Sals un aukstums ar cilvēku dara īstus brīnumus. Māra pieredze

Ziema pasauli pārvērtusi žilbinoši baltā poēzijā. Zeme iesnaudusies zem pūkainas, vizuļojošas sniega seģenes, koki pārtapuši fantastiskos tēlos. Gaisā šūpojas sniega kristāliskās šūnas – sniegpārslas. Tās ir brīnumainas! Cilvēka dzīves laikā nekur uz pasaules nenokrīt divas vienādas sniegpārslas. Lausks kož vaigos, gājēji uzmet galvā kapuci, tinas šallē un pieliek soli, cik nu to ļauj žļurkstošā sniega un dubļu putra zem kājām. Jauns vīrietis vieglā vasaras jaciņā ar raibu cepuri galvā soļo, skatoties aukstumam tieši sejā. No malas šķiet, ka viņš nezina, ko nozīmē salt un drebināties. Tomēr viss ir tieši otrādi – Māris Žunda ir viens no tiem, kas aukstumu izaicina un izmanto savā labā.

Ledus vīrs, kas pārspēj sevi

“Šodien ir siltāks, jo spīd saulīte,” Māris sniedz ledusaukstu roku un novelk jaku. Viņam mugurā krekliņš ar īsām piedurknēm. “Man gadījies būt visādās temperatūrās – pastaigāties šortos septiņu un piecpadsmit grādu salā. Nē, tas, ko daru, nav saistīts ar to, ka, ātri kustoties, fiziski sevi uzsildu. Nulle grādu temperatūrā, vējā un lietū piecas stundas staigājot pa mežu, var ātri zaudēt siltumu. Tas ir liels risks,” viņš paskaidro.

Arī ārsti, ar kuriem Māris tomēr regulāri konsultējas, uzskata, ka viņa praktizētā aukstuma terapija ir riskanta. Noberzēties ar sniegu vai ieiet auksta dušā – jā, lūdzu, bet skaitīt dzejoļus āliņģī – tas nu ir kaut kas prātam neaptverams. Ja ūdens temperatūra ir četri grādi, cilvēka ķermenis atdziest piecpadsmit minūšu laikā, bet āliņģī ir nulle grādu. “Grāmatās rakstīts, ka tā nevar, bet tur jau tā lieta, ka mēs visu laiku pārrakstām grāmatas. Medicīna netiek līdzi jaunākajiem atklājumiem zinātnē. Lai tos ieviestu vajadzīgi gadi. Aukstums ir tikai aisberga redzamā, atraktīvākā daļa,” saka Māris un paskaidro, ka viņš praktizē un interesentiem māca nīderlandieša Vima Hofa elpošanas, meditācijas, koncentrēšanās un rūdīšanās metodi. Māris nešaubās, ka tā darbojas – atraisa organisma apslēptās enerģijas rezerves, uzlabo imūnsistēmu, palīdz koncentrēties un vispār dara brīnumus.

Pirms četriem gadiem informācijas tehnoloģiju speciālists Māris bija normāls džeks, kas strādāja birojā un regulāri sūdzējās par galvassāpēm. “Man bija problēmas ar kakla zonu, jostasvietu, reizēm sāpēja mugura, bet tas nekas – man taču bija veselības apdrošināšanas polise. Man bija paaugstināts asinsspiediens, tāpēc lietoju tabletes. Tomēr man nelikās normāli, ka divdesmitgadīgs čalis tiek uzsēdināts uz tabletēm. Turklāt es manīju, ka samazinās prieka un laimes sajūta. Zemapziņa sacīja priekšā, ka kaut kas jāmaina.”

Pavērsiena punkts tuvojās. Māris iestājas pirtnieku skolā, kur iepazina gan karstumu, gan aukstumu. Tad kādu dienu draugs sociālajā tīklā nošēroja nīderlandieša, dēvēta par ledus vīru, Vima Hofa video. “Es redzēju, ka čalis strādā tikai ar aukstumu. Sāku lasīt pētījumus par organisma termoregulācijas procesiem,” atceras Māris. Redzot, ko dara Vims Hofs, Māra ziņkārība pieauga, un 2014. gada rudenī viņš devās uz meistara treniņnometni Polijā. Tur viņu patīkami izbrīnīja atraktīvā vīra metodes vienkāršība.

