"Reizēm visu izšķir minūtes" - Raimonds Vējonis atklāti runā par smago operāciju, asins pārliešanu un atgriešanos

Raimonds Vējonis pie šīs sapratnes nonāca savas prezidentūras pirmajā gadā. Viņš nopietni saslima, bija vajadzīga sirds operācija. Pēc tās ir pagājuši jau septiņi gadi, daļa pārdzīvotā iegūlusi sarakstā reiz bija, bet, ja norauš putekļus, atmiņas izrādās vēl visai dzīvas, un joprojām daudz pateicības vārdu gribas teikt ārstiem, māsiņām un asins donoriem.

Bez variantiem – ja vārti bojāti, tie jāmaina

Kuru savas dzīves dienu jūs uzskatāt par svarīgāku – to, kurā tikāt nominēts prezidenta amatam, vai dienu, kurā pamodāties pēc operācijas?

Tādās kategorijās neesmu domājis. Bet par to, ka ikdienā par maz uzmanības veltām veselībai un veselības saistībai ar vecumu, gan. Arī man šķita – es tak vēl jauns, slimība man ir svešvārds. Taču dzīve parādīja, ka kaites var piemesties jebkurā brīdī. Manā gadījumā, lai novērstu problēmu, bija vajadzīga nopietna operācija, tas bija jautājums par dzīvību un nāvi. Savukārt prezidenta amats, lai cik nozīmīgs un godpilns, ir tikai amats. Tāpēc šos notikumus vienos svaru kausos likt negribētos. Nenoliedzami, vissvarīgākā ir dzīvība.

Pirms tam jums sūdzību par veselību nebija, un tad pēkšņi nevarīgs guļat gultā, pieslēgts pie vadiņiem...

Rudens pusē pēc stāšanās prezidenta amatā bija ļoti intensīvs darba posms. Valdība kritusi, jāizvēlas jaunais valdības vadītājs. Noķēru vīrusu, bija paaugstināta temperatūra, taču atbildība milzīga – gāju uz darbu, jo sabiedrība taču gaida, kad nominēšu premjeru. Ja vilkšu garumā, mani sāks zākāt par neizlēmību un nespēju veikt prezidenta pienākumus, bet to nevar pieļaut, turklāt vēl pašā prezidentūras sākumā! Tāpēc saņēmos un publiski smaidīju, organisms šos spēles noteikumus uz laiku pieņēma, mobilizēja spēkus, bet brīdī, kad svarīgie darbi bija pabeigti un es, nosaucis premjera kandidātu, emocionāli atlaidu grožus, atslāba arī organisms – slimība ņēma virsroku.

Tāpēc tagad varu gudri teikt – lai cik nenozīmīga sākumā šķiet tā mazliet paaugstinātā temperatūra, to nedrīkst ignorēt. Jebkura nobīde no normas ietekmē organismu kopumā. Es zināju, ka jau kopš bērnības man ir šādas tādas problēmas ar sirdi, taču satraukumam nebija pamata, jo tās par sevi nelika manīt. Toties slimība uzreiz uztaustīja manu vājo vietu un mērķtiecīgi veica triecienu. Līdzīgi notiek militāros konfliktos un sportā – visi meklē vājāko vietu pretinieka aizsardzībā.

Jums diagnosticēja sepsi jeb asins saindēšanos, infekcijas avots atradās sirds vārstulī, un to vajadzēja protezēt. Kad uzzinājāt diagnozi, kādas bija pirmās sajūtas?

Laiku, ko pavadīju slimnīcā līdz operācija, atceros maz. Man nepārtraukti deva zāles, kā pa miglu kaut ko manīju, kaut ko ne. Domāt par sajūtām cilvēks šādā stāvoklī nav spējīgs, kur nu vēl tās analizēt. Apjēdzu tikai to, ka mani gaida ļoti nopietna operācija. Motors taču jāremontē! Sirds vārstulim asinsrites sistēmas darbā ir ļoti svarīga loma, tam nemitīgi jāveras vaļā un ciet, bet, ja vārti ir bojāti un draud pārstāt darboties, tie ir jāmaina.

Tādā stāvoklī, visticamāk, izpaliek ne tikai šaubas par operācijas nepieciešamību, bet arī bailes no tās. Atliek tikai viens  – paļauties uz ārstiem.

Protams, es parakstījos, ka piekrītu operācijai. Prātot par to, piekrist vai nepiekrist, atlikt vai vispār iztikt bez operācijas, var tad, ja jānozāģē kauliņa izaugums, kas mazliet apgrūtina iešanu. Ja nedarbojas vārstulis, variantu nav. Bailes… Tās bija aktuālas tuviniekiem.

