"Zinot, cik tur ir briesmīgs sastāvs, negribējās pat pagaršot!" Uztura speciāliste Eva Kataja pastāsta visu, kas jāzina par ēdienu

Vai mūsdienu cilvēki pievērš par maz vai par daudz uzmanības ēdienam?

Labs jautājums. Gan, gan. Mums pastāv abas divas galējības un varbūt pietrūkst vidusceļa, jo ir daļa, kas tam pievērš ļoti lielu uzmanību un pārspīlē, un ir arī tie, kas uztura nozīmību un ietekmi līdz galam nenovērtē un uzskata ēšanu par maznozīmīgu procesu, par kaut ko pašsaprotamu.

Ar ko draud viena un otra galējība? Kādas ir sliktās blaknes, pārāk daudz iedziļinoties uzturā un kaloriju skaitīšanā?

Ja mēs ar kaut ko pārspīlējam, tur nekas labs nesanāk. Un, ja pārmērīgi sākam koncentrēties uz ēdiena sastāvu, kalorijām vai izskatu, tad tā var kļūt par apsēstību. Mēs pārlieku daudz uzmanības veltām ēdienam, un, ja kaut kas nav tā, kā bijām iecerējuši vai saskaitījuši, tas rada diskomfortu, trauksmi vai kādam arī paniku. Šādai apsēstībai var būt negatīvas sekas uz psihoemocionālo veselību vai sociālo komunikāciju, jo mēs kļūstam pārņemti ar šo vienu jautājumu, mums tas ir ļoti svarīgi, bet citiem – apkārtējiem cilvēkiem vai ģimenes locekļiem – nav, un tad sāk veidoties tāda diezgan liela aiza. Protams, var ciest arī fiziskā veselība, ja mūsu “perfektais ēšanas modelis” izrādās galīgi neperfekts un nesakrīt ar organisma vajadzībām.

Savukārt, ja nekoncentrējamies… Tad ir nedaudz vienkāršāk, tas vairāk ietekmē fizisko veselību – neuzņemam pietiekami daudz vai uzņemam pārāk daudz uzturvielu. Abos gadījumos tas kaitē veselībai – attīstās vai nu sirds un asinsvadu slimības, aptaukošanās, vai citas slimības vai, ja uzturvielas uzņemam par maz, cieš, piemēram, kaulu veselība vai kuņģa un zarnu trakts, jo nav pietiekami daudz kalcija, šķiedrvielu vai probiotiku.

Jūs par ēdienu zināt tik daudz! Vai jums izdodas ēst, par to nedomājot?

(Smejas.) Jā, izdodas. Nav tā, ka esmu darbā septiņas dienas nedēļā un divdesmit četras stundas diennaktī. Man patīk baudīt ēdienu arī pēc tā noformējuma, garšas, tekstūras vai vienkārši kompānijā ēst parastu ēdienu, piemēram, sieru, vīnogas vai ko citu.

Viena no ēdiena funkcijām ir tā, ka tas mums sniedz enerģiju un uzturvielas, taču tam ir jāsniedz arī baudas sajūta. Vai arī tam ir jābūt spējai papildināt kādu citu aktivitāti, piemēram, satikšanos, labu laika pavadīšanu ar draugiem. Pārgājiena laikā desiņu uzcepšana ne vienmēr ir liela izsalkuma vadīta, bet tā lieliski papildina pasākumu un sajūtu buķeti. Jā, varu teikt, ka es varu būt darbā un varu būt arī ārpus darba un no tā atslēgties. Taču, visticamāk, ēdiena sastāvam pievēršu vairāk uzmanības.

Atceros vienu epizodi no studiju laika Glāzgovā, kur viņi lepojās ar savu īpašo desertu, kāda nekur citur nav. Man tas ir tik spilgti palicis atmiņā! Tas bija fritēts Mars batoniņš ar maizes garoziņu, deep-fried Mars bar. Zinot, cik tur ir briesmīgs sastāvs, negribējās pat pagaršot. Lai gan varbūt vajadzēja, jo no pagaršošanas vien jau, protams, nekas nenotiek.

Kuri ir lielveikala plaukti, pie kuriem jūs nekad nepieejat?

Tie varētu būt saldinātie dzērieni. Jo, piemēram, čipsus es šad tad ieēdu, varu apēst arī kādas vafeles vai cepumus, kurās ir palmu tauki. Nav tā, ka nekad neēdu produktus, kas skaitās neveselīgi. Vienkārši ikdienā to nav. Bet tie, kas man nav aktuāli ne ikdienā, ne uz svētkiem, laikam ir gāzētie saldinātie dzērieni. Sulas pa retam gan varu iedzert.

Vai gāzētie dzērieni jums negaršo vai tas ir tāpēc, ka zināt, cik briesmīgi daudz tajos ir cukura?