YouTube skatoties video, kuros izspūris bārdainis pliks sēž kupenā, kā dārga šampanieša pudele gremdējas kolbā ar ledus gabaliem, raibajiem šortiem plandoties, peld zem metru bieza ledus gabala un plātās pūļa priekšā, šķiet, ka stāsts ir par trakumu. Un tomēr tas, ko viņš dara, ir iespaidīgi. Lai kļūtu par supercilvēku, jābūt mazliet trakam!

Piecdesmit septiņus gadus vecais Vims Hofs ir sasniedzis kādus sešdesmit dažādus rekordus, no tiem vismaz divdesmit Ginesa pasaules rekordus, kas saistīti ar aukstuma izturību. Reiz, ģērbies šortos, viņš divās dienās uzkāpa Kilimandžāro virsotnē, citreiz Somijā divdesmit grādu salā noskrēja 42 kilometrus garu maratonu. Puspliks bez skābekļa maskas viņš rāpās arī Everestā un, lai gan līdz virsotnei netika, tik un tā pārsteidza pasauli, jo sasniedza 6000 metru augstumu – posmu, kur daudzi rūdīti un pamatīgi ģērbušies vīri ir gājuši bojā no sala un vēja, gūstot traumas vai pat sajūkot prātā. Katru gadu Vims nedaudz uzlabo 2008. gadā sasniegto personisko rekordu, kad viņš stundu 13 minūtes un 48 sekundes nostāvēja ledus vannā. Lapzemē viņš sešas minūtes peldēja zem ledus.

Atgriezties pie zaudētā

Vims ir teicis, ka gribētu dzīvot Antarktīdā, jo tur vienmēr valda sals. Ķermeņa atdzišana viņam nedraudot, jo viņš vienkārši no tās nebaidoties. Tā teikt, viss ir galvā. Ja nomierinies un noskaņo domas, ķermenis nevis salst un cieš mokas, bet atbrīvojas un bauda aukstumu. Vims ir pierādījis, ka ir arī karstuma izturīgs. Namībijas tuksnesī 50 grādu temperatūrā viņš četrās stundās bez dzeršanas un cepures noskrēja maratonu.

“Trīsdesmit gadu Vims Hofs eksperimentēja ar sevi, nebeidzot apgalvot, ka spēj dziļā līmenī ietekmēt savu nervu sistēmu, ko pierādīja ar rekordiem. Viņš to darīja, lai izzinātu sevi un nopelnītu naudu, jo citu peļņas avotu viņam nebija. Civilizācija mūs ir attālinājusi no dabiskajām spējām, kuras mums kādreiz ir piemitušas. Savā ziņā esam degradējušies. Ķermenis spēj pielāgoties un izdzīvot grūtos apstākļos, bet mēs visur meklējam komfortu. Ja ir auksti, uzvelkam siltas drēbes, ja ir iesnas, skrienam uz aptieku. Mums ir siltās grīdas, kondicionētāji, bet tik un tā jūtamies slikti. Mēs visu izdarām ķermeņa vietā, neliekot tam pielāgoties ārējiem apstākļiem. Tā nu ar katru paaudzi kļūstam aizvien vārgāki. Man patīk, ka Vims māca nevis kaut ko jaunu, bet mudina atgriezties pie zaudētā, kas ir apslēpts gēnos. Sperot soli pa solim, es atgūstu savu iekšējo spēku un pietuvojos dabas likumiem,” savu ceļu līdz ledus peldēm raksturo Māris.

Ja mērķis ir ieiet āliņģī vai aukstā dušā, to var iemācīties vienā dienā, pārliecināts aukstummīlis. “Tomēr būtiskākās pārmaiņas rada nevis aukstums, bet elpošanas vingrinājumi, kurus praktizējot fokusējamies uz veģetatīvo nervu sistēmu. Ārsti uzskata, ka to nevar ietekmēt, tieši tāpēc to dēvē par autonomo nervu sistēmu. Tomēr cilvēki ir nakti pavadījuši ūdenī, kurā ir nulle grādu, un izdzīvojuši, domājot, ka ūdens ir piecpadsmit grādu silts.”