Es vienmēr esmu ticējis Latvijas ārstiem un augstu vērtējis viņu kompetenci, tāpēc biju mierīgs. Turklāt zināju, cik augstas klases speciālisti strādā Latvijas Kardioloģijas centrā.

Varbūt ārstiem pret jums bija īpaša attieksme – jāoperē taču Valsts prezidents.

Tas jāprasa viņiem. Domāju, nez vai, jo akūtā situācijā ārstam nekavējoties jāsniedz palīdzība jebkuram cilvēkam neatkarīgi no viņa amata un tā, cik viņš pazīstams vai populārs. Gadījumā, ja būtu jātiek uz kādu izmeklējumu, prezidenta amats, pieļauju, gan varbūt palīdzētu ātrāk pavirzīties rindā uz priekšu.

Minējāt, ka problēmas ar sirdi jums bijušas jau bērnībā. Sportošana palīdzēja par tām aizmirst?

Ārsti teica, ka ar tādām problēmām vai nu var, vai nevar sportot. Es piederēju pie otrajiem.

Sava asinsgrupa jāzina

Sepses gadījumā jāpārlej asinis. Pirms tam jūs vispār zinājāt savu asinsgrupa?

Jebkuras operācijas laikā jādrošinās ar attiecīgas grupas asinīm, bet sepse, protams, ir īpašs gadījums. Savu grupu zināju – A pozitīvā. Agrāk, šķiet, tā bija jāzina visiem, to ierakstīja gan dzimšanas apliecībā, gan vēlāk pasē. Manuprāt, tas bija pareizi, jo gadās, ka visu izšķir minūtes. Ja vēl jātērē laiks asins grupas noteikšanai, tas visu aizkavē. Reizēm laiks ir nepielūdzams.

Asinis tiek dēvētas par dzīvības sulu – tās cilvēku uztur pie dzīvības, vairo enerģiju, uztur veselību. Ne velti zinātne vēl nav izgudrojusi, ar ko tās aizstāt.

Tieši tādēļ vēl jo vairāk esmu milzīgu pateicību parādā visiem, kuri asins pārliešanu padarīja iespējamu. Tiem, kuri pieņēma donorus, paņēma un pārbaudīja asinis, uzglabāja, nogādāja slimnīcā un galu galā arī pārlēja. Visai komandai, kas šo tik svarīgo darbu dara dienu no dienas. Tāpat arī no sirds pateicos ikvienam donoram, kuram asins ziedošana ir sirdsdarbs, un visiem, kas tolaik ziedoja asinis manā vārdā vai slimnīcai, kurā uzturējos. Neatkarīgi no jūsu asins grupas jūs palīdzējāt atjaunot asins banku, lai dzīvība nepārtrūktu un asinis varētu pārliet arī citiem cilvēkiem, kuriem tās tobrīd bija vajadzīgas.

Pats esat nodevis asinis?

Savā laikā jā, bet pēc operācijas ir zināmi ierobežojumi, ko drīkstu un ko nedrīkstu darīt. Toties pēc operācijas vienmēr esmu centies atbalstīt Asins donoru centru. Līdz tam, neliekuļošu, man par to īpašas intereses nebija.

Pēc nopietnas operācijas cilvēki nereti pārvērtē vērtības, solās kaut ko mainīt sevī un attiecībās ar tuvajiem. Kādu laiku pie tā tiešām piestrādā, pēc tam apņemšanās pamazām izbalē... Kā bija jums?

Slimnīcā guļot, vēl vairāk novērtēju ģimeni. Kad jau biju Vaivaros, rehabilitācijā, arvien uzstājīgāka kļuva doma – pēc iespējas ātrāk jāatgriežas darbā, jo ir tik daudz darāmā! Šī doma palīdzēja pietuvināt vēlamo rezultātu. Arī ārsti atzīst – cilvēki, kuriem ir mērķis, atveseļojas ātrāk, jo tas organismam dod signālu koncentrēties, sasparoties.

