Dakteris Edgars Vasiļevskis: "Es pacientiem neiesaku neko, ko neesmu izmēģinājis pats"

Kad pirmoreiz gribēju jūs intervēt, teicāt, ka nav laika, jo tipogrāfijai jānodod manuskripts. Vai tapusi kāda jauna grāmata?

Nē, tas bija grāmatas “Autoimūno slimību ārstēšanas ceļvedis” tulkojums angļu valodā. Uzreiz gribu pateikties docentei Irinai Evansai, kas man daudz palīdzēja šajā darbā. Ar docenti Evansu strādājam kopā gan anestezioloģijā, gan sāpju medicīnā un viņa ir bijusi eksperte, meklējot formu, kā mūsu zināšanas nodot tālāk ārstiem un pacientiem.

Jūs pieņemat pacientus, esat reanimatologs anesteziologs, rakstāt – ar ko vēl nodarbojaties?

Lasu lekcijas. Mācu saviem rezidentūras studentiem un kolēģiem reģionālo anestēziju. Piektajā mācību gadā viņiem ir sešu līdz astoņu nedēļu kurss sāpju medicīnā, un viņi nāk pie manis un maniem kolēģiem.

Šis mācību cikls ir ieviests apmēram pirms pieciem gadiem. Mācu topošajiem kolēģiem visus blokāžu veidus, no kuriem daļu paši anesteziologi var veikt. Šajā ciklā dodu ieskatu sāpju medicīnā. Par savu uzdevumu uzskatu arī viņus iepazīstināt ar Austrumu medicīnas skatījumu un kaut vai uz mirkli likt izkāpt no pierastā Rietumu medicīnas rāmja un ieraudzīt citas pieejas. Es gatavoju kursu integratīvajā medicīnā, kur apvienotas labākās metodes no Rietumu medicīnas un labākais no Austrumu medicīnas. Tas ir jauns virziens Latvijas medicīnā. Tas būs izvēles kurss jaunajiem studentiem. Reizi mēnesī uz septiņām vai desmit dienām dodos uz Franciju. Arī tur operāciju laikā nodrošinu anestēziju. Tad vēl reizi mēnesī man ir pieņemšana vienā no Parīzes sāpju klīnikām. Francijā es arī regulāri mācos pats – gan anestezioloģijas jomā, gan akupunktūrā. Patlaban Sorbonas Universitātē pēc veiksmīgi nolikta atlases eksāmena kopā ar ļoti dažādu pamatspecialitāšu ārstiem papildus specializējos akupunktūrā. Vasarā mums šā kursa ietvaros būs mācības integratīvās medicīnas klīnikā Pekinā. Arī Francijā apmācu kolēģus sāpju medicīnā – Latvijā šī joma šobrīd ir labāk attīstīta. Reti kurš to apzinās, bet Latvijā sāpju medicīnā mēs esam krietni privileģētāki un ne tikai ārstu kvalifikācijas ziņā. Sāpju ārsti ir arī daudz pieejamāki. Francijā vizīte pie sāpju ārsta jāgaida pusgadu, Latvijā mēs pie ārsta varam tikt nedēļas, ilgākais – divu nedēļu laikā.

Jūs minējāt reģionālo anestēziju. Kas tā ir?

Reģionālā anestēzija ir virziens, kad neatsāpina visu ķermeni, bet daļu, arī veic sāpju blokādi kādam pēcoperācijas rajonam, lai atveseļojoties nebūtu tik sāpīgi, piemēram, pēc gūžas vai ceļa operācijām. Šāda pēcoperāciju sāpju noņemšana nodrošina, ka neattīstās hroniskas sāpes. Tas ir samērā plašs lauks, kas pastāv daudzus gadus. 2000. gadā to sāku apgūt Francijā – izgāju pirmos kursus, un šī tēma mani ieinteresēja. Sāku publicēties, un uz šo rakstu bāzes iestājos doktorantūrā.

Gada sākumā biju Ukrainā, mācīju kolēģiem reģionālo anestēziju. 2024. gada janvārī tā jau bija otrā reize kara laikā. 2022. gadā pēc manas iniciatīvas kopā ar anestezioloģijas profesoriem Ivetu Golubovsku un Alekseju Miščuku devāmies turp pirmo reizi.