Mārim patīk, ka Vima metode neprasa grandiozu piepūli un nepatērē daudz laika, tāpēc ir pieejama ikvienam. “Ar elpošanu mēs spējam mainīt fizioloģiju. Pieliekot klāt dažus līdzsvara vingrinājumus, viena treniņa laikā cilvēks spēj sajust, ka aukstums nav bīstams, un pārvarēt šoku. Mēs esam sev ieprogrammējuši, ka aukstums nozīmē diskomfortu un slimības. Mēs visu laiku kultivējam šo atziņu.”

Dzīvošu simt gadu un neslimošu

Kad pirms dažiem gadiem Māris strādāja par projektu vadītāju uzņēmumā Tieto Latvia, viņš nesaprata, kāpēc darbinieki klīst apkārt panīkuši un vienaldzīgi. “Izmēģināju dažādus komandas pasākumus, vadības psiholoģiju, motivācijas programmas, bet rezultāti nebija daudzsološi. Tagad saprotu: kad cilvēks labāk jūtas fiziskā līmenī, ir mundrs, možs, viņš atgūst interesi par notiekošo, uzlabojas darba spējas. Tas, ka dienas laikā nogurstam, ir normāli. Ja brīdī, kad bioloģiskais cikls iet uz leju, mēs varētu pusstundu pagulēt vai meditēt, būtu fantastiski, jo nākamās stundas būtu produktīvas. Ko darām mēs? Cenšamies izturēt maratonu, nosēžot astoņas stundas. Tad vēl trīs reizes nedēļā aizejam uz trenažieru zāli, kur organisms atkal saņem stresa devu. Principā kultivējam hronisku stresu – nepārtraukti dzīvojam tajā.”

Kad Māris pievērsās sevis pilnveidošanai pēc Vima Hofa metodes, viņš mainījās līdz nepazīšanai – pazuda biroja darbiniekiem raksturīgā miegainība un sajūta, ka nav jaudas. Enerģijas bija pārpārēm. “Kas ar tevi noticis? Ko tu tāds laimīgs?” jautāja kolēģi. Māris atbildēja, ka ir sācis elpot, koncentrēties un daudz staigāt. “Aha, kur to var nopirkt?” jautāja pārējie.

“Laimētava, lombards, aptieka. Tā nu mēs, rietumnieki, dzīvojam,” iekarst Māris. “Mēs neuzņemamies atbildību par savu dzīvi, veselību un pašsajūtu. Mums ir visas iespējamās lojalitātes un atlaižu kartes. Mēs gribam, lai kāds cits parūpējas par mums, gribam nopirkt sajūtas – lai kāds mūs izmasē. Pēc tam zākājam priekšniecību un valdību. Veselības sistēma ir lielā... Es pat nezinu, kā lai pieklājīgi pasaka... Tā cīnās ar sekām, bet neko nedara, lai novērstu iespēju saslimt. Tēvam ielika sirds stimulatoru. Kad jautāju, kāpēc, saņēmu atbildi: “Nu ko jūs gribat? Vecums.” Come on! Kas tas ir? Es plānoju dzīvot vismaz līdz simt gadiem un negrasos slimot.”

“Man pašam jāelpo un pašam jākāpj āliņģī,” uzsver Māris. Tomēr Vima Hofa mācība nav didaktiska, tajā nav aizliegumu smēķēt un lietot alkoholu. “Vari darīt, ko vēlies, jo, lūk, instruments – dziļā elpošana, ar ko sakārtot sevi, aktivizējot iekšējo enerģiju. Elpošana dabiskā veidā paaugstina dopamīna līmeni smadzenēs, bet dopamīns ir neiromediators, kas ietekmē baudas centrus. Tāpat dopamīns palīdz regulēt emocionālās reakcijas, uzvedību, uztveri, kustības, kā arī motivē sākt darbību, virzīties uz panākumiem.”

