Kāpēc ir tik grūti zaudēt svaru? Meklē pārtikā slēptos cukurus!

2006. gadā dakteris Džefrijs Gordons ar saviem kolēģiem no Vašingtona universitātes Medicīnas skolas Sentluisā publicēja pētījumu žurnālā Nature, kurā atklāja, ka tievām pelēm un pelēm ar aptaukošanos ir atšķirīga zarnu mikroflora. Autori pat pierādīja, ka aptaukošanos izraisa konkrēta baktēriju suga, nevis aptaukošanās dēļ zarnu traktā dzīvojošo baktēriju sugas mainās. Kad zinātnieki no resnajām pelēm izolēja Firmicutes baktēriju celmu un pēcāk ar tām apdzīvoja tievo peļu zarnu traktu, kurā nebija baktēriju (jo peles tika audzētas sterilā vidē), tievās peles uzbarojās jau 10–14 dienu laikā.

Peles nav vienīgā suga, kuras zarnu traktā mitinās Firmicutes baktērijas. Tās mīt arī mūsu organismā. Tāpēc, gluži tāpat kā pelēm, arī cilvēkiem, kuri ar tām sadzīvo savā zarnu ekosistēmā, ir daudz lielāka iespēja būt apaļīgiem.

Pārēšanās nav galvenais iemesls, kāpēc rodas liekais svars

Pārēšanās nepavisam nav galvenais iemesls, kāpēc rodas liekais svars. Jo vairāk lieko kilogramu kādam ir, jo mazāk leptīna (sāta hormona) tiek izdalīts, tāpēc cilvēks jūtas vairāk izsalcis. Tas ir līdzīgi, it kā būtu sabojājies izslēgšanas slēdzis.

Bet ja nu pārēšanās ir simptoms, nevis iemesls, kāpēc rodas liekie kilogrami? Ja vainojams ir kas cits? Aptaukošanās ir komplicēts stāvoklis. Bioloģe Džoana Borisenko uzskata, ka skatu uz aptaukošanās problēmām varētu mainīt zarnu baktērijas. Jautājums vienīgi, vai mēs varam mainīt zarnās mītošās baktēriju kolonijas un vai šī maiņa palīdzēs zaudēt svaru. Zinātnieki un farmācijas industrija ir ļoti ieinteresēti uz to atbildēt.

Visas slimības sākas ... no zarnām

Gudrajām Firmicutes baktērijām, ko dakteris Gordons ar kolēģiem pētīja, piemīt apskaužamas spējas izdalīt no pārtikas kalorijas. Ir labi, ja šīs baktērijas ir zarnu traktā bada laikā, kad vēderu nākas piepildīt ar šķiedrainām lapām, kātiem un pat koku mizām. Firmicutes baktērijām ir īpašs talants sagremot saliktos cukurus līdz mazām, viegli pārstrādājamām molekulām, un tieši šādus cukurus šķiedraini produkti satur.

Gordona kolēģe Vanesa Ridaura veica slaveno pētījumu, kurā salīdzināja identisku dvīņu māsu zarnu mikrofloru. Viena māsa bija slaida, otra – apaļīga. (Dvīņu pētījumi ir populāri, jo ģenētiskā ietekme uz vielmaiņu abiem pētāmajiem objektiem ir vienāda.) Kad no tievās dvīņu māsas zarnām tika paņemtas baktērijas un pārvietotas uz sterilā vidē augušām pelēm, tās kļuva tievas. Taču, kad tās pašas peles saņēma baktērijas no otras māsas, kurai bija liekais svars, arī peles pieņēmās svarā un kļuva resnas. Grauzējiem bija nepieciešamas nieka piecas nedēļas, lai palielinātu sākotnējo svaru par 15–17% vairāk, salīdzinot ar pelēm, kuras nesaņēma šīs baktērijas.