Esat arī osteopāts un akupunktūras speciālists. Kā nonācāt līdz tik plašam darbības spektram?

Dzīve piespieda. Pamata specializācija man ir anestezioloģija un reanimācija, paralēli ir attīstījušās citas – Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē dziļāk apguvu osteopātijas apakšspecialitāti kā rezidentūras kursu, vēlāk – cigunu, akupunktūru, autoimūnās saslimšanas.

Manas mācības sākās, kad biju sava veida izdegšanas sindromā, bet man palaimējās – mana “osteopātijas krustmāte” bija daktere Inese Rusele. Tajā laikā viņa bija Ārstu biedrības atbildīgā sekretāre un vadīja diplomu reģistrāciju. Nonācu pie viņas, kad reģistrēju savu diplomu darbam Francijā. Toreiz man bija neskaidra situācija ar veselību, bet negribēju tāpēc atlikt savu sapni par mācībām un darbu Francijā. Mums ar dakteri Ruseli izvērsās sirsnīga pirmā saruna, un viņa mani aizsūtīja pie osteopātiem Andra Zemīša un Artūra Jašinska, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes rezidentūras programmas osteopātijā vadītājiem un pasniedzējiem.

Sākumā es biju pacients. Tas palīdzēja saprast, kas īsti ar mani notiek un kas man būtu jādara. Dakteri Zemītis un Jašinskis parādīja ceļu, ko es varētu pats darīt. Tas tiešām ļoti palīdzēja, un es sapratu, ka man pašam jāiemācās osteopātija, jo šī pieeja tik kardināli maina ārstēšanas ceļu un veidu! Kamēr mācījos osteopātiju, sāku nodarboties arī ar cigunu un nonācu līdz Ķīnas medicīnai.

Atskatoties vēl tālāk atpakaļ, kāpēc izvēlējāties mācīties par ārstu?

Bērnībā nācās daudz laika pavadīt slimnīcā. Bija viena galvas trauma, tad vēlāk, devītajā klasē, braucām ekskursijā, un autobuss iekļuva smagā avārijā, arī tad bija ilgstoši jāārstējas slimnīcā. Tomēr lēmumu, ka došos studēt medicīnu, pieņēmu 11. klases sākumā un lūdzu vecākiem naudu sagatavošanas kursiem. Mana mamma pat aizkustinājumā apraudājās – viņa bija mediķe feldšere (tā agrāk sauca ārsta palīgus). Skolas gados domāju, ka man vajag darīt visgrūtāko lietu, ko neviens cits nevar. Likās, būt par ārstu – nekas grūtāks nav iespējams, darīšu to tāpēc, ka es to varētu. Sākot studijas, man, tāpat kā daudziem kursabiedriem, bija sapnis strādāt ķirurģijā. Paralēli mācībām 1986. gadā aizgāju strādāt par sanitāru nakts dežūrās Paula Stradiņa universitātes slimnīcā neiroķirurģijas nodaļā. Ne tikai tāpēc, lai piepelnītu kādu kabatas naudu, arī lai būtu tuvāk medicīnas videi. Viens no maniem draugiem strādāja Gaiļezera slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā un ar aizrautību stāstīja par to. Aizgāju vienu reizi ciemos paskatīties, kā viss tur notiek, un man ļoti iepatikās. Pārgāju strādāt par medbrāli uz Gaiļezera slimnīcas toksikoloģijas intensīvās terapijas nodaļu, ko tolaik vadīja leģendārā daktere Vija Cera. Man jau ātri kļuva skaidrs, ka specializēšos reanimācijā un anestezioloģijā.