Ar pilnu elpu

Visa Vima Hofa metodes filozofija ietverama dažos vārdos: dzīvot tā, lai būtu prieks, ar pilnu elpu! “Elpošanas vingrinājumus viņš ir pārņēmis no Tummo jogas. Tie, kas vēlas, var fokusēties uz čakrām, enerģētiku, bet tas nav obligāti. Kad sāku, man bija svarīgi, lai viss notiek efektīvi un ātri. Es negribēju vairākas reizes nedēļā iet uz divu stundu jogas nodarbībām, gaidot, kad beidzot sajutīšu pārmaiņas.”

Ja jau viss ir tik vienkārši, varbūt arī es tepat uz līdzenas vietas varu iemācīties elpot tā, lai ir prieks dzīvot? “Kāpēc ne? Vienkārši dziļi elpo.” “Vai ar vēderu?” jautāju. “Vienalga, galvenais, lai ir ērti. Var elpot caur muti, degunu vai vēderu.” Aiziet! Pēc dažiem pamatīgiem elpas vilcieniem man jau sāk reibt galva. “Jā, jā, mūsu dzīvesveids ir kļuvis sekls gan fiziskā, gan garīgā nozīmē. Ja sāk reibt, nevajag sevi mocīt, tad jāsamazina temps. Izpūšam elpu, atbrīvojam sevi un aizturam elpu, cik vien ilgi tas iespējams, bet robežu nepārkāpjam,” skaidro Māris. Viņa personiskais rekords esot četrarpus minūtes bez elpošanas. “Pirmajā treniņā cilvēki spēj aizturēt elpu uz divām trim minūtēm. Tieši šajā brīdī organismā notiek visāda maģija – aktivizējas nervu sistēma, mainās pH līmenis asinīs (skābju un sārmu attiecība), mēs spēlējamies ar CO2 (oglekļa dioksīda) un O2 (skābekļa) līmeni asinīs. Mainot pH ainu no skābas uz sārmainu, sāpju receptori kļūst laimīgāki.”

Dziļā elpošana jāpraktizē dažas reizes nedēļā reizi vai divas dienā, apmēram desmit, piecpadsmit minūtes. Ar tās palīdzību iespējams uzlabot imūnsistēmu, smadzeņu darbību, asins cirkulāciju un koncentrēšanās spējas, uzskata Māris. “Kad pēc trim četriem mēnešiem fizioloģija ir adaptējusies, pietiek ar īsām, kā es tās saucu, spēka elpām. Aizturam elpu uz piecām sekundēm un dziļi izelpojam. Ja gribam iegūt papildu enerģiju, elpa jāaiztur tad, kad plaušas ir pilnas ar gaisu. Tā tiek aktivizēta simpātiskā nervu sistēma. Ja vajag nomierināties, izelpojam un tad aizturam elpu. Šāda elpošana iedarbojas uz parasimpātisko nervu sistēmu. Stresa situācijās cilvēki neapzināti sāk dziļi elpot, bet mēs to darām apzināti.”

Zinātnieki Vimu Hofu vienmēr ir uzskatījuši par izņēmumu – supercilvēku, kuru nav vēlams salīdzināt ar pārējiem. Pirms dažiem gadiem pētnieki nolēma nopietni pievērsties Vima imūnsistēmai, tāpēc ledus cilvēka asinīs ievadīja endotoksīnus – toksīnus, kas veidojas, ejot bojā baktērijām. Normālam cilvēkam tie izraisītu galvassāpes, caureju, temperatūru, drebuļus un gripas simptomus. Lai gan Vimam nebija nekādu simptomu – viņš jutās pilnīgi vesels –, pētnieki ar secinājumiem nesteidzās, tikai noplātīja rokas, sak, tā jau domājām, supercilvēks.