Gan, gan. Es nevaru pateikt, kas nosaka to, ka man tie negaršo. Zinu, cik tur ir daudz cukura, bet vai tas ir iemesls, kāpēc tos nedzeru… Neesmu par to domājusi. Atceros, ka bērnībā kola man negaršoja, bet Sprite gan. Tā ka grūti pateikt, varbūt zināšanas tiešām ir ietekmējušas to, kas man garšo un kas – mazāk. Bet gāzēto dzērienu ietekme uz veselību tiešām ir briesmīga… Ja būtu jānosauc kāds viens produkts, kuram ir izteikti slikta ietekme uz organismu, tad tie būtu gāzētie saldinātie dzērieni. Tie var arī nebūt gāzēti, vienkārši saldinātie.

Vēl es laikam neeju pie saldētajiem gatavajiem produktiem.

Kas tiem vainas?

Man nepatīk tas, ka tie parasti ir sāļi. Piemēram, marinētā gaļā, šašlikos vienmēr ir ļoti daudz sāls. Es saprotu, ka tas ir nepieciešams, lai tie ilgi stāvētu un nesabojātos, kā arī lai vairumam cilvēku tie garšotu, jo lielai daļai garšas kārpiņas ir… palietotas, pateicoties pārtikas industrijai, un jutība pret sāli ir mazāka. Vajag vairāk sāls, lai cilvēks sajustu, ka ēdiens ir sāļš. Un šādos gatavajos marinējumos sāls ir diezgan daudz. Tie man negaršo, man liekas, ka labs ēdiens nav jāpārsāla.

Vai gan sāls, gan cukurs rada atkarību vai tas ir vienkārši pieraduma jautājums?

Domāju, ka sāls gluži atkarību nerada. Tās ir tās garšas, pie kurām esam pieraduši un kas panāk to, ka ēdiens šķiet garšīgs. Ja es vienmēr esmu likusi sāli klāt ēdienam, tad man ar laiku var vajadzēt vairāk un vairāk sāls, jo visi pārtikas produkti ir diezgan sāļi. Pienāk brīdis, kad man vienkārši vārīti kartupeļi jau liekas bezgaršīgi un klāt vajag sāli vai kečupu. Bet sāls pats par sevi… Es vismaz neesmu lietas kursā par to, ka tas radītu atkarību.

Cukuram gan ir atkarībai līdzīga ietekme. To nedrīkst saukt par atkarību, jo atkarību izraisa narkotiskas vielas, un tai ir cita definīcija. Princips ir diezgan līdzīgs, bet nav tā, ka, atsakoties no cukura, ķermenim ir abstinences sindroms. Tāpēc teorētiski nevar teikt, ka cukurs izraisa atkarību, bet pētījumi par to – ne tikai par cukuru, bet par šiem rūpnieciski pārstrādātajiem produktiem, piemēram, čipsiem, cepumiem – liecina, ka tie rada izteiktu vēlmi vai pat vajadzību tos ēst vēl un vēl.

Un tagad par labo. Kas vienmēr ir jūsu ledusskapī?

Tagad, kad vairs nedzīvoju viena pati, bet jau ir bērni, ģimene, saturs nedaudz ir pamainījies, bet dārzeņi tur ir vienmēr – saknes, burkāni, bietes. Tagad man, piemēram, ļoti patīk skābētie kāposti – gan garšas ziņā, gan vadoties pēc savām zināšanām.

Arī augļi, ogas – lai nelidotu mušiņas, sanāk, ka arī tie ir ledusskapī. Biezpiens, skābpiena produkti, tagad esam iecienījuši grieķu un turku jogurtus, jo bērni tos neatšķir, tie abi viņiem ir krējums. Noteikti arī kāda gaļa vai zivs.

Kāda gaļa visbiežāk?

Tagad man mājās ir tītara maltā gaļa frikadeļu zupai, tā var būt arī malta cūkgaļa, vistas gaļa… Jebkāda, nav tā, ka ēdam tikai vienu. Tās ir arī dažādas daļas – ribiņas, šķiņķīši… Tur arī zināšanas noder, piemēram, par to, ka dzīvnieka gaļai uzturvērtība atšķiras atkarībā no tā, kura ķermeņa daļa tā ir, – vai tā ir fileja, spārniņi, aknas, kājiņas. Ir svarīgi ēst visu.

Kāpēc jūs bērnus mānāt, saucot jogurtu par krējumu?

Vienam no bērniem krējums šausmīgi garšo, bet es negribu pārspīlēt ar uzņemto krējuma un tauku daudzumu, tāpēc dodu tādu, kurā ir arī vairāk olbaltumvielu. Ir tāds foršs produkts kā turku vai grieķu jogurts, kurā krējums ir sajaukts kopā ar jogurtu. Tad bērns dabū gan pietiekami daudz olbaltumvielu, gan taukvielu, un ir sajūta, ka viņš ir labāk paēdis. Meitai patīk ēst vienkārši kartupeļus ar krējumu, un man liekas, ka tā ēdienreize nav īsti nokomplektēta, bet, kad pielieku klāt turku jogurtu, man ir sajūta, ka tā proporcija ir nedaudz labāka.

Vai pati esat nokārtojusi “eksāmenu” par bērnu uztura dažādošanu? Kā jums ir gājis ar to?

