Veselības tējas, kuras apvij leģendu un mistikas gaisotne

Zāļu tējas pagatavo nevis no viena auga – tējas koka – lapām, bet gan no ļoti dažādu augu lapām, augļiem, saknēm, tās cilvēcei pazīstamas ļoti sen un tagad kļuvušas sevišķi populāras. Jo īpaši intriģējošas ir senas, leģendāras zāļu tējas, kas nereti iegūstamas tikai nelielā lokālā vietā, piemēram, Armēnijā vai Krētā.

Mūsdienās gan attālums vairs nav šķērslis – ja arī neaizceļosi uz šo tālo zemi, tad vienkārši var iegādāties kāroto veselības eliksīru internetā vai, ja ļoti paveicas, pat kādā tuvējā tēju un garšvielu veikaliņā. Taču, pirms eksperimentēt ar jaunām tēju garšām, vēlams uzzināt par to iedarbību – kā jau augu uzlējumi, tie var būt diezgan efektīvi. Der arī ielāgot, ka par mērenās joslas augiem ir ļoti daudz pētījumu un informācijas, savukārt par tropu augiem būs grūti ko uzzināt, tāpēc ir lielāks risks.

Kura tēja bija pirmā?

Slavenā ķīniešu leģenda par to, kā tika atklāts tējas koks, vēsta: 2737. gadā pirms mūsu ēras imperators Šeņnuns – ķīniešu lauksaimniecības un medicīnas ieviesējs – esot sēdējis zem koka un dzēris karstu ūdeni, kad vējš iepūtis viņam tasē dažas lapas, kas iekrāsoja dzērienu. Imperators nomalkoja un bija pārsteigts par tā patīkamo garšu un atspirdzinošajām īpašībām, un tā radās tēja. Taču ir arī ne tik populārs leģendas variants – ka Šeņnuns pārbaudījis dažādu zāļu tēju medicīnisko iedarbību uz sevi, no kurām dažas bijušas arī indīgas, un tad viņš atklājis, ka tējas koka lapu uzlējums iedarbojas kā pretinde. Lai nu kā, Šeņnuna traktāts par saknēm un zālēm ir viens no pirmajiem farmakoloģiskajiem sacerējumiem par ārstniecības augu tējām.

Arī Senajā Ēģiptē augu tējas bija ļoti iecienīts dzēriens, piemēram, kumelītes bija viens no pirmajiem ārstniecības augiem, ko ēģiptieši sāka paši audzēt, kā arī tās izmantoja reliģiskos rituālos. Pat mūsdienās Nīlas deltā, Ēģiptē, ievāktās kumelītes uzskata par augstākās klases augiem. Otra slavenākā faraonu laiku tēja bija rubīnsarkanā, skābenā karkade no kaltētām, nesmalcinātām hibiska ziedlapām, kas joprojām ir viens no Ēģiptes zīmoliem.

Tāpat zināms, kuras zāļu tējas bija visiecienītākās Senajā Grieķijā un Romā. Līdzās kumelītēm, liepziediem un asinszālei, kas bija izplatītas arī pārējā Eiropā, grieķiem kopš seniem laikiem ir savas īpašās mīlules, piemēram, Luīza. Tā vēl tagad dēvē citronverbēnas tēju ar vieglu citrona aromātu un garšu. Tai ir pretdrudža, sviedrēšanas un nomierinoša iedarbība, to lieto arī pret dažādiem gremošanas traucējumiem. Grieķijā iecienīta arī Fliskouni jeb paleju mētras tēja, kas lietota arī kā garšviela, piemēram, senie grieķi ar to bagātināja vīna garšu. Tā ir noderīga pret vēdera uzpūšanos, saaukstēšanos, bet mūsdienās tai atklāta arī bīstama – abortu stimulējoša – iedarbība.

Vēl viens grieķiem būtisks dzēriens ir olīvu lapu tēja, kas satur daudzus no tiem antioksidantiem, kas ir olīveļļā. Tai ir maiga, patīkama garša – daudz vieglāka nekā, piemēram, zaļajai tējai. Tējai ir antibakteriāla, imunitāti stimulējoša un pretnovecošanas iedarbība, tā pazemina asinsspiedienu un holesterīna līmeni, darbojas arī kā antidepresants. Mūsdienās olīvlapu tēja ieguva starptautisku uzmanību, kad kādā pētījumā ekstrakts no svaigām olīvu lapām uzrādīja gandrīz divreiz lielāku antioksidantu daudzumu un par 400% vairāk C vitamīna, nekā ir zaļās tējas ekstraktā.

