Kad dvēsele vājprātīgi kliedz... Kā pārdzīvot bērna nāvi un citus smagus zaudējumus: jautājam psihoterapeitam
Pēdējā laika traģiskie notikumi ir likuši aizdomāties par to, cik trausla ir robeža starp dzīvību un nāvi. It īpaši tad, kad nāve skar bērnus, šīs sāpes kļūst īpaši grūti panesamas un šķiet teju neiespējami tās pieņemt. Kā samierināties ar bērna nāvi? Vai šīs sāpes vispār kādreiz pāriet?
Kā portālam mammamuntetiem.lv skaidro psihoterapijas speciālists Sandis Ratnieks, sērošanas process var būt ilgstošs un dažkārt nekad pilnībā nebeigties. Viņš uzsver: "Nu nav tādas brīnumreceptes, kā tikt galā." Katrs zaudējums ir individuāls, un nav iespējams atrast vienotu formulu tam, kā cilvēkiem izdzīvot sēras. "Cilvēki sēro dažādi!"
Bērna nāves traģisms
Ratnieks paskaidro, ka zaudējumu pieredze var būt ļoti atšķirīga, taču bērna nāve ir viens no emocionāli smagākajiem pārdzīvojumiem.
"Un es teiktu, ka bērnu zaudējums – tajā skalā ir viens no smagākajiem zaudējumiem."
Šajā gadījumā sērošana var būt īpaši ilgstoša un dziļa, jo vecākiem nākas piedzīvot emocijas, kurām nav viegli rast vārdus.
Psihoterapeits skaidro, ka sabiedrībā pastāv dažādi priekšstati par nāvi un tās pieņemšanu. Ja vecāks cilvēks aiziet no dzīves, to bieži uztver kā dabiski pieņemamu notikumu – viņš ir nodzīvojis savu mūžu, izmantojis vai neizmantojis iespējas, bet dzīve ir notikusi. Taču bērna nāve rada īpašu traģismu, jo šķiet, ka dzīvība ir izdzisusi pirms laika. "Kad runa ir par bērniem, tad liekas, ka tā nāve ir par ātru iejaukusies – tas to lietu padara sarežģītāku."
Sērošanas process – ilgs un sarežģīts
Sēras nav lineārs process, un nav iespējams tās izdzīvot ātri vai vienkārši. Ratnieks atsaucas uz Elizabetes Kibleras-Rosas teoriju par piecām sērošanas fāzēm – noliegumu, dusmām, tirgošanos, depresiju un pieņemšanu –, taču uzsver, ka šīs stadijas ne vienmēr notiek noteiktā secībā. "Cilvēks var iestrēgt kādā no fāzēm, piemēram, depresijā, un nekad pilnībā nepieņemt zaudējumu."
Šī iemesla dēļ īpaši svarīgs ir emocionālais atbalsts – gan no ģimenes un draugiem, gan no profesionāļiem. Ratnieks norāda, ka cilvēkiem ir jāizpauž savas emocijas, jo apspiestas sēras var kļūt toksiskas un izpausties kā ilgtermiņa psiholoģiskas vai pat fiziskas veselības problēmas.
"Ārkārtīgi spēcīgas emocijas, kurās ir klātesošs arī negatīvais komponents, var kļūt toksiskas, ja tās paliek mūsos."
Viņš skaidro, ka apspiestas emocijas var veicināt ilgtermiņa arī fiziskas veselības problēmas.
"Nu tās spēcīgās emocijas, kuras nerodas adekvātā izpausmē, viņas tiek deponētas ķermenī, un tad notiek somatizācija." Viņš aicina cilvēkus runāt par savām emocijām un meklēt atbalstu, ja nepieciešams.
Cīņa par dzīvību un vainas sajūta pēc zaudējuma
Viens no aspektiem, kas var ietekmēt sērošanas smagumu, ir tas, vai cilvēki jūtas izdarījuši visu iespējamo. Aplūkojot piemēru, kurā cīņu ar vēzi zaudēja jaunietis Gabriels Mutors, kura ģimene un visa sabiedrība iesaistījās viņa ārstēšanā un centās viņu glābt, Ratnieks norāda, ka lai gan cīņa tika zaudēta, tuvinieki vismaz varēja rast mierinājumu apziņā, ka tika izdarīts viss iespējamais. "Neviens jau nav Dievs un neviens nevar to brīnumu paveikt. Bet es domāju, svarīgi, ka mēs izdarījām visu, kas ir mūsu spēkos."