Neesmu vērtējusi, neviens par to man nav licis atzīmi. Bet ar pirmo bērnu, protams, tā centība bija lielāka, gribējās, lai viss būtu pareizi, un bija vēlme iegūtās zināšanas izmantot, sākt piebarošanu un visu ko, lai būtu kā pēc grāmatas. Ar otro bija krietni relaksētāk gan piespiedu kārtā, gan arī tāpēc, ka bērni atšķiras. Šajā gadījumā abām viena un tā pati pieeja nederēja.

Domāju, ka viņas ēd diezgan labi, un, lai gan daudzi vaikstās par bērnudārzu ēdienkartēm, mūsu dārziņā tā ir ļoti laba, un es priecājos, ka viņas divas vai trīs reizes dienā dārziņā ēd pārdomātu un labu ēdienu. Mājās mums nekas tāds kaitīgs arī nav. Viņas ēd ogas, augļus, riekstus, žāvētus augļus… Skaidrs, ka manas meitas ēd arī šokolādes, bet tad es nopērku tumšo šokolādi, lai viņas pierod pie garšas un tā, ka šokolāde ir ne tikai Kinder olās. Dodu arī parastās šokolādes un konfektes, man nav nekādi bezcukura bērni, un es uz to nepretendēju, jo man ir svarīgi, lai viņām veidojas veselīga attieksme pret ēdienu un lai viņas saprot – jā, var uzēst čipsus vai konfektes, bet tam ir kaut kāda robeža, un tas ietekmē veselību. Piemēram, ja saēdas par daudz konfekšu, sāp vēders un ir caureja.

Pedagoģiski tas varbūt neskaitās pats labākais variants – likt piecgadniekam pašam izdarīt secinājumus, bet es arī visu nevaru izkontrolēt. Svarīgi ir nevis to visu skaitīt un mēģināt darīt pēc grāmatas, bet parūpēties par to, kam primāri ir jābūt ēdienkartē, – pilngraudu produktiem, dārzeņiem, gaļai vai olām. Veidam, kā ēdiens tiek pagatavots, un tam, ka maltīti nevar gluži aizstāt ar čipsiem vai saldumiem. Ir jāuzliek robežas, cik daudz šo mazvērtīgāko produktu varam iekļaut uzturā. Bet to, vai labi esmu nokārtojusi eksāmenu, es droši vien redzēšu pēc padsmit gadiem.

Kas liek izvēlēties tādu neparastu specialitāti kā uztura speciālists? Tā tomēr nav tāda bieža izvēle.

Tad, kad to izvēlējos, mans tēvs vispār nesaprata, ko es grasos studēt un kam tas ir vajadzīgs. Tas bija kāds 2006. vai 2007. gads. Amerikā šī specialitāte jau bija diezgan izplatīta, visiem bija skaidrs, kas ir dietologs, bet Latvijā vēl ne tik ļoti. Tā ka manam tēvam noteikti bija tāds pats jautājums kā jums.

Bet kādi bija jūsu apsvērumi – vai jums par to jau tad bija personiska ieinteresētība?

Jā, noteikti. Kad gāju vidusskolā, es jau biju izdomājusi, ka vēlos stāties tieši uztura zinātnes programmā. Cītīgi gāju uz ķīmijas, bioloģijas un fizikas kursiem, jo manā novirzienā šo priekšmetu nebija. Man tos papildus vajadzēja apgūt, lai varētu nokārtot centralizētos eksāmenus. Un, kad bija zināmi rezultāti un es gāju uz RSU, man teica – mēs jūs varam paņemt ārstos, jūs uzreiz tiekat ārstu programmā, vai jūs negribētu pārdomāt? Bet ārstniecība gan tad, gan šobrīd nav tā mana pirmā izvēle. Es negribēju savu profesiju mainīt pret ārsta, jo man šķita, ka ar šīm zināšanām par uzturu es varēšu cilvēkam palīdzēt novērst slimības, kuras ir novēršamas ar dzīvesveida maiņu, un iedot papildus kaut ko, par ko tajā laikā (tagad jau ārsti par to pakāpeniski sāk runāt vairāk) ārsti runāja visai maz.

Kaut kā papildināt esošo ārstēšanas stratēģiju ar palīgrīku cilvēka veselības uzlabošanai. Man gribējās kaut ko ārpus medikamentiem un ķirurģijas, kas ir kaut kas pavisam cits… Jā, mana primārā doma bija – es varu palīdzēt cilvēkam uzlabot veselību ar uztura paradumu maiņu.

Otrs būtisks faktors manā izvēlē studēt uztura zinātni bija tas, ka man pašai pusaudža gados bija nediagnosticēti ēšanas traucējumi, kas vairāk tika atpazīti kā ar gremošanas traktu saistītas sūdzības, lai gan patiesībā tie bija ēšanas traucējumi.

Es neēdu, un loģiski, ka tad nebija arī nekādas vēdera izejas, vēders sāpēja un parādījās vēl visādas problēmas. Principā man bija anoreksija, ko es pati tad, visticamāk, arī nesapratu, jo neviens par to tā nerunāja. Man gribējās būt tievākai, man bija skaidrs, kas ir diētas, – ir jāēd mazāk. Un, aizejot pie ārsta un pasakot, ka ir aizcietējumi, ārsts saka, ka vajag ēst rupjmaizi un papriku. Spilgti atceros, kā uz skolu līdzi ņēmu rupjmaizes šķēli un svaigu papriku, un tās bija manas pusdienas.