Titāniskā grieķu kalnu tēja

Grieķijas brīnišķīgo salu kalnos (īpaši Krētā) aug romantiska izskata neliels augs ar sudrabaini tūbainām lapām un kātiem un maziem dzelteniem ziediņiem, kas izkārtojušies pušķos lapu žāklēs. Tas kuplo klinšu plaisās vairāk nekā 1000 metru augstumā, iztiekot ar nelielu augsnes un ūdens daudzumu. To sauc par kalnu siderītu, un kopš senseniem laikiem gani ir to saplūkuši, lai pagatavotu tēju, uzmanot savu ganāmpulku kalnu nogāzēs. Šī leģendārā tēja, ko dēvē par grieķu kalnu tēju vai ganu tēju, pateicoties veselīgās Vidusjūras diētas popularitātei un zinātniskiem atklājumiem, nu ir pārkāpusi dzimtenes robežas un kļuvusi pasaulslavena.

Siderītu ģintī, kas pieder pie lūpziežu dzimtas, mūsdienās atklāti vairāk nekā 150 paveidi un formas, no tiem 17 zināmi, augam Grieķijas kalnos. Arī pats nosaukums – siderīts – cēlies no grieķu valodas un nozīmē: tas, kurš ir vai kuram ir dzelzs. Senie grieķi ar šo zālīti ārstēja ievainojumus no dzelzs ieročiem. Mūsdienās Grieķijā un citviet siderītu arī kultivē tējas ražošanai – tikai vienu paveidu, visi pārējie aug savvaļā. Latvijā atsevišķi siderītu eksemplāri konstatēti uz dzelzceļiem, kas ir ievazāti, bet varbūt varētu arī ieaudzēt?

Grieķijā kalnu tēju uzskata par veselības panaceju un titānu tēju – saskaņā ar senajiem mītiem tā bijusi šo milžu ēdienkartē. Tradicionāli uzskata, ka kalnu tējai ir pozitīva ietekme teju uz visām kaitēm, jo sevišķi labi tā noder saaukstēšanās un elpošanas problēmu gadījumos, pret gremošanas traucējumiem, imunitātes stiprināšanai, pret reimatismu un artrītu, tai piemīt antioksidanta, pretiekaisuma un drudzi samazinošas īpašības. Mūsdienās ir veikti daudzi pētījumi Grieķijas, Turcijas, Bulgārijas, Maķedonijas un citās universitātēs, kas apstiprina šā auga izcilo vērtību – atklātas vairāk nekā 60 sastāvdaļas (tostarp ļoti augsts dzelzs līmenis), kam ir labvēlīga ietekme uz veselību. Jaunākie atklājumi vedina domāt, ka siderīts var palīdzēt arī cīņā pret krūts vēzi un osteoporozi.

Grieķijā, piemēram, Ikarijas salā, kur dzīvo daudz ilgdzīvotāju, par kalnu tēju mēdz dēvēt arī savvaļas timiāna, majorāna, kumelīšu, salvijas, rozmarīna, paleju mētras, pieneņu lapu un citu kalnos savāktu ārstniecības augu tējas, ko grieķi mēdz dzert vakarā kā dienas nobeiguma kokteili.

Jāpiemin vēl Krētas tēja – Diktamos, unikāls šīs salas produkts, jo Krētas raudene savvaļā aug tikai šeit, Dikti kalnos. Vietējie šo maģisko tēju dēvē arī par Eronda, kas nozīmē – mīlestība, jo tējai cita starpā piedēvē afrodiziaka spējas. Populāra jau Mīnojiešu Krētas laikā un Senajā Grieķijā, Diktamos tika uzskatīta par sevišķi ārstniecisku tēju – piemēram, Hipokrats to ieteica kuņģa un gremošanas sistēmas slimībām, reimatismam, artrītam, vispārējai tonizēšanai, kā arī menstruāciju normalizēšanai. Tā palīdz pret galvassāpēm un citām sāpēm, ādas iekaisumiem. Aristotelis rakstīja, ka redzējis, kā Krētas savvaļas kazas, ko bija ievainojuši mednieki, sakošļāja raudeni un lika pie ievainojuma, kas vēlāk sadzijis.

Krētas raudene ir reta un grūti sasniedzama, jo aug nepieejamās vietās. Zināmi daudzi gadījumi, kad šīs maģiskās zālītes vācēji gadsimtu gaitā gājuši bojā.