Kad pabeidzu augstskolu, iestājos anestezioloģijas internatūrā (kaut kas līdzīgs rezidentūrai, bet tolaik tajā bija jāmācās divus gadus). Nonācu katedrā pie profesora Viestura Liguta. Lepojos, ka viņš bija viens no maniem darbaudzinātājiem, kad strādāju Gaiļezerā. Kā savu darbaudzinātāju nevaru nepieminēt arī dakteri Pēteri Apini, ar kuru kopā pavadīta ne viena vien dežūra reanimācijas un uzņemšanas nodaļās. Tolaik mācījos ceturtajā kursā. Esmu students, mācos, mācos, izjūtu lielu godu strādāt reanimācijā kopā ar dakteri Apini. Bet dakteris Apinis pa vakariem iet skriet. Arī savu dežūru laikā. Pienāk brīdis, kad dakteris novelk savu balto ārsta uzsvārci ar pildspalvām, blociņiem kabatās un man saka: “Tagad stundu tu šeit esi atbildīgais.” Un aiziet. Man kājas kļūst aukstas – tik lielas ir bailes par milzu atbildību, jo bieži jāiet arī uz uzņemšanas nodaļu un jāskatās, kas notiek. Lai gan mācījos vien ceturtajā kursā, zināšanas un pieredze jau bija, daudz ko biju iemācījies strādājot – man bija liela vēlme strādāt un apgūt specialitāti. Būtībā bijām apguvuši visus reanimācijas pasākumus. Un, ja nu netiktu galā, turpat pretī mūsu nodaļai bija otra intensīvās terapijas nodaļa, kur arī dežurēja ārsti reanimatologi. Tas vairāk bija simboliski, ka “tu paliec par atbildīgo”.

Ar dakteri Apini mūs saista interesanta sakritība – mēs esam no vienas skolas – Rīgas 5. vidusskolas ar vācu valodas novirzienu. Slaidais 11. klases skolnieks Pēteris Apinis mani pirmajā septembrī pirmajā klasē ieveda skolā. Vēlāk sadarbojāmies, kad izdevu savas medicīnas grāmatas Nacionālajā Medicīnas apgādā. Viņš gan skatās uz medicīnu no sava stingri uz pierādījumiem balstītās Rietumu medicīnas pieejas skatpunkta, bet vienmēr ir atbalstījis manu integratīvo pieeju.

Kad intervēju nieru ārstu Māri Pļaviņu, viņš stāstīja, ka regulāri lietotas pretsāpju zāles bojā nieres un nedēļā nevajadzētu izdzert vairāk par divām pretsāpju tabletēm. Ja cilvēks mokās ar sāpēm, ko jūs viņam piedāvātu medikamentu vietā?

Ir iespēja nemedikamentozā veidā noņemt sāpes. Viens variants – sāpes noņem uz neilgu laiku, piemēram, ar tā sauktajām blokādēm. Un ir variants, kad sāpes noņem uz visiem laikiem, līdzīgi kā zobā, kad izņem nervu. Piededzinot noteiktus jušanas nervus, cilvēks tajā vietā sāpes vairs nevarēs sajust. Tā ir klasiska Rietumu medicīnas pieeja, kas vairāk koncentrējas uz simptomu atvieglošanu. Es pacientam pēc veiksmīgas atsāpināšanas piedāvāju iet tālāk, meklēt sāpju cēloņus, strādāt ar tiem, domāt par profilaksi un pašam gādāt par savu veselību, lai sāpes neatkārtotos. Ja laikus strādātu ar cēloni, ārstiem būtu mazāk darba un pacientiem mazāk ciešanu. Tā ir Austrumu medicīnas pieeja, kura skatās uz cilvēku daudz plašāk nekā uz simptomu. Piemēram, ja sāp celis, ne vienmēr vaina ir celī. Tomēr cilvēkam pašam ir jāgrib cīnīties par savu veselību, mainīt pierasto dzīvesveidu, atrast kaut 10 minūtes dienā vingrošanai, sakārtot ēšanas paradumus, savu domāšanu. Diemžēl tikai 10 % cilvēku ir gatavi, sadarbojoties ar ārstu, iet šo ceļu uz veselību. Pārējie gaida no ārsta kādu brīnumtableti, kas palīdzēs, vai ārsts ar kādu brīnummetodi padarbosies ar viņu un atdos veselību.

Austrumu medicīnas metodes mani fascinē ar to, ka nodarbojas tieši ar cēloņa meklēšanu – vai tās būtu sāpes vai izkaisītā skleroze, vai reimatoīdais artrīts, vai kāda cita slimība. Atrodot cēloni, pacientam nebūtu saslimšanu, kas veidojas uz nepareiza dzīvesveida, mazkustīguma fona, piemēram, gūžas locītavu slimību. Tās lielā skaitā parādījās no brīža, kad cilvēki masveidā apsēdās uz krēsliem pie televizoriem, turpinot savu ikdienas sēdēšanas maratonu. Kamēr cilvēki sēdēja uz grīdas un vairāk kustējās, tikmēr viņiem gūžas locītavas nesāpēja, jo tad tur viss ir elastīgāks un kustas citādi. Es neaicinu visus sēdēt uz grīdas, bet kustība ir tā, kas nodrošina ķermeņa veselību. Tas gan tāds ļoti vienkāršots piemērs.

