"Šķita, ka aiziešu ar sirdi...” Alises pirmā panikas lēkme beidzās ar braucienu uz slimnīcu
Alise (vārds mainīts) ir radoša personība, kura nodarbojas gan ar mūziku, gan dažādu projektu vadību. Aiz komunikablās un spilgtās ārienes ir grūti pateikt, ka Alise ikdienā saskaras ar autonomās jeb veģetatīvās nervu sistēmas traucējumiem un jau vairāk nekā divus gadus cieš no trauksmes un panikas lēkmēm.
Sarunā ar Jauns.lv Alise stāsta, ka, lai gan ar veģetatīvo disfunkciju viņa dzīvo gandrīz trīs gadus, priekšvēstneši bija jūtami krietni pirms tam. Apmēram astoņus gadus atpakaļ viņa sāka piedzīvot sirds pārsitienus, kas ir sajūta, ka sirds sitiens šķiet kā izlaists vai neregulārs.
Veģetatīvās nervu sistēmas problēmas parādījās jau agrā jaunībā
"Veģetatīvā distonija nu jau arī ir problēma, ar kuru dzīvo ļoti daudzi, un tās izpausmes, lai gan līdzīgas, katram mazliet atšķiras. Manā gadījumā tie ir minētie sirdsdarbības traucējumi, paaugstināts asinsspiediens un trauksme, kas var aizvest līdz panikas lēkmēm,” stāsta Alise.
Viņa atklāj, ka pirmās pazīmes par veģetatīvās nervu sistēmas problēmām viņa sāka sajust jau 22 gadu vecumā (Alisei tagad ir 30 gadi), kad viņu piemeklēja iepriekš minētie sirds pārsitieni. "Bija neomulīga sajūta, likās, ka ir sākušās problēmas ar sirdi, pie tam tik jaunā vecumā,” atzīst sieviete.
Kopš tā laika viņa ir bijusi pie vismaz trīs dažādiem kardiologiem, kuri vienisprātis apstiprina – Alises problēma nav fiziska. "Tolaik īpašu stresu ikdienā nejutu, tikko biju pabeigusi studijas. Šķita savādi, ka mediķi saka, ka par sirds untumiem varētu būt atbildīgi nervi. Protams, tas bija arī atvieglojums, jo fiziskas problēmas ar sirdi būtu daudz sliktāks scenārijs,” atzīst Alise.
"Pirmās panikas lēkmes sekas jūtu joprojām”
Pirms vairāk nekā diviem gadiem Alise piedzīvoja savu pirmo panikas lēkmi, ko arī dēvē par līdz šim briesmīgāko pieredzi. Viņa atzīst, ka joprojām jūt šīs panikas lēkmes sekas. "Kā izteicās psihiatrs, pie kura nolēmu aiziet uz konsultāciju: "Jā, nu tā izklausās tāda "normāla" panikas lēkme...".
Savu pirmo un līdz šim smagāko panikas lēkmi Alise piedzīvoja savā tā brīža darba vietā. Lielu lomu nospēlēja arī karstums (todien ārā bija virs +30 grādiem), sākušais menstruālais cikls un nesen nosvinētie Līgo svētki.
"Es sāku just tirpoņu plaukstās un uz ceļiem, šķita, ka sāk arī reibt galva. Sākumā šķita, ka ģībšu, bet pusaudža gados esmu ģībusi daudz, un šīs sajūtas tam nelīdzinājās. Tirpoņa kļuva arvien intensīvāka, palika arī ļoti, ļoti karsti, un jutu, ka sāk kļūt grūtāk elpot. Šajā brīdī jau biju pāris reizes kolēģēm lūgusi, lai izsauc neatliekamo palīdzību jo nesapratu, kas notiek. Sirds, protams, jau bija sākusi joņot kā vēl nekad. Un nu jau rokas un kājas tirpa tā, it kā mani durstītu simtiem tūkstošiem mazu adatiņu. Aizgāju atgulties ofisa gaitenī, cerībā, ka paliks vieglāk horizontālā stāvoklī, tomēr atguļoties secināju, ka sagādā lielas grūtības pakustināt rokas un kājas, arī sejas muskuļi atslēdzās, sāku šļupstēt. Bija milzīgs satraukums, jo raizējos, vai gadījumā man nesākas sirds lēkme. Kad atbrauca neatliekamā palīdzība, arī asinsspiediens bija kosmosā,” savas tā brīža izjūtas atminas Alise.
Viņa atzīst, ka lielākajai daļai cilvēku pirmā panikas lēkme beidzas ar neatliekamo palīdzību – arī viņa nebija izņēmums.