Kad pats biju guvis rehabilitācijas pieredzi, sapratu, ka valsts šo procesu nav pārdomājusi līdz galam. Manuprāt, svarīgākais ir tas, lai caur rehabilitāciju īstenotos cilvēka atgriešanās pilnvērtīgā dzīvē un darbā, tātad, ja nepietiek ar vienu rehabilitācijas kursu, tā ir jāturpina. Bet pagaidām daļā gadījumu valsts nodrošina un apmaksā tikai sākumkursu, pēc kura cilvēks nereti joprojām ir ne šis, ne tas un varbūt vēl mēnešiem ilgi nav spējīgs atgriezties darba dzīvē. Tas nozīmē, ka viņam jāturpina ķepuroties par saviem līdzekļiem. Bet ja cilvēkam tādu nav? Tad būtībā rehabilitācijas sākumposmā iztērētā nauda ir izplakarēta, un tas neliecina par domāšanu ilgtermiņā. Valstij būtu jātur rūpe par visiem iedzīvotājiem un, ja nepieciešams, jāapmaksā arī otrais un trešais rehabilitācijas kurss. Situācija ir tāda pati kā ar slimībām – ar apārstēšanu vien nepietiek, tās jāizārstē. Pretējā gadījumā cilvēks atkal ir spiests ņemt slimības lapu, un valsts no tā tikai zaudē.

Ko darīt?

Jāmaina valsts politika. Ja simts cilvēkiem iedala mazlietiņ naudas viena rehabilitācijas kursa iziešanai, darba dzīvē varbūt nespēj atgriezties neviens, taču, ja trīsdesmit cilvēkiem apmaksā visu nepieciešamo rehabilitāciju, iespējams, atlabst viņi visi – un visi ir gatavi palielināt valsts kopproduktu.

Kāds ir jūsu viedoklis par mediķu algu palielināšanu?

Visam medicīnas personālam jāsaņem viņu darbam atbilstošs atalgojums. Es taču ļoti labi atceros – paldies ārstiem, kuri paveica savu darbu, bet ko es pēc tam darītu bez māsiņām un sanitārēm? Kas mani, gulošo pacientu, aprūpētu? Svarīgi arī, lai ārsts saņemtu pienācīgu algu vienā darbavietā, nevis būtu spiests skraidīt pa trim. No tā cieš darba kvalitāte, mazinās atbildība un draud izdegšana.

Cilvēka resursi nav neizsmeļami, bet kāds labums no tāda izsmelta ārsta? Arī augstas raudzes pedagogs spēj kvalitatīvi strādāt tikai vienā vietā. Tātad vai nu tiecamies uz augstu līmeni, vai paliekam gan jau kaut kā līmenī. Var jau teikt – mēs iedevām naudu tik un tik cilvēku rehabilitācijai, bet vienīgais rādītājs tam, cik efektīvs bijis naudas ieguldījums, ir darba dzīvē atgriezto skaits. Skolā arī ir gājuši visi, bet vai zināšanas ir vienlīdz kvalitatīvas?

Arī dzīvē ir luksofors, kas jāievēro

Pēc slimošanas un rehabilitācijas Rīgas pilī atgriezās cits Raimonds Vējonis?

Neapšaubāmi. Tāds, kurš no kraujas ar galvu pa priekšu nezināmā dzelmē vairs nelēks. Tāpēc otrreiz piedzimušais Vējonis, pirms kaut ko darīs, vispirms izvērtēs situāciju. Jo tagad viņš zina, cik trausla ir dzīvība, cik svarīga ir ģimene un ka arī dzīvē ir savi spēles noteikumi un luksofors, kurā sarkanā gaisma var iedegties visnegaidītākajā brīdī. Labi, ja tomēr izdodas krustojumam pārskriet pāri, kā tas bija manā gadījumā, bet var notikt arī avārija ar letālām sekām. Tāpēc labāk nobremzēt pie dzeltenās gaismas. Esi apaukstējies – paguli mājās, izārstējies, nevis par katru cenu skrien uz darbu. Turklāt ne tikai sevis dēļ, jo ar savu slimību, kā to izteikti varēja novērot kovida laikā, vari aplaimot arī citus.

Skriet pa galvu, pa kaklu arī pie sarkanās gaismas cilvēku bieži vien dzen sajūta, ka viņš ir neaizvietojams. Tikai ar gadiem aizdomājamies par teicienu – kapi ir pilni ar neaizvietojamiem cilvēkiem...

Tieši tā!

 Atskatoties uz prezidentūras laiku, kas tajā bija vispatīkamākais, kas visapgrūtinošākais?

Vispatīkamākais – iespēja tikties ar visdažādākajiem cilvēkiem. Tāpēc vienmēr labprāt izmantoju iespēju aprunāties par dažādām tēmām, uzklausīju citu viedokļus un paudu savu, izbaudīju enerģijas apmaiņu. Prezidents nereti var izdarīt to, ko nevar izdarīt valsts. Latvijā joprojām aktuāla problēma ir valsts nespēja sabiedrībai saprotamā valodā izskaidrot savus lēmumus, tos pamatot. Kā prezidentam man bieži nācās cilvēkiem skaidrot, kāpēc notiek tā, nevis citādi. Protams, kādam tas varēja patikt, kādam nepatikt, pēc tikšanās kāds joprojām varēja būt neapmierināts, bet ikvienam politiķim jābūt psiholoģiski gatavam tam, ka visiem labs nebūsi.