Pēc diviem gadiem zinātnieki testu atkārtoja, tikai šoreiz ar divpadsmit Vima skolniekiem – jauniem, veseliem vīriešiem, kas bija trenējušies tikai četras nedēļas. Visi rūdītie vīri uzrādīja tādus pašus rezultātus kā meistars, respektīvi, vīruss neiedarbojās, un viņi nesaslima. Pētnieki konstatēja, ka viņu organisms ģenerē vairāk eritrocītu – sarkano asins šūnu, kuru galvenā funkcija ir pa asinsrites sistēmu pārvadīt skābekli uz ķermeņa audiem. Turklāt vīru organismā bija vairāk adrenalīna nekā tiem, kas pirmo reizi lec no tilta ar gumiju.

Pētnieki izvirzīja teoriju, ka cilvēka spēkos ir ietekmēt savu imūnsistēmu un nervu sistēmu. Pēc Māra domām, tas nozīmē, ka jāpēta nevis konkrētais izturīgais cilvēks, bet gan Vima teorija un ledus terapijas iedarbība uz organismu. Tomēr vārda zinātne maģiskā iedarbība uz mūsdienu rietumnieku viņu nedaudz smīdina. “Līdzko cilvēkam, kurš visu apšauba, dara zināmu, ka kaut kas ir zinātniski izpētīts un pierādīts, viņam rodas bijība. Tas ir smieklīgi, jo, piemēram, Amerikā katru dienu tiek izdoti 80 pētījumi, un katru no tiem var apšaubīt un aplūkot no vairākām pusēm.”

Mācīties no aukstuma

Bez dziļās elpošanas Vima Hofa metode ietver prāta un līdzsvara vingrinājumus. Stāvēšana uz vienas kājas aizvērtām acīm, svecīte, stāvēšana uz galvas, vingrinājumus uzskaita Māris. Viņš pielec kājās un demonstrē: nostājas uz rokām, turot ķermeni horizontāli grīdai. Māris aicina pamēģināt. Es nostājos uz labas kājas, kreiso saliecu celī un pieturu ar roku, tad aizveru acis. Sākumā šūpojos, krītu uz priekšu un sāniem, tad iestājas miers, un – brīnums – es spēju rāmi stāvēt uz vienas kājas kā dzērve.

“Ideja ir nevis par katru cenu iemācīties pozu, bet apzināties, kurš ķermenī ir saimnieks, iegūt līdzsvaru starp fizisko un mentālo ķermeni. Mēs nevaram sevi sagatavot visām dzīves situācijām, bet varam iemācīties spēt apgūt jauno. Vajag ļauties un darīt! Daudz kas neizdodas tāpēc, ka mūsos visu laiku runā bailes: “Tu nevari, neizdarīsi.” Tev nav uzreiz jāstāv uz galvas vai jāmetas āliņģī. Izdari tik, cik vari, jo svarīgs ir virziens un pirmais solis. Tas būs tavs ceļš. Atceries, kā bērnībā mēs bez bailēm ložņājām pa kokiem? Ir svarīgi būt bērna prātā, bet ar pieaugušā redzējumu, tad viss izdosies.”

Ķeramies pie Vima Hofa metodes interesantākās sadaļas – pliko pastaigām pa piesnigušu mežu un peldēšanos āliņģī. “Aukstuma terapija veido 25 procentus no metodes,” paskaidro Māris. Viņš ir izveidojis Aukstummīļu grupu, kurai var sekot sociālajos tīklos un pievienoties reālajā dzīvē, pakāpeniski pieradinot organismu pie aukstuma.

Kad ārā plosās vējš un gaisā mutuļo slapjdraņķis, normāli pilsoņi sameklē siltās zeķes un ieritinās segā, lai lielāko brīvdienas daļu dirnētu dīvānā pie televizora. Tikmēr Māris ar domubiedriem dodas uz Ložmetējkalnu, lai ziemeļu dabas stihijas izbaudītu uz plikas ādas. Jakas, garās bikses, zeķes un cimdus viņi atstāj mašīnā, paliekot vienos šortos, cepurēs un zābakos. Tādi viņi dodas garās pastaigās, kas ilgst stundu, divas vai pat piecas. “Staigājot pa mežu, mēs koncentrējamies nevis uz ātru kustēšanos, bet uz māku akumulēt sevī iekšējo spēku. Oktobrī Slovākijā bija nulle grādu, vējš pūta ar ātrumu 20 metri sekundē. Mēs pilnīgi mierīgi, bez stresa vienos šortos divarpus stundas kāpām kalnā. Es vienmēr saku, ka nevajag sevi salīdzināt ar citiem un sekot protokolam. Katram pašam ir jāveido savas attiecības ar aukstumu. Vienam pietiek ar vēsu dušu, cits novelk cimdus, trešais pastaigā basām kājām pa sniegu, bet ceturtais pa taisno kāpj āliņģī.”