Viena no senākajām civilizācijām pasaulē ar bagātīgu kultūras mantojumu ir arī Armēnija. Zāļu tējas šeit lietotas un attīstījušās kā tradīcija un zinātne jau pirms 7000 gadu. Etnobotāniskos pētījumos un seno manuskriptu studijās etnobotāniķa Armena Mehrabjana vadībā ir no jauna atklātas gandrīz 70 īpašas augu tējas, ko lietojušas Armēnijas karaliskās dzimtas, kas valdīja no seniem laikiem līdz pat viduslaiku beigām. Tagad tās Armēnijā tiek arī ievāktas un ražotas pēc sentēvu metodēm.

Piemēram, atklāta karstā dzēriena recepte, ko lietojuši cilvēki, kas jau pirms 3500 gadu dzīvoja vēsturiskajā Armēnijā. Tā ir sabalansēta kombinācija no savvaļas cidonijām, kazenēm, ziziforas (lūpziežu dzimtas augs ar aromātiskām lapām) un piparmētru lapām. Šis unikālais augu maisījums tika saukts par Araratu – par godu armēņu likteņkalnam, un visas šīs sastāvdaļas vēsturiski ir atzītas par Armēnijas svētajiem augiem un senos laikos ievāktas tikai Ararata ielejā. Saskaņā ar senajiem manuskriptiem šā maisījuma sastāvdaļām ir tūlītēja pretstresa un antispazmatiska iedarbība, tas ir noderīgs asins un prāta attīrīšanai.

Mūsdienās ir versija, ka Vecajā derībā minētais Noasa šķirsts pēc grēku plūdiem noenkurojās Ararata kalnos. Lai nu kā, bet armēņu pētnieki ir atklājuši augu tēju no Noasa laikiem, sauktu par Noasa maisījumu. Tās sastāvā ir savvaļas zīdkoka, ķirša un piparmētru lapas. Uzskata, ka Noass iestādīja savus pirmos kokus (zīdkoku un savvaļas ķirsi) Ararata ielejā un lietoja to lapu uzlējumu, pievienojot piparmētras, kā atsvaidzinošu dzērienu.

Gadsimtu gaitā Noasa nosaukums dzērienam tika aizmirsts, un cilvēki sāka lietot Ziemassvētku tēju, kas saglabāja agrāko dzēriena nozīmi, simbolizējot jaunu dzīvi, jaunu gadu un jaunu mēnesi. Noasa tēju pasniedza kā speciālu Jaunā gada maltītes dzērienu kopā ar tradicionālajām saldajām bulciņām nazuk, jo tam bija stipra antioksidanta iedarbība, kas neitralizēja alkoholu asinīs un uzlaboja gremošanu.

Šķiet, visslavenākā senā tēja pašlaik pasaulē ir Amerikas indiāņu leģendārā tēja. Tā radusies trešās lielākās Ziemeļamerikas pirmiedzīvotāju tautas vidū, kuri paši sevi sauc par anišināpiem, bet Kanādā tiek saukti par odžibviem un ASV – par čipeviem. Šiem indiāņiem ir pat svēta, mistiska dziednieku organizācija Mideivivin, kurā ietilpst izredzētie ar īpašām augu un dziedniecības zināšanām, kas saglabātas oriģinālā formā paaudžu paaudzēs. Sirds ceļš, garīgais noslēpums – tie ir tikai pāris mēģinājumi nosaukt Mideivivin, taču īstais tulkojums no indiāņu valodas nemaz nav iespējams.

No viena šāda odžibves dziednieka pirmoreiz kļuva zināma tēja, ar ko tas ārstēja daudzas slimības, pat audzējus. 20. gadsimta divdesmitajos gados Kanādas medicīnas māsa Rīna Keisa paziņoja, ka kāda paciente viņai atklājusi šīs tējas recepti, taču nekad gan nav ticis apstiprināts, ka tā ir odžibves indiāņu tēja. Pēc medicīnas māsas teiktā, kāds odžibves dziednieks ar to ārstējis pacientes krūts vēzi, un audzējs būtiski samazinājies. Medicīnas māsa nosauca šo tēju par Essiac (viņas uzvārds Caisse no otra gala) un sāka ar to ārstēt slimniekus, īpaši ar vēzi sirgstošos.

Viņa sāka ar savu tanti, kurai bija konstatēts kuņģa un aknu vēzis ar izredzēm nodzīvot tikai pusgadu. Tante lietoja Essiac tēju un nodzīvoja vēl 21 gadu. Sākotnējie rezultāti bija tik daudzsološi, ka grupa ārstu palīdzēja Keisai ierīkot izmēģinājumu laboratoriju un vēlāk klīniku, kuru viņa vadīja no 1934. līdz 1942. gadam. Essiac tēja kļuva par atsevišķu alternatīvo vēža terapiju, un tās piekritēji lēš, ka tā izārstējusi un palīdzējusi tūkstošiem. Keisa nomira 1978. gadā 90 gadu vecumā, taču neatstāja citu mantojumu kā vienīgi savu slaveno tēju, par kuru nekad nebija ņēmusi maksu no pacientiem.