Savukārt visapgrūtinošākā bija apziņa – tu esi prezidents 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā, arī atvaļinājumā. Tas nozīmēja visu laiku par to piedomāt, jebkurā brīdī būt gatavam jebkādai situācijai. Pie atpazīstamības kā pieredzējis politiķis jau biju pieradis, tā mani vairs īpaši nesatrauca, taču vienmēr smaidīt neatkarīgi no tā, kā jūties un kāds tev ir garastāvoklis… Tas tiešām bija traki, teju vissarežģītākais pienākums. Jo arī prezidents ir tikai cilvēks.

 Arī apsardzes klātbūtne 24 stundas diennaktī nav nekas patīkams.

Pie apsardzes cilvēks pierod, un ar apsardzi var izrunāt noteikumus, piemēram, kā būs tad, kad mēs ar sievu, aiziesim uz veikalu. Jo pilnīgi mūs neuzmanīt viņi nedrīkstēja. Tas, kas attiecas uz drošību, amatpersonām tiešām jārespektē. Latvijā gan situācija nav tik bīstama, un kas gan ir Latvijas prezidents, salīdzinot ar Amerikas, Francijas un citu lielvalstu prezidentiem. Tomēr apdraudējums var būt reāls – trako ir pilna pasaule un kļūst arvien vairāk. Un, ja valsts, lai cik liela vai maza tā būtu, nespētu nodrošināt galveno amatpersonu drošību, tas liecinātu par tās mazspēju, taču Latvija ir spējīga izdarīt visu. Tāpēc prezidentam personīgās intereses un obligātie pienākumi jāsabalansē, pret apsardzi jāizturas ar cieņu un tās darbs jārespektē. Ja, nedod dievs, ar prezidentu kaut kas notiktu, vainīgi būtu viņi. Varam pat vilkt paralēles ar darbu slimnīcā – ja ķirurgs ar cieņu neizturēsies pret operāciju māsu, viņa var zaudēt uzmanību un pasniegt nepareizo instrumentu, kas nodarītu ļaunumu visiem.

Lai mums visiem mierīgs nākamais gads!

Kā jums klājas tagad, kā paiet ikdiena?

Tā ir kļuvusi vienkāršāka, vairs nav tik daudz jāuztraucas par problēmām, ar kurām nodarbināti amatpersonu prāti. Joprojām iesaistos dažādu jautājumu risināšanā, bet izvērtēju, kuros gadījumos manas zināšanas tiešām var noderēt. Dažkārt izmantoju arī tiesības atteikt. Un, protams, beidzot izbaudu, ka man vienmēr un visur vairs nav jābūt melnā uzvalkā, baltā kreklā un ar šlipsi. Cik tādā netiku saulē cepies, cik sviedru straumju pa mugura nenotecēja! Nekā darīt, neviena maize nav bez garozas. Tagad vasarā varu pat uzvilkt kreklu ar īsām piedurknēm vai, uz dārzu braucot, iekāpt šortos un tāds ieiet veikalā. Ja cilvēks četrus gadus nav varējis izbaudīt tādu brīvību, ticiet – viņš to novērtē! Tāpat kā iespēju darīt to, kas pašam patīk, piemēram, iesaistīties Latvijas basketbola dzīvē.

Esat Latvijas Basketbola savienības prezidents – no titula prezidents tā arī neesat ticis vaļā.

Neesmu gan. (Pasmejas.) Taču tagad esmu prezidents sabiedriskā kārtā, un man patīk veikt savus uzdevumus – līdzorganizēt basketbola aktivitātes valstī, ja nepieciešams, pārstāvēt LBS dažādos pasākumos, sarunās ar politiķiem, palīdzēt risināt vienmēr aktuālos finansējuma piesaistes jautājumus. Pēdējā laikā uzmanību veltu ne tikai basketbolam, bet vispār Latvijas sporta dzīves aktualitātēm. Iespēju robežās apmeklēju basketbola spēles.

 Ar kādām emocijām skatījāties Pasaules kausa izcīņu basketbolā? Kurā mirklī noticējāt, ka būsim pirmajā sešniekā?

