"Ja matemātikā skolēnus vērtē pēc spējām, kādēļ lai sportā to nevarētu?" Vairāki sporta skolotāji uzskata, ka skolās vajadzētu atgriezties pie normatīvu sistēmas
Desmitnieks par desmit iemestiem soda metieniem no desmit, vai astoņnieks, ja uzlēci augstlēkšanā šķērītē 1,10 metrus . Mūsdienās skolu sporta stundās bērnus vairs nedrīkst vērtēt pēc viņu sasniegtajiem rezultātiem, tomēr ne visi skolotāji uzskata, ka tas ir pareizi.
"Citius, Altius, Fortius" jeb "Ātrāk, augstāk, tālāk". Šādi skan olimpisko spēļu devīze, kas mudina sportistus pārvarēt sevi un vienmēr tiekties pēc labākiem sasniegumiem. Tomēr bērnu sporta stundas nav profesionālais sports, un līdz ar Valsts izglītības satura centra (VISC) īstenoto kompetenču sistēmu (Skola2030) arī sporta skolotāji kopš 2020. gada vairs stundās nedrīkst vērtēt bērnus pēc sasniegtā rezultāta, bet gan pēc individuālā progresa.
2019. gadā "Skola2030" veselības un fiziskās aktivitātes mācību jomas satura izstrādes vadītāja Inese Bautre par kompetenču sistēmu izteicās, ka "sporta nodarbībās normatīvu izpildes kontroles vietā nāk veselīga un kustīga dzīvesveida rosināšana". Tomēr ne visiem skolu skolotājiem šāda sistēma šķiet optimāla. Piemēram, Gulbenes novada vidusskolas sporta skolotāja Sarmīte Gobiņa, kura var lepoties ar 35 gadu stāžu, atklāj, ka "bērni paši sporta stundās lūdz, lai viņu rezultāti tiktu mērīti", piebilstot, ka "ja jau matemātikā vai latviešu valodā bērnus vērtē pēc snieguma, nevis tikai pēc progresa, to vajadzētu atļaut arī sporta stundās".
Vai kompetenču sistēma iztur kritiku?
"Šobrīd mēs skolās bērnus nevērtējam pēc viņu sasniegtā rezultāta, jo tas vienkārši nav atļauts," norāda Gobiņa, kas 2022. gadā atzīta par “Gada sporta skolotāju” Latvijā. "Jau gadiem runā, ka bērnus nevajadzētu vērtēt pēc sasniegtā rezultāta, bet 2020. gadā tas stājās spēkā pilnā apjomā, kad ieviesa jauno izglītības reformu. Bet tas neiztur kritiku. Varbūt ir kāds viens procents bērnu, kurus tiešām neinteresē stundās sasniegtais," norāda Gobiņa.
"Skolā mēs arī salīdzinām gan valodnieku, gan matemātiķu prasmes, un pārbaudes darbi ir jāraksta visiem, arī tiem, kam tās valodas varbūt nemaz nepadodas. Tad jau varam sacīt, ka arī šie vērtējumi bērnus psiholoģiski grauj. Bet sportā rezultātus var sasniegt visi, ne tikai tie, kuri ir sportisti," skaidro skolotāja.
Citās domās ir Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas sporta pārstāve Svetlana, kura jau 30 gadus strādā ar bērniem. Viņa norāda, ka sporta stundās tagad pārsvarā tiek strādāts ar vingrinājumiem, lai nebojātu bērnu veselību un veicinātu tālāku attīstību. "Sistēma ir mainījusies – vairs nav jāskrien krosi, nav jāpiepumpējas noteiktā skaitā. Bet vai tiešām svarīga ir piepumpēšanās? Varbūt tiem, kas vēlas studēt Valsts policijas koledžā, tas ir svarīgi, bet tā ir novecojusi sistēma. Viņiem ir iespējams sadarboties ar sporta skolām, kurās bērni skrien, lec un trenējas aktīvāk," norāda Svetlana.
