Es stāvēju uz ielas un raudāju: Olita Tidomane par savām pirmajām dienām ar diabētu
“Es naivi cerēju, ka man kļūs labāk un varēšu vairs nedomāt par diabētu," saka grāmatas “Trīs runči un viņu cilvēks” autore Olita Tidomane. Viņas pieredzes stāstu par dzīvi ar diabētu lasi žurnāla "100 Labi Padomi par Veselību" jaunākajā numurā.
Šogad oktobrī palika desmit gadu, kopš dzīvoju ar diagnozi “pirmā tipa cukura diabēts”.
Toreiz, kad pēc cukura slodzes testa man piezvanīja no Gulbja laboratorijas un pateica, ka man ir diabēts, domāju, ka visa mana pasaule ir sagruvusi. Stāvēju uz ielas un raudāju. Ārā bija kailsals, spīdēja spoža saule, un pie manis pienāca bijušais darba kolēģis, tāds smaidīgs puisis. Stāstīja, kā viņam iet. Bet man galvā skanēja tikai viens vārds: “Diabēts!” Vēl nezināju, kāds diabēts man ir, tāpēc centos sevi mierināt ar domu, ka pazīstu ļoti daudz cilvēku ar otrā tipa cukura diabētu, un viņu dzīvē nekas īpaši nav mainījies. Tomēr nepameta sajūta, ka atrodos kaut kā jauna un nezināma priekšā.
Slimnīcā man uztaisīja analīzes, lai noteiktu, cik daudz ketonvielu ir asinīs un cik daudz C peptīda. Secinājums bija viens – tas ir pirmā tipa cukura diabēts. Daktere, ieraudzījusi analīžu rezultātus, smējās, ka man asinīs ir tik daudz ketonvielu, ka ar tām varētu notīrīt nagu laku. Toreiz nesapratu, par ko daktere smejas. Tikai vēlāk uzzināju, ka ketonvielas nozīmē acetonu. Manas aknas bija tik ļoti centušās ražot trūkstošo cukuru, ka, vienkāršā valodā runājot, bija pārcentušās un saražojušas acetonu, kas lēni un mērķtiecīgi bojāja manus orgānus. Un tas nozīmēja tikai vienu – diabēts man bija jau sen. Biju sūdzējusies savai ģimenes ārstei par pašsajūtu, jo tā beidzamajā laikā bija mainījusies, taču daktere visu norakstīja uz sagurumu, stresu un pārslodzi darbā un ikdienā.
Man ilgu laiku niezēja āda. Vienkārši nenormāli slāpa. Varēju izdzert glāzi ūdens vienā elpas vilcienā, bet slāpa vienalga. Likās, ka es izžūstu. Man niezēja mēle. Kādu rītu pamodos un sapratu, ka neredzu tālāk par izstieptu roku. Tas mani nobiedēja, un nekavējoties devos pie acu ārsta. Pēc rūpīgas izmeklēšanas ārsts pajautāja, vai man nav diabēts. Atbildēju, ka, protams, nav. Visbeidzot es saaukstējos. Tā bija vienkārša saaukstēšanās, ar kādu cilvēki parasti iet uz darbu un dzīvo tālāk savu ikdienas dzīvi. Bet es nevarēju piecelties no gultas. Man vārda tiešā nozīmē likās, ka mirstu.
Jau iepriekš internetā biju ievadījusi visus simptomus, kas mani ikdienā mocīja, un atbilde visu laiku bija viena – diabēts. Ar šo savu pašdiagnozi devos pie ģimenes ārstes. Pēc ilgām diskusijām daktere nosūtīja uz cukura slodzes testu. Ko šis tests nozīmē? Uz laboratoriju jāiet tukšā dūšā. Tev veic parasto cukura analīzi un tad iedod izdzert lielu glāzi būtībā ar cukurūdeni. Tad divas stundas sēdi un neko nedari, un pēc šīm divām stundām taisi atkārtotu cukura analīzi. No tā, kāds ir rezultāts, atkarīgs slēdziens – ir vai nav cukura diabēts.
Man no laboratorijas zvanīja jau pēc pirmās analīzes un saudzīgi apjautājās, kā jūtos. Jutos es slikti, knapi vilku kājas. Somā bija pusdienām nopirktas divas biezpienmaizītes, un ļoti gribējās ēst. Norakstīju savus sliktumus uz to, ka neesmu lāgā paēdusi. Bet sieviete no laboratorijas skaidroja, ka mans cukura līmenis sākuma testā ir 23 mmol/l. Vesela cilvēka cukura līmenis ir 3,3–5,9 mmol/l. Biju šokā! Sieviete no laboratorijas ieteica uzreiz braukt uz slimnīcu, tomēr es vispirms devos pie ģimenes ārstes un slimnīcā nonācu vēlu vakarā. Tad mans cukura līmenis jau bija 33 mmol/l.
Kad nonācu palātā, bija tuvu pusnaktij. Pie manis ienāca jauns, glīts dežūrārsts. Viņš apsēdās blakus un līdzjūtīgi stāstīja, kā tagad mainīsies mana dzīve. Es gribēju raudāt, bet biju tik sagurusi, ka vienīgais, ko pajautāju, vai drīkstu apēst tās biezpienmaizītes, jo visu dienu nebiju ēdusi. Dakteris žēli paskatījās un atbildēja: “Nu, diemžēl – nē!” Bet es tik ļoti gribēju ēst! Viņš apžēlojās, atļāva vienu maizīti apēst un paskaidroja, ka tagad par saldajām maizītēm jāaizmirst. Tikai tajā brīdī sapratu, ka turpmāk mana dzīve ir dalāma divās daļās – pirms un pēc diabēta.