Zarnu baktērijas ietekmē vielmaiņu un aptaukošanos

Viens no labākajiem zinātniekiem uztura un zarnu mikrofloras jomā ir profesors Patriks Kanī no Lēvenes Katoļu universitātes Beļģijā. Viņa laboratorijā tiek pētīts, kā zarnu baktērijas ietekmē vielmaiņu un aptaukošanos. Kādā nesenā BBC veidotā apskatā par vienu no Kanī pētījumiem tika atklāts, ka tad, ja pelēm, kas ir aptaukojušās (barotas ar treknu barību, kas satur daudz tauku), tiek dotas prebiotikas (šķiedrvielas, ko dažiem baktēriju celmiem patīk ēst), mucīnu sagraujošo baktēriju Akkermansia muciniphila ciltis būtiski palielinās. Grauzēji zaudēja aptuveni pusi savu tauku rezervju, kā arī pazuda pirms tam novērotā insulīna rezistence, un tas notika, nemainot to barību.

Hipokrats, modernās medicīnas tēvs, teicis, ka visas slimības sākas no zarnām. Lai cik neticami izklausītos, viņam varētu būt taisnība.

Kad pelēm dod barību ar augstu tauku saturu, lai tās ātri nobarotu, grauzējiem uzreiz attīstās palielinātas zarnu caurlaidības sindroms.

Veselīgā organismā savienojumi starp šūnām, kas izklāj gremošanas traktu, ir diezgan cieši. Tas ir tādēļ, lai novērstu bakteriālu toksīnu, nesagremotas pārtikas daļiņu vai fēču iekļūšanu asinsritē. Ja šie savienojumi kļūst vaļīgāki (līdzīgi kā tad, ja cilvēki, kas stāv aplī un ir sadevušies rokās, pēkšņi rokas atlaiž), baktēriju, pārtikas, fēču un citu savienojumu mazie gabaliņi var nepamanīti no zarnām iekļūt asinsritē. Kad baktēriju šūnu membrānu daļiņas nonāk asinīs, imūnā sistēma tām steigšus uzbrūk, taču uzbrukumā var ciest arī veselās organisma šūnas – tas ir stāvoklis, kas zināms kā autoimūnā slimība.

Iekaisums, insulīna rezistence, metabolais sindroms un 2. tipa cukura diabēts vismaz daļēji var būt „caurās zarnas” sindroma rezultāts.

Ja žurkām, kas tiek barotas ar treknu barību, veidojas palielināta zarnu caurlaidība, liekais svars, iekaisums un citas metabolas problēmas, ko tas varētu nozīmēt mums, cilvēkiem?

Bakteriālais antropologs, Cilvēku pārtikas projekta (www.humanfoodproject.com) dibinātājs Džefs Līčs ir uzrakstījis izskaidrojošu aprakstu par baktērijām un cauro zarnu sindromu (Can a high Paleo Diet cause obesity and diabetes? Maybe, unless. Vai paaugstināta tauku satura paleolīta diēta izraisa aptaukošanos un diabētu? Varbūt, ja vien). Atspoguļojot pētījumus, kuros peles tika barotas ar treknu barību, kas izraisa svara pieaugumu, iekaisumu, insulīna rezistenci un visbeidzot arī cukura diabētu, Līčs koncentrējās uz draudzīgo bifidobaktēriju aizsargājošo iedarbību.

Zināms, ka šķiedrviela oligofruktoze, kas iegūta no cigoriņa saknēm, stimulē bifidobaktēriju augšanu. Līčs sniedz nelielu apskatu par pētījumu, kurā tika aplūkota tauku un šķiedrvielu savstarpējā iedarbība.

Bifidobaktērijas ir vielmaiņas varoņi. Tās sintezē īso ķēžu taukskābes – butirātu, proprionātu un laktātu, kas baro zarnu epitēlijšūnas, sargā šūnu savienojumu nedalāmību un palīdz zarnu sieniņas uzturēt veselas un neskartas. Lai visi šie procesi notiktu, bifidobaktērijām nepieciešamas prebiotikas no sīpoliem, ķiplokiem, pieneņu lapām, cigoriņa saknes un Jeruzalemes artišokiem jeb topinambūriem (šķiedrvielas, kas tām kalpo par barību). Amerikāņi ik dienas uzņem tikai 1–4 gramus šo prebiotiku.