"Vēl neesmu atradusi brīnumlīdzekli”
Vaicāta, kādās situācijās viņai visbiežāk uznāk panikas lēkmes, viņa atzīst, ka "tās ir situācijas, kad es neredzu iespēju iziet ārā, svaigā gaisā. Bieži jūtu, kā tās piezogas, piemēram, lielos iepirkšanās centros vai situācijās, kad pamest telpu būtu nepieklājīgi, piemēram, darba sapulcē.” Arī karstumu viņai ir ļoti grūti panest, tāpēc viņu priecē, ka tagad ir iestājies rudens. Tāpat nelāgās sajūtas rodas, ja kādu iemeslu dēļ uznāk reibonis vai citādas fiziski nepatīkamas sajūtas: "Šīs visas ir lietas, kas saistās ar pirmo panikas lēkmi, tādēļ tās mēdz izraisīt paniku arī šobrīd.”
Runājot par panikas lēkmju kontroli, viņa atzīst, ka šobrīd viņai vēl nav izdevies atklāt kādu simtprocentīgu veiksmes formulu, kā izvairīties no trauksmes un panikas.
"Sākumā palīdzēja sevis distancēšana no panikas fenomena kā tāda. "Nu labi, papanikošu, pie Dieviem tāpat neaiziešu." Ja tā var teikt, mēģināju "likt mīksto" šādām fiziskām ķermeņa izpausmēm, kas notiek, kad sākas panikas lēkme. Ar laiku lēkmju intensitāte ir mazinājusies. Palīdz arī drošības sajūta, ka man vienmēr pa rokai ir kāda nomierinoša tabletīte. Tās daudz nelietoju, tikai tad, kad tiešām jūtu, ka nepieciešams. Nevajag kautrēties meklēt palīdzību pie speciālista. Palīdz arī kontrolēta elpošana. Tas gan jādara ikdienā, lai efektu varētu just arī brīdī, kad sākusies trauksme,” atklāj Alise.
Svarīgi runāt par to, kā nepieļaut, lai cilvēki vispār nonāk līdz mentālām problēmām
Vaicāta, vai viņa uzskata, ka šim jautājumam tiek pievērsta pietiekama uzmanība, ņemot vērā, ka ir daļa cilvēku, kas uzskata, ka slimības, kas nav fiziski redzamas, nav īstas, Alise ir pārliecināta, ka šodien vairs nav tāda stigma par mentālo veselību: "Vismaz manā draugu un ģimenes lokā par to nav problēmas aprunāties, neviens neskatās šķībi, jo saprot, ka tas var notikt ar jebkuru. Arī es nevarēju iedomāties, ka 27 gadus nodzīvošu mierā, un pēkšņi sāksies jauns dzīves posms, kurā jārēķinās ar traumatiskas panikas lēkmes atstātajām sekām.”
"Nezinu gan par sabiedrības kopējo nostāju, jo pati uz āru par to daudz nerunāju. Varbūt vajadzētu. Man šķiet, ka vērtīgi būtu arī vairāk runāt par veidiem, kā nepieļaut to, ka cilvēks nonāk līdz dažādiem mentālās veselības traucējumiem, ko preventīvi darīt, lai uzturētu formā ne tikai fizisko, bet arī mentālo veselību,” atzīst sieviete.
Arī tuneļa galā ir gaisma...
Vienlaikus viņa norāda, ka nevajag kautrēties runāt par šādām lietām: "Kad pastāstīju tuvākajiem draugiem par piedzīvoto, izrādās, arī viņiem vai viņu tuviniekiem un draugiem ir bijušas līdzīgas sajūtas. Cilvēki ir saprotošāki, nekā varētu šķist. Dalīta bēda ir pusbēda. Bet nevajag paļauties tikai uz draugiem un ģimeni, droši meklē arī palīdzību pie psihoterapeita vai psihiatra. Neuztraucies, ir 21. gadsimts. Neviens par tevi nesmiesies un lobotomiju netaisīs. Tā ir normāla lieta meklēt risinājumu, kas var palīdzēt tev justies daudz labāk un drošāk,” atzīst Alise.
Uz savu nākotni viņa skatās pozitīvi, atzīstot, ka, ja "sākumā jutos ļoti drūmi, jo panikas lēkmes notika diezgan regulāri, tomēr šobrīd jau redzu gaismu tuneļa galā.” Viņa atzīst, ka tagad jau var daudz labāk kontrolēt savas sajūtas un izvairīties no trauksmes. "Kas zina, varbūt vēl pēc diviem gadiem būs pavisam labi,” ar smaidu piebilst Alise.
Pasaules Veselības organizācijas (PVO) aplēses rāda, ka aptuveni 264 miljoni cilvēku cieš no dažādiem trauksmes traucējumiem, kas ietver arī panikas lēkmes. Kopumā pasaulē ar panikas lēkmēm un panikas traucējumiem saskaras aptuveni 2–4% iedzīvotāju.