Kāpēc tikai katrs desmitais ir gatavs dzīvot veselīgāk?

Cilvēks ir slinks un negrib mainīties. Tur jānotiek kaut kādai smagai veselības problēmai, lai būtu gatavs pārkāpt pāri savai negribēšanai. Ja cilvēks grib iet ceļu uz labāku veselību, tad es piedāvāju viņam apspriest veselības plānus. Kad sāku strādāt ar osteopātiju, man patīk izveidot ārstēšanas jeb drīzāk veselības plānu nākamajiem 20–30 gadiem, nevis tikai sešiem mēnešiem. Jo tās ir dzīvesveida pārmaiņas, kas augļus nes pamazām. Manās rokās ir akupunktūra, osteopātija, ciguna vingrinājumi. Kad pacients atnāk uz privātpraksi, tad katram, ja viņš ir gatavs, es vismaz vienu vingrinājumu parādu. Un, ja viņš pēc tam atnāk un izrādās, ka ikdienā pilda šo vingrinājumu, tad mēs ejam tālāk – aizsūtu viņu pie instruktora, kas iemāca ciguna pamatus. Ilgu laiku es pats vadīju ciguna nodarbības, bet tagad mans laiks sastrukturēts mazliet citādi. Tie ir tādi instrumenti, ar kuriem ļoti daudz var mainīt.

Esat izmēģinājis šīs metodes uz savas ādas un secinājis, ka tās darbojas?

Jā, tas ir arī mans personiskais stāsts. Pateicoties cigunam un osteopātijai, es sevi sakārtoju. Pirms trīsdesmit gadiem pēc smagas nakts dežūras reanimācijas nodaļā man multiplā skleroze atsūtīja pirmos sveicienus. Pēc kāda laika slimība vēstīja, ka gatava progresēt. Tas bija iemesls nopietni apdomāt dzīvi. Pašam izvēlēties – cīnīties vai bēgt, rīkoties vai padoties. Nezinot, ar ko tas beigsies, toreiz vienkārši darīju visu, lai būtu vesels – apvienoju Rietumu modernās imunoloģijas zināšanas ar Austrumu pieejas metodēm. Tas deva rezultātu – beidzamos 15 gadus slimība ir pilnībā palikusi pagātnē. Es negribu daudz runāt par savu kādreizējo slimību, vairāk koncentrēties uz veselību, tomēr, kad pacientiem atklāju, ka man pašam ir izdevies uzvarēt diezgan nepatīkamu un vairumam cilvēku invalidizējošu kaiti, pacienti vairāk uzticas. Grāmatā par šo tēmu esmu izteicies precīzāk, tie, kam būs vajadzīgs, izlasīs. Grāmatā koncentrētā un vienkāršā veidā aprakstītas pieejas, ko var lietot autoimūno slimību ārstēšanā, un līdz ar to labāk visu saprast – tad nav jātērē konsultācijas laiks. Taču tikai ar grāmatas izlasīšanu vien varētu būt nepietiekami. Ir vajadzīgs zinošs gids ceļā uz veselību, kas var katru reizi paskatīties, vai uzņemtais kurss ir pareizs.

Gadās arī kuriozi. Piemēram, mēnesi pēc pirmās vizītes atnāk pacients un saka, ka ar visiem ieteiktajiem vingrinājumiem progress neesot gaidītais. Mēs izrunājāmies, kāpēc tā noticis. Cilvēkam 30 gadus bijis sēdošs darbs, mazkustīgs dzīvesveids, tāpēc viņš ir saslimis. Ciguna vingrinājumu izpilde liktu būtiski koriģēt dzīvesveidu, tāpēc pacients nevis katru dienu vingroja, bet, sēžot pie datora, skatījās, kā vingro ciguna instruktori. Man osteopātija, ciguns, psihoterapija un pārējās pieejas, kas aprakstītas grāmatā, tiešām reāli palīdzēja. Komplekss, kur savienojas akupunktūra un osteopātija, ir ārkārtīgi jaudīgs un cilvēkiem var ļoti daudz palīdzēt. To regulāri redzu savā ikdienā ar visdažādākā vecuma pacientiem.