Kā jums izdevās šo nediagnosticēto, citu nepamanīto anoreksiju pārvarēt?

Diezgan ilgi es to nepārvarēju, jo ar ēšanas traucējumiem ir tā, ja tos neizārstē, tie migrē, plūst uz priekšu un ieņem citu formu. Sākumā man bija anoreksija, es ierobežoju savas ēdienreizes, daudz sportoju, tad vēlāk bija pārēšanās un nespēja apstāties.

Tagad to atcerēties ir diezgan sāpīgi, jo tas ir stāsts arī par maniem pacientiem. Pārēdoties kļūst ne tikai emocionāli, bet arī fiziski slikti. Es atceros, ka bija tā – tu nevari apstāties, esi apēdis ļoti daudzus tūkstošus kaloriju, un nāk (nezinu, kas tas ir par procesu) tādas… vecu olu atraugas. Pēc tam īsti neesmu tās vairāk piedzīvojusi, nezinu, kas tur notiek, bet ir fiziski slikti, sāp vēders, gremošana ir pārslogota, un nāk tās pretīgās atraugas. Un emocionāli tas, protams, ir vēl grūtāk izturams. Un tad es lietoju visu ko – caurejas zāles, pamēģināju arī vemšanu… Es vispār priecājos par pacientiem, kam vemšana neizdodas, jo tad mums vismaz šī problēma nav aktuāla. Jo man liekas, ka vemšanu ir grūtāk mainīt.

Bulīmiju ir grūtāk ārstēt nekā anoreksiju?

Jā, tā ir tāda impulsīvāka. Anoreksiju tomēr var tā… nosacīti vieglāk menedžēt. Bet bulīmija atkal nav tik bīstama dzīvībai. Anoreksija ir bīstamāka, taču, ja mēs sākam tur kaut ko darīt, tad, manuprāt, anoreksija labāk padodas ārstēšanai.

Kā jums izdevās sevi izārstēt?

Man palīdzēja psihoterapija. Ir uzskati, ka pietiek tikai ar ēšanas režīma ievērošanu, lai atjaunotu visas ķermeņa funkcijas. Atceros, mēs ar kolēģi bijām ēšanas traucējumu klīnikā Zviedrijā, un tur ārsti teica, ka viņi primāri sāk vienkārši ar barošanu. Primāri ir vienkārši jāēd. Ja ir vajadzīgas kaut kādas papildu emocionālās pieejas, tās izmanto, bet principā ķermenis un prāts var funkcionēt normāli tikai tad, ja ir pabarots, un anoreksijas simptomi parādās tikai tāpēc, ka ķermenis ir badā.

Nezinu… Pie mums vairāk runā, ka tā ir cita veida saslimšana, kas vairāk saistīta ar mentālo veselību. Manā gadījumā arī nepietika, ka es tikai pabaroju savu ķermeni. Man palīdzēja gan tas, ka sapratu, ka ir jāēd, gan psihoterapija, kas man atļāva būt saskarsmē ar savām emocijām, jo ēšanas traucējumi ir ļoti saistīti ar emocijām, un es zinu, ka pirms tam īsti nespēju sajust savējās.

Jā, es jutu diskomfortu un tāpēc vai nu neēdu, vai pārēdos, vai pārlieku fokusējos uz savu ķermeni, bet tam visam pamatā bija problēmas ar savu emociju sajušanu un nezināšanu, ko ar tām darīt. Es nemaz negribēju just tās nepatīkamās sajūtas. Un psihoterapija jau arī nav nekāda izklaide, un nav tā, ka pēc aiziešanas tu uzreiz esi priecīgs.

Man ļoti ilgi bija tā, ka tad, ja sāku raudāt terapijā, arī prom no tās aizgāju ar smaguma izjūtu. Un tad pamazām tas kaut kā tīrījās. Tie bija vairāki gadi, kamēr manas emocijas vairs negāja kopā ar ēšanu. Principā, pēdiņās liekot, varētu teikt – “ēšana nestrādāja”, ne neēšana, ne pārēšanās nekādā veidā neietekmēja to, kā jutos. Agrāk tas varbūt arī lika justies labāk – neēdot tu jūties tievāks, bet pārēdoties emocijas nosacīti nostum uz leju un tādā veidā iegūsti kaut kādu labsajūtu. Tagad man ir tā, kā vajadzētu būt, – ja ir slikti, ēdiens nepalīdz. Nu, varbūt, ja ir nedaudz slikti, tad, kūku apēdot, paliek labāk. (Smejas.)

Pagāja vairāki gadi, līdz es nonācu kontaktā ar savām emocijām un sapratu, ko ar tām darīt vai citreiz nedarīt, vienkārši palikt ar tām, izprast un ļaut tām iziet cauri.