Savukārt, runājot par traģēdiju Rēzeknes novadā, kur nosala divus gadus vecs bērns, Ratnieks norāda, ka šādos gadījumos sēras papildina arī smaga vainas sajūta. "Viena no vecāku funkcijām ir bērniņu aizsargāt. Šajā gadījumā tas mazais bērniņš viens pats nepieskatīts devās kaut kur prom. Pašiem cilvēkiem šis ir ļoti sarežģīts stāsts. Tas ir noticis viņu nolaidības dēļ…”
Viņš uzsver, ka vecākiem var nākties visu dzīvi sadzīvot ar šo atbildību, kas var radīt ilgtermiņa emocionālus traucējumus.
Parasti sērošanas process ilgst apmēram gadu, jo šajā periodā cilvēks pārdzīvo visas svarīgās dienas bez zaudētā tuvinieka. "Ja sērošana ilgst vairāk par diviem gadiem, var runāt par apgrūtinātu sērošanu." Dažos gadījumos cilvēki nespēj pieņemt zaudējumu pat pēc desmit un vairāk gadiem, un tas viņus "vienkārši satriec un salauž". Tas notiek īpaši traģiskos gadījumos, tāpat psiholoģiski grūtāk var būt pieņemt situāciju, ja nelaimē zaudēts vienīgais bērns. “Situācijās, kad traģiski iet bojā, turklāt vienīgais bērns, kopš tā notikuma var paiet padsmit gadu, bet cilvēks joprojām līdz galam var nespēt to pieņemt. ”
Kā palīdzēt sev un citiem?
Ratnieks izceļ, cik svarīgi ir meklēt atbalstu un izrunāt savas emocijas. "Ir labi, ka mums ir draugi, ar kuriem varam dalīties. Vai arī domubiedri un atbalsta grupas," viņš saka, norādot, ka profesionāla palīdzība var būt izšķiroša.
Cilvēki, kuriem ir nosliece slēpt emocijas, var būt īpaši pakļauti depresijai, jo viņiem nav paraduma runāt par savām jūtām. "Ja viņi nerunāja pirms tā zaudējuma, tad viņi to nedarīs arī pēc. Cilvēki sēro atšķirīgi."
Ratnieks norāda, ka šādos gadījumos depresija var kļūt ilgstoša un nepamanīta, jo "cilvēks dzīvo tajā 5 vai 10 gadus vai pat visu savu dzīvi, un viņš nezina, ka var justies citādi."
Ratnieks liek akcentu, ka dvēseles ciešanas ir ļoti spēcīgas sāpes.
"Jā, viņam nesāp ķermenis, bet viņam sāp dvēsele un tas sagādā ciešanas.
Viņš arī piebilst, ka reizēm smagākos gadījumos var būt nepieciešama medikamentoza terapija. "Medikamenti dod cilvēkam atspirdzinājumu, un tad viņš pēc tam var meklēt citus palīdzības veidus."
Svarīgs aspekts ir emocionālā atbalsta meklēšana. "Ir labi, ka mums ir draugi, ar kuriem varam dalīties. Vai arī domubiedri un atbalsta grupas." Viņš norāda, ka profesionāla palīdzība, piemēram, no psihoterapeitiem, psihologiem un kapelāniem, var būt izšķiroša, lai cilvēks pārvarētu sēru procesu un atrastu veidu, kā turpināt dzīvi. “Vajag dalīties savā pieredzē, runāt ar citiem cilvēkiem, kuriem varbūt ir līdzīga pieredze. Bieži vien lielos pārdzīvojumos cilvēks grib kaut kur nolīst un bēdāties vienatnē. Es nerunāju tikai par tuvinieka zaudēšanu, bet arī par citiem sāpīgiem zaudējumiem - ārējiem notikumiem, kuri satricina mūsu eksistenci līdz kaut kādiem mūsu dvēseles dziļumiem vai pamatiem, un tās ir ļoti spēcīgas emocijas, kuras mūsos rodas. ”
Runājot par depresiju, Ratnieks uzsver, ka tā bieži vien ir saistīta ar zaudējumu. "Ne tikai tad, kad tuvi cilvēki aiziet, bet arī citos brīžos, kad mūsu cerības mirst. Tas brīdis, kad tā pasaule, ko mēs esam uzbūvējuši, viņa sagrūst. Tas var atstāt ļoti spēcīgas emocionālās sekas. Tad tev atkal no jauna tas viss jābūvē un kur tev ir garantija, ka tagad uzbūvēs un atkal nesagrūs? Šie ir ļoti sarežģīti jautājumi..."