Jūsu dzīve joprojām ir saistīta ar Franciju?

Uz Franciju es aizbraucu 1998. gadā. Sākotnēji papildināt zināšanas anestezioloģijā, bet vienlaikus tas bija lēciens tukšumā, nezināmajā, ar domu visu mainīt un pārstartēt dzīvi, piepildīt savus sapņus un dzīvot veselīgāk. Franču valodu biju mācījies, kad tam pašam manam draugam, dakterim Uģim Berzinskim, kurš mani aizveda strādāt pie dakteres Vijas Ceras uz intensīvās terapijas nodaļu Gaiļezerā, sastādīju kompāniju pie privātskolotājas. Franču valodas nervs manī bija tik dzīvs, ka slavenais teiciens “Redzēt Parīzi un mirt” ir tieši par mani. Ilgus gadus gribēju strādāt Parīzē un to arī esmu piepildījis. Tas bija kā balzams manai dvēselei.

Sieva neiebilda?

Tas bija sarežģīti. Aizbraucām uz Franciju, kad gaidījām pirmo bērnu. Tas bija milzīgs izaicinājums (mūsu pirmā meita piedzima Francijā). Bet laikam biju ļoti iededzies ar visu savu Mežāža raksturu. Pēc kāda laika atgriezos Latvijā, taču izskatījās, ka manas Francijā papildinātās zināšanas te pagaidām neviens īpaši nenovērtēja. Kādu brīdi pastrādāju Stradiņos par anesteziologu, tad izdomāju, ka strādāšu Francijā. Aizbraucām atpakaļ. Pieteicās otrs bērns (abas manas meitas ir dzimušas Francijā). Kad tuvojās skolas vecums, sapratām, ja viņas nemācīsies Latvijā, tad nebūs latvietes. Atgriezāmies Latvijā. Kopš tā laika regulāri apvienoju darbu Francijā un Latvijā.

Esat strādājis arī Taiti.

Ik pa laikam bija iespēja kā franču ārstam braukt pastrādāt uz salām. Mēnesi strādā vietējā slimnīcā un pie viena vari ceļot, un ģimene atpūšas. Esam bijuši gan Gvadelupes salā Karību jūras baseinā, gan Reunionā un arī Taiti – tad gan bērni, gan sieva bija sajūsmā, ka atvaļinājumu var pavadīt kādā no šīm salām.

Kādi tur pacienti?

Visi ir franciski runājošie, bet ir pavisam cita kultūra, pilnīgi cita pasaule. Franču ārstam vispār visa pasaule ir atvērta. Gribi, strādā Alpos, gribi, strādā Francijas salās. Pilnīga brīvība. Speciālisti visur vajadzīgi, un Francijas teritorija ir milzīga. Daudzi cilvēki, jo īpaši pēc Covid-19 pandēmijas, ilgstoši jūtas saguruši, kā bez enerģijas, tomēr Rietumu pieejā balstītā medicīna bieži neatklāj konkrētus bezspēka un miegainības iemeslus un iesaka atpūsties, nostiprināt veselību. Zinātnieki gan pēta postkovida sindromu, bet nerāda skaidru ceļu uz veselību un enerģija atjaunošanu. Kā var palīdzēt integratīvās metodes? Ķīnas medicīna skaidro, ka mēs piedzimstam katrs ar savu enerģijas daudzumu, kas iedots uz visu dzīvi. Ja cilvēkam ir smagākas slimības, ja cilvēks daudz strādā pa naktīm, tad to enerģiju vienkārši iztērē. Mēs to tērējam neapzinoties. Šī enerģija var beigties, un tad cilvēks var nonākt pie izdegšanas sindroma vai kādas smagākas slimības. Reizēm “enerģijas zagļi” atrodas mūsos pašos kā aizbloķēti enerģijas kanāli.

Austrumu pieejā daudz runā par enerģijas plūsmām, vitālo dzīvības enerģiju un blokiem tās plūsmā. Ar ciguna vingrinājumiem un akupunktūru var novērst šos blokus un atjaunot enerģiju.