Vai mīļākā pacientu grupa jums ir ar ēšanas traucējumiem? Kādi pacienti pie jums nāk visbiežāk, kurus jums vislabāk izdodas ārstēt, un ar kuriem jums visvairāk patīk strādāt?

Nezinu, vai pacienti ar ēšanas traucējumiem ir mani mīļākie, jo tā ir smaga pacientu grupa. Bet man ir sajūta, ka es tur esmu noderīga… Un, ja uztura speciālists nav strādājis ēšanas traucējumu lauciņā, viņš ar saviem padomiem, piemēram, par kalorijām vai produktu sastāviem, pacientam var nodarīt pāri.

Ēšanas traucējumu gadījumā mums ir jādara viss pretēji – nedrīkst koncentrēties uz kalorijām vai sastāviem, ir jāmēģina no tās visas informācijas distancēties. Un, lai gan savu personīgo pieredzi es vairs nenostādu kā kaut ko īpašu, tas, ka tu pats tam esi gājis cauri, tomēr kaut ko dod – tu esi slimību izkodis no abām pusēm, ne tikai profesionāli, caur pacientu stāstiem, bet arī personīgi. Taču – un te ir jāliek izsaukuma zīme – ar personīgo pieredzi ir jābūt uzmanīgam, jo uz to arī nevar likt lielu atsauci. Varbūt tāpēc tu vari labāk saprast pacientu, bet ir jāuzmanās no savu problēmu pārkopēšanas uz pacientu vai mēģinājumiem saredzēt kaut ko, kā tur nav. Tā ka, ja jauniem speciālistiem ar to ir bijusi personīga pieredze, tad sākumā ir diezgan grūti. Un sākumā atkārtota klausīšanās līdzīgos pacientu stāstos var arī paraut vaļā kādas rētas. Nezinu, vai man vislabāk padodas ārstēt pacientus ar ēšanas traucējumiem, bet man tas šķiet lauciņš, kuru ir vērts pētīt un kurā pilnīgi noteikti vajag palīdzību.

Vienā no manām darbavietām, Bērnu psihiatrijas klīnikā, mums ir diezgan daudz jauniešu ar ēšanas traucējumiem, un ir skaidrs, ka ārsts viens pats nevar veltīt uzmanību visiem jautājumiem, tāpēc ir vajadzīga komanda, kas darbā ar ēšanas traucējumu pacientiem ir visefektīvākais modelis.

Darbā ar ēšanas traucējumu pacientiem man vairāk ir tāda misijas apziņa. Jo patīkamāk ir strādāt ar pieaugušu pacientu, kam ir paaugstināts holesterīna līmenis, paaugstināts asinsspiediens, viņš saprot, ka ir slikti, un ir gatavs rīkoties – labi, mēģinām, ko es varu darīt, lai pēc pieciem gadiem man nebūtu sirdslēkmes vai kādas citas problēmas. Vieglāk strādāt ar motivētu pacientu nekā ar nemotivētu.

Ēšanas traucējumu pacienti nekādu palīdzību negrib, jo es uzbrūku viņu “mīļajam sabiedrotajam” anoreksijai vai bulīmijai, tāpēc sākumā vai dažreiz arī ilgāku laiku nav vēlmes no ēšanas traucējumiem atbrīvoties. Tāds tūlītējs gandarījums nāk no pacientiem, kuriem ir nepieciešams samazināt svaru vai mainīt ēdienkarti, vai no tiem, kas izjūt kaut kādu diskomfortu vai nogurumu un vēlas savu ēdienkarti pārskatīt. Tad mēs kaut ko pamainām, un viņi saka – klau, ir labāk, ir vairāk enerģijas, vairs nepūšas vēders. Un pasaka man paldies. Ēšanas traucējumu pacienti ļoti ilgi nesaka paldies.

Parasti runā par to, ka ēšanas traucējumu pacienti ir jauni cilvēki, it īpaši jaunas meitenes. Vai tiešām pieaugušiem cilvēkiem ēšanas traucējumu vairs nav vai tas ir saistīts ar to, ka cilvēks ir pieradis to virtuozi slēpt?

Tā var būt, jo, kā jau teicu, ēšanas traucējumi paši no sevis nepāriet, jo, nu, kur tie var aiziet… Viens, protams, ir pārēšanās, bet tas var arī pārvērsties par pārmērīgu sportošanu un vēlmi piedalīties sporta projektos, piemēram, rogainingos vai “Stirnu bukos”, kas prasa lielu fizisko izturību un kuriem gatavojoties sanāk sevi mocīt. Jo ēšanas traucējumi arī ir tāda sevis mocīšana, tas nav par veselības uzlabošanu. Un pārmērīga fiziskā slodze ir kaut kas līdzīgs. To es arī pati piedzīvoju – es skrēju un domāju, ka jūtos labāk. Līdz brīdim, kad sāku skriet garas distances un man iekaisa kaulu plēve. Tad ir skaidrs, ka ķermenim ir pārslodze, viņš to rāda, un tas vairs nav par veselību.