Jāsāk ar to, ka ticēju – tiksim uz izslēgšanas spēlēm Manilā. To, ka izcīnīsim piekto vietu, gan nespēju iedomāties. Ticība, ka varam iekļūt pirmajā sešniekā, radās Pasaules kausa spēļu laikā. Vēl man bija pārliecība, ka tiksim uz olimpisko spēļu kvalifikāciju, lai varētu cīnīties par ceļazīmi uz Parīzi. Tas ir mūsu nākamā gada svarīgākais pasākums. 27. novembrī uzzināsim, kur notiks četri kvalifikācijas spēļu turnīri, arī Latvija pretendē uz viena organizēšanu, bet iespēja doties uz Parīzi tiks dota tikai katra turnīra uzvarētājam. Vēl šajā datumā uzzināsim, ar kurām komandām mums par to būs jācīnās. Mūsu puiši ar lielisko spēli Pasaules kausā Latvijai ir nodrošinājuši astoto vietu pasaules reitinga tabulā, un es domāju, ka tas mūsu izlasi galvenā trenera Luka Banki vadībā pietuvina mērķim tikt uz olimpiskajām spēlēm. Ja reiz jau esam pārsteiguši basketbola pasauli, to vajadzētu turpināt! 

Izlases sagaidīšana pie Brīvības pieminekļa bija ļoti emocionāls pasākums – sirds pa muti nelēca laukā?

Paši puiši uzskatīja, ka neko tādu nav pelnījuši... Man vēl tagad, atceroties sagaidīšanu, acīs saskrēja asaras...

Pats basketbolu šad tad uzspēlējat?

 Cenšos spēlēt regulāri, bet ne vienmēr sanāk – kaut kur jābrauc, citas darīšanas. Gadījies arī, ka vienkārši slinkums piemetas. Bet jākustas ir noteikti – dzīvība ir kustībā! Ja neko citu, tad iespējami biežāk jāiet kājām, nevis jābrauc ar mašīnu. Protams, visiem jau reizēm gribas izlaisties, taču tas ir jāpārvar – sevis paša interesēs.

Ko vēl cenšaties darīt, lai veselība nestreikotu?

Pirmajā laikā pēc operācijas un rehabilitācijas sevi pieskatīju vairāk. Kad jau atkal esmu zirgā, esmu mazliet palaidies. Tomēr, kā jau teicu, kustēties cenšos maksimāli daudz. Un, ja līdz slimošanai bezmaz mēdzu palielīties, ka pie ārstiem neesmu bijis gadiem ilgi un pat nezinu, kā sauc manu ģimenes ārstu, tad tagad regulāri pārbaudos, jo esmu sapratis, ka sekot veselības stāvoklim ir ļoti svarīgi. Un, tā kā piekrītu teicienam, ka cilvēku veido tas, ko viņš ēd, piedomāju, ko lieku vēderā. No saldumiem cenšos atteikties, vairāk ēdu dārzeņus, augļus, regulāri dzeru ūdeni.

 Pēc mēneša būs Ziemassvētki. Šajā vakarā sanākat visi kopā?

Jā, mums ir tāda tradīcija, kopā iznāk prāvs bariņš: mēs ar Ivetu, mūsu abu mammas, mans brālis ar savējiem, Ivetas brālis un, protams, mūsu dēli. Jaunākais, Nauris, pagaidām vēl ir viens, bet vecākajam dēlam Ivo jau ir sava ģimene. Viena no centrālajām svētku vakara personām, protams, ir mazdēls Valters. Šogad viņš sāka skolas gaitas, bet opis ar omi diemžēl 1. septembrī klātienē viņu apsveikt nevarēja, jo atradās Džakartā un dzīvoja līdzi mūsu basketbolistiem. 

Ko jūs Ziemassvētkos un jaunajā gadā novēlat Latvijas iedzīvotājiem?

Lai mums visiem mierīgs nākamais gads – vispirms jau drošības ziņā, jo situācija pasaulē nav tā stabilākā. Lai mēs visi dzīvotu pēc iespējas labklājīgāk, lai visiem turētos laba veselība, un lai grūtos brīžos visi būtu gatavi atbalstīt cilvēkus, kuriem tas nepieciešams! Arī nododot asinis, jo katrs asins mililitrs var glābt kāda dzīvību.

Valsts asinsdonoru centrā nestāv donoru rinda, jo visbiežāk cilvēki šādu soli izlemj spert tikai pēc tam, kad paši saskārušies ar situāciju, kurā bijusi nepieciešama asins pārliešana, man ir īpašs novēlējums šī centra darbiniekiem – lai jums izdodas atrast spēcīgus, emocionāli uzrunājošus vārdus, kas mudinātu cilvēkus  nodot asinis, un lai nepietrūkst pacietības viņus gaidīt!

Intervija publicēta sadarbībā ar žurnālu "Patiesā Dzīve"