Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Mareks pēc spranda lūzuma nezaudē optimismu un glezno ar muti
Mareka ikdiena aizrit īpaši pielāgotā gultā, kur viņš gan glezno, gan darbojas ar datoru.

Mareks pēc spranda lūzuma nezaudē optimismu un glezno ar muti

Esi vesels
2015. gada 15. janvārī 06:05 2015. gada 15. janvārī 06:05
 
Mareka Odumiņa dzīve mainījās vienā mirklī. 2012. gada jūlija novakarē viņa ballīte ar draugiem un pelde ezerā beidzās ar lauztu sprandu un daudzu mēnešu ilgu cīņu par dzīvību.

Satieku Mareku Bauskā savā vienistabas dzīvoklītī, sēžot īpašā gultā un darbojoties ar datoru. Iepriekš, kad sarakstījāmies, man nebija skaidrs, kā viņš to spēj – zinu, ka pēc traumas viņam bija pilnīgi paralizētas rokas un kājas. Tagad rokas pavisam nedaudz atgūst kustīgumu, bet tas ir vēl tālu līdz tam, lai rakstītu vai darbotos ar peli.

Šoreiz bez jokiem

Izrādās, modernās tehnoloģijas atvieglo šajā ziņā dzīvi Marekam un viņam līdzīgajiem. Datorprogramma noskenē Mareka seju, un nu viņš peli var vadīt ar sejas un mutes kustībām. Izdodas diezgan ātri.

„Esmu atsācis mācības vidusskolā. Savulaik nepabeidzu 12. klasi. Pārcēlos uz Rīgu un sāku strādāt celtniecībā, domāju, ka iešu vakarskolā,” stāsta Mareks. Tomēr mācīšanos bijis grūti savienot ar strādāšanu. Tad, kad beidzās celtniecības bums, aizgājis strādāt par sanitāru Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļā.

Mareks bija sportisks un aktīvs jaunietis. Liktenīgajā 16. jūlija vakarā ar kolēģi aizbraukuši baudīt vasaru. Noīrējuši pirti, tad aizbraukuši uz ezeru peldēties. Tur bijis bērnu slidkalniņš, uz kura Mareks uzkāpis. Vai lecis, vai vienkārši paslīdējis, to vairs neviens neatceras. „Atceros, ka ar galvu atsitos, uzpeldēju, nevarēju vairs pakustēties. Sāku slīkt.” Kolēģi domājuši, ka Mareks atkal joko, bet šoreiz bija nopietni.

Mareks glezno ar muti, jo rokas viņam pagaidām vēl neklausa.

Desmit klīniskās nāves

Kolēģi izvilkuši, izsaukuši ātro palīdzību. Tajā pašā naktī Mareks operēts – Gaiļezera slimnīcas dakteri lāpīja viņa sadragātos trešo, ceturto un piekto skriemeli. Cīņa par dzīvību bijusi dramatiska, piedzīvotas desmit klīniskās nāves, stājusies elpošana. Ilgu laiku bijis komā un pieslēgts elpināšanas aparātiem.

„Paldies visiem - bez izņēmuma! Visi piedalījās tajā procesā, visiem sanitāriem, māsiņām – mani aprūpēja vislabākajā veidā, cīnījās par manu dzīvību. Pateicoties tam, esmu palicis dzīvs. Arī no uzņemšanas kolēģi nāca man palīgā. Viņi man sniedza milzīgu atbalstu – ne tikai cilvēcisku un profesionālu, bet arī, kad vajadzēja naudu rehabilitācijai, – viņi to savāca.

Pēc slimnīcas Mareks devās uz Nacionālo rehabilitācijas centru Vaivari, kur sabijis divarpus mēnešus, tad braucis mājās. Pēc nedēļas – atkal uz slimnīcu, reanimācijas nodaļu, jo bija saķerts plaušu karsonis. Atkal mēnesis slimnīcā, kur ārsti tīrīja plaušas, veica bronhoskopiju.

„Tad no Vaivariem slimnīcā ieradās valdes priekšsēdētāja, daktere Anda Nulle un teica – ņemsim tevi atpakaļ. Paņēma mani atkal uz pusotru mēnesi. Divas nedēļas mājās, atkal plaušu karsonis. Atkal uz slimnīcu, atkal daktere Nulle atbrauc, un atkal mēnesis – rehabilitācija. Tur man mācīja vingrināt plaušas, jo mājās bija grūti atklepoties. Pēc traumas plaušas vājas. Atklepoties iemācījos tikai astotajā mēnesī, un tikai tad man izņēma traheostomu no kakla,” atceras Mareks.

Beidzot pirmajā stāvā

Nu mājās nodzīvojis deviņus mēnešus, bet iedzīvojies izgulējumos. Linezera brūču klīnikā operēja abus no izgulējumiem cietušos gurnus. Pēc tam atkal rehabilitācija – šoreiz Siguldā. Bija jau skaidrs, ka dzīvošana piektā stāva dzīvoklī mājās nav savienojama ar Mareka veselības uzturēšanu. Māja bez lifta; lai izietu ārā, vienmēr bija jāsauc draugi, kas nones un uznes pēc tam atpakaļ. „Es jau neesmu nekāds maziņais,” smaida Mareks.