“Vai tiešām var uzreiz tā no zila gaisa ņemt un laisties ledainā ūdenī?” jautāju. “Un kāpēc gan ne?” mierīgi ar jautājumu atbild Māris. Katram sava pieredze. “Es izvairos no vārdiem – pareizi, nepareizi. Kad vadu pirts rituālus, man jautā: “Cik minūšu jāsēž uz lāvas – vai piecpadsmit?” Cilvēks neparko negrib paļauties uz savām sajūtām, bet labāk uzticas pulkstenim.”

Ja gars kļūst nemierīgs, bet miesa prasās uz sasalušu ūdenstilpi, katru ceturtdienu un svētdienu pulksten 20.00 Bābelīša ezerā iet vaļā izsmalcināts pasākums – nakts peldes, kurās var piedalīties ikviens interesents (laipni aicināti!). Fotogrāfijās redzams, kā jauni, muskuļoti vīrieši un sievietes laižas melnā āliņģī, kurā peld ledus gabali. Viņi pozē fotogrāfam, smejas, māj ar roku – nekas neliecina, ka aukstums viņiem sagādātu ciešanas. Kas to būtu domājis? Aukstums ir visīstākais kaifs!

“Tā ir mūsu izaugsmes zona, kurā transformējamies un augam. Mēs sagatavojam ķermeni jebkurai stresa situācijai – iesnām vai prezentācijai darbā, jo fizioloģiskā līmenī atgūstam kontroli pār sevi. Vima Hofa metode ļauj kontrolēt termoregulācijas procesu. Vietas, kurām siltums vajadzīgs visvairāk, – rokas un kājas –, tiek apasiņotas pamatīgāk. Cilvēks lielu aukstumu iztur tāpēc, ka asinsrite turpina funkcionēt.”

Tik laimīgs, ka maz neliekas

Ar ko aukstummīļi atšķiras no roņiem? “Roņi to dara uz adrenalīna bāzes, bet mēs liekam lietā elpošanu – princips ir pilnīgi cits. Roņi ielien, izlien, nokratās un kļūst apaļīgi kā īsti roņi, jo organisms visu laiku saņem signālu, ka būs barga ziema, tāpēc jāveido tauku rezerves. Turpretī mēs svaru zaudējam, jo nevis izturam, bet izbaudām aukstumu. Atrodoties aukstumā, mēs meditējam. No aukstuma daudz ko var mācīties un gūt, tas ir dabisks stresa bieds. Esmu bijis daudzās peldētavās, bet katru reizi man tik un tā jāpieņem lēmums, jāizkāpj no komforta zonas. Izaicinājums ir nevis ielīst āliņģī, bet nokļūt līdz tam un izlīst no ūdens. Āliņģī nav auksti – pie kājām ūdens temperatūra ir ap diviem grādiem, blakus ledum 0,5 grādi.

Kad pirmo reizi ielien āliņģī, laimes sajūta ir tāda, ka maz neliekas. Daudz grūtāk ir noģērbties un noiet piecdesmit metru līdz āliņģim. Tad seko vissmagākais pārbaudījums – izlīšana no ūdens aukstajā gaisā, kurā āda sačokurojas, un apģērbšanās. Tomēr pēc tam, kad vairākas minūtes esi nosēdējis āliņģī, tevi no līdzsvara tik viegli nevar izsist. Kolēģis pienāk drebošām rokām: “Ārprāts! Ko lai iesāk?” Tu rāmi pacel acis un brīnies: “Vai tad tā ir problēma? Tūlīt atrisināsim!” Kāpēc ārsti un dietologi tik augstu vērtē aukstu dušu un ledus gabaliņu masāžu? Atbilde slēpjas brūnajos labajos taukos,” stāsta Māris.