Līčs atzīst, ka tieši bifidobaktēriju līmenis zarnu traktā nosaka zarnu sieniņu caurlaidību, tāpēc viens no iemesliem, kas var būt izraisījis metabolā sindroma epidēmiju, varētu būt hroniski maza prebiotisko šķiedrvielu uzņemšana ikdienā.

Līčs uzsver, ka ASV noteiktās uztura rekomendācijas (MyPlate jeb šķīvja diagramma) ir pamatīgi novecojušas. Tās ignorē faktu, ka 90% no mūsu šūnām nemaz nav cilvēka šūnas. Tās ir baktērijas. Un tās ir izsalkušas.

Labo baktēriju daudzumu zarnu traktā var palielināt dažādi. Var ēst produktus vai uztura bagātinātājus, kas bagātīgi satur prebiotikas, kuras garšo labajām baktērijām, vai audzēt baktērijas buljonā un ēst pa tiešo.

Stāsta galvenā morāle ir – mēs neēdam tikai sev. Mēs ēdam, lai pabarotu arī 100 triljonus baktēriju, kas ir daļa no mums. Kurus no mikroorganismiem izvēlēsimies barot, tie ietekmēs mūsu vielmaiņu, fizisko un mentālo veselību.

Trauksme, depresija, autisma spektra traucējumi (AST), uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), šizofrēnija un vairāki neiroloģiski, mentālās veselības un garastāvokļa traucējumi ir vismaz daļēji saistīti ar zarnu mikrofloru. Dodot saviem bērniem pārtiku, kas satur maz šķiedrvielu un daudz slikto tauku – oksidētos taukus, transtaukus, lētos polinepiesātinātos taukus (piemēram, lielveikalu zīmolu eļļas), pārstrādātus smērējamos sierus un siera šķēles, komerciālo picu, kas gatavota ar siera izstrādājumiem, ko pārtikas tehnologi izveidojuši līdzīgi īstam mocarellas sieram, – tas viss palielina iespēju, ka viņiem attīstīsies caurās zarnas sindroms.

Agrāk caurās zarnas sindromu uzskatīja par izdomātu, un kā diagnoze tas pastāvēja tikai alternatīvās medicīnas piekritēju vidū. Taču tagad arī tradicionālās medicīnas ārsti to atzīst, un palielināta zarnu caurlaidība tiek saistīta ar dažādiem iekaisīgiem procesiem, kā arī ar depresiju.

Kad mēs saviem bērniem dodam ēdienu, kas nav īsti dabiskas izcelsmes (amerikāņu rakstnieks un aktīvists Maikls Polans šādu ēdienu dēvē par ēdienam līdzīgiem produktiem), mēs negatīvi ietekmējam viņu zarnu mikrofloru. Labo baktēriju daudzums samazināsies, un radīsies lieliski apstākļi, lai palielinātos zarnu sieniņu caurlaidība un parādītos liekais svars. Tam visam papildus var rasties arī aizmetņi depresijai un trauksmei.

1992.-1997. gadā dzimušie cilvēki visvairāk cieš no stresa un depresijas

Paaudze, kas dzimuši laikā no 1992. līdz 1997. gadam, visvairāk cieš no stresa, depresijas un biežāk, salīdzinot ar citiem, kas dzimuši nesenākā pagātnē, izjūt trauksmi. Šai paaudzei nākas saskarties ar daudziem dažādiem stresa avotiem, jo viņi dzīvo pasaulē, kas nepārtraukti un neparedzami mainās – ir grūti atrast darbu, un pasauli ir pārņēmusi elektroniska komunikācija. Pēdējais aspekts ir īpaši nozīmīgs, jo tieša komunikācija stabilizē smadzeņu darbību un imūno sistēmu.

Jaunākās paaudzes, protams, ir arī ēdienam līdzīgo produktu upuri.