Viņš norāda, ka depresijas gadījumā cilvēkam var būt grūti novērtēt savu stāvokli, īpaši, ja nomākts garastāvoklis ir bijis ilgstošs. Tāpēc apkārtējiem ir svarīgi pamanīt pārmaiņas un mudināt cilvēku meklēt palīdzību. “Mēs nezinām, kas kuram tur galvā notiek. Jebkurā gadījumā emocijas kaut kādā veidā vajag vilkt ārā un izstrādāt. Ir svarīgs tas skats no malas. Varbūt tomēr līdzcilvēki var motivēt. Redziet, jāskatās, cik tā viņu psihe spēj izturēt to slodzi un spriedzi, jo pie zināmas spriedzes viņš var neizturēt, viņš var sabrukt, viņš var salūzt…Vajag teikt, ka cilvēkam vajag palīdzību. Pašam bieži vien ir grūti novērtēt savu psihisko stāvokli, jo neviens no mums neredz sevi no malas. Var sev uzdot godīgu jautājumu - vai es tiešām tieku galā ar šo situāciju? "
Nerunātāju tipiem viegli ieslīdēt depresijā
Kā palīdzēt tādam cilvēkam, ja redzi, ka palīdzība viņam ir vajadzīga, bet viņš nerunā vai arī speciālistu konsultācijas uztver par muļķībām? "Ir tādi cilvēki, kas pa dzīvi nerunā. Ja viņi nerunāja pirms tā zaudējuma, tad viņi to nedarīs arī pēc. Cilvēki sēro atšķirīgi. Lai kaut cik veselīgi izietu cauri sāpju procesam, ir svarīgi saprast savas emocijas un par viņām runāt. Jā, ir tādi cilvēki, kas uzskatīs to par tādu kā tukšmuldēšanu, - ka tam visam nav jēgas. Šim cilvēkam ir ļoti viegli ieslīdēt tajā depresijā. Tad vēl pienāk tuvā cilvēka nāves diena. Tas datums ir nozīmīgs arī simboliski. Katru gadu, kad tas datums tuvojās, tad tas mūsos var izraisīt gana spēcīgas emocijas. Cilvēks kļūst emocionāli nestabils, un citreiz šādi cilvēki arī var sadarīt visādas muļķības...
Nu nav jau daudz variantu īstenībā -vai nu to emociju velc ārā vai nu viņu tur turi uz iekšu dziļumā un tas, protams, kaut kādā brīdī atspēlēsies uz veselību."
Speciālists arī norāda, ka “nerunātāju” psihisko stāvokli vispār bieži vien ir grūti novērtēt. No malas tas var izskatīties labāk, nekā ir īstenībā. “Var gadīties, ka tas depresīvais noskaņojums jau ir ilgstoši … Cik viņš sevi atceras, viņš tā ir juties. Viņš nekad nav juties citādāk, viņš nezina, ka var justies citādi. Viņam ir grūti novērtēt to savu psihisko veselību, un arī tiem pārējiem ir grūti to novērtēt, jo mēs neredzam nekādas krasas izmaiņas kā tas ir citos gadījumos. ”
Izsāpēt līdz galam, nevis noslēpt
Ratnieks uzsver, ka ir svarīgi izsāpēt zaudējumu līdz galam, nevis mēģināt to apslāpēt. Viņš norāda uz situācijām, kurās pēc bērna nāves ģimenē piedzimst vēl viens bērns, taču, ja vecāki nav pilnībā izsērojuši zaudējumu, jaunajam bērnam var neapzināti tikt uzlikts papildu emocionālais slogs.
“Pastāv varbūtība, ka tam jaunajam bērnam tiek uzlikts papildu slogs neapzināti.
Tā kā atbildība par to, ka tagad viņam ir jānodzīvo 2 dzīves: ne tikai par sevi, bet arī par mirušo brālīti vai māsiņu.
Tas ir novērojams, ja tā sērošana nav notikusi vai notikusi tikai daļēji. Nenoliedzami, vecāki meklē mierinājumu. Vai tas būtu pašu nākamais bērniņš vai adoptēts, ir jāatceras, ka viņš ir cits bērniņš un ka viņam nav nekādā veidā nekas jākompensē."
Sēras ir process, kas prasa laiku, un katram cilvēkam ir savs veids, kā ar tām tikt galā. "Nevajadzētu uzlikt cilvēkiem priekšlikumus par to, kā viņiem vajadzētu sērot," saka Ratnieks, taču uzsver, ka svarīgi ir saprast, ka tikai patiesa sērošana ļauj cilvēkam atgūt emocionālo līdzsvaru un turpināt dzīvi.