Aukstā duša ķermenis cenšas sevi sasildīt, tāpēc patērē kalorijas. Mums ir divu veidu tauki – brūnie un baltie. Baltie tauki uzkrājas, kad uzņemam vairāk kaloriju, nekā vajag ķermeņa funkcijām. Kamēr cilvēks atrodas komforta zonā, brūnie tauki ir neaktīvi. Pakļaujot sevi aukstumam, brūnie tauki, pateicoties lielai mitohondriju, tā saukto šūnu spēkstaciju, koncentrācijai tajos, izdala siltumu, iekustina vielmaiņu un sadedzina parastos taukus. Brūno tauku vielmaiņa ir tik liela, ka tikai sešdesmit grami šo audu var sadedzināt apmēram 500 kaloriju dienā.

Māris citē nīderlandiešu ledus guru: “Cilvēkam katru dienu jābūt spēka, enerģijas pilnam un laimīgam. Tāds ir mūsu dabiskais stāvoklis.” Tieši tāpēc Vims Hofs un viņa sekotāji visā pasaulē nevis pakļauj stihijas, bet iekļaujas tajās. “Bailēm, stresam, trauksmei ikdienā vispār nav jābūt – tās ir sajūtas, ar kurām esam aplipuši. Bioenerģētiķi un tie, kas strādā ar dzimtas karmu, spēj analizēt, kāpēc rodas negatīvās emocijas. Es fokusējos uz pozitīvās, dabiskās enerģijas atgūšanu. Psihologi un dažādi guru saka: “Jāsāk ar sevi, viss ir tevī!” Jā, bet ar ko sākt? Es saku: vienkārši ņem un dari. Rezultāts būs!”

Kad aukstums kaitē

# Atdzišana jeb hipotermija ir stāvoklis, kad ķermeņa temperatūra pazeminās līdz 35 grādiem vai mazāk. Tās ietekmē organisms sāk zaudēt siltumu straujāk, nekā spēj to atjaunot.

# Drebuļi ir pirmā pazīme, kas liecina par to, ka ķermenis zaudē siltumu.

# Visjutīgākie pret siltuma zudumu ir bērni un vecāki cilvēki.

# Ja ķermeņa temperatūra ir zem 25 °C, tiek bojāta smadzeņu pašregulācijas spēja.

# Nokļūstot aukstā ūdenī, cilvēka ķermeņa temperatūra pazeminās daudz straujāk nekā gaisā.

# Nosalšanas risku palielina alkohola lietošana, jo paplašinās ādas asinsvadi un samazinās drebuļu aizsargmehānisms.

# Hipotermijas iestāšanos cilvēks var nejust, zema ķermeņa temperatūra negatīvi ietekmē smadzeņu darbību.

Saldā nāve

Nāve no ķermeņa atdzišanas iestājas arī siltajās zemēs – visur, kur cilvēki nakšņo uz ielas vai pažobelēs. Piemēram, cilvēks iekārtojas parkā uz soliņa, kad ir +17 grādu silts, apsedzas ar sedziņu, avīzēm un iemieg. Ja naktī temperatūra strauji pazeminās līdz plus sešiem grādiem, cilvēks nepamostas, jo miegā ķermeņa temperatūra pazeminās zem 24 grādiem, tāpēc rodas sirds ritma traucējumi un organismā notiek neatgriezeniskas pārmaiņas. To mēdz dēvēt par saldo nāvi, jo cilvēks mirst miegā.