Atsaucoties uz žurnālistes Annas Braunas publicēto rakstu interneta vietnē Madame Noire: “Depresija ir tikusi diagnosticēta 19 procentiem 1992.–1997. gadā dzimušo, salīdzinot ar 14% no X-paaudzes (34–47 gadus veciem cilvēkiem), 12% no Baby Boomers paaudzes (tie, kas dzimuši pēc Otrā pasaules kara; 48–66 gadus veci) un 11% no tiem, kas ir vecāki par 67 gadiem. Ar trauksmi saistīti traucējumi visvairāk diagnosticēti pirmajai paaudzei (1992–1997) – 12 procenti. No X-paaudzes tie ir 8%, no tiem, kas dzimuši pēc Otrā pasaules kara, – 7%, un 4% senioru.”

Ir diezgan neparasti uzskatīt, ka depresija un trauksme ir cieši saistītas ar mūsu zarnu mikrofloru. Gandrīz tikpat cieši, kā tas ir saistīts ar mūsu mātēm.

Jauns skats uz šķiedrvielām

Visi augu valsts produkti satur šķiedrvielas, kuras Džefs Līčs definē kā “jebkuru auga daļu, kas nevar tikt sagremota un uzsūkta tievajās zarnās un tāpēc nonāk resnajā zarnā. Kad šī auga daļa tur nonākusi, labās baktērijās šķiedrvielas sadala un izmanto augšanai, savukārt iegūto enerģiju (kalorijas) varam izmantot mēs.”

Cilvēkiem ir individuālas vajadzības pēc dažādām uzturvielām, un arī katram baktēriju celmam nepieciešamas atšķirīgas šķiedrvielas. Tāpēc pareizais risinājums būtu dažādot savu uzturu un iekļaut tajā dažādus dārzeņus, augļus, pupas un pilngraudu produktus (tie, kuri uzturā var lietot graudus), jo šāds uzturs veicinās veselīgu baktēriju augšanu.

Diemžēl modernās sabiedrības mikrobioms ir diezgan skumjš atspulgs no tā, kādam tam vajadzētu būt. Vidējais amerikānis dienā uzņem tikai 12–15 gramu šķiedrvielu.

Ja mēs vadāmies pēc formulas, ka uz katrām 1000 kcal jāuzņem 14 gramu šķiedrvielu, sievietēm ik dienu būtu jāuzņem 25 grami, vīriešiem – 38 grami šķiedrvielu. Skatoties uz etnogrāfiskām liecībām un fosiliju datiem, kas apvienoti ar pētījumiem par mednieku un zemnieku populācijām, šādas šķiedrvielu uzņemšanas rekomendācijas ir ievērojami par mazu. Daudz pareizāk būtu tēmēt uz 100 gramiem šķiedrvielu dienā (vai vēl vairāk).

Jo mazāk apstrādāts produkts, jo vairāk šķiedrvielu tas satur

Oligofruktoze un inulīns ir šķiedrvielas, kas ir ķiplokos, sīpolos, saldajos kartupeļos, cigoriņu saknēs, topinambūros, banānos, kviešos, pieneņu lapās un lokos. Ja jums ienāk prātā doma, ka varētu iztikt ar uztura bagātinātāju, tad kapsula, kas satur tikai vienu šķiedrvielu veidu, nebūs īsti efektīva. Tikai, ēdot dažādus veselus (nerafinētus) augu valsts produktus, var palielināt zarnu trakta mikrofloras bioloģisko dažādību. Jo mazāk apstrādāts produkts, jo vairāk šķiedrvielu tas satur, jo labāks tas ir jums un jūsu zarnu baktērijām.

Būtībā tas, kādu ēdienu mēs ēdam, spēcīgi ietekmē ne tikai mikrobu sabiedrību un tās gēnus (mikrobiomu), bet arī pārējās šūnas un to gēnus, un beigu beigās – arī svaru.

Pabarojiet savu zarnu mikrofloru

Ēdiet šos produktus bagātīgā apjomā, un jūsu zarnu baktērijas tiks apgādātas ar to iemīļoto barību (šķiedrvielām).

Sīpoli

Ķiploki

Pieneņu lapas

Cigoriņu saknes

Topinambūri

Jams

Loki

Rāceņi

Taro (dažādi Araceae dzimtas augi)

Pastinaki

Kartupeļi

Saldie kartupeļi

Redīsi

Ingvers

Kāļi

Vēl viens vainīgais – slēptais cukurs

Rūpnieciski pārstrādāti ēdieni, ieskaitot sulas un citus it kā veselīgus produktus, var saturēt vairāk cukura, nekā pieauguša cilvēka metabolisms spēj tikt galā.