Vīriešiem arī tas var būt – viņi sāk ļoti daudz iet uz sporta zāli, pievērsties savam izskatam, lietot proteīna pulverus vai uztura bagātinātājus. Un ir arī tādi, kam tas vienkārši turpinās. Man ir bijusi paciente grūtniece, kas turpināja vemt grūtniecības laikā nevis grūtniecības toksikozes, bet neizārstētas bulīmijas dēļ.

Ir pieaugušas sievietes, kas cīnās ar pārēšanos un man saka – es nezināju par ēšanas traucējumiem, un bija neērti, jo visi tikai teica, lai ievēroju diētas vai saņemos, bet es vienkārši nevarēju. Tāda kauna sajūta ir gan jauniešiem, gan pieaugušajiem. Problēma nav tikai jauniem cilvēkiem.

Latvijā vēl nav atsevišķas ārstniecības programmas pieaugušajiem ar ēšanas traucējumiem, lai gan bērniem un pusaudžiem ir. Zinu, ka Tvaika ielā būvē jaunas telpas, kurās būšot ēšanas traucējumu ārstēšana pieaugušajiem, bet pagaidām tās nav. Tādi viņi vieni tad arī paliek. Un sliktākais ir tas, ka viņi to var pieņemt kā normu un sākt normalizēt nenormālus paradumus.

Vai ēšanas traucējumi ir mūsdienu kaite? Ir taču dzirdēts par antīko laiku orģijām, kurās visi pārēdās un kur bija speciāli vemjamie trauki.

Godīgi sakot, es nezinu, neesmu to vēsturi pētījusi. Bail samelot par to, kāda ir tā priekšvēsture, bet ir skaidrs, ka vide, kurā šobrīd dzīvojam, un tās tendences stimulē ēšanas traucējumus.

Predispozīcija ēšanas traucējumiem var būt lielai daļai cilvēku, bet tas nenozīmē, ka visiem tie izpaudīsies. Piemēram, es un mana māsa – varbūt arī viņai tā predispozīcija ir, bet apstākļi nesakrīt. Taču, ja apkārtējā vidē tiek likts liels akcents uz izskatu, svaru vai ēšanas paradumiem… Diezgan bieži ģimenēs arī ir tā, ka mammas ir pārņemtas ar ēšanu, kaut kā izsakās, nepieņem savu ķermeni vai regulāri izmēģina kādu diētu, principā visu laiku rādot, ka ir kaut kā īpaši jāēd, jābūt noteiktā svarā, un tad ir labi. Vai tikpat labi tētis arī var būt sportists vai tāds, kam ir svarīgs stingrs režīms vai ēdienkarte. Nav tā, ka tikai mammu attieksme var ietekmēt bērnu veselību. Ģimenes vide ir svarīga un noteicoša, vai bērnam būs veselīga attieksme pret sevi un ēdienu vai tur tomēr kaut kas nedaudz var sašūpoties. Tālāk skola un pulciņi – baleti, daiļslidošanas, tie mums ir diezgan pazīstami…

Varbūt varam pieskarties tam, ka stāsts ne vienmēr ir par vēlmi būt tievākam. Par ko vēl tas var būt?

Tas ir biežāk – koncentrēšanās uz izskatu. Cilvēks, piemēram, redz, ka kājas ir resnas, lai gan tās tādas nav. Bet es domāju, ka tas ir vairāk par tām savām emocijām, un tad tā ēšanas daļa pat ir pilnīgi neapzināta. Nav tā, ka cilvēks speciāli izvēlas izdarīt lēmumu, sākot no šodienas vairs neēst vai ēst tikai sauju dārzeņu. Ja bērniem, tiem, kas negrib būt tievi, par to jautā – vai tev bail, ka paliksi resns? Nē. Vai tev liekas, ka tas ir kaut kas neveselīgs? Arī ne vienmēr. Uzdodot šos jautājumus, mēs ne pie kā nevaram nonākt. Ir skaidrs, ka bērns nesaprot, ka vēlas kaut ko kontrolēt vai ietekmēt, viņam tas pat neienāk prātā. Ne vienmēr to iemeslu var saprast, un var paiet ilgs laiks, līdz viens no speciālistiem, kas ar bērnu strādā, uzķer to lietu, kas arī varētu būt iemesls. Un tad mēs varam pacientam palīdzēt ar šīm lietām tikt galā citādi.

Vai ārstēt ēšanas traucējumus pusaudžiem ir iespējams bez maksas?

Pusaudžiem Bērnu psihiatrijas klīnikā tagad ir palīdzības tālrunis, pa kuru zvanīt var pats bērns vai kāds no vecākiem un teikt, ka ir satraukums, jo bērns neēd vai zaudē svaru, lai viņu varētu pierakstīt pie bērnu psihiatra uz vizīti. Bērnu psihiatrs izvērtē, kas tur ir par lietu, un nozīmē vai nu dienas stacionāra programmu, kas tagad ir izveidota ēšanas traucējumu pacientiem, kur bērns kādas divas reizes nedēļā apmeklē grupu, vai individuālo terapijas sesiju, vai arī gadījumā, ja stāvoklis ir bīstams veselībai vai dzīvībai, stacionē.