Bet Ādažu vidusskolas sporta skolotājs Toms Opelts, kurš divus gadus strādā skolā, uzskata, ka "bez rezultātu mērīšanas bērni tiek palaisti pašplūsmā". "Sports vienmēr ir ticis vērtēts ar rezultātu. No savām sporta stundām atminos, ka tās vienmēr man personīgi ļāva tiekties pēc kā labāka. Tagad vidusskolas 12. klasēs mēs atduramies pret to, ka nav nekādi kontroles normatīvi, pēc kā tiekties, un bērniem zūd mērķis, pēc kā tiekties," norāda skolotājs.
Savukārt bērnu endokrinoloģe un pediatre Jurgita Gailīte uzskata, ka "jebkuram bērnam ir jādod iespēja sportot un nevar visus bērnus standartizēt". "Nu, teiksim, nevar nodarboties visi ar basketbolu, jo citi ir maza auguma un nekad nevarēs kļūt par profesionāliem sportistiem," norāda pediatre. Tomēr viņa uzsver, ka "aptaukošanās Latvijas bērnu vidū ir izteikta problēma un tādēļ sistēmā kaut kas būtu jāmaina". "Agrāk bērni visi bija pagalmā, visi kustējās un tā tālāk, bet tagad gan drošības apsvērumu dēļ, gan satiksmes un citu iemeslu dēļ kustības bērniem nav tik brīvi pieejamas."
"Vai normatīviem jābūt? Es teiktu gan jā, gan nē, jo kaut kādai sacensībai starp bērniem ir jābūt. Bērniem patīk sacensties un sasniegt rezultātus, turklāt pārbaudes darbus jau raksta arī angļu valodā, kur viens dabū 10, bet cits 6. Sportā nedrīkst zaudēt sacensību garu, tomēr to nedrīkst stigmatizēt, teiksim, attiecībā uz izpildīšanas kvalitāti. Tomēr nezinu, vai pēc mūsu tagadējiem standartiem un sabiedrības nostājas kopumā tas būtu viegli īstenojams," atklāj pediatre.
Vai rezultāti bērnus motivē?
"Kaut kādiem rezultātiem būtu jābūt, lai bērniem būtu drusciņ jāpiepūlas. Mums, piemēram, tāllēkšanas laikā malā ir nolikta mērlente – mēs rezultātus nemēram un nepierakstām, bet bērni paši ar lielu interesi iet maliņā un skatās, cik tālu aizlēkuši; viņiem ļoti gribas zināt. Varbūt visi nesalīdzina rezultātus ar pašiem spicākajiem klases bērniem, bet viņi salīdzina savā starpā un atrod savējos, ar ko sacensties," atklāj Gobiņa.
"Varbūt ir skolas, kurās situācija ir citādāka, bet mūsu skolā bērni grib zināt savus sasniegtos rezultātus. No savas pieredzes varu teikt, ka 99 procentus bērnu sasniegtais rezultāts viņus motivē," atklāj Latvijas gada skolotāja.
"Bērniem mūsdienās noteikti vajadzētu meklēt ārpusskolas pulciņus, bet, ja vecāki to nedara, tad ar to, kas tiek paveikts skolā, noteikti nepietiek, jo ikdienā bērni sākuši kļūt mazkustīgāki un ēst neveselīgāk. Pēc stundām šodien iegāju veikalā un redzēju 2. klases bērnus ar pilnu maisiņu sintētisko konfekšu spīdīgos papīrīšos. Bet jebkurā gadījumā esmu novērojis, ka normatīvi bērnus motivē, un tas ļauj ikvienam tiekties pēc kaut kā labāka," skaidro Opelts.
Jau ziņots, ka fiziskās slodzes testi ir klupšanas akmens daudziem topošajiem policistiem un robežsargiem. Kā Jauns.lv atklāj Valsts policijas koledžas direktora vietniece Anita Fišere: "jauniešiem bieži vien nav pietiekami sabalansēta vispārējā fiziskā sagatavotība". "Situāciju varētu uzlabot ar konkrētiem nosacījumiem organizēt sporta aktivitātes – skolās varētu atgriezties pie konkrētām prasībām ar normatīviem, kā arī būtu nepieciešami vecumposmam piemēroti vingrinājumi," norāda Fišere.