Jau viņas dzīves laikā tā piedzīvoja gan niknu tradicionālās medicīnas kritiku, gan mēģinājumus izvilināt no viņas tējas recepti, lai iedzīvotos. Gadu pirms nāves Keisa nodeva četru sastāvdaļu formulu Kanādas korporācijai Resperin ar nosacījumu, ka tā pabeigs klīniskos izmēģinājumus. Tas nenotika, toties kompānija vēl tagad turpina ražot un pārdot Essiac. Tirgū netrūkst arī tējas pakaļdarinājumu. Pati Keisa ticēja tikai oriģinālajai – astoņu sastāvdaļu – tējai, kuru viņa sešdesmitajos gados pētīja kopā ar Čārlzu Brušu, kurš tādējādi zināja īsto recepti. Brušs turpināja pētīt Essiac vēl astoņus gadus un paziņoja, ka ar to arī pats sev izārstējis vēzi. Tomēr ētisku apsvērumu dēļ īstā recepte nekad nav tikusi publicēta, un 1993. gadā Brušs nomira, paņemot šo noslēpumu līdzi kapā.

Lai arī nav zināmas Essiac sastāvdaļu proporcijas un citi knifi, taču tajā ietilpstošie augi ir publiskoti. Četru ingredientu recepte sastāv no diždadža saknes, mazās skābenes, sarkanās gobas mizas un palmlapu rabarbera saknes. Astoņu sastāvdaļu recepti papildina vēl Benedikta dadzis, avotkrese, brūnaļģe un sarkanais āboliņš.

Tie visi ir ļoti iedarbīgi augi, kas lietoti tautas dziedniecībā kopš seniem laikiem. Piemēram, diždadža sakne ir viegls diurētiķis, pastiprina urīna un sviedru izdalīšanos, kas noder pietūkuma un drudža gadījumā, tā arī pasargā aknas no alkohola un ķīmisko vielu kaitīgās ietekmes. Mazā skābene satur daudz C vitamīna un minerālvielu, tā stiprina imunitāti, ir antiseptiska. Ziemeļamerikas koka – sarkanās gobas – miza tradicionāli izmantota pret ievainojumiem, locītavu sāpēm un iekaisumu, gremošanas traucējumiem, kakla sāpēm un klepu. Palmlapu jeb Ķīnas rabarbers ir ķīniešu tradicionālās medicīnas svarīgs elements un pazīstams visā pasaulē ar savām toksīnu izvadīšanas spējām, tas spēj attīrīt aknas, uzlabot gremošanu. Arī pārējie ir spēcīgi ārstniecības augi.

Kopumā Essiac tējai piedēvē divas galvenās īpašības. Tā ir efektīvs orgānu un asins attīrītājs no dažādiem toksīniem, un tai ir ļoti spēcinoša ietekme uz imunitāti. Tā palīdz cīnīties pret vēža šūnu dalīšanos un audzēju aktivitāti, pret iekaisumu reimatisma un podagras gadījumā, atjauno aknu un žultspūšļa darbību, novērš ādas problēmas – augoņus un furunkuli, aizsargā pret urīnakmeņu veidošanos un urīnceļu infekcijām, attīra un tonizē visu organismu.

Tiesa, oficiālā medicīna un dažādas vēža ārstēšanas organizācijas gan Amerikā, gan Lielbritānijā, kas veikušas Essiac izpēti, līdz šim neatzīst to kā ārstniecības līdzekli un pat brīdina, ka tēja var būt kaitīga. Lai gan nav zinātnisku pierādījumu, ka šī tēja ir efektīva vēža gadījumā, tomēr daudzu pacientu veiksmīgie piemēri joprojām uztur tās popularitāti, spiežot zinātniekus pamatīgāk pievērsties Essiac pētījumiem, tagad tie notiek plašā mērogā.

Ir uzskats, ka katrā klimatiskajā joslā dzīvojošajiem cilvēkiem vispiemērotākie ir tajā pašā vidē augošie augi, jo tajos ir visvairāk viņiem nepieciešamo vielu. Latvijā, pateicoties senai tradīcijai, mums ir plaša vietējo zāļu tēju izvēle – gan gatavi maisījumi, gan monotējas. Cilvēki arī paši audzē un ievāc ārstniecības augus tējas. Tā kā Eiropā zāļu tējās tiek izmantotas apmēram 300 augu daļas – lapas, ziedi, augļi vai augļu gabaliņi, iespējas eksperimentēt arī ir plašas.