Par to esmu pārliecinājies gan pats, gan strādājot ar pacientiem. Kad man bija periods, ko varētu dēvēt par izdegšanu, spēka nebija gandrīz nekam. Biju ļoti miegains – pēc pusdienām vilka uz gultu kā cilvēku, kurš ir ļoti pārguris, bet miegs nebija spirdzinošs. Piespiedu sevi izpildīt ciguna vingrinājumus, kuri atjaunoja bloķētās enerģijas plūsmas. Vingrojumi bija pavisam vienkārši, to izpildīšana prasīja tikai regularitāti un uzcītību, varēju tos paveikt arī savā nespēkā. Pirmie rezultāti nebija ilgi jāgaida, pēc dažām nedēļām enerģijas līmenis sāka atjaunoties. Turpinot vingrot, pēc dažiem gadiem varēju uzņemties patiesi lielu slodzi – pieņemt pacientus četrās pilsētās: Rīgā, Parīzē, Maskavā un Pekinā. Ja enerģijas līmeni paceļ pietiekami augstu, tad viss notiek un ķermenim pietiek jaudas. Ja enerģijas nav, tad neko nevar izdarīt. Ar cigunu ir bijuši piemēri, kad cilvēks atdzimst kā fēnikss no pelniem.

Kāda paciente, kas mocījās ar katastrofālu enerģijas trūkumu, pēc maniem ieteikumiem katru dienu četras nedēļas rūpīgi izpildīja vingrinājumus un pēc tam bija pateicīga: “Dakter, es nedomāju, ka atkal jutīšos tik enerģijas pilna, ka man atgriezīsies sajūta gandrīz kā jaunībā, kad ir spēks, interese, prieks par dzīvi!”

Rietumu medicīnā enerģijas balansa jēdzienu apiet – to nesaprot, jo tas ir kaut kas grūti definējams. Savukārt Ķīnas medicīnā par to runā ļoti precīzi – kuros orgānos šis enerģijas balanss mīt, kur atrodas enerģijas centri, kā tos var uzlādēt – ar kādiem vingrinājumiem, ar kādu uzturu, ar kādām emocijām. Un, ja cilvēks tiešām grib sev palīdzēt, tad jāatrod īstie vingrinājumi un katru dienu jāpraktizē. Jāizvēlas arī speciālists, kas būs šajā ceļā veselības gids. Neieteiktu nekādu sava ķermeņa saregulēšanu sākt internetā. Ir ļoti labas lekcijas, kuras var klausīties, var lasīt labas grāmatas par šo tēmu. Tas var dot iedvesmu un virzienu, kurā darboties, bet, lai sakārtotu veselību, bez zinoša pavadoņa var aiziet pa viltus ceļu. Tas ir tāpat kā ar pašārstēšanos – speciālists blakus ir nepieciešams! Ir lietas, ko var darīt jebkurš, ir labi veselības padomi, bet vai tas strādās tieši jums?

Austrumu medicīna māca ieklausīties ķermeņa signālos. Kāpēc tas ir tik būtiski?

Mēs ikdienā darām pāri savam ķermenim. Kaut vai ar to, ka ķermenis saka: “Man vajag atpūsties!”, bet mēs to ignorējam, jo priekšnieks liek izdarīt vēl papildu darbu, tad esam apsolījuši nolasīt lekciju un vēl nodežurēt divas diennakts dežūras. Mēs varam neklausīties savu ķermeni, bet ķermenim ir vienalga, kas mums uzdots. Ķermenis jūt, ka balanss ir apdraudēts. Un tad ķermenis sāk skaļāk runāt par savām vajadzībām – tā var būt imunitātes pazemināšanās, visādas infekcijas, onkoloģija, izdegšanas sindroms. Cilvēkam, kurš ir ignorējis savu ķermeni, plīst vājākais ķēdes posms. Tā ir atbilde uz mūsu pašu īstenoto sevis izdzīšanu. Mans tēvs teica, ka vislielākais vagars mēs esam katrs sev pats. Neviens cits mūs nevar tik ļoti izdzīt. Ja pats sev uzlieku, ka gribu sasniegt to un to, es darīšu, neraugoties ne uz ko. Tā ir tāda laimes spēle – lielai daļai izdodas, bet kāds arī salūst. Un tas, ko māca holistiskā medicīna, ir mācīties sajust sevi. Šajā kontekstā – kas ir ciguns? Tas ļauj sajust un kontrolēt savu ķermeni. Visas šīs metodes rada apstākļus, lai ķermenis būtu balansā un regulāri varētu notikt organisma pašsakārtošanās un atjaunošanās.