Kā gan tas ir iespējams, ka tik daudziem cilvēkiem var būt liekais svars, bet viņi joprojām jūtas izsalkuši? Daļa problēmas ir saistīta ar faktu, ka mēs visu laiku atrodamies cukurotu un pārmērīgi daudz ogļhidrātus saturošu produktu ielenkumā.

Glikoze ir molekula, kas vienlaikus var būt mūsu labākais draugs un ļaunākais ienaidnieks. Mūsu šūnu mitohondriji pārvērš glikozi par adenozīntrifosfātu (ATF), kas sniedz katrai organisma šūnai enerģiju. Mazie, gudrie mitohondriji var sintezēt ATF arī no taukiem. Cilvēks ir uzbūvēts līdzīgi kā hibrīdauto, kas var pārslēgties no viena enerģijas resursa uz otru (pēc vajadzības). Laikā, kad mēs mielojamies, ķermenis dedzina glikozi, bet laikā, kad badojamies, – taukus.

Insulīns ir ekvivalents hibrīdauto degvielas slēdzim. Kad insulīna līmenis ir augsts, tiek dedzināti ogļhidrāti un pārpalikumi uzglabāti glikogēna veidā vai kā tauki (glikogēns ir glikozes polimērs). Kad insulīna līmenis ir zems, tauki tiek izmantoti kā primārā degviela.

Spēja iegūt enerģiju no taukiem un ogļhidrātiem, kā arī viegli pārslēgties no viena avota uz otru tiek dēvēta par metabolo fleksibilitāti. Šādā veidā tiek nodrošināts, ka enerģija pieejama gan tad, kad pārtika tiek uzņemta, gan tad, kad netiek, – bada laikā. Tiem no mums, kas ir privileģēti uzņemt pārtiku regulāri, nosacīts bada laiks ir tikai naktī. Dienā, kad tiek ieturētas divas un vairākas ēdienreizes, mēs pārsvarā dedzinām glikozi, savukārt naktī pārslēdzamies uz tauku dedzināšanu enerģijas ieguvei. Cik daudz tauku tiks sadedzināti, tas ir atkarīgs no badošanās ilguma, proti, līdz laikam, kad tiek ēstas brokastis. Jo ilgāka būs pauze starp pēdējo un pirmo ēdienreizi, jo mazāk insulīna tiks izdalīts un vairāk tauku būs sadedzināts.

Iztēlojieties glikozi – galveno enerģijas avotu – kā kaut ko līdzīgu degvielai. Tā ir lieliska, kad tiek izmantota kā kurināmais vai uzglabāta konteinerā (glikogēna vai tauku veidā), lai vēlāk izmantotu, taču tā kļūst indīga, kad kļūst brīvāka un zaudē savaldīšanos, veidojot advancētus glikētus gala produktus (AGEs), kas deformē proteīnus, stīvina audus, uzkrājas kā paliekošas nogulsnes un rada iekaisumu.

Cilvēka organisms ir attīstījies vidē, kurā rafinēti ogļhidrāti bija retums, un ir ieprogrammēts ļoti stingri kontrolēt glikozes līmeni asinīs. Diemžēl lielākā daļa rūpnieciski ražotu produktu, kas satur rafinētus ogļhidrātus, rada mūsu vielmaiņai tādu cukura slodzi, ar kādu tā nevar tikt galā.

Ne jau tikai konfektes, cepumi, frī kartupeļi, saldējums, pasta un baltmaize ir vainojami. Divas šķēles pilngraudu maizes ļoti strauji sadalās par divām pilnām ēdamkarotēm cukura. Tas ir liels ganāmpulks glikozes molekulu, ar kurām insulīnam jātiek galā un jānogādā šūnās, kur tām būtu jānokļūst.