Tagad decembrī Bērnu slimnīcā būs arī nodaļa pacientiem ar ēšanas traucējumiem, kas ir jauki, jo tad bērni nebūs kopā ar tiem, kam ir, piemēram, narkotisko vielu atkarība vai izteikts paškaitējums. Kaut kādā ziņā ir labi, ka viņi nemiksējas un negūst jaunas iemaņas… Bērniem līdz 18 gadu vecumam principā ir pieejama ārstnieciskā palīdzība un pakalpojumi ēšanas traucējumu gadījumos. Pēc 18 gadiem tas jau ir pieaugušo psihiatrijas pacients.

Vai tiešām uzņemt svaru ir grūtāk un ilgāk nekā to zaudēt?

Ja ir malnutrīcija, piemēram, bijusi kāda smaga saslimšana, kuras rezultātā zaudēts svars, tad atjaunot svaru ir diezgan smags darbs. Ja esmu to zaudējis vienkārši, piemēram, ievērojot olu diētu, tad svaru atgūt ir vienkārši. Taču, ja tas ir slimības vai traumas ietekmē, ir kaut kāds iemesls, kura dēļ malnutrīcija ir radusies, tad atjaunot to ir diezgan sarežģīti. Ir jāēd daudz.

Anoreksijas pacientiem – lai gan mēs varētu ņemt arī vēža ārstēšanu, kuras rezultātā rodas malnutrīcija un svara deficīts, – ir fiziski grūti ēst. Parasts cilvēks dienā neuzņem 3500 kaloriju, bet, atjaunojot svara deficītu, varbūt tas ir vajadzīgs. Turklāt tām vajadzētu būt jēdzīgā formā, nevis tikai kūciņām un bulciņām. Tad vajag ēst kartupeļus ar mērci un gaļu vai putru ar sviestu, tas prasa košļāšanu, un tas apjoms… Diezgan grūti, tāpēc palīgā nāk medicīniskais papilduzturs, un mēs varam kaut kā atvieglot ēšanas apjomu. Bet, atbildot īsi, – jā, grūtāk.

Domāju, kā lai tagad pieklājīgāk formulē jautājumu… Nav noslēpums, ka mazāk turīgi cilvēki biežāk ir arī apaļīgāki. Viņi ēd kaut ko, kas viņus padara resnākus. Kas tas ir?

Es domāju, ka tie pārsvarā ir rūpnieciski pārstrādāti produkti, jo tie ir lēti. Nevajag minēt konkrētus veikalus, bet, ieejot nosacīti “lētajos veikalos”, mūs sagaida pildīti cepumi, kruasāni, visādi tādi štruntiņi, kas arī maksā diezgan maz. Arī bulciņas – salīdzinoši. Beķerejā tās maksās, nezinu, pāri eiro, bet lielveikalā tās var nopirkt par 50 centiem. Tātad ātri var dabūt ēdienu, kas liek justies paēdušam, lai gan tajā nav ne šķiedrvielu, ne vērtīgu tauku, ne olbaltumvielu. Tur principā ir rafinēti ogļhidrāti, tauki un baltais cukurs vai cukura sīrups. Un, ja bieži ēd tādus ātros, lētos produktus, tad gan vielmaiņa mainās.

Ja es visu laiku uzņemu pārmērīgu cukura apjomu kopā ar taukiem, nu tad cik ilgi man tas aizkuņģa dziedzeris turēs! Kādā brīdī tas izsīks, jo organismam jau ir nepieciešami minerāli, vitamīni un šķiedrvielas, lai barotos zarnās esošās labās baktērijas, nevis patogēnās. Jo mums jau ir abas, jautājums, kuras vairāk barojam. Tas ir par izvēli un pieejamību, kaut kādā ziņā arī par zināšanām.

Es nepiekrītu tam, ka veselīgs uzturs obligāti ir dārgs. Tā tas nav, bet ir nepieciešamas zināšanas un izdoma, lai to labi pagatavotu. Vienkāršāk ir nopirkt pekanriekstu maizīti nekā izdomāt, kā garšīgi pagatavot miežu putraimus. Gatavošana prasa arī laiku, un vienkāršāk ir nopirkt jau gatavu ēdienu. Un, ja tas vēl ir lēts, tad cilvēki nerod motivāciju – kāpēc lai es kaut ko gatavotu, ja varu nopirkt jau gatavu?

Jūs slavējat jogurtu, bet, manuprāt, lielākā daļa cilvēku ar jogurtu saprot mazos, saldos jogurtiņus, kas savukārt man liekas nevajadzīgi un dārgi. Tie būtu plaukti, kam garām eju es.

