Basketboliste Digna Strautmane: “Esmu daudz domājusi, kāpēc tādu neveiksmi piedzīvoju”

Tas notika pirms diviem gadiem. Tieši tobrīd spēlēju Grieķijas komandā Olympiacos, un mēs bijām Eirolīgas izbraukuma spēlē pret Turcijas labāko komandu Fenerbahce.
Nedarīju it neko neierastu, veicu spēlei tik pierasto standarta māņu kustību – it kā griezos uz kreiso pusi, bet strauji mainīju virzienu uz pretējo. Tobrīd arī kājās bija jaunas botas, ar kurām biju pavadījusi tikai dažus treniņus. Bota gluži kā pielipa pie grīdas, būtu bijusi slīdoša zole, tā varbūt ļautu pēdai pagriezties. Sajūta bija tāda, it kā kāja iegrimtu celī, jo augšstilbs aizgāja virzienā, kurā pati griezos, bet apakšējā daļa palika nekustīga. Trauma bija pamatīga, jo arī ceļa bļodiņa bija izvirzījusies uz sāniem. Tik ļoti sāpēja, ka paliku turpat guļot. Piesteidzās ārsts, noņēma ceļa sargu un lika iztaisnot kāju. No vājprātīgajām sāpēm teju vai sāku raudāt un teicu viņam, ka to nevaru izdarīt! Kaut kā ar mokām tomēr to paveicu, un ārstam izdevās paraut kāju, lai bļodiņa pārvietotos atpakaļ. Tobrīd šķita, ka smags akmens būtu nokritis, jo sāpes strauji samazinājās.

Krusteniskās saites plīsums

Lai saudzētu savu veselību, atlikušo spēli sēdēju malā – pēc sāpju stipruma nevarēja pateikt, vai saite ir plīsusi. Taču naktī spēles gaitā gūtais adrenalīns bija zudis, un organisms sāka pilnībā atslābināties. Sāku just drausmīgas sāpes. Nespēju ne uz mirkli aizmigt. Diemžēl jau no rīta bija agri jāceļas, lai dotos uz lidostu un ceļotu atpakaļ uz Grieķiju. Nespēju ne sekundi kāju pielikt pie zemes. Iesēdos ratiņkrēslā, un lidostas darbinieks mani pārvietoja. Pats briesmīgākais bija tas, ka angliski turki neprot runāt. Es tikai sapratu, ka tieku stumta prom uz nepareizo izeju. Beigās jau viss veiksmīgi atrisinājās. Nokļuvu Grieķijā, un tur mani steidzami veda uz magnētiskās rezonanses pārbaudi, lai noskaidrotu, vai krusteniskā saite ir plīsusi. Atklājās, ka tomēr ir. Ārsts uzreiz informēja, ka vajadzēs taisīt operāciju. Diemžēl uzreiz to veikt nebija iespējas, nodevu dažādas analīzes un gaidīju, kamēr tūska noiet. Tā arī līdz operācijai pagāja nedēļa. Man bija tik ļoti liels satraukums, kāds būs atveseļošanās periods. Sāpes pat it kā ar katru dienu samazinājās, un zināju, ka pēc operācijas tās būs lielākas. No vienas puses, tik ļoti nevēlējos operāciju, bet, no otras puses, to gaidīju, lai ātrāk sākas un beidzas smagais atveseļošanās laiks, par kuru it neko nezināju.

Pēcoperācijas pārdzīvojumi

Piedzīvoju milzu veiksmi, jo operēja patiešām profesionāls ārsts, kuram bija pieredze ar daudziem slaveniem sportistiem. Pirms tam neko nezināju, kāda veida operāciju man izvēlēsies. To brīdi, kad pamodos no narkozes, atcerēšos kā teju vai šausmīgāko savā dzīvē. Jutu tik vājprātīgas sāpes, kuras ne ar ko nav salīdzināmas. Un nesapratu, vai tas ir normāli. Šķita, kāpēc gan man nedod vairāk pretsāpju zāļu. Tagad to visu atceroties, šķiet, ka jebkuras citas sāpes ir viegli paciešamas. Bija tāds izmisums, nesapratu, kā varēšu pakustēties, jo palātā taču gulēju viena pati. Labi, ka izdevās vienoties ar ārstu, ka man būs iespēja ilgāku laiku pavadīt slimnīcā – nevis vienu dienu, bet veselas trīs. Biju redzējusi, ka citiem sportistiem pēc šādām operācijām ir redzama pavisam maza svītriņa un punktiņi, kurus knapi var pamanīt. Kad noņēmu savus apsējus, ieraudzīju ar stieplēm sakniebtu ādu, šķita, ka viss celis izņemts. Bet ārsts paskaidroja, ka sportistiem šajās operācijās ieliek audus, lai saiti izveidotu divas reizes stiprāku.

