Ik gadu Latvijas slimnīcās nonāk vairāki desmiti insulta pacientu līdz 30 gadu vecumam
Latvijā katru gadu slimnīcās vidēji nonāk 7000 pacientu ar insultu, un šajā ziņā Latvija ir līdere Eiropā, jo saslimstība ar insultu uz 1000 iedzīvotājiem mūsu valstī ir visaugstākā.
Insults ir otrs izplatītākais nāves cēlonis pasaulē un galvenais invaliditātes iemesls. Lai arī ierasts domāt, ka insults skars gados vecākus cilvēkus, tomēr tas nešķiro ne vecumu, ne dzimumu. 360TV Ziņas sarunājās ar 25 jaunu sievieti, kurai paveicās - viņa ātri atpazina insulta pazīmes un uzreiz vērsās pēc palīdzības, tādejādi sev dāvājot iespēju uz kvalitatīvu dzīvi.
“Aizgāju uz vannas istabu un sajutu, ka nevaru kontrolēt labo roku. Sākumā es nesapratu, kas notiek,” par savu pieredzi stāsta Anastasija, kura torīt gatavojusies doties uz darbu Stradiņa slimnīcā. “Pēc tam pamazām nevaru sajust labo kāju un ar laiku tas intensīvi gāja uz priekšu, un nevarēju parunāt,” par insulta pazīmēm stāsta sieviete. 50 minūtes vēlāk ar ātro palīdzību viņa slimnīcā nonāca jau kā insulta paciente.
Esot mediķe, Anastasija ātri saprata, ka tas, kas ar viņu notiek, ir insults. Šoka stāvoklī vairākkārt zvanījusi draudzenei, lai gan nav varējusi vairs parunāt. Pēc tam nomierinājusies un nosūtījusi īsziņu.
“Tas bija traki, jo es atceros, kad mani atveda tepat, kā reiz uz 14. palātu. Mani pieslēdza pie visiem monitoriem, pie sistēmām. Es nevarēju tam noticēt vispār, nu nē, tā nevar būt, ne ar mani. Kā tā var būt, man ir tikai 25 gadi,” par notikušo joprojām ir šokā Anastasija.
Sirds defekts, kas nu jau labots, stress, divi darbi, neveselīgs dzīvesveids - tie ir iemesli, ko Anastasija min, kāpēc trombs veidojies. Pēc ierašanās slimnīcā jaunajai sievietei dažu minūšu laikā veikta datortomogrāfija un uzsākta ārstēšana.
Anastasija ārstējošais ārsta, neirologs Kristaps Jurjāns norāda, ka pozitīvs iznākums bijis vien tāpēc, ka sieviete ātri reaģējusi: “Stundas laikā mēs principā paspējām viņu sākt ārstēt, tieši tāpēc arī mums ir šis te labais iznākums. Bet situācijā, ja sanāk, ka simptomus īsti neatpazīst vai domā, ka tas ir kaut kas cits, vai gaida, kad tie pāries, tad diemžēl tās sekas var būt neatgriezeniskas un var sanākt, ka šis cilvēks nekad nerunās, paliks guļošs un principā viņam būs nepieciešama aprūpe visas dzīves garumā.”