Gan aknas, gan muskuļu šūnas pārvērš papildu glikozi par cietes ķēdi vai polimēru, ko sauc par glikogēnu. Kad organismam nepieciešams vairāk enerģijas (piemēram, fiziskas slodzes laikā), glikoze tiek iegūta no glikogēna ar hormona glikagona palīdzību. Tā kā glikogēna uzkrāšanas vietas ir relatīvi limitētas, lielākā daļa no ogļhidrātiem uzņemtās enerģijas tiek uzkrāta tauku veidā (protams, tikai tad, ja to uzņem par daudz).

Glikoze nav vienīgais ātrās enerģijas avots organismam

Mūsu taukaudi ir veidoti no šūnām, kas spēj sarauties un uzblīst – atkarībā no tā, cik daudz triglicerīdu (tauku uzkrājumu forma) attiecīgajā mirklī tajās atrodas. Aknas sintezē triglicerīdus, kas tālāk tiek iekrauti transportlīdzekļos, kas veidoti no olbaltumvielām, un galarezultātā izveidotie ļoti zema blīvuma lipoproteīni nonāk asinsritē, ar kuras palīdzību tiek aiztransportēti uz mūsu mīļajiem tauku spilventiņiem.

Glikoze nav vienīgais ātras enerģijas avots organismam. Mēs varam sadedzināt arī citus cukurus – fruktozi un galaktozi. Visi šie cukuri pieder pie monosaharīdiem jeb vienkāršajiem cukuriem. Galaktoze tiek pārveidota par glikozi un metabolizēta tieši tādā pašā ceļā kā glikoze. Savukārt fruktoze neizraisa cukura līmeņa svārstības, un tas bieži tiek izmantots mārketinga nolūkos, lai palielinātu kādas preces noietu (piemēram, fruktozi bagātīgi saturošajam agaves nektāram, un bez uzturvielu bioķīmijas priekšzināšanām uz šādiem apgalvojumiem ir viegli uzķerties). Taču, kad fruktoze tiek atdalīta no šķiedrvielām, kas dabiski bremzē tās uzsūkšanos organismā, tā iznīcina aknas – pat tie fruktozes avoti, kas tiek reklamēti kā dabiski un veselīgi.

Fruktozes stāsts

Galda cukurs (saharoze) ir disaharīds. To veido divas molekulas – glikoze un fruktoze, kas sadevušās rokās. Augsta satura fruktozes kukurūzas sīrups (HFCS) ir fruktozes un glikozes maisījums, kurā fruktoze visbiežāk veido 55%, glikoze – 45 procentus. HCFS pamatoti ir iemantojis sliktu slavu, taču ir būtiski saprast, ka galda cukurs satur gandrīz tikpat fruktozes, cik HCFS.

Fruktoze jeb augļu cukurs tiek absorbēts tievajā zarnā, un tad caur vārtu vēnu nonāk aknās, kur gandrīz pilnībā tiek pārstrādāts. Pretēji glikozei fruktozei ir zems glikēmiskais indekss. Tā neizraisa insulīna izdalīšanos, kas tiek pasniegts kā vērtīgs efekts. Daļa fruktozes iesaistās vielmaiņas reakcijās, ko sauc par glikoģenēzi, un tiek uzglabāta glikogēna veidā. Taču fruktoze ir ļoti lipogēna, kas nozīmē, ka tā ātri pārvēršas par taukiem. Fruktozes apbrīnojamo spēju pārvērsties taukos jūs varat novērot uz saviem gurniem, vēdera un augšstilbiem.

Liela daļa fruktozes veidoto tauku gan paliek turpat aknās, veicinot nepatīkama stāvokļa izveidošanos, ko sauktu par ne-alkohola izraisītu taukaino hepatozi (NAFLD). Šī kondīcija, ko varētu pielīdzināt foie gras (speciāli nobarotu zosu vai pīļu aknu pastēte), diemžēl nav nekāds retums. Trešajai daļai amerikāņu, ieskaitot 14% bērnu, ir šī taukainā hepatoze. NAFLD ir galvenais aknu cirozes cēlonis, un šis stāvoklis tiek saistīts ar insulīna rezistenci un metabolo sindromu.