Mareka mamma jau lūdza pilsētas domei iespēju samainīt dzīvokli uz pirmo stāvu. Kamēr šis jautājums nebija atrisināts, Mareks kādu laiku dzīvoja Rīgas 1. slimnīcas aprūpes centrā. Pirms gada piešķirts dzīvoklis sociālajā mājā, un kopš tā laika Mareks dzīvo šeit. Visu laiku kopā ar viņu ir asistente Olga, kas palīdz un apkopj puisi. Savukārt Mareka mamma raujas divos darbos, lai varētu algot palīdzi.

Pateicoties īpašai programmai, Mareks spēj strādāt ar datoru vadot kursoru ar sejas un mutes kustībām.

Cerība uztur

„Pēc traumas nebiju baigi sašļucis, un nemaz nedomāju, ka dzīve beigusies. Uztvēru mierīgi. Protams, sapratu, kas noticis. Es nebiju vakar dzimis. Vairāk pārdzīvoju, kā to uztvers draugi, radinieki, ģimene. Par to, ka nestaigāšu, ka rokas nekustas, baigi kreņķi neķēru. Domāju – aizbraukšu uz rehabilitāciju, un būs labi,” smaida puisis.

„Cerība ir vienmēr. Katru dienu ir cerība. Katru dienu domāju, ka staigāšu, katru dienu lūdzu Dievu. Citādi nevar. Katram ir sava misija šeit, uz zemes. Katram ir savs ceļš, katram ir savs uzdevums. Savējo neesmu vēl līdz galam sapratis, vien zinu, ka ir dota otra iespēja dzīvot un izdarīt ko labu, ko neizdarīju, kad biju uz kājām.”

Šī dzīves posma lielākā aizraušanās Marekam ir gleznošana – otiņas pielāgotas, lai viņš tās varētu paņemt ar muti un uz molberta veidot gleznas. To sācis darīt Vaivaros ergoterapijas nodarbībā. „Sākumā paņēmu pildspalvu vispār tā, ka ar vistas kāju sanāca. Pēc tam ar otiņu. Pirmā glezna bija jūra ar smiltīm. Pavasarī man solīta iespēja sarīkot galerijā izstādi,” smaida Mareks.

Pie sienas Mareka istabā liels bilžu rāmis ar daudzām fotogrāfijām un attēliem. Tie ir viņa sapņi, kas katru dienu acu priekšā. Tur gan ir fotogrāfijas ar Mareku pirms traumas, ar māsīcu un draudzeni, augšpusē ir skrienošs puisis, cilvēku grupa lēcienā, tur ir attēls ar ceļa rādītāju uz veselību, karjeru, draugiem, darbu, nofotografēta naudas paciņu kaudze, pāris, kas laulājas baznīcā, skaists plašs dzīvoklis un lepnas mašīnas. Daži no Mareka sapņiem jau piepildīti – viņš vienmēr ir smaidīgs, un viņam ir daudz draugu. Nelaimes gadījums palīdzēja atsijāt tos, kas pa īstam ir draugi, tusiņu paziņas atkrituši. Nākuši klāt draugi no kristīgās draudzes.

Tautas Veselības Avīzes lasītājiem Mareks novēl – sargāt savu veselību, izmantot savu dzīvi lietderīgi un katram meklēt un piepildīt savu sapni. Ja pats nedarīs, nekas pats rokā neiekritīs.

Pirms traumas Mareks Odumiņš bija aktīvs un dzīvespriecīgs jauneklis.

Paldies mediķiem:

Inesei Rinkēvičai

Natālijai Zlobinai

Andrim Apsītim

Ingai Orleānei

Vijai Raudzēnai

Irēnai Leitei

Gaļinai Marčenko

Aleksandram Sokolovam

Andrejam Andrianovam

Ingai Sujetei

Pēterim Tamužam

Mihailam Aronam

Ievai Būcei

Aināram Zariņam

Mareks Odumiņš izsaka vislielāko paldies visiem mediķiem bez izņēmuma, kas viņu ārstējuši un aprūpējuši, arī tiem, kuru vārdus neatceras.

Ja tev arī ir kāds paldies sakāms mediķiem – ārstiem, medmāsām, sanitāriem, ārstu palīgiem jeb feldšeriem, fizioterapeitiem, farmaceitiem vai zobārstiem, balso šeit

http://www.arstubiedriba.lv/gadabalvamedicina/

Anda Leiškalne/

Tautas Veselības Avīze / Foto: Mārtiņš Ziders

Citi šobrīd lasa

Notikušas Brunejas prinča bēres; ģimene publisko atvadu mirkļus 2
VIDEO: bijušais gaisa desantnieks "Lidojošā Zivs" veic bīstamu triku un tiek nogādāts slimnīcā 1
Ogres sūkņu stacijas darbinieks atrod bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušu suni, kurš iekritis ūdenī
Pievienot komentāru

Стало известно, как Клуни шокировал гостей свадьбы Меган и Гарри

Находящийся в тюрьме Ефремов получил неожиданный удар