Labi, ka jūs precizējāt, jo šādi mēdz būt, arī runājot ar pacientiem. Viņš man stāsta, ko ēd, un tad es viņam lūdzu nofotografēt, jo mana fantāzija par to ir viena, un, kad es to ieraugu bildē, tad ir tāds – ā, tā tas izskatās… Es pacientam prasu, vai viņš ēd riekstus, un viņš atbild – jā, ēdu. Kādus riekstus? Un cilvēks saka – nu, kā? M&M'S! Tās reāli ir končas, bet viņš domā, ka ēd riekstus, jo tur iekšā ir zemesrieksti…

Kas attiecas uz jogurtu, es ar to domāju pamatproduktu, bāzi, kas ir vienkārši fermentēts piens. Ja mēs to jogurtu saldinām vai liekam tam kaut ko klāt, tas arī sāk ietilpt rūpnieciski pārstrādāto produktu kategorijā, kas mūsu veselību stiprina mazāk. Bet atkal ir jāskatās uz kombinācijām un apjomu. Ja es, piemēram, izvēlos Lakto, kurā jau ir piedomāts, lai cukura apjoms būtu mazāks, un šo Lakto izdzeru kopā ar riekstu sauju, tad, visticamāk, sev neko kaitīgu nenodaru – uzņemu pienskābās baktērijas, nedaudz arī pievienotā cukura, šādi iedodot sev ātru un ilgstošu enerģiju, un viss ir kārtībā. Ja ēdu saldo jogurtu ar brokastu pārslām… Nu, es neteiktu, ka tas ir labs dienas sākums, jo šādi diezgan strauji paceļu cukura līmeni asinīs, bet pēc tam tas diezgan strauji arī nokrītas. Uzņemta liela deva cukura, bet maz olbaltumvielu, kuras dienas sākumā ir svarīgi sev iedot.

Ir jāskatās uz to, cik daudz produktā ir cukura, un, ja iespējams, jāizvēlas produkta variants, kurā tā ir mazāk. Var vienkārši ņemt parasto jogurtu un tam klāt pievienot, piemēram, aveņu vai zemeņu ievārījumu. Tad arī pats saproti, cik daudz tējkarošu pievieno. To īstenībā var rādīt bērniem, ja viņi nesaprot, kāpēc vairs nav atļauts dzert saldinātos jogurtus, – tur ir septiņas tējkarotes cukura. Es tev nopirkšu parasto jogurtu, tagad ieliec tās septiņas tējkarotes un paskaties, kā tas garšo.

Domāju, arī bērns to saprastu. Kad produkts ir rūpnieciski uztaisīts, to saldo garšu sajust ir grūtāk un nevar saprast – nu, kā tur var būt tik daudz cukura! Tas taču negaršo tik saldi. Bet garša mainās atkarībā no tā, vai cukurs ir ielikts svaigi vai iemaisīts un jau kādu laiku noturēts, un tad mēs to ēdam.

Vai ir pārtikas produkti, kurus jums gribētos reabilitēt? Tādi, kam uzlikts aizlieguma lāsts, lai gan īstenībā tie neko ļaunu nenodara.

Piemēram, tas pats krējums. Vai sviests. Nezinu, kas tieši šobrīd ir tādi produkti, kurus “nedrīkst” lietot uzturā, bet klasiski tie ir bijuši trekni piena produkti, olas, trekna gaļa un kartupeļi. Arī maize. Īstenībā sanāk diezgan daudz. Man liekas, ka pat graudiem arī ir piesējušies. Taču visos parastajos produktos, ko esam izaudzējuši, ir vērtīgas lietas, tikai nevajag salīdzināt nesalīdzināmas lietas, piemēram, jogurtu ar krējumu. Skaidrs, ka tiem būs atšķirīgi tauku procenti vai kaut kādas citas sastāvdaļas.

Ja nemēģinām salīdzināt nesalīdzināmo, tad visiem šiem produktiem ir vieta mūsu ēdienkartē. Olas arī var ēst. Man patīk, ka rodas jauni pētījumi, kas parāda to, ka vecie uzskati ir droši apgāžami un ka normālus produktus varam ēst. Jautājums – cik daudz? Jo pamatā tie visi ir normāli, nesamocīti pārtikas produkti, un es neredzu iemeslu, kādu no tiem specifiski izslēgt. Ir situācijas, kad to vajag darīt, piemēram, ja ir celiakija.

Es pat kardioloģiskiem pacientiem nesaku, ka viņi nekādā gadījumā nedrīkst ēst krējumu. Viņi drīkst, tikai ar ko kopā? Ja viņi vēlas ēst ceptus kartupeļus ar ceptu gaļu un vēl krējumu, tad saku – nu, tas būs par jaudīgu jūsu pašreizējam veselības stāvoklim. Varbūt varam pamēģināt, piemēram, paņemt gurķus un tomātus un tos sajaukt kopā ar krējumu. Tad jūs dabūsiet krējumu, es iegūšu to, ka jūs ēdat gurķus un tomātus, un kartupeļus šajā gadījumā varbūt var nevis cept, bet izvārīt, un varam paskatīties kādu citu gaļu, kas samazinātu to kopējo tauku daudzumu maltītē.

Jautājums ir par kombinēšanu – vai mēs liekam kopā produktus, kuros ir šķiedrvielas, ar dzīvnieku valsts produktiem, kuros to nav, vai tur ir tie dārzeņi, vai mēs liekam klāt arī pilngraudu produktus vai gribam visu laiku tikai ēst baltmaizi vai pastu. Lai gan pret pastu man nav tādu lielu iebildumu, tur atkal ir jautājums par to, ar ko to kombinējam. Mums šķīvī vajag atrast līdzsvaru.