Manu vecvecāku laikā, 20. gadsimta sākumā, cilvēki ik dienu uzņēma vidēji 15 gramu (aptuveni četras tējkarotes) fruktozes, un tikai no šķiedrvielām bagātīgiem augļiem un dārzeņiem. Tagad mēs patērējam vidēji 4–5 reizes vairāk, un bērni ir vislielākie fruktozes upuri.

Liela daļa šā cukura nāk no saldinātajiem, gāzētajiem dzērieniem un sulām, kurās nav šķiedrvielu. Ja nav šķiedrvielu, tad nav nekā, kas varētu palēnināt fruktozes uzsūkšanos. Tāpat nav nekā, kas varētu signalizēt smadzenēm, ka mēs esam apēduši/izdzēruši pietiekami, vai palēnināt brīvo taukskābju absorbciju tauku šūnās.

Fruktozei nav ne vainas tikai tad, kad tā ir augļu un dārzeņu sastāvā.

Mūsdienās mēs braucam gan pa fruktozes, gan glikozes maģistrālēm, kas organismam ir ļoti apgrūtinoši, jo fruktozei ir cieša saikne ar insulīna rezistences veidošanos – skaidru zīmi, ka vielmaiņa ir mainīta un mēs uzkrājam aizvien vairāk tauku.

1982. gadā ASV Lauksaimniecības departaments instruēja iedzīvotājus ēst mazāk tauku, lai samazinātu sirds slimību risku. Kad no rūpnieciski ražotiem produktiem izņem taukus, galarezultāts ir neizteiksmīgs un bezgaršīgs. Tā kā pārtikas uzņēmumiem ir fenomenālas laboratorijas, kurās strādā lieliski ķīmiķi un pārtikas tehnologi, kuru uzdevums ir izveidot atkarību izraisošus un gardus produktus, trūkstošie tauki drīz vien tika aizstāti ar papildu cukuru. Svarīgākais, kas būtu jāatceras, – kad jūs uz kāda rūpnieciski pārstrādāta produkta iepakojuma ieraugāt vārdus samazināts tauku saturs, vispareizākā rīcība ir pagriezt šim produktam muguru un doties pretējā virzienā.

Cukurs: cik daudz ir par daudz?

Cik daudz cukura mēs dienā drīkstētu apēst? 2014. gadā Pasaules Veselības organizācija uz pusi samazināja iepriekšējās cukura rekomendācijas – no 10% uz 5% no kopējā dienā uzņemto kaloriju daudzuma. Praktiski tas izskatās kā 5 vai 6 tējkarotes (20–24 grami) cukura sievietei ar normālu ķermeņa svaru. Vīriešiem ar normālu svaru tās būtu 9 tējkarotes (36 grami), savukārt bērniem tikai 3 tējkarotes jeb 12 grami. Realitātē bērns var apēst divas vai pat trīs reizes lielāku daudzumu cukura tikai brokastīs vien, bet vidējais Amerikas iedzīvotājs dienā uzņem 3–4 reizes vairāk cukura: vairāk nekā 22 tējkarotes jeb 88 gramus!

* bundžiņa gāzētā dzēriena = 10 tējkarotes (40 g)

* viena porcija (3/4 tasītes) Captain Crunch pārslu = 3 tējkarotes (11,8 g)

* Pop Tarts kraukšķis = 5 tējkarotes (20 g)

* Dunkin'Dounuts melleņu skaidiņu virtulis = 13 tējkarotes (52 g) Ar šokolādes glazūru pārklāts virtulis satur tikai 3 tējkarotes (13 g)

* Nature Valley kraukšķīgais pārslu batoniņš = 3 tējkarotes (12 g)

* Veselīgais banānu ogu smūtijs (mazais) = 15 tējkarotes (60 g)

* Kečups (1 ēdamkarote) = gandrīz 1 tējkarote (3,4 g)

*Jogurts ar augļu garšu = 6 un vairāk tējkarotes (vidēji 26 g)

* Heinz klasiskā tomātu zupa = gandrīz 4 tējkarotes (15 g)

* Veselīgā burkānu kūka ar valriekstiem = 15 ar pusi tējkarotes (62 g)