1. Pirms diabēta
Neesmu nekāda dižā sportotāja vai aktīvas dzīves dzīvotāja, taču man patika dažādi izbraucieni un pārgājieni. Likās, ka esmu straujas dabas cilvēks, un, ja mani pārliecina, tad, daudz nedomājot, varu mesties dažādās avantūrās. Taču vienā brīdī sajutu, ka sāka kļūt grūti noiet garākus ceļa posmus. Arvien retāk piekritu iziešanai no mājas. Neko daudz arī nedomāju par ēšanu vai dzeršanu. Mana ikdiena bija rīta kafija un sviestmaizes. Pa dienu varēju uzkost kādu bulciņu, bet vakarā uzgrauzt čipsus. Es nesatraucos par veselību, lai gan pirms kāda laika man tika noteikts autoimūns vairogdziedzera tireoidīts. Tas manu dzīves kvalitāti neietekmēja, vismaz es to nejutu. Man arī allaž sala vairāk nekā citiem, bet to tad uzskatīju par savu īpatnību, savas veselības trūkumu. Ātrāk nosalu, bieži saaukstējos, man sapūta sprandu vai kaklu. Jā, bija problēmas ar kuņģi, ko norakstīju uz stresu un saviem nepilnīgajiem ēšanas paradumiem.
Atceros, pirms laika biju pie gastroenterologa, un viņš pēc kāda izmeklējuma man pajautāja, vai man nav problēmu ar vairogdziedzeri un neslimoju ar diabētu. Toreiz neko nezināju par vairogdziedzeri, nezināju pat, kur tas atrodas cilvēka organismā. Par diabētu biju dzirdējusi tikai bērnībā. Mums kaimiņos dzīvoja sieviete, kurai bija diabēts, un vienīgais, ko par viņu zināju, ka viņa pārtiek no griķiem. Tas likās biedējoši – ēst tikai griķus –, jo man griķi šķita kaut kas ļoti negaršīgs.
Tā īsti par diabētu uzzināju no savas draudzenes. Viņas tētim atklāja otrā tipa cukura diabētu. Atceros, kā es dzīvi interesējos par to, kā tas viņu ir mainījis. Manā uztverē tā bija tikai diēta, ar kuru draudzenes tētis viegli tika galā. Ne viņš lietoja insulīnu, ne mērīja cukuru. Tieši tāpat bija kādas manas draudzenes vīram. Viņš turpināja dzīvot ierasto dzīvi, lai gan draudzene mēdza sūdzēties, ka vīrs lieto diabēta zāles, bet neievēro diētu. Toreiz es pirmo reizi pa īstam aizdomājos par šo slimību. Man likās nomācoši, ka ir jāmaina kādi savi paradumi, bet tas nav neiespējami, jo gan vienas draudzenes tētis, gan otras vīrs turpināja dzīvot tā, kā bija dzīvojuši. Un tad es nonācu slimnīcā.
2. Pēc diabēta
Slimnīcā man naktī kļuva slikti. Naktī sākās šausmīgi krampji kājās. Kad dežurējošā māsa ienāca apjautāties, kāpēc neguļu, paskaidroju, ka man kājās ir krampji. Viņa tikai nogrozīja galvu un jau grasījās iet prom, kad man sākās lēkme. Rādīju, kā kājas rauj uz otru pusi, un raudāju. Tās bija šausmīgas sāpes! Dežurējošā māsa aizgāja pēc ārsta. Man tika nozīmēta magnija sistēma. Gulēju sēdus uz gultas malas, jo tas bija vienīgais glābiņš – likt pēdas pie aukstās grīdas. Tā arī aizmigu.
No rīta pamodos un secināju, ka palātā ir tikai vēl viena sieviete. Akla. Pa dienu viņai bija lēkme. Atskrēja māsiņa un deva dzert saldu tēju. Es nesapratu, kas notiek, un nezināju, ka šādas lēkmes sagaida arī mani.
Kad biju nogulējusi slimnīcā nedēļu un mani cukuri bija daudzmaz stabilizēti, mani pasauca pie diabēta māsas. Viņa iedeva kaudzi bukletu ar visu veidu informāciju par diabētu, mācīja, kā pareizi mērīt cukuru un kā injicēt insulīnu. Iedeva glikometru. Un visu šo laiku es naivi cerēju, ka man kļūs labāk un varēšu vairs nedomāt par diabētu. Tomēr tā nenotika.
Visu rakstu lasi žurnāla “100 labi padomi Par Veselību” jaunajā numurā. Vēl žurnālā intervija ar veselības ministru Hosamu Abu Meri, efektīvāko ziemas tēju receptes, kas palīdzēs pret klepu un saaukstēšanos, padomi, kā uzturēt gremošanas procesus labā kārtībā, ko iesākt ar pelējumu mājās un citi noderīgi raksti. Pērc žurnālu preses tirdzniecības vietās visā Latvijā, lasi arī digitālo versiju un abonē Zurnali.lv.
