā, ieraugi pacientu un saproti – tas nav iespējams! Es plūstu šajā procesā, gūstot gandarījumu, kad zobārsts, asistents un pacients ir saskaņā. Tā man ir kā mazā ekstāzīte! Mans darbs ir mana kaislība, un zobārsta kabinetā es jūtos savā īstajā vietā.

Kas ir Inguna ārpus zobārsta kabineta – kas jūs iedvesmo?

Būšana kopā ar saviem mīļajiem cilvēkiem. Tie man ir visdārgākie brīži. Tāpat arī ceļojumi, kas sniedz iespēju atslēgties un restartēties, kā arī iziet ārpus ikdienas komforta zonas. Protams, kultūra, māksla, daba, kustība un sevis izzināšana.

Teiciens “Mūžu dzīvo, mūžu mācies” ir par jums?

Noteikti, jo arī tagad turpinu daudz mācīties, bet nu jau no saviem jaunākajiem kolēģiem. “SIROWA Rīga” kolektīvā man ir tikai jaunāki kolēģi, un tas sniedz pavisam citu enerģiju. Reizēm pavēroju, kā viņi izmanto jaunākās tehnoloģijas un digitālos rīkus, nodomājot, ka es arī tā gribētu. Tajā pašā laikā es lieliski apzinos, ka ir lietas, kuras zobārsta profesijā var apgūt tikai ar gadiem, ar pieredzi, tāpēc, strādājot kopā, mēs noteikti daudz varam sniegt cits citam. Es tiešām iedvesmojos no saviem kolēģiem. Tā tas ir.

Atgriežoties pie zobārsta un pacienta attiecībām – kādas ir tās emocijas un sajūtas, ko jūs vēlaties, lai jūsu pacients piedzīvo pēc vizītes?

Atbilde ir ļoti vienkārša – es gribu, lai viņiem nekas vairs nesāp. Kad cilvēkam viss ir labi, viņš nedomā par to, ka viņam ir roka, kāja vai zobs. Bet, ja kāda no šīm ķermeņa daļām sāp, mēs par tām atceramies. Manuprāt, labākais kompliments ārstam ir tāds, ka pacients var par savu problēmu nedomāt un to aizmirst. Nav ne labi, ne slikti, vienkārši – komfortabli. Lielu gandarījumu sniedz arī tas, ka pacients pēc tam pie manis atgriežas. Ir ģimenes, kuras ārstēju jau trešajā paaudzē, zinu viņu bērnus, mazbērnus, dzīvesstāstus. Šāda līmeņa uzticēšanās gadu desmitu garumā dod sajūtu, ka es kā ārst kaut ko daru pareizi.