Labie drebuļi

Vienkārši un efektīvi ķermeņa masu var samazināt ar aukstuma kūrēm, kas īsā laikā izkausē jeb, precīzāk, aizsaldē liekos taukus. Piecpadsmit minūšu drebēšana salstot līdzinās stundu ilgam intensīvam sporta treniņam. Notiek tā: līdzko ķermenis saskaras ar aukstu substanci – ūdeni vai ledu, sākas trīsas, kas tauku šūnām dod komandu dedzināt kalorijas, nevis veidot uzkrājumus. Ne velti salīgie visbiežāk ir tievi. Pirms dažiem gadiem tika atklāts, ka bez baltajiem taukaudiem, kas augumam piešķir apaļas formas, organismā ir smilškrāsas un brūnie taukaudi, kas gādā par slaidumu.

Ikdienā brūnie taukaudi atrodas tādā kā snaudā. Kad aukstums tos atmodina, sākas ārkārtīgi dinamiski procesi, kādus nespēj nodrošināt ne intensīva sportošana, ne atteikšanās no noteiktiem produktiem un kaloriju skaitīšana. Brūnās tauku šūnas satur daudz mitohondriju, kam ir svarīga loma vielmaiņas procesos. Mitohondriji rada organismam vitāli svarīgu enerģiju un nodrošina termoregulācijas procesus. Enerģiskie taukaudi mostas, nonākot saskarsmē ar temperatūru amplitūdā no 15 līdz 20 grādiem pēc Celsija. Lai ķermenis saglabātu normālu temperatūru, organismā izdalās noradrelīns, kas aktivizē proteīnu termogenīnu. Kad drebināmies un salstam, muskuļi ritmiski saraujas, kā dēļ asinsritē nonāk taukus dedzinošais hormons irisīns. Šajā procesā slikto tauku daudzums samazinās, labo – pieaug.

Aukstuma receptes ikvienam

# Krioterapiju – ķermeņa virsmas īslaicīgu ekstremālu atdzesēšanu – lieto, lai stiprinātu imunitāti, uzlabotu asinsriti, vielmaiņu un ādas tvirtumu, kā arī lai justos moži un labi.

# Lai pamodinātu labos taukaudus, speciālisti iesaka uzlikt aukstu kompresi atslēgas kaula tuvumā zem kakla. Arī uz pleciem, kur izvietoti brūnie taukaudi, var uzlikt pa ledus kompresei.

# Ieliec bļodā sniegu un paberzē ar to vietas, kur uzkrājušies tauki. Regulāri atkārtojot šo procedūru, uzlabosies asins apgāde un samazināsies celulīts. Ja esi norūdījies, noberz ar sniegu visu ķermeni.

# Sejas muskulatūru ieteicams atmodināt, viegli masējot ar ledus gabaliņiem vai, vēl labāk, ar sasaldētiem zāļu tējas kubiņiem. Uz dažām sekundēm var iemērkt seju piecpadsmit grādu vēsā ūdenī.

# Ļaujies gaisa peldēm drēgnās un lietainās dienās. Āda pēc tām būs maiga un zīdaina kā mazam bērnam.

# Centies peldēšanās sezonu paildzināt līdz vēlam rudenim. Durstošā un uzmundrinošā vēsuma sajūta saglabāsies trīs stundas pēc peldes.

# Vismaz trīs reizes nedēļā ej kontrasta dušā.

# Ir versija, ka arī ledusauksta ūdens dzeršana dedzina taukus, jo ķermenim jāpatērē enerģija, lai ūdeni sasildītu, tomēr tā nav zinātniski apstiprināta.

Seja mirdz kā sniega karalienei

Kriomasāža ar šķidro slāpekli sejas ādai sniedz veselīguma un svaiguma sajūtu. Aukstuma iedarbības laikā asinsvadi sašaurinās, pēc tam lēni paplašinās. Straujās temperatūras maiņas pastiprina asinsriti un stimulē ādas reģenerāciju. Procedūras laikā veidojas kolagēns, kas uzlabo ādas elastību un veicina jaunu šūnu veidošanos. Pēc aukstuma masāžas samazinās holesterīna tauku izdalīšanās no tauku dziedzeriem, un seja iekrāsojas viegli iesārta, it kā mirdzot no iekšpuses. Šķidrais slāpeklis ir dabisks profilakses līdzeklis, kas palēnina ādas novecošanos.