Rietumu medicīna mazāk pievēršas profilaksei. Arī rūpes par veselību lielā mērā uzņemas pacienta vietā. Ir reizes, kad tas ir nepieciešams. Ja ir akūta saslimšana, ja bez ķirurģiskas iejaukšanās nevar saglabāt veselību (vai pat dzīvību), ārsti operē, dod zāles un izmeklē ar precīzām analīzēm un citiem izmeklējumiem. Bet šī pieeja ne vienmēr ārstē cēloni. Jo sevišķi smagām hroniskām kaitēm, ja neārstē cēloni, tad ķermenis nespēj sevi sakārtot un iet tukšgaitā. Strādā un iztērē savus dzīvības resursus bezjēdzīgi.

Vai miegs atjauno dzīvības resursus?

Nakts ir tas laiks, kad viss atjaunojas un sakārtojas. Mediķi pa naktīm strādā, tāpat arī policisti un citi dienesti.

Pietiekama atpūta ir svarīga nervu sistēmai, imūnsistēmai. Neiroglijas šūnas, kuras smadzenēs apņem un apkalpo neironus, miega laikā aizvāc smadzenēs visu lieko. Ar stresu nepārslogota imūnsistēma laikus pamana un iznīcina pirmās vēža šūniņas, kuras organismā rodas katru dienu.

Ja pie pirmās iespējas cilvēks atguļas, tad vēl ir cerības kaut ko atgūt, bet, ja neizgulēšanās un stress notiek nepārtrauktā režīmā, tad iestājas neatgriezeniskais punkts, ko vairs nevarēs tikai ar izgulēšanos un imūnsistēmu atbalstošām svaigi spiestu sulu kūrēm sakārtot. Ja tā ir onkoloģija, tad veidojums jau būs tik liels, ka tas jāizgriež un ar ķīmijterapiju jāapkaro metastāzes. Arī psiholoģijai ir milzīga nozīme. Ne velti viena nodaļa grāmatā ir veltīta psihoterapijai. To rakstīja ārsts psihoterapeits Armands Brants, kurš pirmais mani aicināja skatīties uz dzīvi un veselību plašāk.

Augstskolā mēs iemācāmies tikai daļu no visas patiesības par veselību, iemācāmies Rietumu medicīnas pieeju. Tieši holistiskās medicīnas pieeja – ja mēs saliekam Rietumu un Austrumu pieeju kopā – veido konglomerātu, kas ved uz veiksmi. Akūtā periodā visefektīvākā būs Rietumu medicīna, bet pēc tam uzreiz ir jāpārslēdzas uz otru spārnu – Austrumu medicīnu. Jāsāk mācīties un dzīvot dzīvi citādi un veselīgāk, lai veselības krīzes neatjaunotos. Ir svarīgi, lai uz veselīgāku domāšanu pārstartējas arī smadzenes, un to palīdz paveikt psihoterapija.

Es pacientiem neiesaku neko, ko neesmu izmēģinājis pats.

Daudzi Austrumu medicīnā balstītās pieejas uzskata par zinātnes nepierādītiem māņiem…

Rietumu medicīnas pieeja ir zinātnē un uz pierādījumiem balstīta, bet Austrumu medicīna ir balstīta daudzu gadu tūkstošu pieredzē. Ja kāda metode nestrādātu, to pa šiem gadiem daudzas reizes jau būtu aizmirsuši.

Tas ir ļoti vienkāršoti, bet ir vērts paskatīties uz cilvēku no holistiskā viedokļa kā uz vienotu veselumu. Latvijā ir pieejama osteopātija, Ķīnas medicīna, akupunktūra, kas ir Ķīnas medicīnas atzars, ciguna terapija, ājurvēda, homeopātija. Jaunie ārsti pabeidz studijas un bieži neko daudz nezina par šīm metodēm, kuras būtu jāpārvalda, lai cilvēks būtu visu mūžu vesels. Tāpēc gan pacientam, gan arī ārstiem būtu jāmācās, ka arī saslimstot ķermenim vēl ir visi resursi mainīties un kaut ko darīt, lai nodrošinātu veselīgāku, laimīgāku un enerģijas pilnāku nākotni…