Arī abu menisku bojājumi

Tā kā pārbaudē atklāja, ka arī abi meniski ir bojāti, tad pirmajā nedēļā ar operēto kāju nedrīkstēju neko darīt – ne locīt, ne celt. Sākumā uz ceļa bija uzlikti speciāli apsēji ar lipekļiem, lai man būtu iespēja kāju pacelt un uzmanīgi pārvietot, kā arī īpaši vadi, kuri ar elektriskiem impulsiem veic stimulāciju. Pēc nedēļas kāju varēju tikai minimāli kustināt. Otrajā nedēļā sāku strādāt ar fizioterapeitu. Sākumā drīkstēju tikai nedaudz kāju salocīt.

Pirmais mēnesis bija visgrūtākais, ikviena kustība, ko veicu, ļoti, ļoti sāpēja. Pēc mēneša pati varēju sākt vilkt  kāju sev klāt. Piecas nedēļas pēc operācijas sāku pārvietoties ar vienu kruķi un pēc sešām nedēļām jau gāju patstāvīgi bez palīgierīcēm, un varēju kāju pavisam brīvi locīt. Pats svarīgākais bija kāju pilnībā dabūt taisnu, citādi tā var palikt nedaudz ieliekta, un pēc tam var rasties stājas problēmas. Trīs mēneši ir vajadzīgi, lai krusteniskā saite būtu sadzijusi. Tad jau var sākt palēnām likt klāt sarežģītākus uzdevumus.

Meniskos atklāja nelielus plīsumus, un ārsts skaidroja, ja tie nerada sāpes, tad labāk neoperēt. Jo nekad nevar zināt, kā pēc operācijas ķermenis atjaunosies. Sešus mēnešus pēc lielās traumas atkārtoti veicu magnētisko rezonansi, lai pārliecinātos par menisku izmaiņām. Pazudušas tās nebija, ārsts pat pieļāva, ka varbūt tajos ir izveidojušies kādi rētaudi.

Pirmos četrus mēnešus atveseļojos Grieķijā, tad braucu mājās ārstēties pie saviem izlases komandas fizioterapeitiem.

Atveseļošanās process ilga 11 mēnešus

Es bija gatava braukt uz klubu atpakaļ spēlēt. It kā jau pēc deviņiem mēnešiem varēju braukt, bet fizioterapeits ieteica ilgāku laiku trenēties mierīgos slodzes apstākļos. Ja sasteigšu atveseļošanās laiku, nekad nevar zināt, kādas var būt sekas. Ļoti paveicās ar jauno komandu Polijā, viņi zināja manas veselības problēmas un ļāva pirmo mēnesi trenēties, lai ieietu spēles ritmā.

Esmu daudz domājusi, kāpēc tādu neveiksmi piedzīvoju. Bija vairāki faktori, kas to veicināja. Viens no tiem bija mentālais izsīkums, ko radīja ķermeņa nogurums. Spēlēju basketbolu jau trešo sezonu pēc kārtas. Parasti mēdzu uz dažām dienām paņemt pauzi, aizbraukt uz Latviju, lai atpūstos un satiktu radus, draugus. Divus mēnešus kā biju atgriezusies Eiropā un uzsākusi spēli Grieķijas komandā, līdz tam piecus mēnešus biju pavadījusi Austrālijā. Lai arī atmosfēra jaunajā Grieķijas komandā bija laba, mani visu laiku mocīja pārmetumi. Šķita, ka nespēlēju labi, lai arī no trenera kritiku nesaņēmu. Turklāt manam jau tā nepatīkamajam iekšējam sagurumam bija pievienojušies pārdzīvojumi, kurus guvu pēc nelielas auto avārijas.

Visu sarunu ar sportisti lasiet “100 labi padomi Par Veselību” speciālizdevumā “Lai veseli kauli un locītavas”, kurš pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā un digitālajā versijā Zurnali.lv