"Nekādā gadījumā nedrīkst kliegt pretim uz bērnu!" Bērnu slimnīcas neirologa padomi, kas jāzina ikvienam vecākam

Bērni vecumā no viena līdz četriem gadiem dažkārt visai skaļi izrāda spēcīgas emocijas, piemēram, dusmas, neapmierinātību vai vilšanos. Tas ir dabisks attīstības posms, kad bērna emocionālā inteliģence vēl tikai veidojas. Vecāki bieži vien jautā, vai šāda uzvedība ir normāla, vai arī liecina par dziļākām problēmām. Kā mammamuntetiem.lv skaidro Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) bērnu neirologs Mikus Dīriks, šajā vecumā bērna emocionālā inteliģence vēl tikai veidojas, un dusmu izpausmes ir viens no veidiem, kā bērns mācās izpaust un kontrolēt savas emocijas. "Tomēr tas ir pieņemami tikai tad, ja nav citu būtisku traucējumu, piemēram, valodas komunikācijas vai neiroloģisku patoloģiju pazīmju. Un tad, ja šādas emocijas pāriet salīdzinoši ātri," norāda Dīriks.

Kad jāmeklē palīdzība?

Ne visas dusmu izpausmes ir normālas. Ir vairāki kritēriji, kas norāda, ka bērnam būtu nepieciešama speciālista palīdzība. Dīriks izskaidro situācijas, kas varētu būt trauksmes signāli:

Autoagresija un ievainojumu radīšana sev vai citiem. Šāda uzvedība ietver tādas izpausmes kā galvas sišana pret grīdu, kodieni, kas izraisa brūces, vai agresīva rīcība pret apkārtējiem. “Ja vecāki pamana, ka bērns rada ievainojumus sev vai citiem, tas jau ir nopietns signāls,” uzsver Dīriks.

Ilgstošas dusmu lēkmes. Normālai dusmu lēkmei vajadzētu beigties dažu minūšu laikā, bet, ja tā ilgst 30 minūtes vai vairāk un atkārtojas vairākas reizes dienā, tas var liecināt par pastiprinātu emocionālo trauksmi. “Epizožu biežums un ilgums ir svarīgi rādītāji, kas vecākiem jāņem vērā,” viņš piebilst.

Papildu simptomi. Pazīmes, kas var liecināt par nopietnākiem attīstības traucējumiem, ietver valodas aizturi, nespēju uzturēt acu kontaktu, nevēlēšanos sadarboties vai citus netipiskus uzvedības modeļus. “Svarīgi ir vērot, vai nav citu pavadošo simptomu, kas varētu liecināt par nopietnāku saslimšanu,” saka Dīriks.

Fiziskās veselības problēmas. Galvassāpes, miega traucējumi, apetītes izmaiņas vai citi veselības traucējumi bieži vien ir cieši saistīti ar bērna emocionālo un neiroloģisko stāvokli.

Pie kā meklēt palīdzību?

Dīriks iesaka, ka vecākiem vispirms vajadzētu vērsties pie ģimenes ārsta un psihologa: "Psihologs var palīdzēt gan vecākiem, gan bērnam saprast, kā vadīt un risināt uzvedības problēmas." Psihologs ne tikai palīdz novērtēt situāciju, bet arī var ieteikt vērsties pie neirologa vai psihiatra, ja ir aizdomas par nopietnākiem attīstības vai neiroloģiskiem traucējumiem.

Tomēr daudzi vecāki izvairās apmeklēt psihiatru stigmas dēļ, un tā vietā dodas pie neirologa. Dīriks to komentē šādi: "Praksē mēs bieži redzam, ka vecāki sākotnēji dodas pie neirologa, jo pastāv stigma par došanos pie psihiatra. Tomēr psihologs ir tas speciālists, pie kura vispirms jāmeklē palīdzība."

Ko var darīt vecāki?

Lai palīdzētu bērnam pārvarēt šādas situācijas, vecākiem jāievēro vairākas pamatnostādnes:

• Skaidru robežu noteikšana. Bērns jūtas drošāk, ja zina, ko sagaidīt. Noteikumi jāievēro konsekventi no visu audzinātāju puses. "Bērni ir jutīgi pret pretrunīgu audzināšanu. Piemēram, ja vienu dienu mamma atļauj veikalā attaisīt sulu un samaksāt pie kases, bet nākamajā dienā to neļauj, bērns nesaprot, kas notiek. Tā darīt nedrīkst," uzsver Dīriks.
• Dusmu lēkmju laikā uzturēt mieru. Nedrīkst kliegt vai sodīt bērnu šādās situācijās, jo tas var tikai palielināt agresiju. "Obligāti ir jāatceras, ka bērna dusmu lēkmes laikā nekādā gadījumā nedrīkst kliegt pretim uz bērnu. Tas ir sarkanais karogs! Tas var tikai palielināt agresiju no bērna puses, viņam ir jājūt drošība no vecāka puses. Viņam ir jāzina, ka viņš var pie vecāka vērsties un ka šī situācija pāries," piebilst Dīriks.
• Emociju nosaukšana vārdā. “Vecākam ir jābūt kā lielam lācim, kurš sēž blakām un gaida, kamēr bērnam šīs emocijas pāriet. Un tad jūs pārrunājat, kāpēc bērns tā ir rīkojies, nosaucat emocijas vārdā: "Es redzēju, ka tu biji vīlies, tu biji dusmīgs, tas ir normāli, bet šādi uzvesties nedrīkst." Tas palīdz bērnam saprast un atpazīt savas emocijas.
• Nomierināšanās tehniku apgūšana. Smilšu terapija, dziļās elpošanas vingrinājumi, uzmanības novēršana uz kādu citu aktivitāti vai īpaši izveidota droša vieta mājās, kur bērns var nomierināties, ir efektīvas metodes. "Mēs bieži iesakām elpošanas tehnikas un nomierināšanās spēles, kas palīdz bērnam apgūt pašregulācijas prasmes. Piemēram, elpošanas tehnikas - dziļas ieelpas paturēt un dziļi izelpot. Var arī uzskaitīt dažādus priekšmetus - 5 lietas, ko redz," skaidro Dīriks. 
• Pozitīvas uzvedības izcelšana. Slavēt bērnu par labo uzvedību, veicinot emocionālo inteliģenci un pašapziņu.

“Vajadzētu arī vispār novērst situācijas, kad bērns var nodarīt sev vai citiem pāri. Ja bērns atnāk un sāk sist, tad paņemam roku, pasakām, ka nedrīkst, bet uzreiz arī novēršam šo uzmanību uz kaut ko citu. Iemācāmies vadīt šo situāciju. ”

Papildu atbalsta resursi

Dīriks iesaka vecākiem izmantot pieejamos resursus, piemēram, vebinārus, terapijas un praktiskas tehnikas, kas atrodamas tādās platformās kā veselapasaule.lv un uzvediba.lv. Viņš uzsver: "Ļoti bieži bērna uzvedība ir ģimenes atspulgs, un, sakārtojot ģimenes vidi, arī bērna uzvedība var uzlaboties."

Viņa galvenais vēstījums vecākiem ir skaidrs: "Jebkāda veida dusmām ir savs iemesls. Vecākiem ir jāmēģina saprast, kas izsauc šādu uzvedību, un jāstrādā, lai to mazinātu vai izskaustu pavisam." Tieši ģimenes atbalsts un vienotība ir pamats bērna emocionālajai labsajūtai.